Foto

Piespiedu svētība

Helmuts Caune

28.08.2020

Rīdzinieka iespaidi par otro Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli jeb RIBOCA2

Andrejsala ir, iespējams, ainaviski bagātīgākā Rīgas vieta: lielā platība apvienojumā ar nelielo vertikāli impozanto objektu daudzumu dod iespēju piedzīvot apkaimi un arī skatu uz apkārtējo pilsētu ļoti dažādos veidos, vērotāja pozīcijai pārvietojoties vien nedaudz. Arī šo pozīciju noliekot ārpus Andrejsalas, tādi objekti kā industriālais dūmenis un ostas elevatora baltā fasāde padara šo vietu nesajaucamu. Sētu, privāto teritoriju un citu varas attiecību dēļ rīdziniekiem ikdienā pieejami tikai noteikti teritorijas segmenti, piemēram, vīna baudītāju iecienītais mols. Pateicoties brīnumainā kārtā notiekošajam Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles jeb RIBOCA otrajam izlaidumam “Viss reizē zied”, publikai uz vismaz trim nedēļām ir iespēja piedzīvot šo neparasto teritoriju no jauniem rakursiem.

Ugo Rondinone. life time

Garais ceļš cauri ekspozīcijai sākas ar ārtelpas prelūdiju. Ieejot pirmajā angārā, Ugo Rondinones skulptūras life time reprodukcija uzdod divos pielādētos vārdos ietvertu mīklu un raisa jautājumus par to, kas sagaidāms tālāk. Vai te būs runa par dzīvi un nāvi, vai kaut kādu dzīves laiku, vai arī apmeklētāju vienkārši sagaida time of one’s life? Tūlīt pa šauru eju nonākam zālē, kur sagaida fantastisko Bridžitas Polkas akmeņu balansējumu pulks. Tie izskatās pārlaicīgi, nemainīgi un gaistoši vienlaikus, savos nekustīgajos siluetos atgādinot Lieldienu salas noslēpumaino sargu rindas, kas te varētu būt stāvējušas un vēl stāvēs gadu tūkstošus, taču vienlaikus, cieši veroties katrā kompozīcijā, šķiet neticami, kā tās var nostāvēt kaut pāris sekundes. Varbūt, lai gūtu metaforisku tvērumu par visu izstādi un Rīgas Biennāles likteni vispār, nemaz nav jāiet tālāk. RIBOCA pirmais izlaidums pirms diviem gadiem, kaut arī konceptuāli jau runāja par bezgalīgo un zūdošo, pats par sevi bija pilnasinīgs, resursos šķietami neierobežots laikmetīgās mākslas pasākums, kas vareni pieteica sevi kā ieradies te uz palikšanu, lai vēl bezgalīgi tālā nākotnē ik pa diviem gadiem turpinātu Rīgu ar vērienu gaismot kā vietu, kas piedalās varenā, mūžīgā un globālā sarunā par mākslu. Šo ja ne skaļi izteikto, tad noteikti nodomāto vīziju no pamatiem izsita kaitinošs mikroorganisms, kas daudzas šķietami neievainojamas un pašpietiekamas pasaules struktūras atsedza kā trauslas un gatavas sabrukt jebkurā mirklī – līdzīgi kā jebkurš no Polkas akmeņkrāvumiem. Apokalipses scenāriji un reakcija uz tiem kā RIBOCA2 vadmotīvs bija izkristalizējies jau pagājušajā vasarā, kad par to runāju ar galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu. Neviens gan neparedzēja, ka apokalipse pa šo laiku tiešām pienāks un savas iztēlotās potenciālās attieksmes būs jāsāk aktualizēt.

