Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Arta Zvirgzdiņa izstāde “Kaltes. Utilitārā modernisma pieminekļi Latvijas laukos”
Arhitektu namā
7. maijs–21. jūnijs
Kalte Šederē. 80x60 cm, akrils / audekls, 2024
No 7. maija līdz 21. jūnijam Arhitektu namā būs skatāma arhitekta Arta Zvirgzdiņa personālizstāde “Kaltes. Utilitārā modernisma pieminekļi Latvijas laukos”, kas gleznās pievēršas kolhozu perioda graudu kaltēm, aplūkojot tās kā savdabīgus, bet izteiksmīgus modernisma industriālās arhitektūras monumentus.
Graudu kaltes ir viens no Latvijas lauku ainavas elementiem, – industriālas, tehniskas būves, ko nav pieņemts uzskatīt par arhitektūru. Tomēr 20. gadsimta modernā arhitektūra mainīja priekštatus par estētisko arhitektūrā, uzsverot, ka utilitārais, lietderīgais, funkcionālais pats par sevi var būt arī skaists. Šo principu iemieso pagājušā gadsimta industriālā arhitektūra, izceļot funkcionalitāti, efektivitāti, kā arī patiesīgumu, – būvējot no izturīgiem un godīgiem materiāliem, necenšoties noslēpt vai dekorēt, bet tieši atspoguļojot celtnes konstrukciju un funkciju.
Līdzīgi kā rūpnīcu arhitektūra pauda industriālās revolūcijas laikmeta tehnoloģisko progresu, tā lielās kolhozu graudu kaltes reprezentēja Latvijas lauku modernizācijas centienus un produktīvisma garu. Kaut arī kalšu kompleksus veido itin kā vieni un tie paši elementi, kas atkārtojas, – graudu ventilācijas un glabāšanas torņi, iekraušanas tvertnes, kurtuves, elevatoru un transportieru caurules, un to visu parasti nosedz vienkārši divslīpju jumti, aptver tādas vai citādas sienas, tomēr šo elementu konfigurācijas, apjomu kārtojumi, senāku būvju klātbūtne, plus dzīves laikā iegūtās piebūves un izbūves katru kalti vērš citādu, individuālu. Papildus izteiksmīgumu piedod vecuma patina, jo vairums no šīm struktūrām ir būvētas pirms 40-50 un vairāk gadiem. Ierobežotā materiālu palete rāda bagātīgas faktūras, ko veido novecējis koks, betons, silikātķieģeļu mūris, skārds, asbestcements un sarūsējušais metāls. Daudzas no šī laika kaltēm ir zudušas, nojauktas, citas pamestas nīkuļo un brūk, bet ir pietiekami liels skaits arī tādu, kas pēdējos desmit gados ir atguvušas dzīvību, pateicoties graudkopības uzplaukumam.
Artis Zvirgzdiņš savās izstādes gleznās kaltes tēlu estetizē, vispārina, parādot to kā savdabīgu, cita veida modernisma industriālās arhitektūras mantojumu, uzsverot šo struktūru monumentālo ekspresiju, tomēr reizē, – tiecoties notvert katras būves individuālo portretu un raksturīgās iezīmes. Savukārt apkārtējā ainava nereti tiek konceptualizēta līdz abstraktām plaknēm. Gleznas ir turpinājums un rezultāts autora daudzu gadu klejojumiem pa Latviju, iepazīstot dažādu laikmetu kultūras mantojumu un ainavas, tostarp – jau vairākus desmitus gadu fotografējot arī kolhozu kaltes. Gleznu vertikālais formāts atspoguļo saikni ar mūsdienu fotogrāfijas estētiku, atsaucoties uz viedtālruņu kameru lietošanas paradumiem, – daudzi no šo kalšu fotoattēliem ir iepriekš rādīti instagrama stāstiņos, kas vertikālo kadrējumu ieviesis arī ainavas reprezentācijā.
