Foto

Ko šobrīd dara mākslinieks? Artūrs Virtmanis Nujorkā

Arterritory.com

25.03.2020

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem 

Kaut šī brīža situācijā mūsu visu prioritāte ir rūpēties par savām ģimenēm, draugiem un līdzpilsoņiem, sabiedriskā dzīve ir paralizēta, muzeji, galerijas un kultūras institūcijas ir slēgtas, darbs un arī radošā dzirksts mūsos visos neapstājas. Gluži pretēji – šis ir laiks pašrefleksijai un jaunām, nākotnē vērstām idejām. Kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs visi turpinām strādāt, domāt un just – gan mākslinieki, gan citi radošo institūciju pārstāvji un Arterritory.com. Kā savveida iedvesmas un savstarpējas solidaritātes – attālinātas kopā būšanas žestu, esam aizsākuši projektu “Ko šobrīd dara mākslinieks” - kā liecību tam, ka dzīve un kreativitāte neapstājas arī krīzes laikā.

Mākslinieks Artūrs Virtmanis atbild uz Arterritory.com jautājumiem:

Ko Tu šobrīd dari?

Es izmisīgi cenšos demontēt savu darbnīcu Džērsijā. Mani nepamet sajūta, ka notiek kaut kas episks. Iemesls ir ne tikai pandēmija, bet arī dziļi privāts. Te esmu strādājis pēdējos piecpadsmit gadus, un šī vieta ir blīva gan enerģētiski, gan arī materiālistiski. Veseli kalni modeļu, skiču, artefaktu un visa cita. Par daudzu eksistenci vispār biju aizmirsis. Jūtos kā arheologs un vienlaikus pats sevis atklājējs. Taču gluži tāpat kā vairums lietu, kas notiek aiz mākslinieka darbnīcas slēgtajām durvīm, arī šis ir izteikti hermētisks process, spraiga iekšējā drāma, kas atstās vien putekļus.

Vienlaikus kaut kur nākotnē ir projekti, kas jārealizē. No tiem lielākais ir vides mākslas objekts, mana personālizstāde Latvijas Nacionālajā muzejā, kuru paredzēts atklāt novembrī. Tās ietvaros kādreizējā muzeja bēniņu telpā vēlos radīt kādas citas pasaules sajūtu -  otherworldly. Ar šo apzīmējumu es domāju to, kas paveras dzīves upes citā krastā. Izstādes nosaukums ir  Psychopomp’s Adventures in a Soulless Land. Vēl esmu iecerējis paplašināt savu radošo lauku, instalācijām pievienojot arī dzīvo mākslu un performances.

Tev ir recepte, kā izdzīvot laikā, kura raksturzīme ir sliktas ziņas?

Domāju, glābiņš var būt intensīvs iekšējais kreatīvais process, kas kļūst par galveno atskaites punktu, atstājot ēnā visa veida sliktās/labās ziņas un negācijas. Mani darbi bieži pievēršas pasaules entropijai un trauslumam. Tādējādi šībrīža notikumi kļūst par jēgpilnu fonu. Es zinu, tas, iespējams, izklausīsies drusku ciniski un no “augstiem plauktiem”, taču es vēlos no jauna pārskatīt sevis paša attiecības ar cilvēci... patiesībā jau nezinu, ko gan citu vēl varētu darīt šo notikumu kontekstā.

Kas mums visiem būtu jādara, lai padarītu pasauli labāku - kādreiz, kad šis viss būs beidzies? Ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā kādreiz. Vienlaikus katrā jaunā sākumā ir arī savveida maģija...

Domāju, mēs visi zinām, ka krīzes ir spēcīgs katalizators, kas lietas spēj mainīt uz labo. Taču nemainās cilvēka daba, tāpēc - visticamāk - mēs atkal metīsimies ierastajā dzīvē. Taču vairākas  sociālās, politiskās un biznesa struktūras mainīsies un, es ceru, tas būs uz labu. Vienlaikus zinu, cik daudz “ziepju savārīts” pasaules uzlabošanas vārdā. Kopumā esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums katram jāsāk ar sevi un tad šīs enerģijas summēsies un projicēsies tālāk. Tomēr...kopsavilkumā... man īsti nav skaidrs, kas būtu jādara.

Mākslas un kultūras telpa ir viena no tām jomām, kuras šī krīze skārusi ļoti skarbi. Kāda, tavuprāt, ir mācība, ko tā mums devusi nākotnē?

Tas nav nekas jauns - mākslas pasaules ievainojamība atklājas ik reizi, kad mūs skar lieli satricinājumi. Neesmu īsti informēts, kas šobrīd notiek ar mākslas tirgu. Varbūt tā ir vienīgā un pēdējā drošo investīciju paradīze. Varu runāt tikai no mākslinieku pozīcijām. Zinu, ka daudzi no mums dzīvo trauslu dzīvi - citiem vārdiem - atrodas permanentā turbulencē. Vienalga, vai tās būtu finanses (ārējie apstākļi) vai kreativitāte (iekšējā pasaule). Tādējādi mākslinieki ir visai pielāgojušies, spēj tikt galā un pat uzplaukt šādās situācijās. Mana galvenā atziņa ir, ka jābūt drosmīgam, spītīgam un nav jāielaižas kompromisos. Īstais mirklis ir vienmēr. Neaizmirsīsim, ka māksla spēj kalpot sabiedrībai veidā, kuru ne vienmēr iespējams izteikt ekonomiskās kategorijās. Atkarībā no apstākļiem tā var būt gan psiholoģisks aizsardzības palīglīdzeklis, ar kura palīdzību pārvarēt sarežģītas situācijas, gan arī instruments, kas veicina cilvēka dvēselisko izaugsmi.

Saistītie raksti