Vakara albums
The Beatles – Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, 1967
09/10/2016
Kad katra ieskatīšanās nacionālās vai internacionālās ziņu platformās noslēdzas ar secinājumu, ka tas viss notiek uz kādas svešas planētas, jo vienkārši nevar būt saistīts ar mani un manu dzīvi, neatliek nekas cits, kā atcerēties pamatvērtības.
Sgt. Pepper’s ierakstīšanu bītli sāka ar Lenona Strawberry Fields Forever. Dziesmu, kurā Džona bērnības atmiņu un Liverpūles ainiņu kolāža izkārtojusies narkotiskā (to šeit nevaram noklusēt, jo to nevar nedzirdēt) vispārinātībā un tādā kā zemūdens plūdumā. Vecās labās Abbey Road studijas tehnoloģiskais nodrošinājums bija arhaisks pat pēc tālaika standartiem, bet bītliem un viņu lieliskajam producentam Džordžam Mārtinam šādi ierobežojumi bija tikai radošu izdomu veicinošs faktors. Neiedziļinoties katram interesentam zināmos sīkumos, pietiks pieminēt, ka Strawberry Fields ieraksts, ko allaž esam pazinuši, ir salīmēts no diviem variantiem. Sākotnēji katrs no tiem bija atšķirīgā tempā un tonalitātē. Finālversijā tas ir viens no brīnišķīgākajiem rokmūzikas skaņdarbiem, virtuoza studijas darba paraugs, kura skanējums nelīdzinās nekam agrāk piedzīvotam.
The Beatles. Strawberry Fields
Nākamā bija Penny Lane – Makartnija veltījums Liverpūles ielai, kurā viņi ar Lenonu pusaudžu gados bieži gaidījuši autobusu, lai dotos stiprināt savu draudzību, spēlēt ģitāras, pīpēt, dzert un citādi izzināt dzīvi. Tai piemīt visas parastās Pola rokraksta iezīmes – optimisms, melodisms un nostalģiska saldme, arī bītlisks smalkums un nesamežģīts tiešums. Un vēl zīmīgais obojas solo, kas aizgūts no Baha otrā Brandenburgas koncerta… Nebūs pārspīlēts, sakot, ka šīs dziesmas iemieso žanra perfekciju, virsotnes, kādu nevienā cilvēka darbības jomā nav daudz.
Tādēļ jo amizantāk, ka ne viena, ne otra tā arī neiekļuva albumā, kuram tika radītas – beigu beigās abas iznāca singlā, katra savā tā pusē. 11 iepriekšējie bītlu singli bija ieņēmuši britu topa virsotni. Strawberry Fields / Penny Lane kļuva par pirmo, kurš netika augstāk par otro vietu. Iemesls bija Engelberta Hamperdinka – tā paša, kurš 2012. gadā Lielbritānijai sagādāja priekšpēdējo vietu Eirovīzijā – sīrupainais valsis Release Me. Protams, tā bija sīka maksa par uzdrīkstēšanos apsteigt vairākuma domāšanu un gribēšanu. Īpaši tādēļ, ka Seržants Pepers jau pēc dažiem mēnešiem visu atkal salika īstajās vietās, kļūstot par desmitgades leģendārāko albumu un laikmeta īsteno saimnieku. Gan savu Peperu sagaidīs arī pasaule, uz kuras agoniju mēs noraugāmies šobrīd. Jācer, tas nebūs ģenerālis.
Starp citu, kaut bītlomānu aprindās tas nav labais tonis, nevaru nepiebilst, ka man patīk arī Hamperdinka liegais šlāgeris. Kā atgādinājums, ka tirgū pat ģenialitāte reizēm piekāpjas sešām cukura karotēm tējas krūzē. Garantiju nav nekam un tieši tādēļ vēsture vienmēr ir aizraujoša. Tiem, kas to pārdzīvo.
