Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Reiņa Dzudzilo personālizstāde “ONE WILL HEART ONE”
TUR_telpā
21. augusts–21. septembris
TUR_telpā no 21. augusta līdz 21. septembrim kā vasaras cikla “Pieķeršanās struktūru nojaukšana” noslēdzošā izstāde būs skatāma mākslinieka un scenogrāfa Reiņa Dzudzilo personālizstāde “ONE WILL HEART ONE”.
Izstādē “ONE WILL HEART ONE” Dzudzilo izmanto TUR_telpas plašumu, lai vēstītu par kustību, saikni un potenciālu, pētot, kur mākslas darbs un arhitektūra saplūst dialogā starp atpazīstamo un jauno. Caur laika, telpas un atklājuma mijiedarbību, Dzudzilo izmanto lodi kā estētiska skaistuma un rotaļīguma simbolu. Simetriski perfektā lode alkst pēc kustības. Zemeslode vai bumba, kuru iesist atvērtā telpā, kurā pati telpa tur kļūst par vārtiem – kā metaforisks ceļš uz potenciālu.
Iedvesmojoties no Umberto Eko “Skaistuma vēstures”, Dzudzilo izaicina tradicionālo skaistuma pastāvību, to aizstājot ar bumbas vieglumu un dinamismu. Viņš konsekventi tiecas atbrīvot telpu, radot tukšumu, kurā ir iespēja pastāvēt “pauzēm”. Viņa iejaukšanās šajās “pauzēs” kļūst par estētiskām vienībām, kas aicina apmeklētāju ieiet iekšā un izjust, kā laiks stiepjas kā bezgalīgs horizonts. TUR_telpas plašums un simetrija rosina uz pārdomām un kustību, ļaujot apmeklētājiem apmaldīties tās robežās un atklāt pašiem savas nozīmes.
Savu rotaļīgumu Dzudzilo attiecina arī uz citiem izstādes aspektiem, īpaši nosaukumā “ONE WILL HEART ONE”, kas apzināti netiek tulkots latviešu valodā. Dzudzilo skaidro: “Bet, lūk, šeit to atveru latviešu valodā. Viens sirdīs vienu. Vārds “sirdīs” jālasa kā darbības vārds starp abiem vieniem, nevis kā lietvārda daudzskaitlis. Lai gan var lasīt, kā vien grib, un jo atvērtāk, jo labāk. Angļu valodas “hurt” un “heart” vismaz manās ausīs atrodas tuvu. Latviešu valodas tulkojumā, meklējot tiem vienu un to pašu sākuma burtu, fonētiski tie nostāsies tālāk viens no otra. Sāpināt un Sirds. Šī valodas spēle, pētot fonētiskās līdzības un atšķirības, rosina pārdomāt to, kā vispār tiek konstruēta un uztverta nozīme.”
TUR_telpa
Tallinas iela 10–3, Rīga
Mairas Karstās vienas dienas izstāde “Meitene ar bronzas asarām”
Kurmenes ielā 22, Rīgā
21. augustā
21. augustā Kurmenes ielā 22, Rīgā būs skatāma Mairas Karstās vienas dienas izstāde “Meitene ar bronzas asarām”.
“Šī izstāde ir kā atgriešanās pie maniem pirmsākumiem. Kad strādāju Kuzņecova fabrikā ar šamotu, es veidoju lielas skulptūras. Tajos gados tapušos darbus un idejas, tagad transformēju mūsdienīgos materiālos un tehnikā, izmantojot marmoru, šamotu, akmens masu un glazūru.
Mana mamma, kurai ir 93 gadi, sāka pētīt mūsu ciltskoku. Mēs sākām burtot un pētīt baznīcas grāmatu rokrakstus. Priecājos par skaistajiem sieviešu vārdiem, kas bijuši manā dzimtā. Pētot ciltskoku, gada laikā tapa darbu sērija – plastiskas skulptūras – sejas. Katrā ir dabiska, neatkārtojama izteiksme. Pēdējais darbs bija meitene ar bronzas glazūru. Tā bija tik skaisti notecējusi, ka izskatījās kā asaras, kas apvieno skumjas, skaistumu, prieku un vientulību.
Izstādes darbos atspoguļotas smaržas un noskaņas, kas man ir apkārt – vienas dienas sajūtas, strādājot darbnīcā: centimetru pa centimetram klāju mālu uz tikko veidotas vāzes, un pielido muša pie kaķa ēdiena trauka. No svaigi aplaistītajiem bukšiem kaķu aromāts ieplūst darbnīcā. Egļu šalkoņa atgādina par skaistajām ceļojumu vietām Itālijā. Ir ļoti karsta vasara ar neparastu tveici. Asociācijas ar cikādēm, cipresēm, putekļainiem ceļiem un kāpšanu kalnā uz baznīcu. Putnu čivināšana simbolizē saldo ķiršu nogatavināšanos. Nemaz neeju dārzā, jo rozes tveicē ir skaistas un smaržo dievīgi. Kamēr izložņātu cauri dārzam, paietu stunda! Sēžu pie vāzes, jo viss ātri žūst. Solīti pa solītim veidoju vāzi, un galvā ir atmiņu virtenes no ceļojumiem. Gribētu vēlreiz apmeklēt Florenci un apskatīt Dāvida lūpas,” stāsta māksliniece.
