Foto

Ko šobrīd dara mākslinieks? Māris Bišofs Rīgā

Arterritory.com

31.03.2020

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Kaut šī brīža situācijā mūsu visu prioritāte ir rūpēties par savām ģimenēm, draugiem un līdzpilsoņiem, sabiedriskā dzīve ir paralizēta, muzeji, galerijas un kultūras institūcijas ir slēgtas, darbs un arī radošā dzirksts mūsos visos neapstājas. Gluži pretēji – šis ir laiks pašrefleksijai un jaunām, nākotnē vērstām idejām. Kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs visi turpinām strādāt, domāt un just – gan mākslinieki, gan citi radošo institūciju pārstāvji un Arterritory.com. Kā savveida iedvesmas un savstarpējas solidaritātes – attālinātas kopā būšanas žestu, esam aizsākuši projektu “Ko šobrīd dara mākslinieks” - kā liecību tam, ka dzīve un kreativitāte neapstājas arī krīzes laikā. 

Mākslinieks Māris Bišofs atsūtījis atbildes uz Arterritory.com jautājumiem:

Ko Jūs šobrīd darāt?

Es daru visu to pašu, ko esmu darījis jau gadiem. Tikai, gadiem ejot, rokraksts ir mainījies. Es domāju, zīmēju, lasu, atkal domāju un skatos manu iemīļoto mākslinieku albūmus (un to grāmatu man ir daudz). Pēdējā laikā rakstu īsus sacerējumus, kurus es saucu par domrakstiem. Kad biju puika, mums pamatskolā bija latviešu valodas stundās jāraksta domraksti. Ja Artteritory man atļauj, tad es te piedāvāju izlasīt manu pēdējo domrakstu - lasīšana aizņems tieši 58 ar pus sekundes.

Nav tādas dienas, kad es nezīmētu. Tas, ko es daru, nav uzdevums vai pasūtījums, kurš jānodod rītvakar. Tas ir darbs, ko es daru savas baudas dēļ, un neviens man nedod nekādus norādījumus. Man blakus ir kafijas krūze, zīmuļi un papīrs. Ideāla situācija, labāk varētu būt tikai sapnī.

Jums ir recepte, kā izdzīvot laikā, kura raksturzīme ir sliktas ziņas?

Kāda ir recepte pārdzīvot? Man nav receptes, man ir pietiekoši liels vecums, lai es harmoniski iekļautos vecākajā slimotāju grupā. Par to nedomāju. Protams, ka es mazgāju rokas un neeju uz publiskiem pasākumiem. Es tur gan sen vairs neeju, nekas nav labāks par būšanu vienatnē un tādēļ corona ir viena laba slimība. Nepieciešamības dēļ man tomēr ir jāiet uz veikalu pēc pārtikas. Tā ir šo laiku skarbā ikdiena un kā tur vēl saka - mēs visi esam vienā laivā un tur neko nevar darīt. Es gan nekad neesmu bijis ar visiem vienā laivā. Gan jau kaut kā pārdzīvosim. Savādāk nemaz nevar būt. Palasiet vēsturi un tur jūs atradīsiet visas atbildes - cilvēce ir pārdzīvojusi Hitleru un Staļinu, Drēzdeni un Hirosimu, impresionismu un kubismu, lambetvoku un rock n’ roll, sniega cilvēku Jete un lidojošos šķīvīšus, seksuālo revolūciju un Zīgeristu, un Godmani.

Mākslas un kultūras telpa ir viena no tām jomām, kuras šī krīze skārusi ļoti skarbi. Kāda, tavuprāt, ir mācība, ko tā mums devusi nākotnei?

Van Gogs, Modiljāni un mūsu pašu Irbīte nebija nekādi miljonāri. Šodien attīstītajās Rietumu valstīs mākslinieki var dzīvot labāk. Bet, Ņujorkā dzīvojot, es zināju, ka daudzi jauni mākslinieki strādāja restorānos kā oficianti un vadīja taksometrus. Protams, ka ir arī daži ārkārtīgi bagāti un slaveni mākslinieki, kuri izceļas uz to nabadzīgo fona. Tur bija viens, kurš piestūķēja cilvēka galvaskausu ar briljantiem, tā bija skulptūra un cits, kurš dauzīja šķīvjus un līmēja tos pie pamatnes, un tā bija glezna. Citā pasaules daļā kāds uzgleznoja brūnganu Londonas tiltu, realistiskā manierē nevis ar Newton and Winsor krāsām, bet ar saviem sūdiem. Bet tas viss notiek labos laikos nevis pandēmijas gados, kad restorāni aizveras, un mākslinieks - oficiants zaudē darbu. Manā dzīvē šis ir pirmais pandēmijas laiks. Ir bijuši slikti laiki, un es esmu tiem ticis cauri. Beigsies pandēmija, būs atkal labi laiki un tad varēsim atkal satikties ar draugiem pie alus glāzes un pēc telefona grāmatas saskaitīt kritušos.