Bridget Polk. Balancing Rocks and Rubble

Ceļš tālāk gar ostas elevatora ēku, kuras spocīgajai, bijību uzdzenošajai fasādei vēl nekad nebiju pienācis tik tuvu, ieved vecā peintbola laukumā, kura nenojauktajās struktūrās māksliniece Anastasija Sosunova ļāvusi iemājot kādas zudušas kopienas atstāto arheoloģisko artefaktu driskām, kuras stāsta par svešādu, mums neizprotamu un grūti interpretējamu, bet ļoti reālu dzīvi. Durvju “aizkaru”, mēbeļu, spogulīšu, glezniņu un arī dažādu nedefinējamu priekšmetu estētika atgādina baismo fantasmagoriju no seriāla True Detective pirmās sezonas, kur Luiziānas štata dienvidu purvainajā bezcerībā izmeklētāji sekoja ļoti līdzīgām noslēpumainas reliģisko fanātiķu kopienas atstātām drupačām. Viss darbs ir vārda tiešākajā nozīmē spocīgs, jo runā par eksistenci, kas vienlaikus te ir un te nav, kas nepastāv ierastā izpratnē par būšanu, bet kuras klātbūtne ir jūtama un savā neizzināmībā biedējoša. Šis nav vienīgais izteikti spocīgais izstādes darbs: vēlāk redzēsim arī Augusta Serapina Mudmen vai Nikolaja Smirnova “Reliģiskos libertāriešus”, nemaz nerunājot par pavisam īstiem spokiem – darbiem, kuru klātbūtne bija plānota, krīzes dēļ kļuva neiespējama, bet kuru vieta tomēr ir atstāta tukša, lai tos varētu iztēloties. Piemēram, Margaritas Imo darbs, kam droši vien bija jākļūst par vienu no biennāles hailaitiem, tagad ir iemiesots vien zāles uzraudzes stāstījumā par to, kas varēja būt, ko viņa nenogurstoši atkārto katram nākamajam apmeklētājam vai apmeklētāju grupai. Tur, tajā telpas stūrī, mums jāiztēlojas pusnoslīkuša vaļa muguras siluets. Līdzīgu iztēlošanos izstāde prasa arī dažu citu darbu vai to daļu gadījumā, un šis ir tiešām mazpiedzīvots apstāklis laikmetīgās mākslas izstādēs. Izvēle atstāt mākslinieka klātbūtni ekspozīcijā, neskatoties uz darba ļoti nemateriālo klātbūtni, ir drosmīgs lēmums, kas noteikti raisa neizpratni daudzos apmeklētājos. Protams, tas var raisīt pārdomas gan par mākslas darba materialitātes nosacījumiem, gan par laikmetīgo mākslu kā tikai parastu daļu no līdzšinējās attiecību sistēmas, kuras trauslumu un neilgtspēju atsedza pieminētais mikroorganisms. Biennāle no šī atsegtā vājuma acīmredzami nekaunas un pazemīgi to pieņem, par ko cita starpā liecina gan anotācijās, gan tekstuālajos materiālos atstātie, bet pārsvītrotie stāsti par oriģinālajiem plāniem.

Anastasia Sosunova. Habitaball

Dora Budora. In The Year Of (companion piece)

Ejam tālāk gar pļavām, kurās Vija Eniņa šovasar sastādījusi Andrejsalai neraksturīgas pļavu puķes, un punktu, kurā Dora Budora atgādina turēt acis vaļā uz nehumaonīdiem izstādes apmeklētājiem, kuri te dzīvosies visu biennāles laiku – bariņam draudzīgu, nedaudz noplukušu suņu. Te mēs pirmoreiz patiešām tiekam brīdināti, ka jārēķinās ar apzinātu, uzstājīgu atraisīšanos no kulturāli izglītotas publikas gaidām par to, “par ko jābūt” laikmetīgajai mākslai. Visā no 46 darbiem kopumā sastāvošajā ekspozīcijā ir neparasti maz konceptuālisma, mākslas pašrefleksijas par sevi un savu vēsturi, ironiskas rotaļāšanās ar skatītāja vērojumu utt. Ielaižot mākslinieku vidū zinātniekus, botāniķus, matemātiķus, tamborētājus, akrobātus un citus diezgan attālus kolēģus, Lamarša-Vadela, šķiet, turpina entuziastiski spiest uz jau gadu desmitiem visur piesaukto “starpdisciplinārismu”.