Kurmenes iela 22, Rīga
Olgas Šilovas un Anastasijas Bikovas izstāde “Pieskāriens”
Latgales vēstniecībā GORS
20. augusts–21. oktobris
No 20. augusta līdz 21. oktobrim Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerijā būs skatāma Olgas Šilovas un Anastasijas Bikovas izstāde “Pieskāriens”. Izstādē mākslinieces atgādina par specifisko informāciju, ko var nodot tikai ķermeniski, – par neverbālo valodu un taktilo saziņu.
Izstādē “Pieskāriens” sastopas divas radošas personības, kuras lielu daļu sava laika velta mākslas studentu apmācībai, – zīmējot un veidojot liek pētīt cilvēka ķermeni un trenē māku attēlot to anatomiski precīzi, atbilstoši akadēmiskā reālisma tradīcijas iezīmētajai latiņai. Līdz smalkākajām niansēm pazīstamo ķermeņa vizuālo plastiku personiskajā daiļradē mākslinieces katra savā veidā pakļauj pārdomām par garīgo – to, kas piepilda prātus un dvēseles.
Viens no mūsu laika nopietnākajiem izaicinājumiem ir strauji rūkošā robeža starp cilvēcisko un tehnoloģisko, kā rezultātā nemanot pārvēršas pati cilvēka būtība un redzami mazinās savstarpējā saskarsme. Psihologi un neirofiziologij jau izsenis runā par pieskāriena dziedinošo spēku, tomēr arvien vairāk glāstu saņem skārienjūtīgie ekrāni, kamēr līdzās esošie ļaudis – aizvien mazāk uzmanības viens no otra. Šajā izstādē mākslinieces atgādina par specifisko informāciju, ko var nodot tikai ķermeniski, – par neverbālo valodu, taktilo saziņu. Pieskāriens ievibrē sajūtas, atraisa līdzpārdzīvojumu un atstāj nospiedumu. Pieskāriens atmodina piederības sajūtu dzīvei šeit un tagad. Pieskāriens vieno.
Izstādē aplūkojamas Olgas Šilovas jaunākās skulptūras – jaunu ceļu meklējumi, tostarp formu būvējot no moduļiem un pētot pieskārienu daudzveidību dažādiem materiāliem, jo aiz bronzas skulptūru virtuozitātes paslēpts darbs ar mālu, vasku, plastilīnu, ģipsi. Savukārt Anastasija Bikova lielformāta instalācijās un tērauda/bronzas ciļņos turpina izzināt prāta, gara un ķermeņa iekšējās spriedzes un ārējo attiecību noslēpumus.
Latgales vēstniecība GORS
Pils iela 4, Rēzekne
Jauktu mediju izstāde
“Putna melnās acis likās kā lielas kameras, kas asi un detalizēti uztver visu, kas nonāca redzeslokā”
Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā
22. augusts–27. oktobris
No 22. augusta līdz 27. oktobrim Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā būs skatāma izstāde “Putna melnās acis likās kā lielas kameras, kas asi un detalizēti uztver visu, kas nonāca redzeslokā”, kurā piedalās astoņi vizuālie mākslinieki: Silga Ivanova, Katrīna Gržibovska, Laimdota Malle, Ivars Pommers, Kristīne Krauze-Slucka, Laine Pole, Mika Solomon un Lidija Zaneripa. Grupas izstāde veidota kā satikšanās viduspunkts, kur mākslinieki aicina skatītāju redzēt, ieraudzīt un pamanīt, kā vizuālais darbs var tikt interpretēts un uztverts atšķirīgi, uzsverot, ka darbi iemieso paši savu pastāvīgo dzīvi, kas liek arī apkārtējo pasauli ieraudzīt jaunā gaismā.
Materiālu izvēle mākslā ir nevis tīri tehnisks, bet gan nozīmīgs elements, kas komunicē mākslinieka redzējumu, darba kontekstu un konceptuālo ietvaru. Katram materiālam ir savas konotācijas un asociācijas, kas ietekmē to, kā mākslas darbs tiek uztverts un interpretēts.
Materiālu izmantošana mākslā ir dinamiska tradīciju un inovāciju, vielas un simbolikas mijiedarbība. Ar rūpīgu materiālu atlasi un manipulācijām, ar tiem mākslinieki atdzīvina savas vīzijas, izaicina konvencijas un iedvesmo jaunus veidus, kā redzēt pasauli.
