Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls
26. februāris–3. marts
Apvienība "Orbīta". Teksta un gaismas instalācija pilsētvidē "Parādības blakus"
No 26. februāra līdz 3. martam norisināsies otrais Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls, kura programmā šogad iekļauti mākslinieki no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Kanādas un Norvēģijas.
Sadarbībā ar vienu no pasaules nozīmīgākajiem multimediju festivāliem “Mutek”, kas pirms 25 gadiem dibināts Kanādā, festivālā tiks piedāvāta trīs virtuālās realitātes mākslas darbu kolekcija, kurus veidojuši mākslinieki France Džobina (France Jobin) un Markuss Hekmans (Markus Heckmann), Kloja Aleksandra Tomsone (Chloe Alexandra Thompson) un Metjū Edvards (Matthew Edwards), kā arī Line Katčo (Line Katcho). Mākslas darbi no unikālām dzīvām performancēm ir pārtapuši virtuālās realitātes pieredzēs, kas dod iespēju tos pieredzēt mākslas baudītājiem visā pasaulē un parāda mūsdienu tehnoloģiju piedāvāto mākslas formu daudzveidību un iespējas.
Jauno mediju mākslinieki Līga Spunde, Līga Vēliņa, Alvis Misjuns un Lauris Taube festivālā piedalīsies ar papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās, kuri tematiski pievēršas gan Valmieras pilsētvides izziņai, gan kultūrvēstures aspektiem.Tie ir mākslas darbi publiskā telpā, kas ar digitālo tehnoloģiju palīdzību veido saspēli ar apkārt esošo un ļauj ieraudzīt pilsētu pavisam citā gaismā.
Apvienība “Orbīta” (Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs) īpaši festivālam radījusi dialoģisko gaismas instalāciju pilsētvidē “Parādības blakus”, kas būs multimediāls priekšmetu priekšnesums, ko izspēlē divi nepareizi novietoti automobiļi, kas savstarpēji sarunājas.
Savukārt multimediju mākslinieka Mārtiņa Dāboliņa un komponista Džeikina Pusona (Jachin Pousson) veidotā instalācija ar performances elementiem “Teleempātija” ļaus ielūkoties reālā laika smadzeņu procesos. Mākslinieki trīs dienu garumā – no 29. februāra līdz 2. martam – Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas bijušajā peldbaseinā sevi pakļaus 27 dažādām pieredzēm ar mērķi noskaidrot, vai emocijas, ko mēs izrādām ar sejas ekspresijām, ir tādas pašas, kā mēs jūtamies iekšēji. Skatītāji varēs vērot performances un projekcijas ar abu mākslinieku smadzeņu darbību reāllaikā.
Šogad festivālā veidota arī īpaša mākslas un izglītības programma jauniešiem, kuras ietvaros radīti pieci jaundarbi, kas multimediju valodā runā par aktuālām tēmām – dabas aizsardzību, ķermeņa brīvību, paaudžu konfliktiem u.c. Programmā iesaistīti mākslinieki no Latvijas un Norvēģijas – Līga Spunde, Toms Burāns, Rihards Vītols, Roberts Rubīns, Arta Jēkabsone, Andris Vētra (-8), Frode Barts (Frode Barth), Elizabete Nesheima (Elizabeth Nesheim), Veronika Lunda (Veronica Lund), Kristians Dāls (Kristian Dahl) un Leifs Johansens (Leif Johansen).
Festivālā piedalīsies arī laikmetīgās dejas apvienība “IevaKrish”, elektroniskās mūzikas mākslinieks Leo Novus, “Those Guys Lighting” (Latvija) ar gaismu instalāciju “Dievišķā ģeometrija”, “Gala Stage” (Igaunija) ar gaismas instalāciju “Sajūtu portāls” u.c.
Festivāla mērķis ir radīt platformu, kurā iepazīt modernās tehnoloģijas un redzēt šo tehnoloģiju izmantošanas iespējas mākslas satura un formu jaunradē, kā arī veicināt dialogu un zināšanu apmaiņu starp dažādu mākslas formu praktiķiem, zinātniekiem, tehnoloģiju ekspertiem un sabiedrību.
Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls
Jauna izstāde un saruna
izstāžu punktā “Nagla”
27. februārī
27.februārī pulksten 18.30 Latvijas Mākslas akadēmijas ēdnīcas “Gardā Pupa” telpās notiks izstāžu punkta “Nagla” kuratores Ievas Stalšenes sarunu ar mākslinieku, LMA asociēto profesoru un Glezniecības katedras vadītāju Kristianu Brekti, kurā tiks apspriests tumšās subkultūras izpausme mākslā, pieskaroties cenzūras jautājumiem un mākslinieka darbam strādājot ar neērtām tēmām. Pēc sarunas notiks Grafikas apakšnozares studentes Kiras Rožkovas gleznas “People are Loved by People” atklāšana.
Kira Rožkova savu pašizpausmi mākslā ir radusi abstrakcijā, un glezniecībā manāma grafikas ietekme. “Katrs darbs satur iekšējo dialogu, kas var būt smalks, meditācijai tuvs vai spilgti intensīvs, skanīgs kā kliedziens,” atklāj autore.
Iniciatīva – “Nagla” ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozares domubiedru rīkots pasākums, kas radīts ar mērķi izcelt studentu glezniecības jaunradi, uzrādot šīs mākslas pamatdisciplīnas laikmetīgo fleksibilitāti.
