Domas 2023. gadā
39 sarunas
Gluži kā citus gadus, arī aizvadītajos 12 mēnešos saruna bijusi Arterritory.com fokusā. Vēlreiz tās caurskatot/pārlasot, atklājas ne tikai pārdomu, ideju un domu lauks, bet arī mūslaiku aktualitātes, sarežģījumi, problēmas, izaicinājumi un noskaņojuma nianses. Šo tekstu ievada 7. decembrī 99. gadu vecumā mūžībā aizsauktās ungāru izcelsmes datormākslas pionieres Veras Molnāras darbs. Janvārī mēs publicējām sarunu ar viņu, kuras noslēgumā māksliniece citēja Gētes “Faustu” un teica: “Vispatiesākā lieta, ko es esmu sapratusi, ir tā, ka es neko nezinu. Es ne par ko neko nezinu.”
Mēs vēlreiz piedāvājam jums “pārlapot” šīs sarunas, kuru dalībnieki ir mākslinieki, kuratori, kolekcionāri, mākslas zinātnieki un mākslā ieinteresētie.
Tīna Pētersone. Foto no personīgā arhīva
Parādīt, cik īstenībā savā būtībā esam līdzīgi
Saruna ar kuratori Tīnu Pētersoni:
Es definētu laikmetīgo mākslu kā tulkošanas rīku. Caur mākslas darbu nereti var tiešāk ielūkoties tajā, kā domā citi cilvēki, kas ir viņu vērtības, ko uzskata par svarīgu. (..) Vēl man šķiet, ka laikmetīgā māksla atgādina, cik būtiski ir neuztvert visu pārāk nopietni. Atbildības nasta nozog daudz prieka no dzīves. Laikmetīgā māksla ir kā tāds rotaļlaukums, kur dzīves nogurdinātie pieaugušie ļaudis var pārmaiņas pēc neievērot noteikumus, atļauties eksperimentēt un pavadīt laiku, kas netiek pakārtots produktivitātes mērvienībām.
Liams Gilliks. Foto no personīgā arhīva
Veļas mašīna fragmentārām atmiņām
Saruna ar mākslinieku Liamu Gilliku:
Mākslinieks ir nomainījis 19. gadsimta dzejnieku sabiedrības ideālās figūras statusā – viņš ir autsaiders, neuzpērkams, rada reizē visu un neko. Šo ideju arvien lielākā mērā par savu pieņēmuši kultūras vārtziņi un institūcijas, iespiežot mākslu kaut kāda “ideālā stāvokļa” rāmjos. Vienlaikus arvien plašāk izplatās pārliecība, ka māksla kaut kādā tikai sev raksturīgā veidā runā par tādām problēmām kā klimata pārmaiņas vai migrantu krīze. Taču vēsturiski māksla bieži atspoguļojusi haotisku, negatīvu vai nesaprotamu perspektīvu, īpaši pēc tādiem notikumiem kā Pirmais un Otrais pasaules karš. Pēc manām domām, māksla bieži rodas no mākslinieka sajustās neapmierinātības ar realitāti. Tajā nav nekā varonīga vai supervīrišķīga; tas ir kaut kas cilvēkam dabiski piemītošs, un to var saskatīt pat mazu bērnu centienos kaut ko uztaisīt pašu spēkiem, viņu intuitīvajā frustrācijā, kad viņi mēģina pārkārtot pasauli pēc savas patikas.
Kentauri: brīdinājums no nākotnes
Saruna ar mākslinieku Ufi Isoloto:
Manos darbos kentauri nāk no mitoloģijas, taču tie ir pārtapuši par kaut ko citu. Tie ir kā simboli cilvēces un dzīvnieku pasaules krustpunktam. Es fokusējos uz diskusijām, kuru balsts ir doma, ka mēs vairs neesam Zemes centrs. Mēs cīnāmies ar antropocentrisma konceptu un cenšamies mainīt perspektīvu, lai paši uz sevi raudzītos kā uz daļu no lielāka veseluma.
