Raupjums pretstatā rūpīgi pārdomātām idejām
Intervija ar Rolandu Rīmā, vienu no RIBOCA2 vadošajiem arhitektiem
Rolands Rīmā (Roland Reemaa) ir igauņu jaunās paaudzes arhitekts un viena no radošajām personībām duetā “LLRRLLRR” (Laura Linsi un Roland Reemaa). Viņu galveno interešu loks ietver vietējās nacionālās arhitektūras vērtības un iespējas un pētījumos balstītus mākslas un arhitektūras projektus.
Kad 2. Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA2) organizatori uzaicināja “LLRRLLRR” iesniegt priekšlikumu gaidāmās izstādes, kas notiks Andrejsalā, vizuālajam un konceptuālajam redzējumam, nebija pārsteidzoši, ka dueta priekšlikums izrādījās atbilstam biennāles pamatuzdevumam un tās veidotāju skatījumam. Gan mākslinieku, gan izstādes organizatoru mērķis bija izveidot izstādi, kas paustu cieņu apkārtējai videi un būtu harmonijā ar vietējām tradīcijām.
Smēlušies iedvesmu vēstures pētnieku agrīnajos centienos iezīmēt kartēs nezināmus reģionus un apgabalus un ilustrēt to dabu un potenciālu, “LLRRLLRR” nolēma izpētīt 200’000 kvadrātmetrus lielo zemes platību Andrejsalas bijušajā rūpnieciskajā teritorijā, kur noritēs izstāde.
Rezultātā mākslas darbi kā ceļa zīmes, goddevīgi integrēti apkārtējā vidē, izvada cauri trīs stāvus augstajai agrākajai Rīgas Tirdzniecības ostas ēkai, kā arī cauri visai puspamestajai mākslīgajai pussalai. Izstāde aicina apmeklētājus citu pēc cita atklāt vēsturiskos slāņus reiz norobežotajā industriālajā pilsētas daļā, kurai rīdzinieku uztverē bieži vien nebija iezīmētas skaidras kontūras.
2016. gadā Rolands Rīmā apvienojās ar radniecīgi domājošo Lauru Linsi un izveidoja biroju, kas tika nosaukts “LLRRLLRR”. 2018. gadā arhitekti kopā ar Tadeašu Riha (Tadeáš Říha), piedalījās Venēcijas biennāles 16. starptautiskajā arhitektūras izstādē, izveidojot Igaunijas nacionālo ekspozīciju ar nosaukumu Weak Monument[1]. Izstāde bija veltīta gan sagrautajiem, gan arī nekad neuzceltajiem pieminekļiem, to nozīmei pilsētvidē un pārdomām par monumentālu pamatīgumu un tā pretstatu - vājumu. Rolands, Laura un Tadeašs ir arī grāmatas “Weak Monument – Architecture Beyond the Plinth[2]” autori un izdevēji. 2019. gadā Linsi un Rīmā saņēma Igaunijas Arhitektu savienības Jaunā arhitekta balvu (Young Architect Prize).
Šī gada lielākā daļa pavadīta, domājot par izstādes RIBOCA2 arhitektūru, bet duetam vēl īstenojams deviņdesmito gadu ēkas, kas atjaunojama savam laikmetam atbilstošā stilā, renovācijas projekts Tallinā. Pēc tam sekos dalība Ungārijas paviljonā Venēcijas biennāles 17. starptautiskajā arhitektūras izstādē, kur centrālā tēma ir modernisma arhitektūras mantojums.
Kad pirmo reizi ieradāties Andrejsalā, kāds bija pirmais vispārējais iespaids par to? Kā tas mainījies laika gaitā?