Daina Taimiņa. Dreams and Memories

Bet tas, kas RIBOCA2 ir, manuprāt, tiešām svaigs (vai, gluži pretēji, atgriešanās pie kaut kā sena un aizmirsta), ir tās piedzīvojamība caur maņām, nevis prātu. Nav tā, ka trūktu veselīgas devas konceptuālisma un sociālo komentāru (piemēram, Alekša Bačinska-Dženkinsa videodarbs “Pediņi, draugi”), tomēr vairumā gadījumu ir izvēlēti tādi darbi, kas ir dažādas maņas kairinošas, apziņu transformējošas pieredzes, nevis ar racionālu prātu konteplējami konceptuāli objekti. Protams, grūti iedomāties darbu, ko varētu uztvert bez maņu starpniecības, bet modernās un laikmetīgās mākslas vēsturē maņas lielākoties bijis tikai nepieciešams medijs, lai mākslas darbu piegādātu kontemplējošajam kognitīvajam aparātam. Šajā biennāles izlaidumā daudzi, ja ne vairums darbu aicina apstāties pie maņu līmeņa un tās transformējošās pieredzes, kas iespējama jau uzreiz, pirms prāta iejaukšanās. Ja taisnība teorētiķiem, kas apgalvo, ka mitoloģiskā pasaules aina beidzās – vai sāka beigties – brīdī, kad cilvēks apjēdza savu vērojošo (un eventuāli pasauli pakļaujošo) apziņu kā kaut ko nošķirtu no pasaules koka, RIBOCA2 ekspozīcija daudzos gadījumos šķietami aicina pie tā atgriezties, tam atkal pietuvoties, un varbūt pa ceļam atrast prāta eksistences veidus, kas mūsdienu pasaules veiksmīgai apdzīvošanai var izrādīties piemērotāki par ierastajām racionalizējošajām, kārtojošajām un dabu pakļaujošajām subjekta-objekta attiecībām.

Beidzot mēs nonākam bijušajā Rīgas Tirdzniecības ostas angārā, kurā izvietojusies ekspozīcijas lielākā daļa un kas vispār šīs trīs nedēļas kalpo par biennāles galveno mājvietu. Pēc ārtelpas prelūdijas var iestiprināties, ko tiešām ieteicams darīt, jo priekšā vēl garš ceļš ejams. Angāra izmēri iekšpusē ir milzīgi, pat necilvēcīgi, bet vairums telpu ir kārtīgi aptumšotas, liekot mērotos attālumus sajust vairāk ar taustes, nekā redzes atskaites punktiem. Un turpmākais ceļojums ir vārda labākajā nozīmē trips: koncentrēta secība ar vizuāliem, audiāliem un taktiliem piedzīvojumiem, kuros racionālo prātu ieteicams ņemt līdzi kā kompanjonu, uz izstādi līdzpaņemtu mazu bērnu, kurš ar savu uzvedību brīžiem var kaitināt, bet noteikti ne kā vadītāju. Valda Celma lieliskie metafiziskie darbi “Dzīvības ritmi” un “Pozitrons”, Katrīnas Hornekas ar tausti pieredzamā māla instalācija A Landmass to Come, brīnišķīgie lēnie videodarbi De-Extinction (Pjērs Uigs), The Inmost Cell (Eva Lesta), Sounds from Beneath (Mihails Karikis un Uriels Orlovs), Timura Si-Cjiņa “Caur Sidraba Birzi Gāju” – visos šajos gadījumos ieteicams ļauties takai, pa kuru prātu aizvedīs darba radītais pirmais impulss, bet nemēģināt to savaldīt un analizēt. Tam būs laiks vēlāk.

Timurs Si-Cjiņs “Caur Sidraba Birzi Gāju”

Par spīti visām grūtībām, līdz izstādei tomēr ir atceļojušas dažādu pasaules mākslas superzvaigžņu idejas, darbi vai to reprodukcijas. Vienlaikus arī tiek nemitīgi – un pamatoti – uzsvērts, ka šī biennāle, kas ir tikusi apsūdzēta kultūrimperiālismā, vēlas organiski iekļauties Rīgas, Latvijas un Baltijas vidē un kultūrkontekstos, stāstot stāstus, kas ir cieši saistīti ar lokalitāti. Ir bezgala interesanti vērot, kā mākslinieki un intelektuāļi no ļoti atšķirīgām pasaules vietām ir centušies saprast un interpretēt Rīgas, Latvijas un Baltijas lokālo naratīvu. Uzkrītoši bieži tas ir pārvērties stāstos un interpretācijās par Latvijas/latviešu tautas tradīcijām, dainām un mitoloģiju, kas, lai arī aizkustinoši, diez vai veido būtisku daļu no vairuma mūsdienu vietējo iedzīvotāju pasauluzskata. Neskatoties uz tautastērpa uzvilkšanu reizi gadā uz Līgo vai pāris asaru nobirdināšanu Dziesmu Svētkos, lielos vilcienos mēs te tādi paši globalizēti neoliberālās pasaules pilsonīši vien esam. Būtu pat savā ziņā amizanti, ja tieši RIBOCA2 efektīvi atgādinātu vietējai urbānajai publikai par to, kādas vērtības ir vai varētu būt senču tradīcijas un mitoloģija.