Latvijas Mākslas akadēmija
Kalpaka bulvāris 13, Rīga
Kaspara Groševa izstāde “Café de Paris”
TUR_telpā
29. februāris–30. marts
No 29. februāra līdz 30. martam TUR_telpā būs skatāma Kaspara Groševa izstāde “Café de Paris”.
Kaspars Groševs izstādē “Café de Paris” pārvērš TUR_telpas kubu mājīgā bāra versijā. Pazīstamajai atmosfērai, kuru māksliniekam patīk pieredzēt, – ar tās dzeltenajām, laminētajām papīra ēdienkartēm, blāvajām galda lampām un lielākoties apšaubāmas kvalitātes gleznām pie sienām – Groševa dzīvē ir nozīmīga loma. Šīs “otrās mājas”, kas dažādās formās pazīstamas daudziem no mums, funkcionē kā vieta, kur satikties ar sev tuvajiem, pasmieties par sliktiem jokiem un aizmirst personīgās problēmas. Tieši Viļņā, Café de Paris, Groševs pirmo reizi dzirdēja Omar-S mūziku, un kolektīvajā cilvēku čalošanā, kas mijās ar Detroit tehno, viņš sāka kādu sarunu, kas, iespējams, turpinās joprojām. Tā ir vieta ar blāvām gaismām, nebeidzamiem dzērieniem – vieta, kur izzust.
TUR_telpā Groševs cenšas turpināt šo sarunu, atgriežoties Rīgā pēc mēnesi ilgas uzturēšanās Parīzē, kur viņš radis pavedienus jaunajai gleznu sērijai, pievēršoties situāciju vērojumam bāros un kafejnīcās, kur izzūd ikdienas nieki un troksnis.
TUR_telpa
Tallinas iela 10-3, Rīga
Kristīnes Daukštes personālizstāde “Vakar aizmirsu, šodien atkārtojos”
galerijā LOOK!
29. februāris–23. marts
No 29. februāra līdz 23. martam galerijā LOOK! būs skatāma Kristīnes Daukštes personālizstāde “Vakar aizmirsu, šodien atkārtojos”.
Izstāde ir turpinājums Kristīnes interesei par telpas, objektu un ķermeņa attiecībām, faktiskajiem un teorētiskajiem slāņiem objektos, vidē un sabiedrībā. Kristīne pēta šo attiecību nozīmi individuālajā un kolektīvajā pieredzē, kas saistās ar cilvēka mēģinājumiem apzināties sevi kā daļu no sociuma un vides.
Līdzās arheoloģiskajiem izrakumiem, viņa pievēršas dažādu maņu pieredzei un to novērojumu atsaukšanai atmiņā. Pārfrāzējot šo informāciju jaunu materialitāšu un objektu kombinācijās, viņa veido vienotu, telpā izpletušos, daļēji fiktīvas, vēl neatrisinātas pieredzes atveidu. Ķermeniskās, priekšmetu un materialitātes pieredzes tiek atbrīvotas no to orģinālā konteksta un savstarpēji pārklājas, apvienojas un noslāņojas. Pati telpa kļūst par arheoloģisku vietu, kurā noris kādas hipotētiskas nākotnes vai alternatīvas pagātnes arheoloģija.
Kristīne Daukšte beigusi bakalaura studijas Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nodaļā un maģistra studijas glezniecības nodaļā. LMA iedibinātās balvas “Academia” un Helen Scott Lidgett Award 2021/22 ieguvēja.
Galerija LOOK!
Ģertrūdes iela 62A, Rīga
Baibas Rīberes personālizstāde “Mierpilns”
RSU Anatomijas muzejā
29. februāris–27. aprīlis
No 29. februāra līdz 27. aprīlim RSU Anatomijas muzejā būs skatāma Baibas Rīberes (Baiba Rieber) pirmā personālizstāde “Mierpilns”, kurā būs apskatāmi ar roku izšūti portretu fragmenti – sešu dažādu cilvēku sejas vaibsti, kurus autore saskatījusi un iepazinusi, vērodama muzeja vitrīnās izstādītos preparātus.
“RSU Anatomijas muzejā tiek atgādināts, ka visi muzeja eksponāti ir kādreiz dzīvojušu cilvēku ķermeņu daļas. Tomēr to zināt un to ieraudzīt ar savām acīm – tās ir divas dažādas pieredzes. Manai pieredzei pievienojās vēl trešā nianse – strādāt muzejā. Laikam ejot, es kolekcijā sāku pamanīt arvien vairāk detaļas, kuras pirms tam nebiju ievērojusi. Tas radīja sajūtu, ka kolekcija ir pieņēmusi manu klātbūtni, palēnām atklājot savus noslēpumus. Eksponātiem, kas uz mani atstāja vispaliekošāko iespaidu, bija detaļa, ko pat neanatoms atpazītu kā cilvēka ķermeņa daļu, – dažiem slapjajiem preparātiem bija sejas vaibsti. Mums nav zināms ne šo cilvēku vārds, ne profesija, pat ne tas, no kā viņi miruši, taču muzejā atrodas visdārgākais, kas viņiem jebkad ir piederējis, – viņu ķermenis, kurš stāsta viņu dzīvesstāstu savā veidā,” par darbu tapšanas ideju stāsta izstādes autore Baiba Rībere.