Pirmo reizi šeit ierados janvārī – bija ļoti auksts, ļoti tumšs, visa teritorija bija tīta miglā, kas cēlās no tuvajiem ūdeņiem. Un tā bija skaista. Ostas ēka līdzinājās pārmēru aukstam betona bunkuram. Bet tagad, kad esmu šeit sabijis jau gandrīz mēnesi, - kad varu skatīt šo brīnišķi dabisko mežonību zeltainajā vasaras gaismā, - piepeši tā ir ļoti silta vieta. Ēka ir uzsilusi, un man pat prātā nebija nācis, ka vieta sasilstot šķiet mājīgāka un arī mazāka. Janvārī nams šķita bezgalīgs.
RIBOCA2. Foto: LLRRLLRR
Lūdzu, pastāstiet par izstādes dizaina koncepcijas ideju.
Mēs piedāvājām sākumā padarboties kā arheologiem. Vispirms vajadzēja apskatīties, kas tur jau ir – atrast materiālus, kurus varētu izmantot no jauna un kurus - atkārtoti, atrast īpašības un vietas, kuras varam labāk izcelt, piemēram, nopļaujot zāli vai izvietojot apkārt akmeņus, ierīkojot sēdvietas vai gājēju celiņus. Galvenā doma ir pēc iespējas vairāk izmantot esošo materiālu. Piemēram, ienākot teritorijā pa galvenajiem vārtiem, var ieraudzīt jaunu ietvi, kas izveidota no esošajiem būvgružiem. Visi šie materiālu slāņi, tādi kā vannasistabas flīzes sajaukumā ar asfaltu un betonu, ir pacēlušies virspusē.
Daļa no RIBOCA2 koncepcijas ir jautājums, kādā veidā mēs varam būt ilgtspējīgi? Un šo jautājumu es uzdevu pats sev, kad taisījām Igaunijas paviljonu Venēcijas biennālei.
Daļa no RIBOCA2 koncepcijas ir jautājums, kādā veidā mēs varam būt ilgtspējīgi? Un šo jautājumu es uzdevu pats sev, kad taisījām Igaunijas paviljonu Venēcijas biennālei. Biennāle ir milzīgs pasākums, un tur tiek izmantots liels daudzums materiālu, bet kas ar šiem materiāliem notiek pēc tam? Kā nekļūt izšķērdīgiem? Tas ir grūti. Kopīgi ar izstādes kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu (Rebecca Lamarche-Vadel) un producentiem nolēmām pēc iespējas vairāk izmantot koku un citus ilgtspējīgus materiālus, tādus materiālus, kurus var izmantot atkārtoti. Tāpēc arī krāsojam, cik maz vien iespējams. Tas, kas ir nokrāsots, nonāks izgāztuvē. Arī sienas būvējam no kartona – tas ir tikai 3 mm biezs materiāls, un pēc izstādes mēs varam to nojaukt un atdot mākslas vai arhitektūras skolām. Ja mēs būvētu no ģipškartona plāksnēm, tās izjaucot saplīstu un viss nonāktu atkritumos.
RIBOCA2. Foto: LLRRLLRR
Vai, meklējot priekšmetus un materiālus, ko izmantot iestādes arhitektūrā, bija kādi pārsteigumi – kādi uz vietas atrasti priekšmeti vai “dārgumi”?
Pats esmu liels ielu segumu fans. Segumi ir kas tāds, ko ceļojot vienmēr ievēroju pilsētās. Ļaudis bieži vien nepamana tādu neuzkrītošu lietu, bet tas ir kaut kas tāds zem kājām, kas liek sajusties droši. Pamats ir ļoti svarīgs.
Pats esmu liels ielu segumu fans. Segumi ir kas tāds, ko ceļojot vienmēr ievēroju pilsētās.
Ostā ir 18. gadsimta bruģakmeņi, patiesi veci akmeņi, kas tika pārlieti ar asfaltu, tad vēl ir betona plāksnes no padomju laikiem. Tas ir īsts vēstures sajaukums! Vajag tikai paskatīties uz zemi, un uzreiz var saprast, ka šī teritorija bijusi gana aktīva vieta jau kopš laiku laikiem. Šis fakts man šķita ļoti interesants.