VEF Tunelis Rīga

Māris Bišofs

Pavisam nesen man gadījās šķērsot Brīvības ielu, izejot cauri apakšzemes gājēju tunelim pie VEFa. Tuneļa sienas ir blīvi noklātas ar freskām/grafiti. Mani pilnīgi savaldzināja un pārņēma šo izcilo tautas meistaru darbi. Radās doma, ka šo dievišķo darbu klāsts būtu jāiekonservē priekš nākamām paaudzēm, tā kā tuneļa māksla ir augstākais šā stila sasniegums, gadiem ejot, stili mainās un būtu pilnīgi nepiedodami un nožēlojami, ja mēs zaudētu mūsu laiku labākos paraugus. Tur nāktos ieguldīt visai lielus līdzekļus, un es labprāt būtu klāt un pārraudzītu visus būvdarbus, lai šī vieta pārvērstos par mazu muzeju vai arī ekskluzīvu galeriju. Tur būtu jābūt baltai apsildāmai marmora grīdai, un griestus/jumtu veidotu pēdu biezs, neplīstošs, caurspīdīgs stikls, kurš savienotu interjeru ar ielu. Varu stādīties priekšā to satraucošo brīdi, kad cilvēki sadzird vieglu dunoņu, skaņu izolācija tur ir nevainojama, un, pievēršot skatienus griestiem, viņi saredz savām acīm neparastu perspektīvi -  tas ir tramvajs, kas ar melnu apakšu, melniem riteņiem un bremzēm aizslīd nebūtībā pāri viņu galvām. Pilnīgi satriecošs skats ir piektdienas naktī, kad es ar dažiem draugiem (kopš sastrīdējos ar Sandri Rīgu, man arī tikai pāris draugi ir palikuši) sēžam pie maza bāriņa un klausāmies leģionāru dziesmas. Tur nekad nav daudz cilvēku, trīs vai retāk četri, tikai mazas izmeklētu cilvēku grupiņas un nekad neiztrūkstošais Māris Gailis. Tā ir ļoti speciāla vieta. Tur arī būtu ļoti neliela askētiska istabiņa, iekārtota ar 20. gs. sākuma pilsoniska stila mēbelēm - gulta, krēsls un neliels rakstāmgalds ar divām atvilknēm papīram un zīmuļiem. Tas būtu mans patvērums, kur es izolējos no sabiedrības. Tā nav mana dzīvesvieta, es gan tur varu vienu otru reizi pārnakšņot. Var arī paiet dienas un nedēļas, kad tur pilnīgi neviens neparādās. Naktīs tā galerija tiek automātiski apgaismota, bet ar ļoti pieklusinātu gaismu. Naksnīgam garāmgājējam blāvā gaisma izliktos kā mistisks starojums. Vēlākā pārbūvju posmā, kad līdzekļi to atļautu, es varētu izveidot individuālu piekļuvi sestajam tramvajam. Tad man būtu jāaizslēdz mazas sānu durvis, lai es varētu pa šauru eju uzkāpt tieši tramvaja pieturā. Tas ir ļoti ērti vēlās vakara stundās, sestdienās un svētku dienās, kad satiksme ir ierobežota, lai nebūtu ilgi jāsēž un jāgaida tramvajs. Es varētu pāris reizes gadā šo galeriju, kuras nosaukums būtu “VEF Tunelis Rīga”, iznomāt kādiem unikāliem sarīkojumiem, teiksim, Ingus Baušķenieka dzimšanas dienas svinībām. Jāatcerās, ka tā galerija ir pilnīgi tukša, to izdaiļo no grīdas līdz griestiem dekoratīvi apgleznotās sienas. Kad es miršu no šī covid-19 a.k.a. mēris... mana vēlēšanās ir, lai mani izvada no “VEF Tunelis Rīga” ar armijas helikopteru. Helikopteru varētu novietot Rīgas Vagonu rūpnīcas teritorijā. Studenta gados, pirms došanās uz plašo pasauli, es biju no Mākslas akadēmijas interjera nodaļas norīkots praksē Vagonu rūpnīcā. Kad manas mirstīgās atliekas nogādātu uz helikopteru, tas strauji paceltos gaisā, lai apmestu riņķi virs pilsētas - pa ceļam uz Raiņa kapiem lidaparāts pārlidotu Stacijas laukumu, Daugavmalu un Esplanādi, kur pulcētos ļaudis. Šur tur pūlī būtu izvietoti labi informēti cilvēki, kuri varētu dot atbildes uz dīkdieņu jautājumiem. Kapakmens vēstītu: “Šeit dus mājās atgriezies noguris ceļinieks. Cilvēks ir un tad vairs nav”.

Māris Bišofs

 

***

1965. gadā Māris Bišofs absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera nodaļu, nepilnus divdesmit gadus vēlāk – 1984. gadā – nokļuva Ņujorkā. Pirms tam viņa atskaites punkti bija Maskava, Parīze, Telaviva. Izraēlā, uz kurieni no Padomju Savienības Māris Bišofs izbrauca 1972. gadā, viņam notikušas vairākas personālizstādes, tur klajā nāca arī pirmās trīs grāmatas. Tieši Telavivā viņš iepazinies ar The Washington Post žurnālistu Robertu Kaizeru (Robert G. Kaiser), kas, ieraugot Bišofa darbus, palūdzis to kopijas. Vēlāk māksliniekam pienākusi vēstule, kurā bijušas salocītas The Washington Post lapas ar viņa zīmējumi. Tas bijis mirklis, kad Māris izšķīries doties uz Ņujorku un strādāt tur. Kā atzīst pats, sākums esot bijis grūts. Daudz jāstrādā, lai sevi pierādītu un apliecinātu, jo “tā – savā ziņā – ir spēle “augstākajā līgā””.

“Tā redz tikai mākslinieks,” par Māra Bišofa pirmajiem zīmējumiem teikusi viņa skolotāja. Dzīves paradoksos balstītie filigrānie, virtuozie zīmējumi, kuriem klātesoša vienmēr bijusi deva humora un erudīcijas, kļuva par būtisku izdevumu The New York Times, Village Voice, The New Yorker, The Wall Street Journal, The Nation, Money, Rolling Stones Magazine, Conde Nast Traveler, Hippocrates, The Atlantic Monthly, The Boston Globe u.c. lapaspušu un vāku zīmi daudzu gadu garumā.

 

Saistītie raksti