Izstādes mākslinieki savā dažādībā un unikalitātē skaidri ataino un attaisno franču simbolisma mākslinieka Odilona Redona pausto, ka “Mākslinieks bieži padodas to materiālu vilinājumam, kas spēj paust viņa garu.” Silga Ivanova savu māksliniecisko izteiksmes veidu visērtāk pauž uz papīra, kur, mijiedarbojoties ūdenim ar akvareli un tušu, tiek atstāta brīva vieta arī nejaušībai un mirkļa brīnumam. Katrīna Gržibovska konceptuālo eļļas glezniecības darbu sērijā pievēršas cilvēka miesas materialitātei un sejas deformācijai. Kristīne Krauze-Slucka pievēršas industriāli ražotas materialitātes studijām kā pseido-antropoloģisku meklējumu sākumpunktam. Strādā ar fotogrāfiski nosacītiem risinājumiem, bieži saglabājot eksperimentāli taktilo attēlu veidošanas pieeju. Laimdota Malle strādā ar dažādiem medijiem, tostarp tēlniecību, tekstūru nopiedumu un animāciju, lai radītu instalācijas ar interesi iztaujāt kolektīvās un personīgās pieredzes nospiedumus un nozīmes. Mika Solomon strādā ar zīmējumu, digitālajām kolāžām un video medijiem. Tēmas, kas bieži parādās darbos, ietver jūtu materializēšanos, spēlēšanos ar harmoniju un līdzsvaru, fantāziju un iztēli. Lidija Zaneripa strādā ar kustīgiem un statiskiem attēliem, veido instalācijas no ready-made objektiem un inscenētiem notikumiem. Meklē vizuālas un kontekstuālas nianses ikdienišķās darbībās un notikumos. Laine Pole ar keramikas materiāliem veido vizuālus stāstījumus, kas novēroti ikdienā, kā arī stāstus, kas autorei ir ļoti personīgi. Savukārt Ivars Pommers savos darbos pēta materiālās un nemateriālās realitātes mijiedarbību, to, kā idejas tiek materializētas objektos, krāsā, formā, kustībā, tekstā, un pēc kā šīm substancēm vērotājs piešķir nozīmi, tādējādi atgriežot tās atpakaļ ideju sfērā, bet jau transformētā veidā.
Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs
Strautu iela 4, Sabile
Zanes Priedes izstāde “Marmoleum Real 2mm”
ISSP Galerijā
23. augusts–26. septembris
No 23. augusta līdz 26. septembrim ISSP Galerijā būs skatāma Zanes Priedes izstāde “Marmoleum Real 2mm”, kas balstīta autores personīgajā pieredzē, uzaugot 1990. gadu vidē un estētikā.
Zanes Priedes studijā tapušās klusās dabas ir piesātinātas ar 1990. gadu estētiku. Fotogrāfijās attēloti tam laikam raksturīgi priekšmeti, kas saskarē ar cilvēku emocionālo pieredzi veido materiālu atmiņu ainavu. Autores kompozīcijās pagātnes atmiņas tiek pārceltas šodienas scenogrāfijās, stāstot par laika un lietu mijiedarbību. Savukārt materialitātes nospiedumi palīdz radīt mūsu kopīgo pasauli un pieredzi, caur kuru veidojam attiecības kā ar apkārtējo vidi, tā viens ar otru.
Māksliniece apspēlē dzīvi padomijas pelēcībā, atainojot deviņdesmito gadu kapitālisma un patēriņa materialitātes, kas galu galā izrādījās vien lētas imitācijas. Reģipsis, linolejs, dažādi plastmasas un stikla priekšmeti, kā arī atsauce uz ēšanas kultūru autores attēlos pārvieto pagātnes atmiņas uz šodienu. Deviņdesmitie joprojām ir klātesoši, un tie ir jūtami ne tikai Zanes hiperbolizētajos attēlos, bet arī mūsu mājokļos, DEPO, mazos ciemata veikaliņos un citviet, raisot nostalģisku pēcgaršu.
Zane Priede (1990) ir profesionāla fotogrāfe, kuras darbos parādās iedomātas un sirreālas ainas ar ikdienas priekšmetiem. Absolvējusi Nīderlandes Dizaina akadēmiju Eindhovenā. Zanes Priedes dziļā aizraušanās ar arhitektūru un dizainu ir redzama viņas vizuālajā pieejā, kas ietver ainu konstruēšanu ar maza mēroga objektiem. Viņas interese par zinātni, bioloģiju un psiholoģiju veido fokusu vizuālajos pētījumos, sniedzot rotaļīgu pieeju stāstu stāstīšanai un atklājot fantastisko ikdienas dzīvē. 2023. gadā Zane tika nominēta Eiropas fotogrāfijas platformai Futures.
Izstādes scenogrāfiju un telpiskos risinājumus veidojis mākslinieks Aleksejs Beļeckis. Izstādes kuratore: Iveta Gabaliņa
ISSP Galerija
Marijas iela 13, K3, Rīga
Agras Ritiņas izstāde “Pureņu laiks”
galerijā “Romas dārzs” Liepājā
23. augusts–24. novembris
No 23. augusta līdz 24. novembrim galerijā “Romas dārzs” būs skatāma gleznotājas Agras Ritiņas izstāde “Pureņu laiks”.
