Vakara albums
ABBA – Arrival, 1976
Klāss Vāvere
01/04/2016
Ir aprindas, kurās vajag pamatīgu drosmi, lai atzītos, ka mīli ABBu. Tādās situācijās ieņemu aroganta snoba pozu un saku – ai, tur ir tādas harmonijas, tādi aranžējumi un smalkumi, ko parastiem ļaudīm nesaprast. Īstenībā pats nesaprotu, kā daži mani draugi var nesajust, ka Eagle ir fantastisks vientulības un dzīves alku iemiesojums, ka nepiedienīgi lipīgā S.O.S. ir laime, prieks un izmisums reizē, ka… tas viss ir dzīvs un skaists.
Aizmirstiet viņu kleitas, kombinezonus, bakenes u.c. tizlības! Tā bija cena par to, ka viņi mums, kas gana jauni, lai būtu to piedzīvojuši, patika toreiz. Tagad varam mierīgi ieklausīties mūzikā. Tajā joprojām ir daudz, ko dzirdēt. Tāpat kā Beatles desmitgadi iepriekš, viņi dažos gados nogāja attālumu, kas šķir provinces nejēgas no planētas valdniekiem, mīlēja cits citu, apprecējās, izšķīrās un ienīda cits citu… Un to visu aprakstīja izsmalcināti triviālās dziesmās, kuru galvenās sastāvdaļas allaž bija tās pašas – melanholija un eiforija. Gadi un dzīve mainīja tikai proporcijas.
Arrival periodā tās vēl ir apmēram līdzīgas. Pasaule jau ir pie viņu platformenēm, salūts turpinās, šampanietis nav beidzies (ja atceramies visu laiku skumjāko jaungada dziesmu, ko viņi sacerēja dažus gadus vēlāk) un atsvešinātība (kas deva iemeslu vēl labākām dziesmām) vēl priekšā. Tomēr nekas vairs nav tik vienkārši, kā pirms pāris gadiem Eirovīzijā… Ja runājam par melodrāmu, nekas labāks vēl nav izgudrots. Un kad puspiecos no rīta citā kontinentā ar taksometru dodoties uz lidostu, nezināmas radiostacijas frekvencē atskan Dancing Queen, pasaule uzreiz liekas mājīgāka un drošāka. Būt snobam reizēm ir tik patīkami!