Arhitektu nams
Torņa iela 11 (Zviedru vārtos), Rīga
Adriānas Vīgneres izstāde “Humānās konstrukcijas”
Bulduru Izstāžu namā
8. maijs–29. jūnijs
No 8. maija līdz 29. jūnijam Bulduru Izstāžu namā būs skatāma Adriānas Vīgneres izstāde “Humānās konstrukcijas”. Izstāde ir laikmetīgā formā gleznots stāsts par domām un sajūtām mūsdienu laiktelpā, kur apziņa, ka cilvēciskās esības radītais vienā brīdī var kļūt vien par ilūziju visu apdraudošā ļaunuma realitātē, liek būvēt un stiprināt garīgās konstrukcijas. Tās ietver visu humāno – ticību, cerību, mīlestību, dodot spēju rast prieku un mierinājumu ikdienas darbu krāsainībā, no visa liekā atbrīvotu skatienu atveldzējot dzidri zilajās debesīs.
Izstādē apskatāmas deviņu gadu laikā tapušu, dažādu lielumu regulāru un autortehnikā veidotu neregulāru – mākoņveidīgu formu gleznas, savienojot laikmetīgu izteiksmi ar klasisko eļļas glezniecību, kurā izmantots arī dabīgais zilais pigments – lazurīts. Savukārt Izstāžu nama dārzā skatāmas divas instalācijas – pandēmijas un karu upuriem veltītā instalācija Gandrīz hermētiskas skumjas” – nepiepildītie sapņi un nenodzīvotās dzīves, kuras pārrāvusi pandēmija un cilvēciskā ļaunuma izraisītie nežēlīgie kari Sīrijā, Ukrainā, Gazā un citviet pasaulē, kļuvuši par asaru sapņiem mūžības koku dārzā. Instalācija “Sapņu mākoņa konstrukcija” tiks speciāli veidota Muzeju nakts pasākuma ietvaros 18. maija vakarā kopā ar skatītājiem.
Bulduru Izstāžu nams
Muižas iela 6, Jūrmala
Izstāde “Krācēm ir darba laiki”
mākslas centrā Zuzeum
10.–26. maijs
No 10. līdz 26. maijam mākslas centra Zuzeum Mazajā izstāžu zālē būs skatāma POST gada noslēguma izstāde “Krācēm ir darba laiki”. Izstādē būs aplūkojami vizuālās mākslas starpdisciplinārās specializācijas MA POST 8 mākslinieku (Laura Aizporiete, Krišjānis Beļavskis, Katrīna Biksone, Kristers Krūms, Lauma Muižarāja, Dena Doloresa Sircova, Ieva Viese, Spāre Vītola) darbi.
Nākamajā brīdī es krītu un viss ap mani pārvēršas putās. Es kustos vienmērīgi, lejup pa lēzenu nogāzi, slīdot pa tik šauru eju, ka nezināju, vai tikšu cauri. Atvara mute aizveras, akmeņi noraugās, to daļiņas lēnām aizbirst.
Krāces parasti mēdz veidoties jaunākās gultnēs, kur ūdens plūst pa nelīdzenāku virsmu un straumes ātrums mainās raitāk nekā nobriedušu upju gultnēs. Mīkstāki ieži gultnē izskalojas ātrāk nekā cietāki ieži. Šis process izpaužas kā nevienmērīga gultnes erozija. Nevienmērīgās erozijas rezultātā upes gultne pakāpeniski kļūst gludāka, tomēr izturīgākie ieži veido krāču un ūdenskritumu kāples. Daudzie mazie ūdenskritumi un krāces padara straumes ātrumu nevienmērīgāku.
Upes posma drošību mēra pēc tās krāču klases jeb līmeņa. Krāces klase nosaka, cik grūti ir pārvietoties ar peldlīdzekļiem – kajaku, plostu u. tml.
Krācēm var būt būtiska loma ūdens piesātināšanā ar skābekli. Gāžoties pār akmeņiem, tas bagātinās. Sakultajai ūdens masai, ko sauc arī par balto ūdeni, ir raksturīgs paaugstināts skābekļa saturs.
Skābeklis ir neaizstājams daudzām ūdens radībām – zivīm, kukaiņiem un baktērijām, līdz ar to upes ekosistēmai kopumā.
POST ir starpdisciplināra vizuālās mākslas maģistratūras specializācija Latvijas Mākslas akadēmijā.
Mākslas centrs Zuzeum
Lāčpleša iela 101, Rīga
Katarinas Brieditis un Katarinas Evans
eksperimentālā tekstilmākslas projekta “Re Rag Rug”
izstāde no Zviedrijas
Rotko muzejā
10.–18. maijs
No 10. līdz 18. maijam Rotko muzejā būs skatāma mākslinieču Katarinas Brieditis un Katarinas Evans eksperimentālā tekstilmākslas projekta “Re Rag Rug” izstāde no Zviedrijas.