Augustas Serepinas. Mudmen

Izstādes uztveramība, piesātinātība un arī mēģinājums veidot starpkultūru dialogu lokālā kontekstā ir faktori, kas, manuprāt, padara šo vērienīgo izstādi neparasti demokrātisku un pieejamu plašākai publikai (to man ļauj apgalvot arī personīgo paziņu loka piemēri, kas šajās dienās apmeklējuši biennāli un dalījušies iespaidos). Laikā, kad no jauna jādomā, kā dzīvot, šis faktors nevar būt novērtējams par zemu. RIBOCA2 tajā formā, kādā tai tomēr, par spīti visam, ir izdevies materializēties Andrejsalā, slēpj sevī daudz iespēju iedvesmoties veidiem, kā adaptēties “jaunajā normālajā”. Jau atkal – lielā mērā tāpēc, ka tā ir vairāk piedzīvojums, nekā mācībstunda.

Tomás Saraceno. Aerocene

Šis pretstatījums, dialektika starp racionālo un maģisko, kas RIBOCA2 koncepcijā ieņēmis “atkalapburšanas” vārdformu, ideju vēsturē atkārtojas: Viduslaiku katoļu sholasti pret kristīgajiem mistiķiem, apolloniskais pret dionīsisko, Apgaismības pretenzijas un romantisma, “vētras un dziņu” atbilde uz tām – mēģinājumi nokratīt pasaulei pārdabiskā plīvuru un tad to atkal “uzburt” atpakaļ atkārtojas ik pēc kāda laika. Šī reize varbūt atšķiras ar to, ka apokalipse – vai tās prelūdija – tiešām jau ir piedzīvota, un mēs varbūt skaidrāk kā jebkad redzam atburtas pasaules trūkumus. Tā ir pozīcija, kurā ļaušanās apburtības pieredzei ir vilinoša. Otrā Rīgas biennāle sniedz šādas pieredzes iespēju ļoti piesātinātā veidā, un ļoti iespējams, ka milzīgā piespiedu transformācija, ko tai nācās veikt, lai rezultētos šajā formā, beigu beigās pat ir uztverama kā svētība.

Mans top 5:

Bridget Polk. Balancing Rocks and Rubble

Pierre Huyghe. De-Extinction

Tomas Saraceno. Arachnomancy

Agnese Krivade. The Hotel of St. Christopher

Mikhail Karikis / Uriel Orlow. Sounds From Beneath

Titulbildē: Līna Lapelīte un Mants Petraitis. Currents. Foto: Kristīne Madjare

Saistītie raksti

Atrodi sevī hakeri

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.09.2020.

Par kultūras un mediju teorētiķi Makenziju Vorku

Laikmetīgās mākslas pieredzējumi RIBOCA2 izstādē gūstami vien līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.09.2020.

Andrejsalā viss reizē zied

Akmeņu sieviete

spiriterritory by arterritory — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

RIBOCA2 Publiskās programmas notikumi šonedēļ

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Ideju apmaiņa atvērtā un eksperimentālā vidē

Esmu absolūti laimīga par šo godīgumu

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 19.08.2020.

Intervija ar otrās Rīgas starptautiskās mākslas biennāles kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

Balsis no citām pasaulēm

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 11.08.2020.

Par peruāņu antropoloģiKalifornijas Universitātes (Deivisa) profesori Marisolu de la Kadenu

Atgriezties pie savas augapziņas

spiriterritory by arterritory — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Laiks ir nozagts, bet to var atgūt

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.07.2020.

Par dzejnieci un afroamerikāņu kultūras pētnieci Džekiju Vangu

Garīgais disidentisms jeb piga kabatā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 07.07.2020.

Par marginālo garīgumu padomju un postpadomju telpā

RIBOCA2 izstāde norisināsies no 20. augusta līdz 13. septembrim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.06.2020.

Izstādes darbības laikā taps pilnmetrāžas filma

Ir grūti nemīlēt streikojošu sievieti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.06.2020.

Par kvīru feminisma teorētiķi un kultūras kritiķi Sofiju Luisu

Labākie rituāli ir tad, kad sevi piesaka neparedzētais

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.05.2020.

