Vakara albums
Bob Dylan – Modern Times, 2006
23/10/2016
Šoreiz ļoti personīgi. No sirds vēlos pateikties Nobela akadēmiķiem par aizraujošo nedēļu! Neņemos izvērtēt, cik “pelnīta” ir Boba balva, taču izrādījās, ka tas ir tas, ko mums vajadzēja (par viņu pašu nav ne jausmas, bet ceru, ka te vēl būs kāds joks), lai uz brīdi aizmirstu par Ušakova tramvaju, nesenā Nobela miera prēmijas kandidāta Putina raķetēm, Trampa un tās otras ģimenes kaķiem, visu šo šļuru, kurā rīstāmies. Ja tā bija vispasaules oligarhu sazvērestība, lai novērstu mūsu prātus no šķiru cīņas, paldies arī viņiem.
Pieņemsim, apbalvotu Murakami. Daži četras minūtes papriecātos, “Zvaigzne ABC” izdotu vēl sešus tulkojumus, daži, kas neko nesaprot, čīkstētu, ka apbalvots talantīgs autors, kuram vēl jāmācās savaldīt pļāpīgumu... Kāds simto reizi stāstītu, ka balvas literatūrā ir absurdas. Un vēl absurdāk ir domāt, ka kādreiz būtu apbalvots “vislabākais”, ka tas vispār ir iespējams… Viss kā parasti.
Bet tagad! FB sen nebija piedzīvota tik interesanta nedēļa (nevis pusstunda, pievakare, vai diena). Tik daudz sajūsmas, gandarījuma, neizpratnes un sašutuma vienos vārtos. Nešaubos, ka šis lēmums dos jaunu asumu un ievērību prēmijas nākotnei, un tādējādi arī literatūrai. Paldies Nobela komisijai un visiem, kas priecājās, uztraucās un dusmojās. Visvairāk, protams, Bobam. Par mūžu, kurā viņam vairākkārt izdevies ieslēgt lampu, kas jaunā gaismā rāda realitāti, ko esam iedomājušies par savējo. Un mūs pašus. Kā nupat atklājās – visskaidrāk tos, kas viņa dziesmas nav dzirdējuši.
P.S. Labvēlīgs ieteikums – īpaši pārsteigtajiem tomēr nenāktu par ļaunu noskaidrot, kas tas Dilans ir. Varbūt pat paklausīties. Iespējams, brīnīsieties vēl vairāk. Ja paveiksies – būsiet laimīgi… Un, jā, es apzinos, ka par literatūru man ir tikpat maz sajēgas, kā par visu pārējo. Iespējams, tieši tādēļ mīlu Dilanu. Priekā!