Izstāde “Re Rag Rug” ir tapusi eksperimentālā dizaina projektā, kas īstenots Stokholmā, mākslinieču Katarinas Brieditis un Katarinas Evans tekstila studijā “Brieditis & Evans”. Šajā izaicinošajā ilgtermiņa projektā mākslinieces divpadsmit mēnešu garumā darināja divpadsmit unikālus paklājus divpadsmit dažādās bezsteļļu tehnikās.
“Re Rag Rug” darbi tapa no dažāda tekstila skrandām, kas iegūtas no tekstilražošanas atkritumiem un novalkātiem apģērbiem. Šos šķietami nevērtīgos materiālus mākslinieces radoši pārstrādāja dažādās tehnikās – ar šūšanu, pīšanu, tamborēšanu, adīšanu, mezglošanu, tīšanu, griešanu, aplikāciju, izšūšanu, strukturāliem un reljefiem efektiem, trīsdimensiju formām, krāsošanu un batikošanu.
Mākslinieces skaidro: “Dizaina process sākas starp mūsu rokām un materiālu, mums meklējot tehnikas, kas izceltu katra materiāla labākās, neatkārtojamās īpašības. Tam seko mākslinieciskais process, kura gaitā mēs saskatām iespējas un kvalitātes, kuras izvērst un attīstīt, potenciāli bagātināt un transformēt. Ierobežotā krāsu palete ir papildu izaicinājums un iedvesmas avots.”
“Re Rag Rug” paklāji ir izstādīti Zviedrijā, Honkongā, Lielbritānijā, Francijā, Itālijā, Japānā un Austrālijā. Izstādes plašais tvērums ir stiprinājis mākslinieču pārliecību par paklāja nozīmi cilvēka dzīvē un ļāvis secināt, ka interesei par dizainu un tekstilu – tāpat kā par plašākajiem materiālu pārstrādes, patēriņa un ilgtspējas jautājumiem – ir patiesi globāls raksturs.
Radošajam tandēmam “Brieditis & Evans” ir bagāta un ilggadēja pieredze tekstilmākslā, amatniecībā, dizainā un jaunu produktu izstrādē. Abu mākslinieču sadarbības pirmsākumi meklējami 2002. gadā, un kopš tā laika kopīgiem spēkiem tapuši dažādi projekti par tekstila pārstrādi un ilgtspēju.
Rotko muzejs
Mihaila iela 3, Daugavpils
Izstāde “Radi/rādi citu pasauli! Fotomontāža Latvijas presē starpkaru posmā”
Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 ietvaros
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
11. maijs–13. jūlijs
Roberts Aleksandrs Rīdels. Ziedonis nāk! Fotomontāža. Reproducēts: Pasaules Pasts. Nr. 2, 26.04.1931. Attēls: Latvijas Nacionālā bibliotēka
No 11. maija līdz 13. jūlijam Latvija Nacionālās bibliotēkas 4. stāva vestibilā būs skatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 izstāde “Radi/rādi citu pasauli! Fotomontāža Latvijas presē starpkaru posmā”, kur pirmoreiz tiks eksponēti fotogrāfiju paraugi no 20. gs. 20.–30. gadu Latvijas preses izdevumiem.
Pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanas sākās strauja preses izdevumu attīstība. Visai ātri radās izpratne, ka preses slejās publicēts attēls nereti ar saturu iepazīstina daudz efektīvāk nekā drukāts vārds, tālab attēlam vajadzēja kļūt vēl vairāk pamanāmam. Fotogrāfi sāka izmantot fotomontāžas tehniku, kas sniedza gluži citas iespējas radīt priekšstatu par sabiedrības sociālajām un kultūras dzīves norisēm. Tematiskā ziņā Latvijas presē publicētās fotomontāžas atspoguļoja teju visas dzīves jomas: jaunās valsts ražošanas nozares un attīstību, Ķeguma spēkstacijas celtniecību, aviācijas spēku ikdienu un svētkus, sociālo netaisnību un kapitālistiskās ekonomikas ēnas puses, izcilas personības. Vēl jo nozīmīgāks bija preses fotogrāfu ieguldījums Latvijas valsts tēla veidošanā un Kārļa Ulmaņa personības prezentācijā.