Vents Vīnbergs par amerikāņu kvīru dzejnieku CA Konrads (CAConrad)

Plānotā RIBOCA2 izstāde tiks transformēta par pilnmetrāžas filmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.04.2020.

21. maijā RIBOCA aizsāks transformētajai izstādei veltītu tiešsaistes lekciju un sarunu ciklu

Prieka un brīnumu dziesmas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 30.08.2019.

Intervija ar RIBOCA2 galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu

RIBOCA2 viss reizē zied apmeklējuši 21 000 interesenti

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 16.09.2020.

Līdz 1. oktobrim RIBOCA2 tiešsaistes cikla lekcijas

Raupjums pretstatā rūpīgi pārdomātām idejām

arhitektŪra, dizains & mode — Intervijas — 09.09.2020.

Intervija ar Rolandu Rīmā, vienu no RIBOCA2 vadošajiem arhitektiem

RIBOCA2 Baltajā naktī aicina meditatīvā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 02.09.2020.

5. augustā

Pie vilkābeles, kur vajātajiem pulcēties

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.08.2020.

Par amerikāņu socioloģijas profesori Eiveriju Gordoni

Nevis labāku pasauli, bet citādu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.08.2020.

Par vienu no mūsdienu spilgtākajiem dzimtes un kvīru teorētiķiem Džeku Halberstamu

Pētniecība kā mīlas akts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 04.08.2020.

Par britu antropologa Tima Ingolda metodi

Jau augustā RIBOCA2 vedīs nesteidzīgā, iztēles bagātā pastaigā

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.07.2020.

No 20. augusta līdz 13. septembrim

Ūdens ir neizsmeļama tēma

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.07.2020.

Par feministi un pētnieci Astrīdu Neimani

Kosmisms ir mācība, tikai vēl nav zināms, kāda

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 30.06.2020.

Par kosmisma kustību un tās idejām

Augi par mums jau zina, mēs par viņiem vēl ne

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.06.2020.

Par filozofu Maiklu Marderu

Cilvēks visa centrā (ir izgāzies)

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 25.05.2020.

Vents Vīnbergs par vācu-amerikāņu antropologu Tobiasu Rīzu

RIBOCA2 aizsāk tiešsaistes lekciju un sarunu cikla programmu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.05.2020.

Pirmā lekcija 21. maijā

RIBOCA2 norise tiek atlikta

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 20.03.2020.

Drīzumā tiks izziņotas alternatīva izstādes formāta detaļas

No jauna izgudrot Zemes nākotni: RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 27.05.2019.

RIBOCA2 izziņo kuratora konceptu

Redzēt un radīt skaistumu nav tikai cilvēku privilēģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.09.2020.

Par beļģu filozofi un etoloģi Vensjānu Deprē

Akmeņu sieviete

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 03.09.2020.

Saruna ar mākslinieci, akmeņu balansētāju Bridžitu Polku

Savādā universālā orģija

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.09.2020.

Par itāļu filozofu Emanueli Koču

Realitātes seismogrāfs

on site — Reportāžas — 21.08.2020.

Fotoreportāža: Atklāta otrā Starptautiskā Rīgas laikmetīgās mākslas biennāle

RIBOCA2 - jau pēc nedēļas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 13.08.2020.

20/08 – 13/09

Atgriezties pie savas augapziņas

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 31.07.2020.

Intervija ar filozofu Maiklu Mārderu

Dejosim tumsā un bez horeogrāfijas

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 28.07.2020.

Par performatīvo mākslu teorētiķi un kuratoru, Ņujorkas Universitātes profesoru Andrē Lepecki

Priecīga matemātika

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 10.07.2020.

Intervija ar matemātiķi un mākslinieci Dainu Taimiņu

Ko metafiziķis, šamanis un mags var pateikt pusaudzim

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 22.06.2020.

Par itāļu filozofu Federiko Kampanju

Dienvidu asni uz ziemeļu drupām

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 08.06.2020.

Par portugāļu sociologu un tiesību pētnieku Boaventuru de Souzu Santušu

RIBOCA2 un Arterritory.com sadarbības projekts

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 21.05.2020.

Personības: RIBOCA2 Publiskā programma

Spuras atvērtas transcendencei

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 13.05.2020.

Intervija ar mākslinieci Margaritu Imo

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 10.12.2019.

RIBOCA2 izziņo dalībnieku sarakstu