Izstādē aplūkojamie portreti izšūti uz medicīniskās marles, tādējādi atsaucoties uz medicīnas vēsturi, materiāla simboliku, kā arī pašu muzeja kolekciju. Tā kā cilvēki, kuru ķermeņa fragmenti atrodas RSU Anatomijas muzeja kolekcijā, ir anonīmi, par darbu nosaukumiem izmantoti šo cilvēku unikālie “vārdi”, ar kādiem tie pazīstami muzeja darbiniekiem, – eksponātu signējuma numuri. Portreti balansē starp trauslo un izturīgo, mirušo, bet joprojām dzīvojošo, brīvo, taču ierobežoto, neatpazīstamo, bet visiem it kā zināmo. Mierpilni portretu fragmenti, kuru pilnība slēpjas anatomiskās kolekcijas esībā.
Baiba Rībere strādā ar tekstilu un ir specializējusies izšūšanā ar rokām. Autore izšūšanu apguvusi Karaliskajā rokdarbu skolā Apvienotajā Karalistē (Royal School of Needlework, Lielbritānija) un Lesāža skolā Francijā (École Lesage), kā arī mācījusies dažādas rokdarbu tehnikas pie privātiem meistariem.
RSU Anatomijas muzejs
Kronvalda bulvāris 9, Rīga
Edītes Pauls-Vīgneres izstāde “Vecums rotaļājas”
Ola Foundation telpās
1.marts–30. jūnijs
No 1.marta līdz 30. jūnijam Ola Foundation telpās būs skatāma tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres izstāde “Vecums rotaļājas”, kurā līdzās viņas darbiem tiks eksponētas arī dēla Paula Vīgnera asamblāžas.
Edīte Pauls-Vīgnere ir viena no spilgtākajām un atraktīvākajām Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslas ainas personībām, kuras kreativitāte, ekspresija, naratīvi, daudzslāņainība, vēriens un formālais novatorisms savu nospiedumu atstājis ne tikai tekstilmākslas žanriski strikti nospraustajās robežās (lai arī viņa cieši saistīta ar procesiem, kuru balsts bija 1961. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā nodibinātā tekstilmākslas nodaļa, kas šo mediju Latvijas mākslas telpā padarīja par būtisku lielumu).
Edīte turpina radoši strādāt joprojām – viņas kādreiz gigantiskie formāti sublimējušies koncentrētākos apjomos. Naktis viņa pavada pie galda, kas mantots no mātes – līmējot, šujot, stiprinot, lokot... galds apkrauts ar pērlītēm, stikliņiem, mežģīnēm, lupatiņām, konfekšu papīriņiem.... ar teju neiedomājamiem priekšmetiem un niekiem. Īstens mazas meitenes sapņu rotaļu laukums. Viņa joprojām ir azartiska, dzirksteļojoša un mieru smeļas klausoties sūfiju mūziku un vērojot ekrānā virpuļojošos dervišus. “Vecums rotaļājas,” smaidot saka Edīte un izstādes nosaukums ir viņas ideja, jo visprecīzāk iemieso sajūtu, ar kuru viņa šobrīd dzīvo.
Izstādes izejas punkts ir vēlme atklāt Edītes Pauls-Vīgneres mazāk zināmo šķautni. Aizvest prom no tā Edītes mākslinieciskā naratīva, kur darbojas populārie tēli, kas daudziem tik pazīstami kopš bērnības, jaunības. Ekspozīcija Ola Foundation divos stāvos daļēji turpina Edītes personālizstāžu kontekstā tik pazīstamo un ierasto retrospektīvu elementu, sniedzot iespēju skatīt trīs viņas senākos darbus – “Invāzija”, “Tropi” un “Apokalipse”, taču mošķi, čūskas un taureņi, kas izspraucas tālu ārpus divdimensionālās plaknes, neļaujot tieši un skaidri definēties, balansējot uz šķautnes starp cilni, gobelēnu, asamblāžu un objektu, iespējams, nav tas, ar ko asociējas “ierastā” Edīte.
“Mani darbi nav nekas cits kā vien mani pārdzīvojumi.” Un tie var būt ceļojuma piezīmes, emocionālo pacēlumu mirkļi, sociālpolitiski notikumi un arī bēdas. Dēla Paula Vīgnera, saukta arī par Uli, aiziešana mūžībā bijis smags sitiens. Tieši viņam Edīte esot vaicājusi padomu, kad gribējies parunāties par savu darbu, un pamanījusi, cik vērtīgas ir izteiktās piezīmes. Viņš mācījās mūziku, taču Edītes mudināts pievērsās asamblāžu radīšanai, kurā integrēja vēl kādu no savām kaislībām – radio mikroshēmas.
“Vecums rotaļājas” arhitektoniski veidota kā izstāde divos līmeņos, kur katrā stāvā skatītājs iekļūst serdē – starp Edītes darbiem, ko ieskauj čaula – tas, kas noticis un notiek ap viņu. Ja vēsturisko darbu čaula ir Jāņa Kreicberga 1978. gadā uzņemtās fotogrāfijas – Edīte, maģiski raganiska, auž, gludina, krāso dziju kā īstens viesulis, tad šodienas darbu čaula ir Paula Vīgnera asamblāžas – tās visu laiku ir kopā ar viņu jūgendiskajā dzīvoklī ar vīna krāsas sienām, kur vienā no istabām Edīte caurām naktīm sēž pie apaļa galda un rada savu sajūtu nospiedumus.
Izstādes kuratores / Daiga Rudzāte un Una Meistere
Ola Foundation
Ogļu iela 12A, Rīga
Pavasara sezonas četras jaunās izstādes
Rotko muzejā
1. marts–19. maijs
No 1.marta līdz19. maijam Rotko muzejā pavasara izstāžu sezonas ietvaros būs skatāmas četras – Frančeskas Kirkes izstāde “Bastions”, Romāna Korovina izstāde “Nomirsim kopā”, unikāls Latvijas mākslinieku kopdarbs jeb izstāde “ROTHKO. Made in Latvia”, kas tapusi pēc Dailes teātra izrādes “ROTKHO” motīviem, kā arī Latgales reģiona mākslinieku ikgadējā konkursa izstāde “Lielgabalu klusumā”.