Izstādes kuratore Irēna Bužinska ekspozīcijā iekļāvusi daļu no Zinas Āres, Jāņa Baltiņa, Roberta Brieža, Reiholda Kasparsona, Eduarda Krauca un Roberta Aleksandra Rīdela veikuma. Saprotamu iemeslu dēļ fotomontāžu oriģināli nav saglabājušies, tāpēc izmantotas to kopijas no izdevumiem “Rīts”, “Brīvā Zeme”, “Atpūta”, “Mūsu Mājas Viesis”, “Pasaules Pasts”, “Filma un Skatuve“, “Malienas Ziņas”. Visi šo izdevumu eksemplāri atrodami Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā.
23. maijā plkst. 18.00 notiks izstādei veltīta saruna.
Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2024
Mūkusalas iela 3, Rīga
Lietuviešu mākslinieces Aurēlijas Bulaukaites personālizstāde
“mazās Lielās burvestības”
Galerijā ASNI
11. maijs–15. jūnijs
No 11. maija līdz 15. jūnijam jaunajā laikmetīgās mākslas galerijā ASNI būs skatāma lietuviešu mākslinieces Aurēlijas Bulaukaites (Aurelija Bulaukaitė) personālizstāde “mazās Lielās burvestības”. Šī būs mākslinieces pirmā izstāde Latvijā, kurā viņa piedāvās savas jaunākās lielformāta gleznas.
Aurēlija Bulaukaite (dz. Viļņā, 1991) ir māksliniece, kas strādā netradicionālos mākslas veidos. Ieguvusi maģistra grādu Viļņas mākslas akadēmijā, māksliniece iedziļinās ideālistisku sapņu un bieži skarbās dzīves realitātes krustpunktos, atsedzot kontrastus starp ikdienas rutīnām un iztēles iespējām. Aurēlijas mākslinieciskās intereses ietver pārlaicīguma un nepastāvības jēdzienus, kā arī interneta estētiku un performatīvās prakses. Savai personālizstādei “mazās Lielās burvestības” viņa radījusi pilnīgi jaunu lielformāta gleznu sēriju, speciāli galerijas ASNI telpai.
Izstādē Aurēlija Bulaukaite spēlējas ar glezniecības medija potenciālu, caur to aicinot skatītājus apzināt nākotnes iespējamības. Izmantojot šo klasisko un tradīciju piesātināto mediju, viņa atsaucas uz šī laikmeta aktuālākajām tendencēm un smalki simulē tehnoloģiju diktētu vidi.
Izstādes teksta autore Karolīna Sadlauskaite (Karolina Sadlauskaitė) raksta: “Izvelciet kārti un uzziniet savu likteni, pat tad, ja to pašu jau skatījuši tūkstošiem cilvēku. Ieklausieties himēriskās afirmācijās, kas vibrē līdz pat tālākajiem ķermeņa un prāta nostūriem, un, ja nonākat strupceļā, vienmēr varat ķerties pie reiki, kas brīnumainā kārtā no bezdibeņa atpakaļ spēj izvilkt arī pazudušās dvēseles. Katrs pats ir sava liktens kalējs, taču ja par tādu vēl jākļūst, mākslīgais intelekts izdalīs atbildi, kā par tādu kļūt.”
Laikmetīgās mākslas galerija ASNI
Kr. Valdemāra iela 17A, Rīga
Izstāde “Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps”
Latvijas Nacionālā mākslas muzejā
11. maijs–25. augusts
Rolands Kaņeps. Pirms pielūgšanas. 1991. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
No 11. maija līdz 25. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs ciklā “Paaudze” skatāma izstāde “Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps”.
Rolands Kaņeps (1925, Rīga–2011, Ņujorka) ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un krājējs. Kaņepa radošā karjera ir neparasta. Kaut gan izglītoties sācis Latvijas Mākslas akadēmijas tradīciju garā, viņš neiegūst augstāko izglītību mākslā un savu individuālo rokrakstu izkopj, mācīdamies no vecmeistariem. Otrais pasaules karš radikāli maina Rolanda Kaņepa dzīvi: 1944. gada rudenī uz ielas Rīgā sagūstīts, nonāk Vācijā, pāris mēnešus tur uzkavējies, dodas uz Austriju un turpina gleznot. 1949. gadā rodas iespēja aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļūst par Kaņepa pilsētu. Dzīvodams šajā mākslas epicentrā, Rolands Kaņeps tomēr paliek diezgan vienaldzīgs pret 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieniem.
