Vakara albums
Beck – Morning Phase, 2014
11/09/2016
Cilvēks nekad nav tik aizspriedumains, kā jaunībā. 90. gadu sākumā (kad gan vairs nebiju gluži tik jauns, kā tagad gribētu izlikties) man pietika ar to, ka I’m a Loser video bija pastāvīgā MTV rotācijā, lai Beku iefailotu kategorijā “nebūtisks mtv jefiņš”. Kaut dziesma patika tīri labi.
Tomēr drīz biju spiests saprast, ka mana klasifikācija vairāk liecina par mani pašu, ne tiem, ko domājos klasificējam. Ka Beks ir vērā ņemams, bija skaidrs jau pēc viņa nākamā albuma Odelay. Ar katru nākamo cieņa auga. Mīlestība drusku lēnāk. Pēc Mutations jau likās, ka esmu tai tuvu, bet ar Midnite Vultures attiecības atgriezās neitrālā režīmā. Tā tas turpinājās kādus padsmit gadus. Droši vien visvairāk mani mulsināja viņa nepastāvība un stilu maiņas, kas pārspēja pat Bovija kādreizējo eklektismu. Cita starpā, šķiet, tieši šis raibums Bovija mīlēšanu apgrūtināja dažiem maniem draugiem, kas viņa septiņdesmito gadu mūziku apguva tiešajā laikā, kad tā vēl nebija kanonizēta vērtība. Lai kā mums patiktu svaigs gaiss un jaunas garšas, cilvēki, kurus nespējam iedabūt kādā konkrētā sava iedomu skapja atvilktnē, mulsina un liekas aizdomīgi. Īpaši, ja viņi ir jaunāki par mums pašiem, tātad ne ko zina, ne saprot, tik grābstās gar visiem naktspodiem pēc kārtas. Vien pēc laika pamanām, ka daži ir – hm, nezinu – varbūt ietilpīgāki, varbūt nemierīgāki par mums, un viņu noskaņojuma, temperamenta un radošo izpausmju maiņas nebūt nav ekstravagantas kaprīzes. Tas ir tas, kas viņi ir. Tad saproti, ka īstenībā Mutations nemaz tik ļoti neatšķiras no Midnite Vultures, ka Kid A ir loģisks solis pēc OK Computer, ka Ziggy Stardust un Black Star ir viena ceļojuma pieturas. Un kā vienota procesa sastāvdaļas tās katra iegūst kādu aizraujošu papildu dimensiju.
Ar Morning Phase es beidzot sagaidīju savu Beku. Man patīk tumši gaišā sapņa noskaņa, dziļā un mierīgā plūduma sajūta un tas, ka nav nosakāms, vai šīs dziesmas ir tapušas pirms gadiem 30, vai radīsies vēl pēc 50. Ka tās izklausās kā viena, taču katrai ir savs pārsteigums, kas aizķeras un velk tieši pie tās. Visvairāk man patīk, ka esmu iemācījies to visu saklausīt un tādēļ man šajā pasaulē ir par vienu savējo vairāk. Un, protams, ir interesanti, ka nemanot esi pieredzējis, kā viens MTV jefiņš izaudzis par klasiķi. Drīzumā Bekam atkal būšot jauna plate. Ar interesi gaidu, ko tā man atkal par mani pateiks.