Frančeska Kirke. Slava.nr.1. (Fragments). Audekls, akrils, zelta lapiņas, celtniecības putas, tekstils (lins). 170x140 cm, 2023-2024
Frančeskas Kirkes izstāde “Bastions”
Savijoties Daugavpils cietokšņa vēsturei un šobrīd joprojām notiekošajai karadarbībai Ukrainā, Frančeskas Kirkes izstāde “Bastions” ietver mākslinieces rīcību un aktīvo pilsonisko nostāju. “Bastions” ir arī metafora katra mākslinieka iekšējām cīņām ar sevi, savām šaubām, uzvarām un sakāvēm. Izstādes ideja radusies no kāda artefakta – “degošas lodes”, kas kļuvusi par impulsu jaunajam darbu ciklam.
Frančeska Kirke stāsta: “Bastions ir par aizsardzību un nosargāšanu. Šodienas cīņā ar Tumsu Rotko muzejs ir Bastions – kā jebkura kultūrvieta, kas sargā cilvēces gara gaismu un nostājas pret tumsonību un aizspriedumiem. Bastiona jēdzienā apvienojas gan Daugavpils cietokšņa vēsture, gan pašreizējā karadarbība mums kaimiņos, gan pret to nevienaldzīga mākslinieka aktīvā pilsoniskā nostāja, kuras vienīgā pretošanās forma ir māksla. Šī cīņa notiek caur šaubām, uzvarām un sakāvēm, apzināti izvēloties trīs tēmas, kolorītus un mākslas centra telpas, caur tiem parādot agresijas sekas. Izstādes telpas izvēlētas apzināti – slavas zāle, kas runā par uzvaru un triumfu, hospitālis, kas ir gan Daugavpils cietokšņa kādreizējais hospitālis, gan sava veida arhetips, parādot ievainojamību, trauslumu un sakāvi, un “Ievainotās ainavas”, kas norāda uz jebkuras agresijas sekām.”
Romāns Korovins. Pirms friziera. Pēc friziera. 18x24 cm. 2023.
Romāna Korovina izstāde “Nomirsim kopā”
Izstādē “Nomirsim kopā” Romans Korovins piedāvā skatītājiem savas jaunākās, pēdējos gados tapušās gleznas, telpisku instalāciju un vārdus, kas vēsta par eksistenci – dzīvi un laiku, kā arī par glezniecības mediju un tā spēju būt abstraktam.
Izstādē “Nomirsim kopā” Romāns Korovins izvēlējies sev raksturīgo daiļrades metodi, pievēršoties dzīves – laika – un attiecību tēmai. “Pāris. Ģimene. Divas personas, kas mūžu pavadījušas kopā, svinot svētkus un kopā iegrimstot ikdienas sīkajā rosībā. Darījušas, cerējušas, priecājušās un vīlušās. It kā viss plecu pie pleca un viens: remonti, bērnu izlaidumi, atvaļinājumi vasarnīcā, bet – vai tomēr? Arī piedzīvojot vienas un tās pašas lietas, pieredze var būt atšķirīga. Jūtas un emocijas – katram savas. Un, pat nomirstot kopā, vienlaicīgi pieliekot punktu, pēc kura nevienam vairs nav priekšrocības pārskatīt kopējo pagātni, šī kopējā pagātne var tomēr būt savstarpēji nesalīdzināma, bet kaut kur saskarties un kaut kur, tomēr ne,” izstādes ideju pauž Romāns Korovins.
Aleksejs Naumovs. Marka Rotko oriģināldarba kopija
Pēc Dailes teātra izrādes motīviem veidota izstāde “ROTKHO. Made in Latvia”
Atsaucoties uz spožo Dailes teātra izrādi “ROTKHO”, kas atzinību guvusi arī ārpus Latvijas, Rotko muzejā tapusi pēc izrādes motīviem veidotā izstāde “ROTKHO. Made in Latvia”, kuras izveidē piedalījušies Latvijas glezniecības smagsvari, kā Frančeska Kirke, Aleksejs Naumovs, Sandra Strēle, Helēna Heinrihsone, Ritums Ivanovs un Kaspars Zariņš. Izstāde sasaucas ar iestudējumu, izplešot tā darbību no teātra līdz muzejam, no digitāla attēla līdz tā atveidojumam un atveidotā oriģinālam.
Par izstādi “ROTKHO. Made in Latvia” stāsta tās kurators un idejas autors Aivars Baranovskis: “Izstāde, tāpat kā teātra izrāde, parāda gan slaveno mākslas darbu atdarinājumus, gan autentiskus Latvijas nozīmīgāko mākslinieku darbus, kas vienlaikus piepildīti ar pārdzīvojumiem un, atsaucoties uz izrādi, spēj veidot emocionālu saikni. Vairāku mēnešu garumā katrs mākslinieks veidoja kopiju vienam Marka Rotko darbam. Līdz pat projekta beigām un kārtējās Rotko oriģināldarbu izstādes atklāšanai Rotko muzejā, vienīgā iespēja izjust atdarināmo darbu bija šo gleznu digitālās kopijas. Tas izaicināja māksliniekus uz atļaušanos interpretēt – ne tikai veidot repliku, bet izpaust savu unikālo māksliniecisko rokrakstu.”