Kaņepa glezniecība īsti neiekļāvās arī trimdas latviešu mākslas kopainā un neatbilda tajā kultivētajiem latviskās identitātes priekšstatiem. Vieni iepazina modernismu no pirmavotiem un azartiski iesaistījās Rietumu mākslas dzīvē, otri sargāja latviskumu, turpinot reiz Latvijā iegūtās mākslas zināšanas, un piesardzīgi izturējās pret aktuālo tendenču ietekmēm.
Rolanda Kaņepa nepārtrauktā balansēšana starp antīkās mitoloģijas un kristietības simboliem, to sadzīviskā interpretācija, ķermeniskums un attēloto ainu seksualitāte skatītājus mulsināja. Kaņepu aizrāva renesanses mākslas vēriens, darbos iemiesoto alegoriju simboliskā sarežģītība un manierisma stila elegance, vieglums, ar kādu parodēja mākslā idealizēto svinīgumu.
Glezniecībā Rolands Kaņeps ignorē vispārpieņemto cēluma un mūžīguma izpratni, apšauba nestā upura pamatojumu. Iespējams, ka ciešanas un bojāeja ir bijusi nejauša apstākļu sakritība vai vienkārši tumsonība. Ir tikai iznīcība, izmocīts cilvēks, ne svētais, un neviens neko no tā visa nav sapratis.
Savukārt sievietes Rolanda Kaņepa gleznās ir vai nu pakļāvīgas, sapņojošas būtnes, vai agresīvas un atriebīgas valkīras, kuras tīko vīrieti pazudināt.
Bezjēdzīgas ciešanas, ko cilvēks cilvēkam sagādā, ir viens no Rolanda Kaņepa mākslā uzdotajiem jautājumiem. Kādēļ joprojām nepieciešams ir kāda nedzīvais ķermenis? Vai šajā Eiropas mākslas vēstures tradīcijas askētiskajā garīgumā ir dzīvības spēks?
Izstādē apskatāmi darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) Cēsīs krājuma. Izstādes kuratore ir Ilze Putniņa.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Jaņa Rozentāla laukums 1, Rīga
12. starptautiskais keramikas mākslas simpozijs
“Ceramic Laboratory”
Daugavpilī
līdz 18. maijam
Daugavpilī jau 12. riezi norisinās starptautiskais keramikas mākslas simpozijs “Ceramic Laboratory” jeb keramikas laboratorija, kur darbu sākuši 15 mākslinieki no Latvijas un citām valstīm.
Keramika mūsdienās ieguvusi ārkārtīgi plašu jēdzienisku diapazonu, taču mākslas instrumentu pasaulē tā arvien saistās ar mālu. Dažādās valodās un tradīcijās ar vārdu “māls” mēdz vienoti apzīmēt jebkuru no plastiskajiem keramikas materiāliem – porcelānu, akmensmasu, mālu u. c. Šodien māls apvieno podniecību, dizainu, tēlniecību un citus mākslas medijus. Tikmēr simpozija radošajās aktivitātēs tas apvieno māksliniekus, kas ar to strādā.
Šogad simpozijā piedalās Roberts Bučeks (Čehija), Ilona Romule (Latvija), Otars Vepkhvadze (Gruzija), Rima Leipuviene (Lietuva), Šrinija Čaudhuri (Indija), Diāna Boitmane (Latvija), Lilija Zeiļa (Latvija), Una Gura (Latvija), Ilona Abdulajeva (Latvija), Nellija Dzalba (Latvija), Kristīne Nicmane (Latvija), Aihatuna Atešina (Kipra), Kāns Džandurans (Turcija), Alīcija Bulavka-Fankidejska (Polija) un Dmitrijs Bulavka-Fankidejskis (Polija).
Simpozija programmā ir gan individuāls darbs keramikas studijās, gan vairākas publiskās meistarklases, lekcijas un izstāžu atklāšanas.
Starptautiskais keramikas mākslas simpozijs “Ceramic Laboratory”
Kaspara Perska personālizstāde “Turpinājums”
mākslas galerijā “Bazar’t”
līdz 31. maijam
Līdz 31. maijam mākslas galerijā “Bazar’t” skatāma gleznotājā Kaspara Perska personālizstāde “Turpinājums”. Gleznās apskatāmi ne tikai noslēpumainie personāžu portreti, kas rada īpašu sajūtu par mākslinieka daiļradi, bet arī izteiksmīgas tematiskas kompozīcijas, kas pārdzīvo mainīgo laikmetu. Gleznās vienojošais motīvs ir cilvēks, kura emocijas un pieredze abstraktajā vidē tverta kā meditatīvā atspulgā, tādējādi radot šo īpašo sirreālo sajūtu esības pārlaicīgajā dimensijā.
