Foto

Ko šobrīd dara mākslinieks? Kaspars Groševs Rīgā un Cēsīs

Arterritory.com

24.07.2020

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka kā pandēmijas laika iniciatīvu. Lai arī šai mirklī dzīve vismaz šķietami normalizējusies un muzeji un galerijas atkal vēruši durvis apmeklētājiem, pasaule ir kardināli mainījusies, un, visticamāk, nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.

Uz Arterritory.com jautājumiem atbild mākslinieks Kaspars Groševs, kura multimediālā instalācija “Cita istaba” būs skatāma mākslas festivāla "Cēsis 2020" izstādē “Skaņa, kuru redzama. Telpa, kuru dzirdam”. Savukārt augustā viņa darbi būs redzami peldošajā galerijā “Noass”.

Ko Tu šobrīd dari?

Pēc vairākus mēnešus ilguša mierpilna ikdienas ritma, kurā piecelties pēcpusdienā nenozīmē dienas iesākšanos ar vainas sajūtu par to, ka kaut kas nokavēts, dzīve ir atkal iegriezusies - Sīzifs vairs nestrādā no mājām, kā to kādā New Yorker pavasara numurā asprātīgi attēlojis Džeisons Adams Katcenšteins. Mana ikdiena paiet, gatavojoties Cēsu mākslas festivālam, kas nu jau praktiski ir atnācis, tāpat domās jau zīmēju kaut ko, kas augustā parādīsies Noasā, un kur gan bez pārējās ikdienas, kurā jāpagūst nopelnīt kāda nauda un uzturēt dažādos radošos projektus pie regulāra sirds pulsa. No datora pie audekla un tad pie sintezatoriem - rotēju no viena darbarīka pie nākamā. Cenšos neizkrist no ritma, lai gan ikdienā, tāpat kā mūzikā, es atkal un atkal attopos pie atziņas, ka ritms ir plūstošs - sastāvot no dažādām sastāvdaļām, kas savā starpā rīvējas un apdzen viena otru. Gluži kā Terija Railija (Terry Riley) 1964. gada skaņdarbā In C, kurā 53 dažādas muzikālas frāzes dažādos takstmēros tiek izpildītas, katram no 35 (vai vairāk) mūziķiem izvēloties to, kādu frāzi spēlēt un cik reizes to atkārtot. Šajā gadījumā komponistam zūd zināma kontrole pār gala rezultātu - katrs koncerts ir unikāla pieredze.

Laika mākslai gan joprojām ir daudz, un, lai arī izskan aicinājumi mākslas pasaulei reaģēt uz apkārtējo pasauli, man šķiet, ka to darīt var arī, apejot saukļu un plakātu rindas un turpinot strādāt pie sev svarīgām lietām - brīvības radīt jebko, kas nodarbina mākslinieku šajā brīdī. Tā vai citādi to uzlūkos noteiktu laika punktu kontekstā. Domāt par to, ko rādīšu Cēsīs, es aizsāku jau ļoti sen, - laika gaitā ritms ir pulsējis un mainījies, un darbs aizvien vairāk ir atsedzis personiskas tēmas - mēģinot sadzīvot ar dažādām gara un miesas slimībām ģimenē, esmu aizvien biežāk darbos atgriezies pie tēlainības un tēliem kā tādiem - tie izspēlē nereti improvizētas ainas. Skaņa kā izolēts medijs mākslā man nav tik interesants, tāpēc tā nonāk vidē un miejiedarbojas ar vizuālo pusi.

Pakāpeniski atgriežas vārga dzīvība arī Rīgas mūzikas dzīslās - kopā ar DJ presiiti joprojām katru otrdienu bārā “Auss” atskaņojam mūziku, kas skan mūsu radio raidījumā Radio San Serriffe NABA ēterā. Nupat beidzot nospēlēju arī savu pirmo pēc-izolācijas koncertu - tiesa, tajā pat vakarā man iekoda arī suns, tomēr citi apmeklētāji bija noskaņoti pozitīvāk, un vakars izvērtās par vasarīgu tehno zupas manifestu.