Izstādē varēs apskatīt vairāk nekā 40 gleznas, kas tapušas pēdējo trīs gadu laikā, iedvesmojoties no Latvijas dabas visā tās gadalaiku daudzveidībā. Ziedošas ābeles un ķiršu koki, žubītes, kas spēlējas apsnigušā irbenājā un pureņu puduri ceļmalā, no kā aizgūts arī izstādes nosaukums “Pureņu laiks”.
“Zieds”, “Ziedēšana”, “Uzziedēšana” – autore spēlējas ar vārdiem gleznu nosaukumos, tāpat kā viņa spēlējas ar gleznošanas paņēmieniem. Lai gan pamatā izmanto eļļas krāsas, taču gleznu radīšanas spēlē noder viss, kas pa rokai, tostarp, krītiņi, zīmuļi, špakteļlāpstiņa un daudz kas cits.
“Spēles elements gleznas radīšanā ir ļoti svarīgs,” teic māksliniece. “Ieraugi kompozīciju, uzliec savu domu uz audekla, bet reizēm rezultāts sanāk tāds plakans. Tad jāsāk spēlēties ar akcentiem un detaļām, līdz gala rezultāts gūst piepildījumu.”
Gleznotāja daudz idejas smeļas, braucot ar mašīnu. Viņa tos sauc par ceļa malas risinājumiem. “Esmu pateicīga, ka mums Latvijā ceļmalās ir tik daudz koku un krūmu. Fantastiski skaisti ir tie pudurīši,” stāsta Agra Ritiņa.
Galerija “Romas dārzs”
Zivju iela 3, Liepāja
Andra Eglīša “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
24. augusts–3. novembris
Andris Eglītis. Darbs no cikla “Cauri tumsai”. 2023. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto
No 24. augusta līdz 3. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā norisināsies vērienīga Andra Eglīša “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”, kas atskatīsies uz viņa 25 gadus ilgā glezniecības procesa atklājumiem.
Andris Eglītis ir viens no savas paaudzes spilgtākajiem Latvijas gleznotājiem, kurš paralēli strādā ar instalāciju, tēlniecību un būvēšanu. “Izstāde” būs Eglīša un viņa domubiedru kolektīvi realizēts notikums, kurā vienkopus atrodami mākslinieka jaundarbi, gleznas no agrāk īstenotiem cikliem, instalācijas un būvējumi, ietverot laikabiedru mākslas darbus un īpašas norises.
“Izstādē vienlīdz nozīmīgs ir gan “iznākums” – Rietumu kultūrā iecienīts specifiskas telpiskās pieredzes formāts, gan arī “process” – ekosistēmas un kolektīvas apziņas rašanās, identitātes un konteksta pētīšana,” saka Andris Eglītis.
“Izstāde” ir ierosināta un konstruēta situācija, kuras veidošanā iesaistīti Eglīša domubiedri – gleznotājs Jānis Blanks un fotogrāfs Sandijs Ruļuks, un kurā aplūkojami vairāku citu mākslinieku darbi, kas nes liecības no Andra Eglīša dibinātās brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” (Drusti, Latvija). Personālizstādes sagatavošanā piedalās kurators Aleksejs Beļeckis, telpas māksliniece Liene Pavlovska, dizainere Una Grants, tēlnieks Oto Holgers Ozoliņš, restauratores Rēzija Zēgnere un Maija Tirzīte, galdnieks Augusts Eglītis, topošie arhitekti Tils Zigmunds Ozoliņš un Mārtiņš Sarvuts, mākslinieces Kei Sendak, Alise Builevica un Katrīna Eglīte.
“Būtiski, ka Eglītis un izstādes komanda glezniecību neuzskata tikai par vizuālu parādību. Mēs glezniecību pētām arī viņpus fiziskā redzes aparāta, tāpēc vairākas izstādes norises un procesi ir vērsti uz citām maņām,” atklāj Aleksejs Beļeckis.
Pasākumu programmu papildinās mākslinieces Alises Kiampo tējas performance, dzejniece Agnese Krivade meklēs “Izstādes” procesu atbilstības vārdu pasaulē – apmeklētājiem būs pieejama īpaša avīze, kas dokumentē ekspozīcijas tapšanu, audiopavadoņi un publiskas sarunas.