Aivis Pīzelis. Preiļi Rocketman. Akrils, audekls. 2024. 80x 60 cm
Latgales reģiona mākslinieku ikgadējā konkursa izstāde “Lielgabalu klusumā”
Latgales reģiona mākslinieku ikgadējā konkursa izstādē “Lielgabalu klusumā” šogad tika iesniegti 199 pieteikumi. Saskaņā ar Rotko muzeja žūrijas vērtējumu no visiem pieteiktajiem darbiem, tika atlasīti 47 mākslinieki, pārstāvot visdažādākos medijus.
““Kad lielgabali runā, mūzas klusē.” Šī frāze pēdējās desmitgadēs ir pieminēta pārāk bieži. Pārlieku bieži mūzām ir bijis jāklusē, jāstāv malā, darot viņuprāt svarīgākas lietas. Par laimi, mēs dzīvojam tādā ideoloģiskā gadsimtā, kad mākslai vairs nav tikai jāapmierina pastāvošā režīma dekoratīvās nepieciešamības. Kā redzams, sabiedrībās, kur pastāv šāda mākslinieciskā brīvība, lielgabalu mutes neveras vaļā. Lielgabali ir ieņēmuši tiem pienākošos vietu muzeju pagalmos, bet reālā kara šausmas nepārkāpj ekrāna robežas,“ norāda izstādes kurators Aivars Baranovskis.
Rotko muzejs
Mihaila iela 3, Daugavpils
Izstāde “Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs”
Medicīnas vēstures muzejā
1. marts–31. augusts
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pārdefinēšanas ietvaros no 1. marta līdz 31. augustam būs skatāma izstāde “Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs”. Tā tapusi, pārcilājot muzeja krātuvēs noglabātās vēstures liecības, kas – līdzīgi atmiņām – laika gaitā sākušas balēt un irt. Izraudzītā tēma saistīta ar paaudžu nomaiņu Latvijas muzejos. Tās pamatā ir pieļāvums, ka padomju okupācijas laikā dibinātiem vēstures muzejiem ir traumēta atmiņas funkcija vai arī tie kalpojuši gluži citam nolūkam – piemiņai kā ideoloģizētai godināšanas formai.
Rekviēma noskaņās ieturēto vēstījumu par pēcnāves dzīvi izstādē veido sadzīves priekšmeti, kas muzejā nonākuši tāpēc, ka piederējuši tam vai citam, iepriekšējo paaudžu skatījumā, nozīmīgam aizgājējam. Pildspalvas, kas vairs neraksta, nodzeltējis cigarešu iemutis, brilles apbružātos dermatīna futlāros. Arī kapu vainagi un sēru lentes. Šādām piemiņas lietām muzejos uzticēts pildīt no reliģiskām praksēm aizgūtu uzdevumu – uzturēt sekulārā sabiedrībā saikni ar nemirstības ideju. Cik tas pa spēkam zinātnes muzejam, var vērtēt, izstādē līdzās svēto pīšļiem grezna kaluma relikvārijos aplūkojot vākumu, ko medicīnas vēstures muzejam atstājusi padomju varas piekoptā “mūžīgās piemiņas” tradīcija ar varoņu nemirstības kultu un ievērojamu cilvēku cildināšanas rituāliem.
Izstādei būtisks ir konteksts, ko nosaka Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Sabiedrības pieprasījums pēc varonības godināšanas šobrīd izskan līdztekus strīdiem par pieminekļu un kapavietu pārvietošanu un aicinājumam ieviest vēsturisko taisnīgumu kultūras mantojuma nozarē. Pirmajās padomju okupācijas desmitgadēs izveidotais medicīnas vēstures muzejs ir “kara laika bērns”, kuram pie šūpuļa raudzībās ir stāvējuši okupācijas spēku augstākā ešelona ārsti‑ģenerāļi. Viņus ar muzeja dibinātāju prof. Paulu Stradiņu vienoja kopīga alma mater – Kara medicīnas akadēmija Sanktpēterburgā. Dibināšanas apstākļiem raksturīgās iezīmes – sistēmiska vardarbība, kultūras paradigmu nomaiņa, nabadzība un sociālā nedrošība – ir atstājušas ietekmi uz muzeja institucionālo DNS. Izstāde tapusi muzeja pārdefinēšanas ietvarā un cer to mainīt.
Izstādes veidošanas gaitā ir šķetinātas puspatiesības, kas saistītas ar muzeja krājuma izcelsmi, pievēršot uzmanību pēckara gados iznīcinātu privātkolekciju tālākajiem likteņiem. Aizlienējot dzīļu psiholoģijas pieeju, izstāde ļauj ieskatīties muzeja pagrabstāvā, kur līdz šodienai saglabājušies fragmenti no 1950. gados veidotās muzeja ekspozīcijas, kā arī dod iespēju izvērtēt, vai muzejam ir viss kārtībā bēniņos – pēc tur atrastiem senu sapulču un zinātnisko sēžu protokoliem ir tapusi Toma Harjo un Zanes Zajančkauskas veidota filma par muzeja tapšanas vēsturi. Rekonstruējot posttraumatiskā stresa sindroma dzēstas pagātnes atmiņas, muzejs runā ne jau tikai par sevi, bet par sabiedrības atveseļošanos kopumā, aicinot pēcnāves dzīvi aizstāt ar atdzimšanu.
