Vakara albums
The Rolling Stones – Black and Blue, 1976
22/05/2016
Mīlēt meistardarbus ir viegli. Grūtāk ir ar tādiem, ko pieņemts uzskatīt par ne tik dižiem. Tie prasa lielāku iedziļināšanos, empātiju, vēstures un konteksta izpratni. Protams, dažreiz tik un tā izrādās, ka neveiksme ir neveiksme… Un vispār… kas mani neuzrunā, nav manis vērts. Bet es, lūk, esmu tāds, kā esmu, un, ja drusku sapūlēšos, vairs nebūšu es pats. Laimīgā kārtā reizēm runa nav par patērnieciskumu, bet par mīlestību, kuras gaismā arī ne tik spožas lietas atklājas kā gana pievilcīgas un uzmanības vērtas.
Jā, Stones zelta periods te jau ir pagātne. Toties viņiem beidzot ir daudz naudas un vēl vairāk slavas un narkotiku. Un, kā līdzīgās situācijās gadījies daudziem, nav īstas skaidrības, ko gribēt un darīt tālāk. Nav Kīta Ričardsa pārinieka otra ģitārista postenī, jo grupu nupat pametis Miks Teilors. Kā nodokļu trimdiniekiem nav arī īstu māju. Tā nu viņi nīkst Minhenē un Roterdamā, dzer šampanieti, šņauc kokaīnu un heroīnu un izmēģina jaunus preciniekus.
Ronijs Vuds ir teicams ģitārists, kaut droši vien ne tehniskākais no pretendentiem. Toties viņam ir atbilstoša frizūra un humora izjūta. Tomēr vēl neviens nezina, ka turpmākos 40 gadus tieši Ronijs būs Stones “jaunais” dalībnieks. Viņi spēlē ar daudziem. Ne gatavas kompozīcijas, bet grūva un fanka džemsesijas, nesen modē nākušo regeju un džezīgus motīvus, ar ko viņus aplaimo pianists Billijs Prestons (pastāvīgs Stones līdzbiedrs; arī piektais bītls Let It Be sesijās). No šā lēruma tiek izlobītas jaunas dziesmas, kuru ierakstiem piemīt gan Stones slaveni ļodzīgā, bet spriegā skaņa, gan neierasti rūpīgs un komerciāls studijas pulējums, ko daļa veco fanu viņiem nekad nepiedos. Savukārt abas lielās balādes Memory Motel un Fool To Cry ir tik rafinēti sentimentāli radio hiti, kādus viņi vēl nekad nav atļāvušies.
Kopā sanāk drusku neviendabīgs albums, kurā vairāk laiskas rutīnas, disko sterilitātes un nouveau riche hedonisma, nekā ielas raupjuma un vidējā pirksta vēstījuma, ar ko viņi vēl nesen bija tik lieliski. Taču tas ir tikai godīgs Stones tābrīža situācijas un dzīvesveida atspulgs, kurā varam saskatīt visu roka kultūras status quo īsi pirms to uz brīdi saļodzīja punk izvirdums. Un no šāda viedokļa Black and Blue ir ne vien daiļrunīga laikmeta liecība, bet arī aizraujošs, ja ne gluži ģeniāls un katarses piesātināts albums. Jaunās buržuāzijas rokenrols. Vienīgais trūkums tas, ka manas made in USA plates izdevēji ietaupījuši uz vāka atvēruma rēķina, tādēļ bildē redzami tikai trīs no pieciem šķiru cīņas triecienniekiem. Čārlijs ar Roniju ir otrā pusē.
