Vakara albums
The Doors – The Doors, 1967
03/07/2016
Ja eksistē iekonservēts jaunības koncentrāts, tas ir šeit, The Doors pirmajā platē. Pašsaprotama ticība sev un visam, ko man izdevies saprast un iemīlēt. Nešaubīga skaidrība, ka pirms manis to neviens nav jutis un zinājis. Jo pārsvarā neviens nespēj pacelt skatienu pār savu sīko pasaulīti… Tādēļ kill your father, fuck your mother ir veids, kā darīt pasauli labāku un es esmu izredzēts šo misiju veikt. Šī izredzētības sajūta ir laba rokenrola pamatā biežāk nekā jebkas cits. Tās dēļ to reizēm joprojām dēvē par jaunības mūziku. Un tās dēļ pieaugot daudziem vairs nekāds rokenrols nesanāk.
Protams, to visu var dzirdēt neskaitāmās dziesmās… Stones, Sex Pistols, Nirvana, Libertines un Arctic Monkeys… visi ir bijuši jauni un viss turpinās. Taču visdzīvāk šī pārliecība mani uzrunā The Doors debijā. Tas nekas, ka Rejam Manzarekam tobrīd jau bija krietni tuvāk 30 nekā 20. Nekas, ka manā jaunībā Džims jau sen bija zem zemes. Un nekas, ka vairs neesmu liels The Doors mīlētājs. Tik un tā ik reizi, kad Berlīnē, Rīgā vai Mehiko redzu pa ielu aizejam Džima t-kreklu, kura valkātajam parasti nav vairāk par 20 gadiem, nopriecājos un saprotu, ka viņu gars ir jauns joprojām. Reizēm pat liekas, ka varbūt drusku saprotu arī zēnus un meitenes šajos kreklos.
Protams, es negaidu, lai viņi gribētu saprast mani. Kaut arī man kādreiz bija Džima krekls. Melns ar klasisko young lion bildi (Džims skaists kā dievs, ar puskailu torsu un izplestām rokām kā Jēzum), tas pie manis nonāca dīvainā veidā un manā privātās lietošanas CV simbolizē tikpat dīvainu dzīves posmu. Atceros to vienmēr, kad presē vai citur redzu tā iepriekšējo īpašnieku. Personīgi neesam pazīstami, bet katru reizi izjūtu simpātijas. Jo mums ir bijis kopīgs Džims. Un kādu brīdi mums patika viena sieviete. Kopīgas vērtības, tā teikt. Pēc gadiem tāds cilvēks nevar nebūt mīļš. Tāpat kā krekls, kura sen nav. Ja nu reiz par krekliem… Bet vispār šovakar nav nekā labāka par show me the way to the next whisky bar.