Izstādes kuratori – Kristīne Liniņa, Kaspars Vanags.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs
Ukrainas Neatkarības iela 1, Rīga
Valerija Baidas izstāde “Klusuma gaisma”
mākslas galerijā “Bazar`t”
1.–31. marts
No 1. līdz 31. martam mākslas galerijā “Bazar`t” būs apskatāma Valerija Baidas gleznu personālizstāde “Klusuma gaisma”. Izstādē eksponēti darbi dažādos formātos un žanros – ainavas, klusās dabas u.c. Mākslinieks glezno impresionistiski, jūtīgi. Izcili pārvalda krāsu kolorītu, zīmējumu, toņus, reta prasme darbos sniegt dziļu telpas izjūtu. Jūtams personīgs pārdzīvojums, dzīves mīlestība un noturīgs profesionālisms.
Izstādes “Klusuma gaisma” koncepts – būt, just, vērot, ieraudzīt, izprast. Gleznās redzam pasaules uzbūves principus gaismās, ēnās, pustoņos. Ir darbi, kuri izceļas ar svaigumu, līniju ritma muzikalitāti un krāsu laukumiem, citi – ar emocionalitāti, romantismu, smalku gaismas un telpisko attiecību uztveri. Ar īpašu vieglumu un graciozitāti viņš rada pilnīgu mākslas tēlu, kurš tapis sajūsmā par dabas dzīvīgumu: viss dzirkstī saules staros, pat tur, kur ir ēna. Atspulgi un refleksi mirdz. Krāsas brīvi klājas viena pie otras, kontrastē, kopā veidojot daudzkrāsainu ansambli. Pelēkajām nokrāsām kopā ar skanīgu krāsu kori ir īpaša nozīme Vidzemes ainavās. Mākslinieks strādā ar mīlestību un pietāti pret dabu un realitāti. Viņa darbos pasaule ir poētiska, maģiska, konkrētā un romantiskā vienotībā. Valerija Baidas māksla ir dzīves apliecinājums, dziesma dabai un cilvēkam, bez ārišķības un pozas.
Galerija “Bazar`t”
Krasta iela 46, t/c “Mols”, Rīga
Vitālija Manska darbu izstāde “ArtDocAI”
galerijā CUB
līdz 1. martam
Galerijā CUB līdz 1. martam skatāma Starptautiskā dokumentālā kino festivāla “Artdocfest/Riga” prezidenta un režisora Vitālija Manska darbu izstāde “ArtDocAI”.
Vitālijs Manskis, izmantojot mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, radījis 29 neparastus mākslas darbus. “Es vienmēr esmu juties kā mākslinieks, turklāt uzņemu savas filmas, pateicoties dažādām tehnoloģijām un zinātnēm – optikai, mehānikai, fizikai, ķīmijai… Pēc kinolentēm iestājās digitālā kino ēra un nu arī kā instruments pieejams mākslīgais intelekts. Vēloties piešķirt festivālam “Artdocfest/Riga” kādu īpaši mūsdienīgu elementu, dzima ideja radīt šos darbus pēc konkursa skatēm atlasīto filmu motīviem, ” stāsta autors.
Festivāla “Artdocfest/Riga” atklāšanas dienā, 1. martā, šie darbi tiks demonstrēti digitālā formātā kinoteātra “Splendid Palace” foajē. “Artdocfest/Riga” filmu seansi no 1. līdz 8. martam notiks tradicionālajās festivāla mājvietās – kinoteātrī “Splendid Palace” un mākslas centrā “Zuzeum”.
Galerija CUB
Alberta iela 9, Rīga
Aijas Jurjānes gleznu un zīmējumu izstāde “Karalienes virtuves”
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
2. marts–19. maijs
Aija Jurjāne. Bez nosaukuma. 2008. Papīrs, akvarelis. Ģimenes īpašums. Publicitātes foto
No 2. marta līdz 19. maijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs būs skatāma Aijas Jurjānes gleznu un zīmējumu izstāde “Karalienes virtuves”.
Aija Jurjāne (1944–2015) ir savdabīga Latvijas laikmetīgās glezniecības pārstāve, kuras veikums jaunākajai paaudzei un plašākai publikai palicis mazāk zināms. Pirmais solis Jurjānes mantojuma izpētē bija 2021. gadā izdotais monogrāfiskais mākslas albums “Jaunības avots. Aija Jurjāne” (izdevniecība “Neputns”, sastādītāja Sandra Krastiņa), taču viņas daiļrade vienuviet apjomīgā izstādē nekad iepriekš nav tikusi apkopota.
Aiju Jurjāni varētu dēvēt par vienu no pirmajām, maigajām balsīm feminisma ideju laukā Latvijas mākslā. Visu mūžu Aijas glezniecības virstēma bija viņas ģimene un ar ģimenes dzīvi saistītā ikdiena. Kādā 20. gadsimta 90. gadu intervijā žurnālam “Sieviete” māksliniece atzinās, ka, viņasprāt, “netikšana glezniecībā tālāk par savu ģimeni ir kaut kas nenormāls”. Tas apliecina, ka tā saucamā ģimenes, bērnu un “sieviešu” tēma Latvijas mākslā ilgu laiku pēc noklusējuma tikusi vērtēta kā nenopietnā, ne-lielā, ne-īstā. Varam tikai iztēloties, kādu spiedienu nācies izturēt Aijai, spītīgi turoties pie “nenormālās” tematikas visa mūža garumā.
Muzeja izstādes konceptuālo rāmi veido septiņas dažādas virtuves – ideju un fiziskās telpas, kas harmoniski transformējas viena otrā, risinot stāstu par Aiju Jurjāni kā trīs bērnu mammu, kā skolotāju un mācekli, kā sievu un sievieti, kas nenovērsās no novecošanas procesa, bet, tieši pretēji, iekļāva to mākslas darbos.
