Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Kristas Dzudzilo izstāde “Iluminācijas XI”
Galerijā ALMA
30. marts–25. maijs
No 30. marta līdz 25. maijam galerijā ALMA būs skatāma Kristas Dzudzilo izstāde “Iluminācijas XI”.
“Es gleznoju, saloku, ieskrāpēju laiku. Liela daļa mūslaiku fotogrāfiju paliks nemateriālas, un tās savu novecošanu nepiedzīvos. Ar katru reproducēšanu attēls mainās un pārveidojas, līdz beidzot tas kļūs par kaut ko pilnīgi citu – varbūt tuvāku aurai, kas tam sākotnēji piemita,” stāsta Krista Dzudzilo.
Izstāde veidota trīs daļās.
I / Vladislavs Goļikovs
“Darbu cikls sākts 2014. gadā, katrs sastāv no 29 novecinātām manas pases fotogrāfijām. Savu vectēvu Vladislavu Goļikovu (1929–1980) es dzīvu nesatiku, viņš nomira deviņus gadus pirms manas dzimšanas. Fotoattēlos redzu, ka viņš bija skaists vīrietis. Viņa seja ir pazīstama un maiga. Darba pamatā ir mana vectēva pases fotogrāfija, kas uzņemta pirms 66 gadiem. Šī fotogrāfija ir mīlēta, un arī es to mīlu. Papīrs bija nolietots, laika un roku pieskārienu ietekmēts, kļuvis līdzīgs muzeja relikvijai – mīlestības artefaktam. Šajā fotogrāfijā viņam ir 29 gadi, viņš ir jauns, bet papīra locījumi un skrāpējumi laika gaitā sacietējušajai fotogrāfijas virskārtai izskatās pēc grumbām, it kā dzīve ar visu savu smagumu būtu uzspiesta uz viņa sejas. Tā dzīve, kuru viņš piedzīvoja, bet par kuru nenojauta, kad tika uzņemts šis attēls. Es tagad esmu jauna, un mana āda vēl ir gluda, gluži kā viņam pirms 66 gadiem. “Vladislavs Goļikovs” ir vairāku miniatūrdarbu sērija, kur savu pases fotogrāfiju padaru par vēsturi. Par pamatu ņemot viņa fotogrāfiju, es radīju tāda paša novecinājuma repliku uz mana attēla. Šis darbs ir dziļi personiska satikšanās diviem tuviem cilvēkiem, kuri dzīvē nesatikās. Manas fotogrāfijas visdrīzāk paliks mūžīgi "jaunas" vai arī tās pazudīs pavisam līdz ar kādu datu nesēju. Neviens nevarēs nēsāt manu fotogrāfiju krūšu kabatā, jo tās vienkārši nebūs. Es pati radu fiziskus pierādījumus, ka es biju. Viss vienlaicīgi jauns un vecs, lai gan pirmo darbu no pēdējā šķir vienpadsmit manas dzīves gadi.”
II / Iluminācijas
Valtera Benjamina: “Mākslas darbs tā mehāniskās reproducējamības laikmetā" (1935) min, ka mākslas darbs zaudē savu auru, kad tas tiek reproducēts. Es uzfilmēju ainu, kurā es lasu šo darbu, pēc tam to pārfilmēju, izmantojot to pašu kameru, un šo procesu atkārtoju vēl un vēl. Ar katru reproducēšanu attēls mainījās un pārveidojās, līdz beidzot tas kļuva par kaut ko pilnīgi citu – varbūt pat tuvāku aurai, kas tam sākotnēji piemita. Šī atkārtošana atklāja slēptas kvalitātes attēlā, it kā katrs slānis atsegtu ko jaunu. Jo vairāk attēls attālinās no sākotnējās skaidrības, jo vairāk tas atgūst unikālu klātbūtni, distancējoties no tīras mehāniskas reprodukcijas. Savā veidā šis filmēšanas process ir rituāls – tehnoloģisks cikls, kas, nevis izdzēš auru, bet to no jauna atklāja citā formā.”