Muzeja 3. stāva vestibilā aplūkojama Andra Eglīša lielformāta glezna – viens no astoņiem darbiem, kas tapa 2022. gadā pēc Latvijas Nacionālās operas un baleta uzaicinājuma veidot scenogrāfiju Jāņa Kalniņa operai “Hamlets”. Izmēra ziņā grandiozo darbu radīšanai Andris Eglītis pārbūvējis savu darbnīcu, uzstādot īpašu grīdu un pacēlāju sistēmu, kā arī izgudrojis jaunus gleznošanas instrumentus. Muzejā eksponētā kompozīcija apmeklētājam piedāvā unikālu “iegremdēšanās pieredzi”, tuvplānā sastopoties ar skatuves glezniecības mērogu.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Jaņa Rozentāla laukums 1, Rīga
Strenču fotodarbnīcas meilārta izstāde “Vienādā attālumā no Saules”
Strenčos
25. augusts–1. septembris
Autors: Tomass Vandenberhe
No 25. augsta līdz 1. septembrim Strenčos būs skatāma meilārta izstāde “Vienādā attālumā no Saules”. Izstādē apkopoti fotogrāfiski un zīmēti vēstījumi (meilārta jeb pasta mākslas darbi), kurus veidojuši un uz Strenčiem nosūtījuši korespondenti no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Francijas, Portugāles, Beļģijas, Grieķijas un ASV. Šī izstāde ir trīs mēnešu ilgās vēstuļu apmaiņas rezultāts.
Šī gada pavasarī, atsaukdamies uz Strenču fotodarbnīcas aicinājumu, beļģu fotogrāfs un meilārta entuziasts Tomass Vandenberhe (Thomas Vandenberghe) uzsāka vizuālu sarunu ar Latvijas māksliniekiem. Tiekoties Strenčos, sarakstes dalībnieki – galvenokārt fotogrāfi – eksperimentēja ar dažādām fotogrāfijas tehnikām un sagatavoja savus personiskos vēstījumus. Pēc aizbraukšanas no Strenčiem sarakste turpinājās, tajā iesaistoties arvien jauniem dalībniekiem. Ja izsakāmies fotogrāfu valodā, viņi visi darbā izmantoja vienu un to pašu fotoprocesa pamatsubstanci – gaismu – vienādā attālumā no Saules.
Strenču fotodarbnīca uzsāka darbību 2023. gadā, aktualizējot savas vēsturiskās priekšteces – arī Strenču fotodarbnīcas – mantojumu. Šogad organizētie fotodarbnīcas pasākumi vēlas atdzīvināt meilārta tradīcijas, uzsverot “lēnas” un mākslinieciski izkoptas komunikācijas ideju, kas ļauj veidot smalkākas, niansētākas un pārsteidzošākas saskarsmes formas. Tie ir nelieli mākslas darbi, kuri radīti ar tīru, cilvēcīgu nolūku kādu iepriecināt, pasveicināt, izstāstīt stāstu. Uz vēstījumiem vienmēr ir atzīmes, kas liecina par tālu ceļojumu, – pastmarkas un pasta nodaļu zīmogi.
Strenču fotodarbnīcas kuratori Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs uzsver, ka fotogrāfija vēl arvien ir aizraujošs materiāls medijs. Piemēram, ja izmanto termopapīru, attēls kļūst par savdabīgu izgaistošu “pulksteni”. Tam atvēlēts tikai neilgs laiks, lai nokļūtu līdz adresātam un kādu brīdi paliktu kopā ar to, jo attēls saules staru ietekmē izbalē. Tas demonstrē arī saikni starp fotogrāfiju un visu dzīvo – kopīgu atkarību no saules stariem.
Ir svarīgi piezīmēt, ka meilārts kā mākslas žanrs izvairās no tradicionālām kuratoru stratēģijām, piemēram, no subjektīva sprieduma par to, kas ir “interesants” un kas – “neinteresants”. Ja kaut ko uzskatāt par pietiekami svarīgu un interesantu, lai tajā dalītos ar citiem, tad tas tāds arī ir. “Dažreiz es visievērojamākos darbus saņemu no cilvēkiem, kuri nav mākslinieki, jo viņi tiem pieiet citādi, savukārt profesionāli mākslinieki nereti pārāk daudz domā par saviem darbiem. Uzskatu, ka vislabākais meilārts rodas tad, kad pārāk daudz nedomājat un vienkārši radāt,” stāsta Tomass Vandenberhe. Izstādē “Vienādā attālumā no Saules” tiks iekļauti visi uz darbnīcas adresi iesūtītie vēstījumi.
Vācijas mākslinieku Franka Šmita un Rozes Lihtenbergeres personālizstādes
Valmieras muzeja Izstāžu namā
līdz 25. septembrim
Līdz 25. septembrim Valmieras muzeja Izstāžu namā skatāmas Vācijas mākslinieku Franka Šmita (Frank Schmidts) un Rozes Lihtenbergeres (Rose Lichtenberger) personālizstādes.
Jau astoto reizi Valmieras muzejā norisināsies izstādes, kas tapušas sadarbībā ar Vācijas Gīterslo apriņķa kultūras sakaru koordinatori, kuratori Dr. Silvanu Kreijeri (Silvana Kreyer) un Gīterslo mākslinieku apvienību.