Oļa Vasiļjeva. Foto: Tanya Abramova
Mana kļūšanas par māti daļēji sakrita ar pandēmiju, tāpēc uzreiz skaidri neieraudzīju tās problēmas, ar kurām saskaras mākslinieces - mātes. Taču tagad es īpaši pamanu un piedzīvoju – izpratnes un atbalsta trūkumu radošo vecāku vajadzībām no kultūras vides puses. Mākslas pasaules struktūra pavisam noteikti nav mātes iekļaujoša. Dominējošā ir ideja, ka mākslinieks ir baltais vīrietis vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, kas pieejams 24 stundas katru dienu. Kaut kā nav pierasts iztēloties, ka māksliniece var būt arī māte.
Lielie uzņēmumi, korporācijas un pat valdības, kas noved planētu arvien sliktākā stāvoklī karu un piesārņojuma dēļ, joprojām par to tikai smejas. Tomēr tas atspoguļo arī mūs pašus – kas, zinot situāciju, nedara pietiekami daudz, tā vietā tikai pasmejoties.
Tajā pašā laikā humors ir tas, kas mūs padara par cilvēkiem. Humors rada prieku, un mums ir vajadzīgs prieks, lai dzīvotu, lai izjustu līdzjūtību un mīlestību. Humors ļauj izaugt līdz mīlestībai. Un tas, kas mums visvairāk vajadzīgs, ir mīlestība.
Frančeska Gevina. Foto: Courtesy of Francesca Gavin
Sveicot multikulturālismu laikmetīgajā mākslā
Saruna ar britu kuratori Frančesku Gevinu:
Esmu no sirds pārliecināta par izstāžu nozīmību. Pirmkārt, mūsdienu sabiedrībā ir ļoti maz tādu vietu, kur mēs sastopamies ar tik dažādas izcelsmes un pieredzes cilvēkiem; atrodamies tik daudzu citu cilvēku tuvumā. Pasaule kļuvusi, varētu sacīt, mazliet sociāli insulārāka. Mums vairs nav tādu reliģisku struktūru kā pagātnē, teiksim, kristietībā vērojams noriets. Kur lai mēs meklējam dziļākas patiesības? Kur mēs varam pieredzēt kopienas sajūtu? Es uzskatu, ka izstādes ir viena no vērtīgākajām telpām, kas var mums šajā ziņā palīdzēt.
Lienīte Slišāne. Foto: Kristaps Kalns
Adīt, adīt un adīt
Saruna ar tekstilmākslinieci Lienīti Slišāni:
Tagad manus darbus sauc par mākslas darbiem, bet radīšanas procesa laikā es nedomāju, ka radu mākslu. Es domāju par personīgo pārdzīvojumu, kas rezultējas mākslas darbā. Domājot par skatītāju, man vienkārši šķiet, ka ir ļoti svarīgi runāt par psihisko veselību. Māksla var palīdzēt cilvēkam saprast, ka viņš nav viens un ir veidi, kā ar problēmām tikt galā.
Matjē Puarjē. Foto: Marion Berrin by Art Basel
Ne gluži Šveices armijas naža tipa kurators
Saruna ar franču kuratoru Matjē Puarjē:
Atceros, kā vēl zēna gados skatījos franču dadaisma mēmo īsfilmu “Entr’acte” (Renē Klērs, 1924) – skaidri atminos, ka toreiz savā prātā domāju: “Mākslas pasaule nu gan ir tik dzīva un aizraujoša!” Filmas kadros zārks pats savā nodabā braukāja pa ielām, un tam sekoja vesela procesija, kur cilvēki lieliski pavadīja laiku. Vēl viens būtisks moments varētu būt pirmā tikšanās ar Marka Rotko vēlīno glezniecību kādā Čikāgas muzejā; man toreiz bija 14 gadi. Mana pirmā reakcija, kas turpinājās kādu sekundi, bija: “Kas, pie joda, tas vispār ir? Kāda tur ir doma?” Un tomēr nevajadzēja daudz laika, lai šī māksla mani iesūktu.
Udo Kitelmans. Foto: Aleksandra Wagner
Es ļoti vēlētos tādu muzeju, kas ir pastāvīgā kustībā. Es nevēlos, lai tas būtu estētiskāks. Es gribu, lai tas būtu brīvāks. Un tas ir diezgan sarežģīti, jo šobrīd mēs tieši zaudējam brīvības. Nav svarīgi, vai jūs strādājat muzejā vai citur, brīvības zaudē visi. Tāpēc ir jācīnās, par brīvību ir jācīnās.