III / Vallija Vindberga
Divos cietos vākos sagūstīta kustība, kas ir statiska. Šis darbs ir ceļš jeb nogrieznis ar sākumu, kas ved uz noslēgumu. Manas pases fotogrāfijas, kas hronoloģiski ietiecas tagadnē. Caurspīdīgas kārtas, kas viena uz otru noslāņojas un rāda nākotni aiz plīvura. Atsedzot vienu smalko kārtu aiz otras var ieraudzīt skaidru tagadni, kas kļūst par pagātni. Lapas neļaujas pāršķirties, tās grib sakust, veidojot jaunu attēlu, deformējot redzamo, kas katru reizi atklājas atšķirīgi. Savu vecmāmiņu Valliju Vindbergu (1929–2013) es satiku daudz. Lielā mērā viņas skaistā neatlaidība, gudrība un pārliecinātība veidoja manu bērnību. Mēs bieži kopā skatījāmies ģimenes arhīva fotogrāfijas, kuras kā caurspīdīgi plīvuri klājās pāri mani apziņai.
Izstādes kuratore ir Astrīda Riņķe.
Galerija ALMA
Tērbatas iela 64, Rīga
Politiskā karikatūrista Zemgus Zaharāna izstāde
“Cenzēt nedrīkst zīmēt”
Galerijā “Bazar’t”
1.–30. aprīlis
No 1. līdz 30. aprīlim galerijā “Bazar’t” būs skatāma latviešu politiskā karikatūrista Zemgus Zaharāna retrospektīvā personālizstāde “Cenzēt nedrīkst zīmēt”. Izstāde apvieno 120 darbus, kas no 2022. līdz 2024. gadam publicēti Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv sadaļā “Komiksi un karikatūras” – sadaļā, kur kopš 2025. gada vairs netiek publicēti jauni grafiskās satīras darbi. Izstāde “Cenzēt nedrīkst zīmēt” ir kā jautājums sabiedrībai un politiķiem, kur mēs liksim komatu, vai Latvijā politiskajai karikatūrai ir nākotne?
Izstāde atklāj ne tikai Zaharāna radošo rokrakstu un Latvijas politiskās satīras dinamiku, bet arī dokumentē laiku, kad karikatūra zaudē savas platformas. Politiskā karikatūra – kā viens no vārda brīvības stūrakmeņiem – šodien ir uz izzušanas robežas. Tieši tāpēc izstāde “Cenzēt nedrīkst zīmēt” ir ne tikai mākslas notikums, bet arī sabiedrisks aicinājums neaizmirst par žanru, kas mums palīdz saprast pasauli caur asu skatienu un drosmīgu zīmējumu.
Zemgus Zaharāns ir viens no redzamākajiem Latvijas politiskajiem karikatūristiem, kurš darbojas šajā jomā kopš 2003. gada. Viņa darbi regulāri publicēti tādos medijos kā laikraksts “Diena”, žurnāls “SestDiena”, kā arī leģendārajā žurnālā “Dadzis”. 2015. gadā viņš tika nominēts prestižajai Pulicera balvai – par latviešu-amerikāņu laikrakstā “Laiks” publicēto karikatūru ciklu.
Galerija “Bazar’t”
Krasta iela 46, 2. stāvs, Rīga
Voldemāra Johansona skaņas izstāde “Thawing” (Atkusnis)
TUR Laikmetīgās mākslas telpā
2. aprīlis–3. maijs
No 2. aprīļa līdz 3. maijam TUR Laikmetīgās mākslas telpā norisināsies Voldemāra Johansona skaņas izstādes “Thawing” (Atkusnis). Mākslinieks un komponists Voldemārs Johansons savā jaunākajā veikumā “Thawing” aplūko ērģeles – vienu no Rietumu mūzikas tradīcijā fundamentālākajiem instrumentiem – kā imersīvu skulptūru. Izmantojot tērauda, skaņas un telpiskās kompozīcijas sintēzi, Johansons konstruē iekļaujošu akustisko vidi, kurā apmeklētāji tiek aicināti pārvietoties skaņas laukā.