Ar uzmanību un vērību Aija Jurjāne lūkojusies uz tik prozaiskām lietām kā apkures katls vai gāzes plīts, lauvmutīte piemājas dārzā vai sīpolu virtene lielacainā trikotāžas tirgus tarbā. Piefiksējot šķietami pieticīgo rutīnu un pievēršoties virtuvei kā pilntiesīgai satura un formas nesējai, Jurjāne izveidojās par vienu no pirmajām māksliniecēm, kura spēja pierādīt, ka sievietes telpa ir ļoti atšķirīga no vīrieša telpas. Viņa pārstāja izlikties, ka virtuves mākslinieču dzīvēs nepastāv vai ka “īstai māksliniecei” par katru cenu jāapgūst prasme šīs virtuves ignorēt.
Izstādes veidotāju komanda nepiekrīt apgalvojumam, ka feminisms Latvijas vizuālajā mākslā ir teorijas pārsātināts ienācējs no Rietumiem. Tas ir bijis dzīvāks par dzīvu jau krietni sen. Vēl pirms jebkādām vietējām teorijām un aprakstiem feminisma tēmas ir izlauzušās daudzu Latvijas vecākās paaudzes mākslinieču daiļradē. Mūsu goda lieta ir sākt to visu apzināt un analizēt, lai spētu izvietot pirmos atskaites punktus nesenajā mākslas vēsturē. Aija Jurjāne ir mūsdienām neparasti jauneklīga, asprātīga māksliniece, kura ir gleznojusi tā, it kā būtu apzinājusies, ka līdz galam viņu sapratīs vien kāds nākotnes skatītājs – mēs.
Izstādes kuratori: Rasa Jansone, Ieva Jurjāne, Kristīne Jurjāne, Pāvils Jurjāns
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Jaņa Rozentāla laukums 1, Rīga
Karinē Paronjancas izstāde “Atdzimt no pelniem...”
Botāniskā dārza teritorijā
2.–16. marts
No 2. līdz 16. martam Latvijas Universitātes Botāniskā dārza teritorijā būs skatāma gleznotājas Karinē Paronjancas izstāde “Atdzimt no pelniem...”. Tā būs multisensora feerija-pastaiga, mākslas izdzīvošana caur zinātnes un dārza kultūrvēsturiskā mantojuma prizmu. Galvenā ekspozīcija tiks rādīta pasākumu telpā “Šķūnis”.
Ūdens ir zemes dzīvības pirmavots. Tāpēc izstādes ekspozīcija sāksies ar vienkāršu, bet sirsnīgu instalāciju “ūdens” namiņā – vecajā sūkņu mājā. Māksliniecei patīk atklāt skatītājiem Botāniskā dārza neparastās telpas un stāstīt par to apbrīnojamo vēsturi. Bija laiks, kad tieši šis namiņš apgādāja visu dārzu ar ūdeni, šeit dzima dzīvība...
Uguns ir pirmelements. Izstādes atklāšanā viesi tiks aicināti pasildīties pie ugunskura – arī tā ir atdzimšanas rituāla daļa. Savas gleznas Karinē glezno uz audekliem, kurus gruntē ar ugunskuru pelniem. Tā ir sena grunts recepte, kas labi zināma vecmeistariem. Šoreiz lielā traukā gleznotāja sadedzinās.... savus agrīnos darbus, audeklus, kas, viņasprāt, nav sevišķi izdevušies, darbus, aiz kuriem velkas nevajadzīgu atmiņu un radošas vilšanās kamols. Pelnus māksliniece liks lietā, gruntējot citus audeklus jaunām gleznām.
Tas ir savdabīgs šķīstīšanās rituāls, bet pati izstāde – atvadu žests pateicībā dārzam, kas deva gleznotājai pajumti un sniedza tik daudz iedvesmas. Muižas senās ēkas tiek slēgtas remontam un restaurācijai.
“Tā bija patiesi neticama pieredze, kad vienkop saplūda viss, kas svarīgs manam radošajam darbam – kultūrvēsturiskais konteksts, zinātne un botānika, un, galvenais, cilvēki. Savus mīļos botāniķus es saucu par kalpotājiem, par priesteriem. Par dabas tempļa mūkiem. Botāniķi un mākslinieki savā būtībā ir ļoti līdzīgi. Mūsu darbs ir smags, fiziski nogurdinošs, prasa milzīgu pacietību un neatlaidību un, starp citu, nezināšanas dēļ ne vienmēr tiek pietiekami novērtēts un adekvāti apmaksāts, tomēr visam par spīti mēs tik un tā turpinām savu misiju,” tā Karinē.
Latvijas Universitātes Botāniskā dārzs
Kandavas iela 2, Rīga
Kolekcijas izstāde “Drīz pavasaris?”
Mākslas galerijā MuseumLV
līdz 30. martam
Mākslas galerijā MuseumLV līdz 30. martam skatāma atjaunotās galerijas kolekcijas izstāde “Drīz pavasaris?”, kurā ir apskatāmi to mākslinieku darbi, kuru personālizstādes tikušas organizētas galerijā – tie ir Daina Dagnija, Aleksejs Naumovs, Juris Jurjāns, Juris Dimiters, kā arī tādi spilgti, jauni un drosmīgi mākslinieki, kā Dita Lūse, Artūrs Bērziņš, Ilze Preisa, Ronalds Rusmanis, u. c.