“Savos darbos es īpašu uzmanību pievēršu nejaušības, zemapziņas lomai mākslinieciskās jaunrades procesā, man patīk eksperimentēt un mainīties. Man ir bijuši daiļrades posmi, kad daudz gleznoju klaunus ar sarkaniem deguniem, posmi, kad īpaši dominēja pelēkā un melnās konsistences krāsa, šobrīd esmu posmā, kad atkal ir krāsa, tomēr, daudzi darbi joprojām ir ar pelēki melno tonalitāti. Kā inspirācijas avotu gleznu tematikai un kompozicionālajiem risinājumiem izvēloties figūru un portreta žanra tematiku. Mani interesē ne tikai ar redzi uztveramais, bet, tas kas sajūtams ārpus gleznas kompozīcijas. Es runāju par lietu būtību, ko reizēm ir grūti uztvert tikai ar saprāta palīdzību. Dažkārt savās gleznās apkārtējo realitāti noārdu pilnībā, ļaujot atklāties tam, kas ir aiz tās, tam ko mēs neredzam, bet varam tikai sajust, vai nojaust tā eksistenci. Jo nav nekā absolūta, viennozīmīga un neapstrīdama, viss ir pakļauts nejaušībai, notikumu virzība ir neparedzama kā dzīvē, tā arī gleznās, tās var mainīties un kustēties radošajā procesā”.
Šajā Kaspara Perska izstādē, paralēli jau mākslinieka ierastajiem gleznu tēliem, klāt nākušas gleznas, kurās mākslinieks iekļauj savu meitu zīmējumu sižetus.
Mākslas galerija “Bazar’t”
Krasta iela 46, Rīga / t/c “Mols” 2.stāvs
GORS izsludina izstāžu projektu konkursu 2025. gadam
Pieteikšanās līdz 3. jūnijam
Latgales vēstniecība GORS izsludinājis izstāžu projektu konkursu GORS Mākslas galerijā 2025.gadā skatāmajām izstādēm. Projektu konkursā aicināti piedalīties gan mākslinieki, gan izstāžu kuratori vizuālās mākslas, dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina jomā, piedāvājot grupu vai personālizstādes, kuratora veidotas u. c. izstādes. Pieteikumi konkursā tiek pieņemti līdz šī gada 3. jūnijam.
Mākslas galerijas izstāžu telpa Latgales vēstniecībā GORS tika atklāta 2016. gada februārī. Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerija ir viena no apmeklētākajām mākslas ekspozīciju vietām ne tikai Latgales reģionā, bet visā Latvijā, dodot iespēju iepazīties ar augstvērtīgiem mākslas darbiem un stāstiem ļoti plašam interesentu lokam. GORS Mākslas galerijā 2025. gadā plānotas piecas līdz sešas izstādes, vienas izstādes apskatei paredzot aptuveni divus mēnešus.
Nolikums un pieteikšanās anketas pieejamas šeit.
Izstādei “Iekāres vārda” veltīta kafija
KALVE” kafijas bundža “IEKĀRES VĀRDĀ” ar Felicitas Pauļukas pasteļgleznas “Akts. Žanna ll” fragmentu (1973, LNMM kolekcija). Publicitātes foto
Vietējie kafijas grauzdētāji “Kalve Coffee Roasters” sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju turpina izcelt dažādu latviešu mākslinieku veikumu, jauno kafijas bundžu veltot muzeja izstādei “Iekāres vārdā”.
Līdz 28. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā norisinās izstāde “Iekāres vārdā”, kas atklāj seksualitātes un jutekliskuma tēmu daudzveidību Baltijas vizuālās mākslas vēsturē un mūsdienās. Izstāde izgaismo Latvijas 20. gadsimta mākslas vēstures autorus, kuri drosmīgi pievēršas seksualitātes pētniecībai un iekāres fenomenam.