“Thawing” ir skulpturāls instruments, kas ļauj piedzīvot skaņas fizikalitāti. Tērauda caurulēm veidotais darbs ir iedvesmots no ērģeļu stabulēm un darbojas, membrānai ierosinot kustību, kas rada rezonansi gaisa stabā. Skulptūra iemieso stāvviļņu (standing wave) fenomenu – skaņas viļņu svārstības telpā nosaka skaņas toņu augstumu un harmonisko struktūru. Atšķirībā no tradicionālajām ērģelēm, Johansona skulpturālās kompozīcijas kvadrātstabules ir izkārtotas izstādes telpā un izkliedē skaņu, ļaujot piedzīvot dinamisku un līdzdalīgu klausīšanās pieredzi.
Kustības un uztveres mijiedarbe ir “Thawing” pamatā. Šī skulptūra ir meditācija par skaņas fiziskajām un akustiskajām īpašībām. Tā aicina klausītājus pieredzēt to, kā skaņa veido telpu un, savukārt, kā telpa nosaka klausīšanās pieredzi. Pati kompozīcija ir algoritmiski vadīta un attīstās, izmantojot elektronisku sistēmu, kas modulē gaisa plūsmu un skaņas sekvences. Tādējādi rodas mainīga skaņas ainava, kas akcentē formas, vibrācijas un cilvēka klātbūtnes saikni.
Johansona radošā prakse ir dziļi sakņota mākslas, zinātnes un tehnoloģiju krustpunktā. Viņš veido darbus, kur dabas spēki un skaņas parādības saplūst imersīvās instalācijās.
TUR Laikmetīgās mākslas telpa
Tallina iela 10–3, Rīga
Elizabetes Cukuras, Anastasijas Bikovas un Brūsa Kalniņa izstāde “Melns metāls balts”
galerijā “Bazar’t”
2.–30. aprīlis
Anastasija Bikova. No abām. 2022-2024. Bronza, tērauds, 125,5x100x3 cm
No 2. līdz 30. aprīlim galerijas “Bazar’t” telpās būs skatāma mākslinieku Elizabetes Cukuras, Anastasijas Bikovas un Brūsa Kalniņa izstāde “Melns metāls balts”.
Metālmākslu neraksturo tikai materialitāte un funkcionalitāte. Tas ir plašs jēdziens, kas ietver gan amatnieka prasmes, gan augsta līmeņa māksliniecisko izteiksmi. Tā ļauj radīt unikālus darbus, kuros funkcionalitāte tiek apvienota ar estētiku, un dizains ar vēstījumu. Metālmāksla ir īpašs domāšanas veids, humora izjūta, kā arī pasaules redzējums.
Izstādes “Melns metāls balts’ mākslinieki satikušies Latvijas Mākslas Akadēmijā, Dizaina nodaļas Metāla dizaina apakšnozarē. Darbojoties gan ar tradicionālām, gan ar eksperimentālām tehnikām, attīstot smalkus juveliera darbus un liela mēroga objektus, izveidojās ideja un redzējums par kopīgas izstādes veidošanu. Izstādes darbos katra mākslinieka atšķirīgais rokraksts kontrastē, taču papildina un pilnveido viens otru. Lai realizētu laikmetīgas idejas, autori saliedē sevis pārvaldīto materiālu ar dažādiem citiem medijiem. Vairākos darbos metāls saglabājas tikai koncepcijas līmenī, dažos izteikti nolasās ģeometriskums, citos manāma absolūta formas brīvība un dzīvība.
Galerija “Bazar’t”
Krasta iela 46, 2. stāvs, Rīga
Laikmetīgo rotu mākslinieces Unas Mikudas
izstāde “Ouroboros”
kultūras telpā “Smilga”
4.–29. aprīlis
No 4. līdz 29. aprīlim neatkarīgajā kultūras telpā “Smilga” būs skatāma laikmetīgo rotu mākslinieces Unas Mikudas izstāde “Ouroboros”. Izstāde piedāvā unikālu iespēju iepazīties ar Mikudas radošo pasauli, kurā saplūst māksla, dizains un ķermenis. Izstādes “Ouroboros” vienojošais simbols ir apļveida līnija, kā plastiska kaklarota, tā simbolizē bezgalību, cikliskumu. Tāpat arī mītiskā čūska, kas ēd savu asti – Ouroboros – sens mistisks simbols, kas tradicionāli apzīmē Debesis, Visumu un Mūžību.
