Vakara albums
Elton John – Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player, 1973
Klāss Vāvere
15/05/2016
Bērnībā uz ielas varēja atrast milzumu vērtīgu lietu. Arī dažāda brūnuma pakāpes magnetofona lentes (jā, es esmu tik vecs). Vēja dzenātas lenšu vērpetes uz trotuāra bija ierasta parādība. Un vilinoša, jo bija zināms, ka lentēs ir kāds vēstījums, lieliska mūzika, kas manu dzīvi un mani pašu noteikti padarīs daudz interesantāku. Diemžēl uz ielas tās vienmēr bija savēlušās neatšķetināmā mudžeklī. Tomēr reiz man izdevās atrast nelielu rulli, kas bija kārtīgi uztīts uz ieplēstas spoles. To pārnesu mājās – kādreiz arī man būs magnetofons, un tad tā man pavērs ceļu uz jaunu pasauli. Kur šis laimības depozīts palika, nav ne jausmas. Katrā ziņā manu pirmo magnetofonu tā nesagaidīja. Patiesībā jau likās, ka to nesagaidīšu arī pats.
Apmēram tajā pašā laikā lentes mudžekli uz ielas pacēla arī kāda meitene. Viņa to atpiņķēja, uztina uz spoles un uzlika uz magnetofona – atšķirībā no manis, viņai tāds bija. Istabu piepildīja saulaini smeldzīga melodija ar patīkamas, drusku skumīgas balss dziedātiem vārdiem. Dziesmā bija gaišums un ilgas, kas lika pie tās atgriezties vēl un vēl. Tolaik es meiteni nepazinu, bet vēlāk esmu iztēlojies – gariem taisniem matiem, īsos džinsu šortos, ko mamma atvedusi no Demokrātiskās Vācijas, viņa klausās šo dziesmu, un viss ir tieši tā, kā viņa vēlas. Iztēloties, ko viņa vēlas, man nav izdevies un varbūt arī nevajag. Viņa ir laimīga. Un tā kā viņa ir attīstīta meitene, tad ātri vien noskaidro, ka tā ir Eltona Džona dziesma Daniel.
Dažus gadus vēlāk arī es savā istabā klausījos Daniel – kaimiņš, kuru pēc tam vairs nekad neesmu saticis, man lentē ierakstīja no ārzemēm atsūtītu Eltona plati. Daniel tajā bija pirmā, lipīgākā un sentimentālākā dziesma. Gluda, plūstoša un salda, īsts meiteņu gabals. Taču man tā patika gandrīz tikpat labi kā Kiss, Nazareth un Gliters. Tajā bija kāds apsolījums un tāda kā nožēla… Kaut kas īsti neizprotams, bet tuvs un neaizmirstams.
Pēc gadiem 30 mēs ar meiteni bijām Berlīnē. Plašu veikalā uz Kudama* pretī karā sabumbotajai katedrālei, kur esmu iegādājies daudz lieliskas mūzikas, nopirku šo plati – 70. gadu amerikāņu spiedumu labā stāvoklī un ar visu bukletu, ko mans kaimiņš sendienās iztirgoja sadalītu pa lapām. Meitenei bija dzimšanas diena un viņa plati dabūja dāvanā. Viņa bija priecīga. Es arī. Tādēļ, ka meitene priecājās un tādēļ, ka man joprojām patīk Daniel.
Ir pagājuši vēl kādi desmit gadi. Apmēram pēc stundas meitene pārnāks no kaligrāfijas un mēs atkal klausīsimies Eltonu. Viss ir gandrīz tieši tā, kā es vēlos.
* Tagad veikala ēka ir nojaukta, bet veikals pārcēlies pa lielo ielu drusku uz leju; piedāvājums ir plašāks, bet cenas augstākas.