Daiga Grantiņa. Foto: Toans Vu Huu
Mēs esam sala krāsu jūrā
Saruna ar mākslinieci Daigu Grantiņu:
Manuprāt, Latvijas kultūras pasaulei ir raksturīgs spēcīgs abstrakcijas spēks. Es nedomāju abstrakciju kā pretstatu reprezentācijai, bet gan spēcīgu mākslas un dabas saikni visdažādākajās formās. Es neizšķiru mākslu un amatniecību, literatūru, mūziku, teātri un laikmetīgo mākslu. Abstrakcijas spēks ir tas, kas mūs saista ar citām kultūrām, tas ir spēks būt atpazīstamiem.
Arī okupācijas periodā Latvijā dzīvoja cilvēki un bija fotogrāfi, kas veidoja notikumu hroniku. Tā visa gaitā, kas norisinājās Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, liela daļa tā laika vizuālo parādību, kā man joprojām liekas, tika noraidīta jauno ideoloģisko apsvērumu dēļ, izlieta reizē ar “netīro ūdeni”. Nepelnīti, manuprāt. Jo arī tolaik pastāvēja mūsu uzmanības vērtas vizuālās parādības, par kurām ārpus šaura vēsturnieku vai mākslas zinātnieku loka ir zināms maz. Tāpat pastāvēja radoši cilvēki, kas centās meklēt sevi un savu balsi ļoti sarežģītos ideoloģisko ierobežojumu un cenzūras apstākļos, vienlaikus darba laikā apkalpodami tā laika propagandu.
Starp divām realitātēm
Saruna ar mākslinieku Martinu Vizbuli:
Vienmēr ir jābūt gatavam izmaiņām. Šajā ziņā ļoti palīdz radošā domāšana, kura uztrenēta Mākslas akadēmijas studijās – spēja rast risinājumus. Daudz risinājumus un vienu par otru labāku.
Katarīna Grose, 2022. Foto: ©Aman Shakya/SCAD Savannah / College of Art and Design
Glezna ir laika sabiezējums
Saruna ar mākslinieci Katarīnu Grosi:
Gleznai piemīt spēja būt ļoti tuvu. Tāpat kā skaņa vai balss, arī krāsa var tevi sagūstīt. Ar savu glezniecību es tiecos sakopot, koncentrēt emocijas un izsaukt spēcīgu uzbudinājumu. Es gribu, lai mūs pārņem tik stiprs satraukums, vienalga, pozitīvs vai negatīvs, ka mūsos rodas vēlēšanās kaut ko mainīt.
Evelīna Deičmane. Foto: Kristīne Madjare
Orgāns, kas glabā dzīvesprieku
Saruna ar mākslinieci Evelīnu Deičmani:
Man ir svarīgi, lai es neatstātu skatītāju bez izvēles un bezcerīgā sajūtā (bet dusmoties drīkst). Negribu, lai cilvēki aizietu mājās ar rūgtumu. Mākslai jeb pašai radīšanai ir liels spēks rast risinājumus. Vēlos, lai cilvēki aizdomājas. Arī šobrīd man rūp, kā, pabeidzot šo sarunu, tu jutīsies. Tā ir daļa manas atbildības.
Gaisma. Zaudējuma transformācija
Saruna ar mākslinieci Sanitu Tauriņu:
Kāda mums vispār ir daļa gar citu cilvēku personīgo dzīvi? Kādas tiesības citiem ir spriest par cilvēka seksuālo orientāciju? Kāds tam visam ir sakars ar prātu un erudīciju!? Taču cilvēki Latvijā jūtas ārkārtīgi pārliecināti to darot.
Mums pieder mūsu bezapziņas procesi
Saruna ar Jeila Universitātes psiholoģijas profesoru, sociālo psihologu Džonu Bārdžu
Kad mums rodas kāda ideja vai atskārsme, kaut kāds radošs izrāviens, mums pret to jāizturas gandrīz kā pret visbrīnišķīgāko apgleznoto Lieldienu olu. Tas ir smalks mākslas darbs, tik trausls, ka mums ar to jādalās, mums tas jāsargā kā liels dārgums. Un kā mēs to varam darīt? Uztverot to ļoti nopietni. Bieži vien cilvēki nodomā – “Tā, man ienāca prātā ideja; tā nu tagad glabājas manā prātā, un es to vairs neaizmirsīšu”. Bet pēc piecām minūtēm tu to jau esi aizmirsis un ļoti nožēlo, ka uzreiz nepierakstīji vai kaut kā citādi nepiefiksēji.