Vai tev ir recepte, kā izdzīvot šajā sarežģītajā un izaicinājumu pilnajā laikā?

Man, ja godīgi, pat nav receptes, kā vispār izdzīvot jebkurā laikā, tomēr, neskatoties uz visu, kaut kā esmu spējis izvilkt pēdējos 15 gadus. Man šķiet, tas, kas mani ir noturējis pie dzīvības, ir nemiera pilnas rokas, kas vienmēr mēģina uzsākt kaut ko jaunu un izdarīt kaut ko, kas sagādātu gandarījumu. Ārkārtas stāvoklī es visai ātri sapratu, ka tāpat kā daudzi neesmu ticis pie glābšanas riņķa, kas savukārt lika mazliet sasparoties un aktīvāk nodoties savu nelielo mākslas darbu izkaisīšanai. Esmu ļoti priecīgs, ka tik daudz cilvēku atsaucās uz manu aicinājumu tikt pie viena vai otra zīmējuma vai akvareļa. Mana recepte šajos pavasara mēnešos bija regulārs radošs process, izmantojot to, kam pietiek spēka, - manā gadījumā tās bija ūdenskrāsas, man allaž mīļš medijs, ko dažkārt aizmirstu pārlieku ilgi. Iespējams, tas, kas galu galā man palīdzēja saglabāt mieru mēnešos, kad šķita, ka pasaule tūlīt tūlīt sabruks, bija apziņa vai pat tāda kā samierināšanās ar faktu, ka zem pienākumu kārtām tomēr esmu un visdrīzāk palikšu mākslinieks. Šī atbrīvojošā atklāsme (kā arī, protams, dažādi medikamenti) manu dīkstāvi padarīja par iespēju mazliet salikt atpakaļ izsvaidītās galvas sastāvdaļas.

Vai ir kas tāds, ko katrs no mums personiski varētu darīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka? Ir skaidrs, ka tā nekad vairs nebūs tāda kā agrāk... vienlaikus katrā jaunā sākumā ir kaut kas maģisks.

Sākums sāk aizvien vairāk šķist kā pamatīgs virpulis, kas dažviet iegriezies visai nelāgā slīpumā. Daudzviet Rietumos histēriskā pagātnes un tagadnes ravēšana sāk izskatīties aizvien histēriskāka - šķiet, globāli vīruss nosmacējis ne vien institūciju darba laikus, bet arī dažu labu institūciju pašu. Skaidrs, ka bieži tiek izgaismotas nozīmīgas problēmas institūciju, kuratoru vai mākslinieku darbībās, tomēr tajā visā ir kaut kas brutāls, pēkšņs un diskusijas izslēdzošs. Iespējams, uz Kopenhāgenas Mazās nāriņas uzpūstais graffiti RACIST FISH tiešām iezīmē jaunu sākumu.

Šobrīd varam piemest savu pagali ugunskuram vai tomēr turpināt darīt savu lietu. Ja šī darāmā lieta šobrīd šķiet neiederīga vai pat absurda, tad, protams, tā jāmet pie malas un jāķeras pie jaunas pasaules būvēšanas. Tomēr tas man liek atcerēties kādu vēlu vakaru nakts tirgū, kas tolaik, kad Kim? tikko izdzina savus asnus Spīķeros, vēl atradās Maskavas ielas otrā pusē un izskatījās kā cilvēcisks, kaut nedaudz arī konspiratīvs midzenis. Pēc kādas izstādes atklāšanas atceros dzirdam lietuviešu mākslinieka Gintara Didžiapetra kādam blakussēdētājam teikto: You have to do everything to just get the shit done. You just get the shit done! Šī frāze (lai arī visdrīzāk neprecīza atmiņās) man laiku pa laikam pazib galvā, kad rodas kārdinājums kaut ko atlikt, lai pie tā atgrieztos, iespējams, nekad. Es domāju, ka šobrīd mums vienkārši ir jādara lietas, jārada mirkļi, kuros vienoties, jārada prieks. Šis noteikti ir labs mirklis, lai laikmetīgā māksla sapurinātos, un mēs katrs varam darīt kaut ko, lai šīs jaunās pasaules seja būtu mums patīkama. Šobrīd viss mākslas pasaulē ir neskaidrs, izšķaidīts, apmulsis, paslēpies, tomēr, ja atmetam ziņu virsrakstus, varam redzēt, ka mākslinieki turpina darboties, lielākas un mazākas mākslas telpas zibina savas eļļas lampiņas atvērtajos logos, un tas ļauj ticēt, ka māksla tā vienkārši neizgaisīs vai nekļūs par valdošo vēsmu ruporu.

Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē? Kāda varētu izskatīties pēc-pandēmijas mākslas aina ilgtermiņā?

Šī jautājuma pirmās daļas sakarā es nupat ieraudzīju attēlus ar visai ironisku mākslas darbu britu mākslinieces Keišas Fudakovskas izpildījumā galerijā Chert Lüdde Berlīnē - māksliniece izstādīja četrus kokgriezumus ar 40 iemesliem, kādēļ “netaisīt jaunus darbus savai personālizstādei, kas atklājas 2020. gada 21. jūnijā”, un tāpat vēl četrus kokgriezumus ar 40 iemesliem, kādēļ “taisīt jaunus darbus savai personālizstādei, kas atklājas 2020. gada 21. jūnijā”.

Otrais iemesls, kāpēc netaisīt jaunus mākslas darbus, skan tā - “Mākslinieki nerada pirmās kultūras atbildes [uz notikumiem] - to dara komiķi. (Tāpēc mēs tiem aplaudējam.)”. Protams, jāatceras, ka mākslinieki dažkārt var ieņemt komiķa lomu, kā šajā gadījumā izdarījusi pati Fudakovska, tomēr piesliecoties tiem iemesliem, kāpēc tomēr radīt kaut ko jaunu. Starp citu, 19. iemesls, kādēļ kaut ko radīt, skan šādi: YOU CAN ALWAYS GO META.

Es domāju, “mākslinieks” ir tik izplūdzis jēdziens šobrīd, ka negribētos kaut ko vispārināt. Tomēr pat tie mākslinieki, kuru darbībai sekoju, šobrīd operē ar dažādiem ātrumiem. Iespējams, dažiem šis būs izšķirīgs brīdis, kad sākt darīt kaut ko citādāk vai varbūt vispār apstāties. Pēc-pandēmijas mākslas pasaule šobrīd izskatās drīzāk apjukusi, un patlaban grūti iedomāties notiekam kādas mega izstādes vai lielus notikumus. Es piekrītu bieži teiktajam, ka nozīmīgākas kļūs intīmākas un privātākas pieredzes, tādēļ, protams, esmu priecīgs, ka 427 galerija joprojām ir turpat un turpina darboties, tāpat kā daudzas citas mākslas vietas Rīgā. Ļoti simpātiskas šķiet arī vairākās pēdējā laika brīvdabas izstādes, kas jebkurā gadījumā kļūst par katra dalībnieka un apmeklētāja ļoti individuālām pieredzēm. Tas tomēr ļauj sajust vietējo radošo komūnu un tās pulsu, cerot, ka tās manifestācijas kļūs biežākas un pārliecinošākas.

***

Kaspars Groševs Latvijas aktuālās mākslas vidē ir pazīstams robežu izaicinātājs un paplašinātājs, kura darbības laukā skaņu mākslai ir īpaša loma. Rīgā pirmās mākslinieku vadītās galerijas “427” līdzdibinātājs un kurators. Īstenojis virkni neatkarīgu projektu, Kaspars Groševs ir piedalījies starptautiskās grupu un personālizstādēs to skaitā galerijā Futura Prāgā, mākslas centrā BOZAR Briselē, galerijā Shanaynay Parīzē, SIC mākslinieku telpā Helsinkos kā arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā.

Saistītie raksti