Foto: LLRRLLRR
Vēl viena pārsteidzoša lieta bija brīnišķīgs masīva betona un ļoti smalku materiālu sajaukums, kas atrodams ostas ēkā. Cieti, masīvi materiāli līdzās ļoti viegliem plākšņu materiāliem. Kad projektējām un domājām par sienām, mēs arī plānojām tās veidot ļoti plānas. Man patīk tāds kontrasts. Tas ir ļoti atjautīgi, un ceru, ka ļaudis to pamanīs.
Runājot par to, vai cilvēki pamanīs ēkā veiktās izmaiņas... Lielākā daļa ļaužu nekad nav šeit bijuši, viņi nezina, kā izskatījās pirms tam.
Tas tiesa. Bet, manuprāt, kuratorei ir ļoti pārliecināta un drosmīga pieeja. Jā, esam saglabājuši vietu diezgan neskartu, ēka ir putekļaina, teritorija - dubļaina, bet tas piederas pie lietas – mēs neveidojam galeriju vai muzeju. Tā ir izstāde, un šādi putekļi un dubļi ir daļa no tās vēstījuma. Cilvēki to apmeklēs piecu stundu garumā, un viņi gūs ļoti skaidru priekšstatu. Nav tā, ka mēs taisītos no dubļiem izcept kūkas.
Tā ir izstāde, un šādi putekļi un dubļi ir daļa no tās vēstījuma.
Kā jūs raksturotu izstādes kompleksa ritmu?
Grafiskajam dizaineram Manuelam Burgeram (Manuel Bürger) bija ideja par siltuma kartēm. Dažreiz ir karsti, dažreiz mazāk karsti, dažreiz spriegums ir augstāks, citreiz zemāks, bet tas viss līgani pāriet no viena uz nākamo. Manuprāt, siltuma karte ir labākais veids kā raksturot ritmu – tas nav ļoti kontrastains, bet gan vairāk plūstošs. Tā kā teritorija ir pietiekami liela, un, kaut arī mākslas darbu nav daudz, tie plūstoši iekļaujas apkārtējā ainā. Dažkārt pat nevar pamanīt, vai tas ir mākslas darbs, vai kas tāds, kas šeit jau bijis iepriekš, vai arī kaut kas, ko esam salabojuši... Viss līdzinās tādam pastāvīgam plūdumam.
RIBOCA2. Foto: LLRRLLRR
Izstāde tiks transformēta par Dāvja Sīmaņa režisētu pilnmetrāžas filmu, kuru uzņems izstādes norises laikā. Kā šis fakts ietekmē jūsu darbu?
Lēmums par filmas izveidi arī tika pieņemts Covid-19 iespaidā, un tas patiešām ietekmēja izstādes plānošanas un izstrādes gaitu. Daži mākslas darbi bija jau izveides procesā, citi tika pielāgoti, dažus nevarēja izveidot transporta ierobežojumu dēļ un tā tālāk. Sākotnējā izstāde pirms Covid-19 lielā mērā jau bija izplānota un gatava uzstādīšanai, kad visā pasaulē iestājās sastingums. Lēmums par filmas izveidi ietekmēja daudzus lēmumus saistībā ar arhitektūru, jo kinematogrāfijā ir pavisam cita veida scenogrāfija ar savām iespējām, kā veidot stāstu un prezentēt mākslas darbus, telpu, skaņu un laiku kopumā. Izstādes dizains veidojās kaut kur pa vidu starp sākotnējā dizaina drupām, iepriekš pieņemto lēmumu nemainīgajām detaļām, jaunajām iespējām filmēšanai un vieglākām konstrukcijām. Piemēram, mēs varējām burtiski uzbūvēt sienas no papīra, jo daudzi akustiskie risinājumi izstādē ir veidoti, izmantojot austiņas. Kopumā galvenās idejas palika nemainīgas, un, godīgi sakot, izveides process kļuva daudz interesantāks un raženāks, jo krietni palielinājās mediju daudzveidība.
