Vakara albums
Richard Hawley – Truelove’s Gutter, 2009
07/08/2016
Pirms dažām dienām, apspriežot jauno Radiohead, Mikus izteica interesantu domu – jā, albums ir pat ļoti skumjš, taču tieši tādam tam jābūt. Jo pasaules labākajai rokgrupai šābrīža realitātē vienkārši nav tiesību radīt citādu mūziku. Mikum var piekrist, un Radiohead atkal ir paveikuši ko nenoliedzami vērtīgu.
Taču šoreiz par citādām skumjām. Tām, kas reizēm ļauj paglābties no bezcerības, noskaidro domas un atgādina, ka dzīve var būt ne vien traka, bet arī skaista – un tieši tādēļ par to ir jēga skumt. Īsāk sakot, viens no mūsdienu melanholiskākajiem dziesminiekiem ar savu vismelanholiskāko albumu izrādījās tieši tas, kas vajadzīgs siltā un mierīgā naktī uz jumta terases. Truelove’s Gutter dziesmas ir lēnas, garas, skumjas un skaistas. Mūzika ir tik smalka un maiga, ka to viegli nepamanīt vai noturēt par silta gaisa plūsmu. Ričarda baritons izklausās tik intīmi, ka rodas sajūta – esi saņēmis pārdomu pilnu vēstuli no sena drauga. Atklātu un nopietnu, ar savu daļu mulsuma un neziņas, taču bez depresijas un sevis šaustīšanas. Starp citu, “vēstules sajūtu” papildina arī platei pievienots Holija fotoportrets ar pašrocīgi rakstītu autogrāfu.
Protams, ir dīvaini ļauties tādai labsajūtai, zinot, ka šīs dziesmas Holijs radījis smagā dzīves periodā, atgūstoties pēc tēva nāves. Un tomēr. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, par ko mēs, naivie un vienkāršie baudītāji, varam apbrīnot māksliniekus – savas personīgās apokalipses viņiem dažreiz izdodas pārvērst zālēs, kas mums, naivajiem, palīdz nodzīvot līdz savējām. Cenu, ko viņi par to maksā, mēs savā vienkāršībā neapspriedīsim.
Jā, vecā patiesība, ka reizēm nekas neļauj justies tik labi, kā dažas skumjas dziesmas, nostrādāja arī šoreiz. Savukārt, platei beidzoties, nāca atskārsme, ka tik vilinošā cikāžu čirkstēšana nebūt nav ierakstā fiksēts efekts, bet dzīva nakts mūzika, ko dzirdu nu jau mēnesi, kopš vadu vakarus uz terases Sanmigelā. Līdz šim tās bija cikādes kā cikādes. Iespējams, turpmāk tās man atgādinās Holiju un šos vakarus, kad gandrīz izdodas aizmirst par Radiohead.