“Rotas kā ķermeņa objekti,” par saviem darbiem saka Una. Una Mikuda ir viena no spilgtākajām laikmetīgo rotu māksliniecēm Latvijā, kuras darbi atspoguļo filozofiskas un estētiskas pārdomas par rotu nozīmi, to attiecībām ar ķermeni un telpu.
Izstādes norises laikā tiks piedāvāti vairāki saistoši pasākumi, lai veicinātu diskusiju par rotu, ķermeņa un telpas savstarpējām attiecībām. 5. aprīlī plkst. 13.00 notiks laikmetīgās dejas performance, kas piedāvās jaunu skatījumu uz rotu un ķermeņa mijiedarbību kustībā, kuru kopā ar dejotājiem izstrādājusi horeogrāfe Agate Bankava.
17. aprīlī plkst. 18.00 notiks diskusija “Cilvēks, objekts, telpa” – par rotas saikni ar modi un ķermeni, par filozofu bailēm no modes, kā arī riskiem, kas saistīti ar rotām un sociālā statusa apliecināšanu sarunāsies Inese Baranovska (Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, kuratore), Jana Kukaine (mākslas zinātņu doktore, RSU vadošā pētniece un feminisma mākslas kuratore) un Zane Tetere-Šulce (arhitektu biroja OAD dibinātāja, vadošā arhitekte un dizainere). Viens no veidiem, kā runāt par naratīva attīstīšanu amatniecībā ir ķermeņa (un rokas instrumentu) kustību fiksēšana materiālā. Rotas nēsāšana uz ķermeņa ir cita stāsta attīstības fāze. Vai varam apgalvot, ka rotaslietas izmanto nevis, lai rotātu, bet lai veidotu personību? Sarunu vadīs Ginta Grūbe.
24. aprīlī, 18.00 notiks sarunas ar izstādes radošo komandu – tiekoties ar mākslinieci Unu Mikudu, arhitektu Dāvi Gasulu, mākslinieku Modri Svilānu un izstādes kuratori Gintu Grūbi, apmeklētāji varēs iegūt ieskatu gan izstādes tapšanā, gan tās tehniskajā un mākslinieciskajā aspektā.
Kultūras telpa “Smilga”
Eduarda Smiļģa iela 34A, Rīga
Jāņa Dzirnieka personālizstāde “Veselīgie draugi”
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
5. aprīlis–8. jūnijs
Jānis Dzirnieks, 2025. Publicitātes attēls
No 5. aprīļa līdz 8. jūnijam Kim? Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāma Jāņa Dzirnieka personālizstāde “Veselīgie draugi”. Izstādes kurators ir Kaspars Groševs.
