Vakara albums
Bobby Hutcherson – Enjoy the View, 2014
21/08/2016
Bobijs Hatčersons teica, ka muzicējot cenšas panākt, lai viņa vibrofons skan kā stikls. Lai klausītājs nedomā par notīm, bet stiklu. Noklausoties kaut tikai dažus no albumiem, kas ar viņa līdzdalību veidojuši pēdējās sešdesmitgades džeza vēsturi, to ir viegli saprast.
Atvainojos, ja izklausās pēc amatiervingrinājuma ezotērikā, bet tā vien liekas, ka viņa ierakstos sekojam kādai noslēpumainai stikla lodīšu spēlei, kuras dalībnieces izstaro ne vien brīnišķi dzidru skaņu, bet arī gaismu dažādās mirdzuma pakāpēs. Rotaļīgais vieglums, ar kādu lodītes pārvar robežas starp sapņainību un trauksmainību, hārdbopu, avangardu, liegām blūza tēmām un akadēmiskās mūzikas skaņdarbiem liekas neizdibināmi brīnumains.
Spēja tik brīvi pārvietoties visdažādākajās esības sfērās un noskaņojumos suģestē, jo tās pietrūkst mums pašiem – tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ daudzi no mums vispār klausās mūziku. Taču Hatčersona vibrofona skaņām šī īpašība piemīt īpaši koncentrētā un viegli uztveramā veidā. Tādēļ tām kā apburti seko pat cilvēki, kam, izdzirdot, teiksim, Džonu Koltreinu, steigšus nepieciešams nokļūt svaigā gaisā vai vismaz iedzert. Galu galā stikla lodīšu maģija katram (nu… vismaz mums, kas auguši blakus Iļģuciema stikla fabrikai) ir pazīstama no bērnības. Kaut tās, ar ko mēs toreiz spēlējāmies, bija mēmas.
Otrdien pamodos ar ziņu, ka Bobijs Hatčersons 75 gadu vecumā šķērsojis vēl kādu robežu un atstājis materiālo pasauli. Vēlāk noklausījos viņa pēdējo albumu. Parasti tajā visvairāk priecājos par Hatčersona lodīšu un Džouija de Frančesko blūzīgo hamondērģeļu saspēli. Šoreiz ērģeles gandrīz nedzirdēju. Ko vēl lai saka… Paldies par mūziku!