Toms Kampars. Foto: Lolita Epnere
Lieta, kas definē laikmetīgu izstādi, ir empātija. Tā, manuprāt, dizainā atgriežas un būs viena no nākotnes vērtībām. Arī mana pieeja ir empātiska. Es mēģinu atrast sistēmu, kas der visam – gan saturam (tostarp mākslas darbu īpašniekiem, kolekciju uzturētājiem), gan ekspozīcijai (tostarp to veidotājiem), gan skatītājiem. Manuprāt, visam ir jābūt harmonijā.
Par bambusu, atkritumiem un kapitālismu
Saruna ar mākslinieku Asimu Vakifu:
Mana vecmāmiņa nekad neko neizmeta, viņa izmantoja priekšmetus atkal un atkal, un ja tie vairs nepildīja savu pamatfunkciju, viņa atrada tiem citu pielietojumu. Tāda bija toreizējā vērtību sistēma, kas bija svarīga ne tikai Indijā, bet arī daudzviet citur pasaulē. Un esmu pārliecināts, ka pašreizējā ekonomiskā sistēma mūs ar nolūku mudina izmest lietas, lai mēs pirktu vēl.
Potato Beauty, 2021. Foto: Sandis Liass
Tagad tas ir jau kaut kas īpašs
Saruna ar mākslinieku duetu Renāti Feizaku un Klāvu Liepiņu:
Mums abiem bija katram savi iemesli, kāpēc pārcēlāmies uz Islandi. Kad biju te dažus gadus nodzīvojis, es sāku saprast, cik nosacīta ir identitāte, cik mūžam mainīga tā patiesībā ir. Kamēr dzīvoju tikai Latvijā, es vienkārši biju tas, kas nu biju. Ja uzturies vienmēr vienā un tai pašā vidē, nesaskaroties ar citām, tev ir šāds ierobežojošs priekšstats pašam par sevi.
Mihalina Kacperaka. Foto: Kristīne Madjare
Abi mani vecāki sagādāja sāpes mums, sagādāja sāpes sev un viens otram, un tā tālāk. Bet, lai veiktu dziedināšanas procesu, man tas viss bija vienkārši jāpalaiž vaļā – jāsajūtas brīvai. Un arī tam ir jēga – atlaist vaļā noteiktas lietas. Tāpēc ka ir pārāk daudz jūtu un emociju, un tu tik stipri turies pie šīs pagātnes, ka nevari pilnvērtīgi dzīvot tagadnē, jo visu laiku atrodies tur, bērnībā. Man tā savā veidā bija iespēja atgriezties tur reālajā dzīvē. Un arī metaforiski – lai tiktu skaidrībā ar noteiktām lietām un galu galā iznāktu brīvībā.
Leonards Laganovskis. Foto: Renārs Derrings
Kadmijs oranžais un citas atslēdziņas
Saruna ar mākslinieku Leonardu Laganovski:
Mēs dzīvojam tādā laikā, kad ir ļoti dīvaini gleznot kaut kādas ainavas vai portretus, jo ikvienam ir fotoaparāts vai ir lērums videoierakstu ar visu ko. Labāk pašam aizbraukt un paskatīties saulrietu Jūrmalā, tā ir pavisam cita sajūta nekā gleznā. Un vēl: kad tu iznāc jūras krastā, tu nezini, kāds tas būs, šis saulriets, skaists vai tāds – nekāds. Ir brīnuma elements. Bet ja tas tev stāv, piekārts pie sienas, uzzīmēts gleznā, tas sāk dominēt, nospiest tevi. Tāpēc es izvairos no tādām tiešām lietām.