Franks Šmits dzimis 1957. gadā Gīterslo, Vācijā. No 1977. līdz 1982. gadam studējis vizuālo komunikāciju Diseldorfas Lietišķo zinātņu universitātē. Franks Šmits ir figurālists, viņu vienmēr ir interesējuši cilvēki un viņu jūtīgums. “Savā glezniecībā es apzināti aprobežojos ar vienu motīvu - cilvēka galvu, seju. To darot, es cenšos, šī vārda vistiešākajā nozīmē, “uzzīmēt” cilvēka tēlu, kas man šķiet patiesāks par ārējo, virspusēji redzamo. Mans mērķis ir iedziļināties, skatīties uz sevi nesaudzīgi, visās šķautnēs - bez piedevām, bez aizsegiem, bez maskām un izlikšanās. Mani neinteresē sejas redzamās ārējās iezīmes, bet mani piesaista tas, ko tā man taustāmi nodod. Tāpēc es izkropļoju ārējās formas. Izkropļojot, deformējot un izkausējot tās, es ceru iegūt intensīvāku, tiešāku un nepastarpinātāku piekļuvi tam, ko es “jūtu”, piekļuvi tam, kas man šķiet būtisks. Tomēr attēli bieži vien paliek mīklaini, un tādiem tiem arī jāpaliek, tāpat kā cilvēks paliek mīklains pats sev,” tā mākslinieks raksturo savu daiļradi.
Roze Lihtenbergere dzimusi 1950. gadā Klevē, Vācijā. No 1969. līdz 1975. gadam studējusi Diseldorfas Mākslas akadēmijā pie Jozefa Boisa (Joseph Beuys). Pēc studiju beigšanas kļuva par mākslas skolotāju Diseldorfas un Bīlefeldes ģimnāzijās. No 1983. gada pievērsusies tēlniecībai. Savu pirmo darbnīcu Šteinhāgenē atvēra 1987. gadā. 2005. gadā māksliniece saņēmusi Vertera (Werther) mākslas balvu.
Jau kopš savas radošās darbības sākuma strādājusi brīvi, uztverot savas skulptūras kā formas izgudrojumu, ne kā kaut kā kopiju vai atdarinājumu. Gadu gaitā radījusi daudzas abstraktas cilvēku un dzīvnieku skulptūras, par iecienītāko materiālu izvēloties koku. Roze Lihtenbergere piebilst: “Koks kā materiāls kļūst pieejams tikai tad, kad koku nocērt. Taču arī atmirušajam kokam ir sava veida dzīve, ko es soli pa solim atklāju, atdalot mizu un visas bojātās vietas, lai nokļūtu līdz serdei. Iztēle un formas veidošana atsaucas uz koka sākotnējo vitalitāti, kas joprojām ir klātesoša nocirstā koka kodolā. Koksnē ierakstītās atmiņas iesaistās dialogā ar manām atmiņām. Tēlniecības process ļauj materiālā apslēptajai vitalitātei atkal parādīties un vienlaikus paver iespēju paust savu domu pasauli.” Dabas daudzveidība atspoguļojas arī mākslinieces smalkajos zīmējumos, tā dēvētajos “ziemas projektos” (jo darbnīcā ir pārāk auksti).
Valmieras muzeja Izstāžu nams
Bruņinieku iela 3, Valmiera
Ilonas Linartes-Ružas un Daces Pudānes tekstildarbu izstāde “Divruna”
Krāslavas novada muzejā
līdz 7. oktobrim
Ilona Linarte-Ruža, Dace Pudāne. Zaros (2018). Aplikācija, autortehnika. 100 x 100 cm. Rotko muzeja krājums
Krāslavas novada muzeja izstāžu zālē līdz 7. oktobrim skatāma Ilonas Linartes-Ružas un Daces Pudānes tekstildarbu izstāde “Divruna”.
Divruna jeb dialogs ir nepārtraukta abu mākslinieču domu un sajūtu apmaiņas forma dzīves gājumā un mākslā. Tandēmā radītie tekstila medija mākslas darbi attēlo minimālismu krāsās un ģeometrisko ritmu saspēli abstraktā kompozīcijā. Dabas iedvesmas spēks, vieglums un uzreiz neizprotama noskaņa caurstrāvo katru mākslas darbu, vilinot skatītāju uz divrunu tekstila valodā.
Tekstildarbi pārsvarā top aplikācijā, autortehnikā, saglabājot kompozīcijas skaidrību un telpiskuma ilūzijas stāstu. Kopdarbos, papildinot vienai otru, paralēlais dzīves ritms ļauj daudzpusīgāk skatīties uz notikumu būtību un vērtību jēgu.
Dvīņu māsas Ilona un Dace dzimušas 1962. gada 22. augustā Silvas Veronikas Linartes un Leonarda Linarta ģimenē, pārņemot un savā dzīvē piekopjot vecāku iekodētās vērtības. Absolvējušas Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu (1981) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (1986).
Izstādē “Divruna” skatāmi Rotko muzeja krājumā esošie un mākslinieču jaunradītie mākslas darbi.
Krāslavas novada muzejs
Pils ielā 10, Krāslava
Ievas Saulītes brīvdabas izstāde “Patvertne – krātuve”
“Braslavas Kalniņu” teritorijā
līdz 21. decembrim
Līdz 21. decembrim “Braslavas Kalniņu” teritorijā skatāma mākslinieces Ievas Saulītes brīvdabas izstāde “Patvertne – krātuve”.