Jāņa Dzirnieka otrā personālizstāde Kim? ir tapusi pēc mākslinieka divu mēnešu rezidences ISCP Ņujorkā 2024. gada rudenī, kas sekoja pēc Kim? Rezidences balvas iegūšanas. Ņujorkā gandrīz uz katra kvartāla stūra sastopamās mazās stūru bodītes – bodegas, no kurām viena ar nosaukumu Healthy Friends – piedāvā sendvičus un ātrās uzkodas, kas ir visnotaļ tālu no jebkā veselīga, taču šo iestāžu nosaukumi nereti ietver sevī vārdus healthy (veselīgs), natural (dabīgs), organic (organisks), un citus dabiskumu slavinošus saukļus, kam nav nekādas citas vērtības kā vien uzmanības piesaistīšana produktu klāstam, kura saturs ir ķīmijas pārsātināts. Izstādes darbi ietver ieskanētus skricelējumus un akvareļa zīmējumus, kas pēcāk digitāli papildināti, izdrukāti un pēc tam fiziski modificēti. Šie zīmējumi ataino dažādas būtnes trūdēšanas, sairšanas stadijās, kas sapludinātas ar dzesēšanas iekārtu optimizācijas ilustrācijām. Trūdēšanas process savā ziņā var tikt uztverts kā optimizācija līdzīgi kā darbu tapšanas procesu varētu skatīt kā sevis pārstrādi. Optimizācija kā tāda ir neizbēgama gan dzīvos, gan nedzīvos organismos, ekonomikā, politikā, socioloģijā un jebkur citur. Bodegās valdošais augstais neuzticamības līmenis – no pārcenotiem sīkumiem līdz visgaršīgākajām uzkodām – uzskatāms par pateicīgu metaforu Dzirnieka refleksijām par tehnoloģiskās efektivitātes un vides degradācijas tēmām, kas izstādes ietvaros risinātas caur telpiskas instalācijas elementiem un citiem īpaši izstādei jaunradītiem objektiem.
Jāņa Dzirnieka (1992) darbi šķeļ tehnoloģiskās efektivitātes fasādi, atklājot satraucošās un nereti draudīgās formas, kas rodas no mūsu nerimstošās tieksmes pēc optimizācijas. Pārstrādājot industriālās atliekas pārdomas rosinošās instalācijās, Dzirnieks mudina apzināties progresa ekoloģiskās un sociālās sekas.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Sporta iela 2k-1, Rīga
Nellijas Agassi personālizstāde “Aftermath”
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
5. aprīlis–8. jūnijs
Nellija Agassi, 2025. Publicitātes attēls
No 5. aprīļa līdz 8. jūnijam Kim? Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāma Nellijas Agassi personālizstāde “Aftermath”. Izstādes kuratore ir Tīna Pētersone.
“Mēs dzīvojam laikā, kad pagātne šķiet neparedzamāka par nākotni,” – arvien biežāk, ieraugot ziņu virsrakstus, kas piedāvā jaunas vēstures interpretācijas, trāpīgs šķiet britu vēsturnieka Ērika Hobsbauna novērojums. Vēsture nekad nav bijusi nemainīgs lielums – tā vienmēr tikusi pārrakstīta, pārskatīta, no jauna interpretēta. Tomēr mūsdienās šie procesi sasnieguši nebijušu intensitāti: vēstures izpratni caurvij ideoloģiskas cīņas, sarežģī digitālās vides pārsātinājums un arvien rafinētāk tā tiek izmantota kā instruments politiskā diskursa veidošanā. Kad naratīvi savstarpēji konkurē, pārklājas un maina formu, kā orientēties vēstures versijās, ko tie piedāvā?
Izstāde norisinās dziļas nestabilitātes – karu, varas maiņu, ideoloģisku lūzumpunktu – laikā. Tās vadmotīvs balstās idejā par “aftermath” kā daudzslāņainu, nelineāru un nepārtraukti mainīgu procesu. Vārda “aftermath” (latviski jēdziens tulkojams kā “iznākums”, “sekas”, “pēctecība”) etimoloģiskā izcelsme meklējama 16. gadsimta Vidusanglijā, ar ko tolaik zemnieki apzīmēja zāli, kas ataugusi pēc pļaujas. Laika gaitā vārds “aftermath” ieguva daudz plašāku nozīmi, apzīmējot jebkuras darbības sekas, īpaši to attiecinot uz dabas katastrofām, karu vai lielām pārmaiņām sabiedrībā. Tādējādi “aftermath” sevī nes divējādu nozīmi: gan iznīcību, gan spēju atjaunoties – ciklisku procesu, kurā pagātne nekad līdz galam nepazūd, bet gan piedzīvo transformāciju un atgriežas citā formā. Šī cikliskā atgriešanās veido Nellijas Agassi pirmās personālizstādes Baltijas reģionā konceptuālo asi.