Māris Čačka. Foto: Pāvels Terentjevs
Rotko centra pirmā desmitgade
Saruna ar Rotko mākslas centra vadītāju Māri Čačku:
Ar laika distanci raugoties, protams, es atzīstu savu kļūdu. Droši vien, ja man būtu otra iespēja, – es šim faktam nebūtu pakļāvies. Katrā ziņā Rotko centrs savā darbībā pieturēsies pie likumā atļautajām normām un divdomīgās situācijās nenosvērsies par labu institūcijai, kurā tiek pieļauta pašcenzūra. Saturam ir jāpaliek neatkarīgam un brīvam, balstītam mākslinieka un kuratora iecerē – neatkarīgi no apstākļiem, kuros kādam kaut kas var likties savādi.
Savā mākslā es nerisinu kādas globālas problēmas. Mani darbi ir tādas kā piezīmes – piezīmes par ikdienas dzīvi. Lai es censtos kādam ko pierādīt, uzspiest savu viedokli – nē, tā nav mana pieeja.
Mana Palermo izstāde, kas tika atklāta kara pirmajā dienā, saucās “Saule visiem”. Kad saule aust, tā aust visiem, tā neatšķir, tā vieno. Tādēļ pēc tam man likās, ka šādā kontekstā tajā visā var atrast ko politisku. Taču mana iecere nebija tāda.
Jolanta Lorāna. Foto: Lina Aidukaite
Pastāvīgo pārmaiņu estētika
Saruna ar galeristi Jolantu Lorānu:
Domāju, ka galerijas loma nav īpaši mainījusies – tā vēl aizvien ir visai klasiska savā struktūrā, tomēr arī elastīga un spējīga pielāgoties šodienas kontekstiem. Galerija ir vidutāja starp māksliniekiem un plašāku sarunu. Galerijas atbalsta un reklamē savus māksliniekus, tās pārdod viņu darbus. Protams, ir vēl daudzas citas funkcijas, gan redzamas, gan neredzamas, taču galvenā no tām, man šķiet, ir būvēt ap sevi kopienu, kalpot par tiltu, kas savieno un ļauj risināt dialogus, nest un propagandēt mākslas un vispār kultūras nozīmi.
Kopradītāji. Pianists un gleznotāja
Saruna ar pianistu Reini Zariņu un gleznotāju Marilēnu Šiltkampu:
Patiesībā mūsu dzīvei jēgu piešķir tieši fakts, ka eksistē nāve. Un arī mūsu sajūta, ka mēs vēlamies kaut ko nodot tālāk nākamajām paaudzēm; mēs gribam atstāt liecību par savu dzīvi. Mana māksla ir mantojums, ko es atstāšu pēc sevis: manis vairs nebūs, bet mana māksla dzīvos arī nākotnē.
Man fotografējot ir svarīgi, ka es sajūtu to vietu pat pirms redzu attēlu kamerā, ka piedalos procesā un piedzīvoju to ar visu ķermeni. (..) Fotografēšana ir ne tikai vizuāls baudījums un gandarījums par galarezultātu, bet arī ķermeniska pieredze, cilvēciskais skatupunkts un mērogs.
Sjū Stjuarte-Smita. Foto: Russell Sach
Dārzkopība ir labs treniņš dzīvei
Saruna ar psihiatri, psihoterapeiti un grāmatas “Rūpīgi kopts prāts” autori Sjū Stjuarti-Smitu:
Ja domājam par radošo terapeitisko darbību klāstu, dārzkopība izceļas kā unikāla. Lai gan māksla pati par sevi var būt terapeitiska un nozīmīga, dārzkopība piedāvā atšķirīgu pieredzi. Tas nav tikai cilvēka radošuma produkts; tas ir dabas radošuma un mūsu pašu radošuma apvienojums. Tās ir dzīvas, dinamiskas attiecības, un vēsturiski šī saikne ne vienmēr ir tikusi novērtēta. Pārāk ilgi mūsu uzmanība tikusi pievērsta cilvēka dominantei pār dabu, tās kontrolei un izmantošanai. Tomēr patiesībā tās ir simbiotiskas attiecības, kurās šīs divas radošuma formas satiekas.
Kristaps Epners. Foto: Māris Ločmelis
Man šķiet, ka svarīga ir cerība, ka māksla var kaut ko mainīt. Reālā kara brutalitāte atnāk un to visu aizslauka. (..) Es domāju, ka mēs piedzīvojam vājprātīgu laiku, un izmisums ir par to, kas būs, ja notiks saspīlējums līdz galējam punktam. Svarīgi būtu, ka ir pie kā atgriezties, kad tās šausmas beigsies. Tad ir jēga kultūrai plašākā nozīmē. Ja tā nav, tad nav ne mērķa, ne motivācijas.