Kas jums šķiet aizraujošs, strādājot mākslas un arhitektūras krustcelēs?
Mēs abi ar Lauru pēc izglītības esam arhitekti, bet mums allaž bijuši draugi mākslinieki, un paši jau kādu laiku esam iesaistījušies mākslas pasaulē un sadarbojušies ar to. Jāteic, ka abas darbības jomas stingri aizsargā savas robežas – arhitektiem nav viegli iekļūt mākslas pasaulē un otrādi. To var saprast, bet tas ierobežo to ideju potenciālu, kas varētu iedzīvoties abās jomās. Attiecībā uz mākslu un to, kā darbojas mākslinieki, man patīk iespēja ļoti precīzi un skaidri strādāt ar idejām, tas ir, izgriezt kādu fragmentu no vēstures, sabiedrības dzīves vai kultūras un koncentrēties uz vienu tēmu vai ideju. Arhitektūra ir daudz biežāk un lielākā mērā pakļauta dažādu slāņu komplicētai ietekmei, tādai kā fizikas, nekustamā īpašuma un pilsētplānošanas ierobežojumi, klienta vēlmes un estētika, un tā tālāk, tādējādi idejas bieži tiek atšķaidītas un pakļautas izmaiņām savstarpējas piekāpšanās dēļ. Tas nenozīmē, ka mākslas pasaulē nenākas saskarties ar līdzīgām komplicētām ietekmēm, bet mākslinieku pieņemtie lēmumi un darba metodes var būt daudz tiešāki.
Attiecībā uz mākslu un to, kā darbojas mākslinieki, man patīk iespēja ļoti precīzi un skaidri strādāt ar idejām, tas ir, izgriezt kādu fragmentu no vēstures, sabiedrības dzīves vai kultūras un koncentrēties uz vienu tēmu vai ideju.
Kā jūs veidojat dialogu starp mākslas darbu un telpu? Vai ir kāda formula, pēc kuras ierasti vadaties?
Tas lielā mērā atkarīgs no paša projekta, un nav vienotas formulas. Mums bijušas lieliskas sadarbības ar māksliniekiem, kad viņi aicinājuši mūs papildināt izstādes, tādas kā sadarbība ar Ingelu Vaiklu (Ingel Vaikla) Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā (Contemporary Art Museum of Estonia) (2018. gada izstāde You Have Become The Space (Tu esi kļuvis par telpu), kuras kuratore bija Laura Tūtsa (Laura Toots)), kur mākslas darbi un dizains saplūst viens ar otru un nav atdalāmi.
RIBOCA2. Foto: LLRRLLRR
RIBOCA2 ir diezgan liela izstāde, un mūsu mērķis bija palikt otrajā plānā tā, ka apmeklētāji, iespējams, tikai pēc kāda laika saprastu, ka patiesībā viņi kaut kādā veidā tiek vadīti caur telpu. Tas nozīmē, ka daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta detaļām, materiāliem un ēkas īpašībām, jo nevēlamies, lai fons kļūtu par priekšplānu. Mēs bieži vispirms novērtējam esošās krāsas, materiālus un apgaismojumu. Piemēram, mēs nebūt nesatraucāmies par faktu, ka gaisma ieplūst betona noliktavā pa vaļīgo apšuvumu un fasādes spraugām, un patiesībā sākām atkārtot līdzīgus momentus arī savā dizainā, jo mitruma iespaidā kartons sāks liekties, ielaižot sīkus gaismas starus. Tādas idejas nenāktu ne prātā, un kurators to pat nepieļautu, ja izstāde notiktu glītas galerijas baltajā rāmī.