Viņas mākslinieciskās prakses centrā ir “vietas biogrāfija” – tā ir metode, kas pievēršas vietas kontekstam kā izziņas avotam un darba materiālam. Aizvadītajā gadā, pavadot novembra nedēļu Rīgā, Agassi apmeklēja muzejus un iepazina pilsētu, apkopoja vizuālos nospiedumus un izzināja vēstures liecības. Viņas instalācijās šie iespaidi atklājas kā informācijas fragmenti, konceptuāli žesti un ar simboliskiem slāņiem piesātināti materiāli. Izstāde “Aftermath” iemieso pārdomas par to, kas ir noticis, bet arī izveicā to nākotni (vai vēsturi?), kas vēl tikai iegūst savus apveidus un kas vēl ir iespējama.
Nellija Agasi (dz. 1973, Izraēlā) ir starpdisciplināra māksliniece, kura dzīvo un strādā Čikāgā. Viņas radošā prakse aptver performanci, instalāciju, video, animāciju, tekstilu un darbus uz papīra. Agasi veido vietai specifiskus darbus, kuros krustojas personiskie stāsti ar arhitektoniskajām struktūrām, atklājot telpas biogrāfiju caur pašas pieredzes prizmu. Strādājot ar materiālu, ķermeni un telpu, māksliniece veido intīmus dialogus starp publisko vidi un tajā iemiesotajām vēsturēm.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Sporta iela 2k-1, Rīga
Artura Bērziņa izstāde “Novadība”
Olaines Vēstures un mākslas muzejā
līdz 18. aprīlim
Līdz 18. aprīlim Olaines Vēstures un mākslas muzejā skatāma Artura Bērziņa izstāde “Novadība”, kas veidota kā ilgs teikums par Olaines novadu. Izstāde sastāv no fotogrāfiju sērijas (visas 784 fotogrāfijas (sudraba želatīna kopijas) ir uzņemtas Olaines novadā no 2020. gada novembra līdz 2024. gada augustam) un skaņas darba, kura ilgums ir 6 stundas. Tas sastāv no aptuveni 2 minūšu gariem fragmentiem. Katrā fragmentā pa lidmašīnai. Skaņa ir papildināta ar tās spektrogramas video. Skaņas ierakstītas Olaines novadā no 2024. gada aprīļa līdz 2025. gada februārim.
Fotogrāfiju sērija sakārtota nodaļās:
* savienojumi (28 darbi par ietvju un ceļu savienojumiem) / * sols, sols un sols, sols un sols, un sols...(38 darbi par solu izvietojumu kombinācijām); * bedres(17 darbi par derīgajiem izrakteņiem) / * stabi (8 darbi par stabiem) / * dažādi (27) / * bērnu rotaļu laukumi (42) / * upe “Olainīte” (52) / * upe “Pupla” (24) / * vīteņaugi (24) / * saknes (34) / * Melnā ezera purvs (51) / * ielu māksla (56) / * skati no atpūtas soliem (70 neievērojami skati no atpūtas soliem) / * Birznieki un Damradi (34 darbi par padomju laika armijas bāzēm) / * akmeņi dizainā (42) / * sakrālā arhitektūra (7) / * kaķu mājas (82 darbi par kaķu māju dizainu) / * meži (ārpuse) (22) / * meži (iekšpuse) (60) / * sadzīvošana ar kokiem (34) / * čupas (20) / * balsti (12).
Olaines Vēstures un mākslas muzejs
Jelgavas iela 9 – 37, Olaine
Izstāde “Gleizds, šķēres, papīrīt’s” pagarināta līdz 1. jūnijam
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā
Izstāde “Gleizds, šķēres, papīrīt’s”, kas veltīta fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924–2010) radošo eksperimentu saistībai ar tā laika zinātnisko pētniecību ķirurģijā, pagarināta līdz 1. junijam. Izstāde vienotā stāstā savij tādas tēmas kā nespēja un padomju erotika, medicīniski pārveidota ķermeņa estētika un sabiedrības pirmie soļi pretim citādākā pieņemšanai.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs
Ukrainas neatkarības iela 1, Rīga
Izstāde “Sudrabmeitenes. Baltijas fotogrāfijas retušētā vēsture”
Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā
līdz 15. jūnijam
Marta Pļaviņa. Sieviete no aizmugures, 1920.-1930. gadi. No Aizkraukles vēstures
un mākslas muzeja krājuma
Līdz 15. jūnijam Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā skatāma vērienīga izstāde “Sudrabmeitenes. Baltijas fotogrāfijas retušētā vēsture”, kas atklāj mazizpētītu nodaļu 20. gadsimta pirmās puses sieviešu fotogrāfu daiļradē.