Izstādē aplūkojami vizuālās mākslas objekti, kas turpina mākslinieces ilggadēja darbu sēriju “Anestezējošā etnogrāfija”, kuras ietvaros māksliniece rada darbus no lietotām, otrreiz pārstrādātām lietām, vairāku gadu garumā uzkrātajiem un atrastajiem materiāliem.
Māksliniece Ieva Saulīte par izstādes “Patvertne – krātuve” ieceri stāsta: “Man patīk un fascinē doma par to, cik mēs esam dažādi un kā mūsu gēni, valoda, izturēšanās un citi dzīves aspekti ir cieši saistīti viens ar otru. Mēs viens otru ietekmējam, mūs ietekmē dažādas pieredzes, individuālas un kolektīvas traumas. Par šo visu mēs krājam atmiņas un pieredžu slāņus. Atcerēšanās ir patveršanās vieta, slēpnis, kur sava nodabā varam pārvirknēt, pārkārtot notikums un piedzīvoto – to pašu, bet tomēr katru citādu. Gluži kā rokdarbos, meditatīvi izšujot krustiņdūrienā vai tamborējot, maza neatkarīga cikliska darbība ir cita suverēna kopuma daļa, reizē atkārtojums un reizē arī jauna kustība.”
Ierašanās ar iepriekšēju pieteikšanos: laukku.collective@gmail.com.
“Braslavas Kalniņi”, Braslavas pagastā
Uzstādīta tēlnieka Egona Peršēvica lielformāta skulptūra “Projekts 613”
Karostā
Liepājā Karostas tilta pakājē nupat ir uzstādīts tēlnieka Egona Peršēvica jaunākais veikums – lielformāta skulptūra “Projekts 613”, ko radīt mākslinieku rosinājuši notikumi Ukrainā. Skulptūras vizuālais tēls ir veidots, iedvesmojoties no vēstures un vietējās faunas – padomju laikā Karostā dislocētām zemūdenēm un piekrastē izskalotu vaļu ķermeņiem.
Radīts kā pretkara simbols, jaunais Egona Peršēvica tēlniecības darbs vairāk runā par to, kas sagaidāms pēc kara. Mākslinieks uzskata, ka ir jādomā par to, par ko cilvēki vispār maz domā kara laikā – par sekām, par traumām, par rētām, kas paliek pēc kara, it īpaši par neredzamajām, emocionālajām traumām un par to, kā ar tām sadzīvot. “Šis darbs ir mēģinājums palīdzēt cilvēkiem sadzīvot ar kara pieredzi un ļaut atstāt karu pagātnei,” savu jaundarbu skaidro tēlnieks Egons Peršēvics.
Karš ir uz instinktiem bāzēts, dzīvniecisks, tāpēc arī skulptūrā ir uzskatāma kara mašinērijas un dabas sintēze. Atsauces ir redzamas arī uz Karostu, ko savulaik radīja kā militāru infrastruktūru, bet mūsdienās tās fortifikāciju fragmenti ir daļa no ainavas – ļoti civilas un ikdienišķas.
Darba eksponēšanai Karostas kanālmala ir izvēlēta apzināti – savulaik tur no militārās bāzes zemūdenes devās kaujas misijās. Tagad cilvēki var piesēst uz skulptūras un nomierināt savas domas, veroties kanāla ūdeņos un baudot mūsdienu civilo Karostas ainavu.
Tas ir mākslinieka veltījums laikam un cilvēkiem pēc kara. Tas nav darbs, kas slavina militārus panākumus, vai piemin kritušos. “Skulptūra ir par tiem cilvēkiem, kas karā izdzīvoja, kas to pārdzīvoja, par to, kā ir būt viņiem, arī tiem, kurus karš fiziski nemaz neskāra. Tāpat kā fosilija ir tas, kas paliek pāri, organiskajām daļām izzūdot, tā arī karam ir jākļūst par tālu un gandrīz nereālu atmiņu.”
Tieši tāpat kā karš ievilkās un arvien lielāks izauga arī šis mākslas projekts. “Sākotnēji iecerēts bija ātrs un gandrīz tāds kā plakātisks vides objekts. Bet procesā tas burtiski auga un rādīja priekšā, kā tam veidoties. Tagad pret iecerēto tas ir vismaz piecas reizes apjomīgāks,” stāsta mākslinieks.
VV Foundation paziņojis 2024. gada rudens atklātā konkursa uzvarētājus
VV Foundation paziņojis 2024. gada rudens atklātā konkursa uzvarētājus un tie ir Eneritz Furyak (Eneritz Dueso Domenech), WURI, Evelyn Raudsepp, Kirill Makarov.