Elīna Sproģe. Foto: Mikus Kļaviņš
Laikam jau palīdzēja apziņa, ka jaunieši bieži ir zinošāki par mums pašiem. Arī bērni. Viņi labi zina, kādus soļus iespējams spert iepretim zaļākai planētai, kā darbojas otrreizējā pārstrāde, kā taupīt energoresursus, kā globālā sasilšana ietekmē neskaitāmu sugu iespēju izdzīvot.
Bāštada kolekcija
Saruna ar mākslas kolekcionāru Henriku Bāštadu:
Par spīti tai reizēm apdullinošajai rēkoņai, ar kādu ziemeļos viļņi triecas pret krastu, pie jūras mani parasti pārņem dziļš miers; tā man dod jēgas un mērķa apziņu un cerību, un tās ir līdzīgas izjūtas tām, kas manī atbalsojas, kad es saskaros ar mākslu.
Vispatiesākā lieta, ko es esmu sapratusi, ir tā, ka es neko nezinu. Es ne par ko neko nezinu. Gētes Fausta monologā ir ļoti skaistas rindas:
Esmu nu studējis prātniecību,
Tiesu zinības, ārstniecību
Un diemžēl ticības mācības arī —
Ar kvēlošu centību, plaši un gari.
Še, nabags nerrs, es stāvu nu!
Tik gudris, kā bijis priekšlaiku;
Saucos par maģistri, saucos par doktoru pat
Un savus skolniekus gadu no gad'
Vazāju apkārt aiz deguna gala
Augšup un lejup bez mērķa, bez gala —
Un redzu — mēs nevaram zināt nekā!
/ Raiņa atdzejojums /
Ilze Pīlēna. Foto: Polina Viljun
Ola: telpa domai, mākslai un mūzikai
Saruna ar Ola Foundation dibinātāju Ilzi Pīlēnu:
Savulaik šo zemes gabalu Ķīpsalā nopirkām, lai celtu privātmāju, bet šobrīd šeit ir sabiedrisks projekts. Prieks un atgriezeniskā saite, ko saņemam no cilvēkiem, nav izmērāma. Tā nekad nebūtu, ja mēs būtu noslēgti. Taču arī līdz tam ir jānonāk. Tas ir ceļš. Un man ir prieks, ka esam to sākuši iet. Noteikti negribētos savādāk.
Jānis Straupe. Foto: Estere Rožkalne
Miera stāvoklis ir iluzors
Saruna ar mākslinieku un dizaineru Jāni Straupi:
Savas sajūtas esmu izpaudis dažādos, it kā savstarpēji nesaistītos objektos, un tomēr dīvainā kārtā tie veido vienu veselumu. Sev dotais virsuzdevums ir ar tīru formu un skaidrām līnijām panākt efektu, ka miera stāvoklis ir iluzors. Tas ir mans mēģinājums atdzīvināt Pinokio.
Sociālistiskā antropocēna mācības
Saruna ar mākslas vēsturniekiem Maju un Rūbenu Fouksiem:
Viena lieta, kas Austrumeiropu atšķir no pārējiem reģioniem, ir sapratne, ka sistēmu iespējams mainīt. Ja cilvēki ir izdzīvojuši vienā sistēmā un pārgājuši uz citu, varbūt tā ir tāda īpaša pieredze, no kuras var smelties arī apņēmību rīkoties.
Foto: Dmitrijs Suļžics
Cik ilgi tas var turpināties?
Saruna ar mākslinieci Darju Kalašņikovu:
Es saprotu, ka manas ilgās uzstāšanās laikā vienmuļība cilvēkus var sākt garlaikot. Sagribas iet uz tualeti, pārbaudīt sociālo tīklu paziņojumus, piezvanīt, uzsmēķēt. Kopumā jau tas nav nekas neparasts – tā ir vienkārša ikdiena. Bet tieši šīs ikdienas greznības man trūka sēžot bumbu patvertnē Ukrainā. Es vēlos, lai izrādes skatītāji saprastu, kāda bagātība viņiem ir dota. Priekšnesuma laikā viņi var pieskarties sava blakus sēdošā mīļotā cilvēka rokai, pēc izrādes piezvanīt tuviniekiem un pateikt, ka viņus mīl. Iespējams, pēc šīs pieredzes viņi novērtēs katru savas un savu tuvinieku dzīves minūti. Turklāt ceru, ka viņi beigs vilcināties to darīt.