Izstādes “Drīz pavasaris?” laikā darbojas radošā laboratorija, kuras ietvaros galerijas komanda piedāvā pasākumus pilnīgi jaunā formātā, kā up-to date eksperimenti ar AI, “Literārie lasījumi” ar Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra aktieru piedalīšanos, eksperimentālās mūzikas performances, tikšanās ar kultūras jomas personībām, grāmatas prezentācijas, u.c.
Jau agrā pavasarī mēs izrādām īpašas spējas pamanīt harmonijuapkārtējā pasaulē. Mūsu sajūtas ir saasinātas, it kā kļūstam par daļu no dabas, baudot ziemas laikā aizmirstās skaņas, krāsas un smaržas. Šis periods atgādina, ka pēc aukstās ziemas pienāk silti un gaiši laiki. Mēs atkārtoti ieslēdzam savu mūžīgo dzinēju un sākam sapņot – plānot. Kā izskaidrot šo pašatjaunošanās spēju?
Mākslas galerija MuseumLV
Andreja Pumpura iela 2, Rīga
Izsludināts Kim? Open Call 2024
Pieteikšanās līdz 31. martam
Gatavojoties nākamā gada izstāžu programmai, izsludināts ikgadējais Kim? Open Call – iespēja Latvijā bāzētiem vai no Latvijas nākošiem māksliniekiem, kuratoriem un radošām apvienībām īstenot izstādi un pavadošo publisko programmu Kim? Laikmetīgās mākslas centrā ar norisi 2025. gada pirmajā pusē. Šajā konkursā par jaunās paaudzes māksliniekiem un kuratoriem tiek uzskatītas personas vecumā no 18 līdz 30 gadiem.
Pieteikšanās līdz 31. martam, rakstot uz kim@kim.lv, norādot tēmu “Kim? Open Call 202”. Pieteikumā jāiekļauj:
* idejas, radošā koncepta apraksts latviešu valodā, minot dalībniekus, programmu (līdz 1 A4) un skices, vizuālas atsauces);
* radošās prakses portfolio (t. sk. CV un īsa biografija);
* budžeta ieskicejums vai komentāri.
Kim? Nodrošina Kim? kuratoriālo ekspertīzi, iesaisti un atbalstu projekta izstrādes un norises laikā idejas īstenošanai nepieciešamā finansējuma piesaisti (līdz 3000 eur), labiekārtotu izstādes telpu (60-80 kv.m. platībā), zinoša tehniskā personāla atbalstu un darbaspēku izstādes iekārtošanā, efektīvu Kim? preses un komunikācijas stratēģiju lokālā un starptautiskā mērogā.
Kim? Open Call 2024 pieteikumus izskatīs žūrija: Kim? izpilddirektore Evita Goze, mākslinieks, kurators, galerijas 427 vadītājs Kaspars Groševs, filozofs un kurators Igors Gubenko, mākslas kritiķe Santa Hirša, kuratore un Kim? Programmas direktore Zane Onckule un kuratore un pētniece Maija Rudovska.
Uzvarētājs tiks paziņots š.g. aprīlī.
Kim? Laikmetīgas mākslas centrs
Laimdotas Malles rezidences – darbnīcu tiešraides
Katru piektdienu / līdz maija beigām
Līdz maija beigām RSU Anatomijas muzejā rezidē māksliniece Laimdota Malle. Rezidences laikā māksliniece pēta muzeja kolekciju un veidos jaunus mākslas darbus, kurus muzejā paredzēts izstādīt šī gada nogalē. Ik piektdienu mākslinieces darbam no darbnīcas var sekot līdzi arī attālināti tiešraidēs, pieslēdzoties tiešraidei RSU Anatomijas muzeja Facebook kontā. Tiešraides notiks katru piektdienu, no 14.00 līdz 15.00.
Mākslinieka darbnīcā notiekošais parasti ir intīms, citu acīm slēpts. Māksliniece Laimdota Malle skaidro, kāpēc šo parasti neredzamo radošā procesa daļu viņa ir izvēlējusies padarīt publisku: “Rezidences laikā pētu Anatomijas muzeja kolekciju, veidojot dialogu par dzīvo un aizgājušo, sastingušo un iekapsulēto, lai darinātu jaunu mākslas darbu ciklu. Lai tuvinātos un saprastu kolekciju, notiek jaunu materiālu izmēģinājumi, meklējumi un tehniku apgūšana. Tiek pētītas atšķirīgas tekstūras, imitētas materialitātes un izraisītas fizikālas nejaušības. Tas ir aizraujošs un ne līdz galam prognozējams process, kas bieži vien paliek iesprostots darbnīcā, citiem neredzams. Tomēr tā ir kā atsevišķa, dinamiska notikumu daļa, ar ko vēlamies dalīties no dažādiem skatu punktiem – attālinājumā un palielinājumā, nejaušībās, kulminācijās un monotonumā, savā īstumā, ilgumā, ziņkārē, pat mikroskopiskā līmenī –, padarot mākslas darbu veidošanas procesu pieejamāku skatītājiem.”
Māksliniece Laimdota Malle strādā ar dažādiem medijiem, piemēram, ar zīmējumiem, tēlniecību, izdruku un animāciju, lai radītu instalācijas, caur kurām izzina un iztaujā kolektīvās un personīgās pieredzes. Mākslinieces darbu prakse sasaucas ar Anatomijas muzeju eksponātu estētiku, tādējādi veidojot jaudīgas sinerģijas potenciālu.
RSU Anatomijas muzejs
Kronvalda bulvāris 9, Rīga