Izstāde kritiski pārvērtē sievietes ķermeņa objektivizēšanu vizuālajā mākslā, fokusu pārvirzot uz sievišķās pieredzes atspoguļojumu un feministisku pieeju. Pirmoreiz Latvijā tik plaši apkopota kvīrā Baltijas māksla, demonstrējot iekļaujošu domāšanu un atvērtību pašidentitātes jautājumiem, kas saistās ar seksualitātes apzināšanos.
“Kalve Coffee Roasters” jauno kafijas bundžu velta izstādei “Iekāres vārdā“, aktualizējot tādas vērtības kā atklātība, atvērtība, drosme un cilvēcība. Tās etiķeti rotā viens no izstādē aplūkojamajiem darbiem – Felicitas Pauļukas “Akts. Žanna II“ (1973, LNMM kolekcija).
Felicita Pauļuka (1925–2014) ir viena no izcilākajām portreta un akta gleznotājām latviešu mākslā. Sešdesmitajos gados Latvijā dziļi intīmais un delikātais aktu glezniecības žanrs bija reti pārstāvēts, taču tieši tas kļuva par mākslinieces radošās dzīves centru. Pauļukas glezniecībā nav būtiskas atšķirības starp portretu un aktu. Pati māksliniece saka: “Cilvēka ķermenis pauž ne tikai ārējo, bet arī dziļāko būtību, tāpat kā seja. Arī plaukstām un pēdiņām ir savs dzīves stāsts. Tādēļ man akts ir paplašināts portrets, kurā iesaistu visu ķermeni un izsaku cilvēka būtību.”
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Kinoteātros sāk izrādīt Dzintras Gekas dokumentālo filmu
“Juris Jurjāns. Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu, klusēšanu”
No 5. maija kinoteātros skatāma režisores Dzintras Gekas dokumentālā filma “Juris Jurjāns. Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu, klusēšanu” stāsta par mākslinieka esības alkām gleznot līdz mūža galam.
Dzintra Geka radījusi saistošu portretu par latviešu gleznotāju Juri Jurjānu (1944–2023). Filma atklāj viņa pasauli un iemieso vizuāli bagātīgu stāstu par brīvību mākslā, dzīves enerģiju un virtuozitāti. Kā vienmēr, Juris Jurjāns ir brīvs, par savu mākslas tēmu izvēlas skaistumu un atsakās spēlēt pēc noteikumiem, kurus diktē vecums. Viņš turpina savus ikdienas rituālus, iemalko viskiju, pīpē cigārus un glezno. Lietus līst vai saule spīd, ik dienu viņš ceļas, ņem savu spieķi un mēro garo ceļu no mājas Berģos līdz Vecrīgai. Tad pa stāvajām kāpnēm dodas uz sesto stāvu un nokļūst savā pasaulē – studijā pie otām un gleznām.
Filma par Latvijas Mākslas akadēmijas emeritēto profesoru tapa, filmēšanas komandai režisorei Dzintrai Gekai un operatoram Viktoram Grībermanim vairāk nekā divus gadus pavadot mākslinieku viņa ikdienas gaitās, uzklausot viņa atmiņas, pārdomas un atziņas par dzīvi un mākslu.
Dzintra Geka stāsta: “Interese un jēga veidot dokumentālo portretfilmu par mākslinieku Juri Jurjānu bija viņa neparastās personības un harismas dēļ. Viņa pašpietiekamība, mākslinieka egoisms, aizrautība, bērnišķā ziņkārība par pasauli. Filma ir gan ceļojums caur mākslinieka dzīvi, gan padziļināta refleksija par vecuma gaitā radītajām pārmaiņām un to ietekmi uz māksliniecisko darbību. Citiem vārdiem – filma būs dzīves apliecinājums un iedvesma skatītājiem nepadoties, visiem spēkiem dzīvot pilnvērtīgi, ar prieku neatkarīgi no ierobežojumiem, ko dzīve uzliek.”
Mūziku speciāli filmai radījis komponists Arturs Maskats.
Dzintra Geka ir veidojusi nozīmīgu latviešu mākslinieku un radošu personību portretus – filmas par Ivaru Poikānu, Kurtu Fridrihsonu, Ilmāru Blumbergu, Aleksandru Pelēci, Eduardu Tisē, Gvido Zvaigzni un Džonu Doredu. Viņa ir režisējusi teju 40 filmas par Sibīrijas un izsūtījuma tēmu, kas tapušas filmu studijā “Sibīrijas bērni”.