Amars Kanvars. Filma Such a Morning, Marian Goodman Gallery, Ņujorka, 2018. Foto: Cathy Carver
Kā iepazīt 49 tumsas formas?
Saruna ar režisoru un mākslinieku Amaru Kanvaru:
Mēs visi esam iegājuši digitālajā laikmetā, kas, ļaudams cilvēkiem un organizācijām nemitīgi ar mums manipulēt, liek mums 24 stundas diennaktī apzināties notiekošā neprāta mērogus. Tas nepavisam nenozīmē, ka agrāk nebūtu pastāvējis šāda mēroga neprāts. Tāds ir bijis. Taču tagad tas mums ir pieejams nepārtraukti, vissīkākajās detaļās – ar skaņu, attēliem, tekstu, tāpēc arī rodas šī saasinātā zaudētās kontroles izjūta, neticība, sajūta, ka visapkārt viss ir apokaliptisks, un tā tālāk. Tomēr, iespējams, tā nav. Personīgi man ir gaužām acīmredzami – ir lieliskas tradīcijas, kas mūs māca vai, precīzāk, mums palīdz. Un tās nav tikai reliģiskas, ir arī filozofiskās tradīcijas, kas sniedz jums visu nepieciešamo, lai dzīvotu, ja drīkst tā teikt, tās apokalipses centrā, kas esam mēs paši.
Jannis Varels. Foto: Tasos Gkaintatzis
Es negribu būt pesimists, bet liekas, ka mēs tiešām ejam uz riņķi un atgriežamies tajā pašā situācijā, tajā pašā vulgaritātē un tajā pašā problemātiskajā struktūrā, proti, viena grupa kaut kur kaut ko izdara pret kādu citu grupu, un šī darbība nekavējoties tiešā vai netiešā veidā ļoti negatīvi ietekmē kaut ko citu vai kādu citu grupu, un viss beidzas ar to, ka dzīvību zaudē daudzi cilvēki.
Pārliecināta, rūpīgi pārdomāta nenoteiktība
Saruna ar mākslas kolekcionāru Ovidju Šandoru:
Šī dziņa ne tikai novērtēt mākslu, bet iegūt to savā īpašumā – tai droši vien ir kaut kāds zinātnisks izskaidrojums. Es vienmēr saku, ka psihologi un psihoanalītiķi tai noteikti varētu būt atraduši kaut kādu latīnisko nosaukumu. Domāju, ka manā gadījumā šī nepieciešamība ir vēlēšanās izpētīt, kas mēs esam – kas esmu es pats. Un, lai to saprastu, protams, jāparaugās, no kurienes mēs nākam. Droši vien tāpēc manā kolekcijā ir diezgan daudz darbu, kas atsaucas uz neseno pagātni, uz Rumānijas vēsturi, uz Eiropas 20. gadsimta vēsturi, bet arī uz šodienas problēmām. Savā ziņā es cenšos saprast, kādā virzienā mēs ejam – kā indivīdi, kā pilsēta, kā valsts, kā Eiropa.
Labbūtība ir apgūstama
Saruna ar Viljama Džeimsa un Viskonsinas Medisonas Universitātes Vailesa profesūru psiholoģijas un psihiatrijas profesoru, Veselīgā prāta centra dibinātāju un direktoru Ričardu Deividsonu
Mēs esam kļuvuši par ķīlniekiem savām bažām par nākotni. Dziļākajā būtībā tā izpaužas mūsu nespēja kontrolēt pašiem savu prātu. Tā vietā, lai nostiprinātu savu iekšējo kompasu, ja tā var izteikties, mēs esam atdevuši kontroli pār savu prātu tiem spēkiem, kas ir ap mums – mūsu dzīves ārējiem apstākļiem.
Titulbilde: Vera Molnar. Transformation en diagonales, noir et rouge, 2022 / Courtesy of the Galerie8+4