Foto: LLRRLLRR
Mēs to vairāk uzskatām par scenogrāfiju, līdzīgu tai, ko var redzēt teātros. Ja sāk jaukt kopā scenogrāfiju, ainavu dizainu, arhitektūru un izstāžu dizainu, tad radošais process kļūst ļoti piesātināts. Piemēram, ja “tradicionālajā” arhitektūrā pakaļdarināti materiāli nav īsti laba gaumes izpausme, tad citās mākslas sfērās tas ir absolūti atļauts.
Vai var teikt, ka šis projekts bija platforma, kur pārbaudīt savas idejas? Vai jums tas bija eksperiments?
Noteikti, jā. Mēs šeit eksperimentējam, bet kaut kādā veidā mūsu idejas ir realizējušas arī kuratores idejas. Piemēram, doma par to, ka šī vieta jāatstāj netīrumiem klāta, necenšoties to padarīt pārmēru tīru.
Bija tik patīkami darboties ar neapstrādātiem materiāliem – daļa inventāra ir gatavoti no lieliem betona klučiem, kur katrs no tiem sver divas tonnas. Tā kā osta joprojām darbojas, mēs varējām vienoties ar ostas strādniekiem par iespēju izmantot viņu pakalpojumus. Mēnešiem ilgi bijām strādājuši pie ļoti detalizētiem zīmējumiem, un tad pēkšņi iebrauc milzu mašīna, un šie vīri vienkārši nomet zemē lielus betona klučus. Kad tāds klucis ir nolikts, to vairs nav iespējams pārvietot. Mani priecēja šis raupjums pretstatā rūpīgi pārdomātām idejām. Tas bija brīnišķīgi, un man tas bija eksperiments. Bija ļoti aizraujoši.
Bija tik patīkami darboties ar neapstrādātiem materiāliem – daļa inventāra ir gatavoti no lieliem betona klučiem, kur katrs no tiem sver divas tonnas.
Kas ir svarīgākais, ko šis projekts jums iemācījis?
Sadarbība. Visi speciālisti ir labākie, kādi vien apkaimē dabūjami. Puisis, kas piegādāja mākslas darbus – viņš ir no Igaunijas, un, ja kaut kas ir transportējams rūpīgi un ar apdomu, tad ir šis puisis. Tad vēl audiovizuālie speciālisti – viņi ir no Polijas, un, ja tādi nepieciešami, tad viņi ir vienīgie. Tāpēc, manuprāt, labākā pieredze ir sadarbība ar cilvēkiem, kuri savā jomā ir labākie.
Kā jūsos rezonē RIBOCA2 kuratores Rebekas Lamaršas-Vadelas paustā ideja par vēlamo un no jauna topošo burvīgo pasauli – personīgā un profesionālā ziņā?
Man visinteresantākais bija politiskais aspekts, kuru Rebeka izcēla. Visa politika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā vienmēr atradusies pa vidu dažādām ideoloģijām – bija vācu valdīšana, Krievijas impērija – bija laiki, kad ideoloģijas mainījās pilnībā, tāpēc šim reģionam allaž bijis jāskatās, kas notiek Rietumos vai Austrumos. Un Baltijas reģions vēl joprojām ir mazliet apjucis – vai tam sekot Rietumu vai Austrumu idejām? Andrejsalā visi šie vēsturiskie slāņi ir izvietojušies cits uz cita – te ir atliekas no sākotnējās ostas tās ziedu laikos, tad vēlāk izveidotā infrastruktūra ar padomju laiku noliktavu, kas uzbūvēta astoņdesmitajos gados. Šeit var sastapt visus dažādo laikmetu slāņus, un izstāde ir tikai viens no tādiem slāņiem. Tā nemēģina neko mainīt, tā tikai vienkārši iekļaujas plūsmā.
Laura Linsi un Rolands Rīmā. Foto: Sohvi Viik
[1] Weak Monument – Vājais piemineklis
[2] “Weak Monument – Architecture Beyond the Plinth” (angļu val) – “Vājais piemineklis – arhitektūra bez cokoliem”.
Titulbilde: Rolands Rīmā un Laura Linsi. Foto: Sohvi Viik