Eneritz Furyak (Eneritz Dueso Domenech) ir no Basku zemes (Spānija) un savu māksliniecisko karjeru veidojusi galvenokārt mūzikā kā komponiste, producente un izpildītāja. Viņas jaunākajā albumā Emadan (LP, 2021) ir apvienota tautas mūzika un elektronika ar abstraktiem tekstiem, kas rakstīti basku valodā. Pēdējos gados viņa ir strādājusi arī pie dažādiem eksperimentāliem projektiem, producējot skaņu celiņu dokumentālajai filmai “Bi arnas” (2022) un piedaloties Starptautiskajā Trikitixa festivālā (tradicionālā diatoniskā akordeona festivālā) ar trokšņa mūzikas piedāvājumu. Kopš 2023. gada viņa strādā pie sava projekta Paisaiak (“Ainavas”): dažādās mākslinieku rezidencēs visā pasaulē radītu audiovizuālu darbu kolekcijas, kas aptver tēmas, attēlus un skaņas no katras vietas, kurā viņa strādā. Pāvilostā viņa producēs vienu no tiem, iespējams, pēdējo ārzemēs radīto – Baltijas jūras un Kurzemes konteksta un vēstures iedvesmotu skaņu “pastkarti”, Paisaiak projekta kulmināciju, kas dos vēl vienu bāzi turpmākiem mākslinieciskiem pētījumiem un sadarbībai nākotnē.
WURI (dz. 1979) dzīvo un strādā Seulā, Dienvidkorejā. Viņa saņēma BFA (2002) no Korejas Nacionālās mākslas universitātes Dienvidkorejā. Viņa ir strādājusi pie dažādiem medijiem, piemēram, fotogrāfijām, video un instalācijām, apvienojot tos ar ikdienas materiāliem, kuros ir viegli “pazust”, tādējādi veidojot stāstus, kas apvieno personīgo pieredzi un vietai specifiskas situācijas. Viņa ir piedalījusies vairākās izstādēs ārzemēs, kā arī mākslas galerijās Seulā, un sadarbojas ar NVO un dažādām kopienām. Pēdējā laikā viņai ir attīstījusies interese par piesaisti vietai, vietas identitāti un vietas atmiņu mūsdienu pilsētas sabiedrībā, atzīstot izaicinājumus, kas saistīti ar piesaistes vietai uzkrāšanos mūsdienu globalizētajā pasaulē. Viņas darba process bieži ietver iepriekšēju izpēti vietas pieredzes izpēti un darbnīcu sesijas ar kopienas locekļiem, kas kalpo kā platforma, lai vispusīgi veidotu projekta fonu. Tādējādi viņa izmanto šīs aktivitātes kā instrumentus, lai atrastu mākslinieciskus veidus, kā komunicēt attiecībās ar citiem un sabiedrību.
Evelyn Raudsepp ir Tallinā dzīvojoša skatuves un vizuālās mākslas kuratore un producente, kuru interesē starpdisciplināri projekti un eksperimentālie formāti. Viņa ieguvusi bakalaura grādu teātra zinātnē Tartu Universitātē un maģistra grādu mākslas studijās Igaunijas Mākslas akadēmijā. Šobrīd viņa strādā par “Neatkarīgās dejas skatuves” (STL) radošo producenti un Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja (EKKM) kuratori un projektu vadītāju. Raudsepas kuratores pozīciju raksturoviņas rotaļīgais aicinājums māksliniekiem un kuratoriem iziet ārpus ierastās prakses un darba metodēm. Ar savu performatīvo kuratores darbu viņa rada unikālus formātus, kuros arī skatītāji tiek laipni aicināti aktivizēt savu uztveres horizontu, lai satiktos ar negaidītām mākslinieciskām situācijām.
Kirils Makarovs ir mākslinieks, dzimis Ļeņingradā 1988. gadā. Beidzis Sanktpēterburgas Štiglicas Valsts mākslas un dizaina akadēmiju. 2011. gadā viņš sarīkoja savu pirmo personālizstādi Secret Level. Pirmā Kirila gleznu izstāde bija Maskavā Vinzavodas Laikmetīgās mākslas centrā, Start Young Art Site platformā (2013). Elbow Room Project, kas tika demonstrēts 2014. gada Eiropas Manifesta biennāles paralēlajā programmā Sanktpēterburgā, iezīmēja mākslinieka aizraušanos ar jaunākajiem medijiem: savā mākslā viņš cenšas sintezēt digitālo attēlu ar glezniecību. Viņš bija Garage muzeja laikmetīgās mākslas grantu programmas stipendiāts (2012–2013), kā arī La Pres abatijas (Francija), Vyksa Art Rezidences (Krievija, 2019) un Garage muzeja mākslinieks-rezidents (Krievija, 2019). Viņa mākslas darbi atrodas Valsts Tretjakova galerijas (Krievija), Vladimira Smirnova un Konstantīna Sorokina fonda (Krievija), Credit Suisse (Šveice) un citas kolekcijās. Šobrīd viņš dzīvo un strādā Parīzē.
Titulbilde: Andris Eglītis. Darbs no cikla “Cauri tumsai”. 2023. Audekls, eļļa. Autora īpašums. Publicitātes foto