Lietuvas, Latvijas un Igaunijas “sudrabmeiteņu” darbi ne tikai atspoguļo tehniskos un mākslinieciskos sasniegumus fotogrāfijā, bet arī padziļina mūsu izpratni par sievietes lomu Baltijas reģiona vizuālās vēstures veidošanā. “Kāpēc mēs šodien tik maz zinām par 20. gadsimta pirmās puses fotogrāfēm? Domāju, ka tas ir tāpēc, ka apstākļi sieviešu darba uzplaukumam jomā, kas saistās ar tehniskajām prasmēm, salīdzinot ar vīriešu fotogrāfu darbu, ilgu laiku bija ļoti ierobežoti. Pētot un salīdzinot ar starptautiskajiem sasniegumiem, var secināt, ka ierobežotas bija arī iespējas pilnveidot ne tikai amatniecības prasmes, bet arī māksliniecisko izpausmi. Izsaku cieņu un pateicību izstādes kuratoriem par šī fotogrāfijas mantojuma atklāšanu sabiedrībai, kopā ar mūsdienu māksliniekiem piedāvājot tā jēgpilnu interpretāciju,” stāsta Nacionālās mākslas galerijas galvenā kuratore Lolita Jablonskiene (Lolita Jablonskienė).
Izstādes kuratori Šelda Puķīte, Agne Narušīte (Agnė Narušytė) un Indreks Grigors (Indrek Grigor) iepazīstina ar divdesmit vienu fotogrāfi no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas. Tās ir gan pazīstamas, gan mazāk zināmas mākslinieces, kurām katrai ir bijusi nozīmīga loma Baltijas fotogrāfijas vēsturē. Šīs fotogrāfes – piemēram, Veronika Šleivīte (Veronika Šleivytė), Paulīna Mongirdaite (Paulina Mongirdaitė) un Zinaīda Blūmentāle (Zinaida Bliumentalienė) Lietuvā, Lūcija Alutis-Kreicberga un Marta Pļaviņa Latvijā, Olga Dīce (Olga Dietze) un Hilja Rīta (Hilja Riet) Igaunijā – ne tikai iemūžināja ikdienu, bet arī radīja tehniski un mākslinieciski augstvērtīgus portretus, kas mūsdienās tiek novērtēti kā unikāla laikmeta liecība.
“Sudrabmeiteņu” izstādes projekts pirmo reizi notika 2020. gadā Tartu Mākslas muzejā. Tajā tika atlasīti un izstādīti desmit agrīno sieviešu fotogrāfu darbi no Igaunijas un Latvijas un trīs mūsdienu Eiropas mākslinieku darbi, kas apcer mūsu vizuālās vēstures zaudētos un novārtā atstātos aspektus. Viļņas izstādei kuratoriem Šeldai Puķītei un Indrekam Grigoram pievienojās Agne Narušīte, kurai pateicoties, izstādes saturu nozīmīgi papildināja agrīno lietuviešu fotogrāfu darbi.
“Sudrabmeitenes” piedāvā iespēju pārskatīt mūsu kopīgo vēsturi no jauna skatpunkta un novērtēt to sieviešu ieguldījumu vizuālajā kultūrā, kuru darbs ir ilgstoši ignorēts vai nenovērtēts. Tas ir kā atspulgs spogulī, kur saplūst pagātne un tagadne, ļaujot skatītājam atklāt aizmirsto un novērtēt apslēpto.
Agrīnās sievietes fotogrāfes no Igaunijas: Olga Dīce (Olga Dietze), Helēna Fenda (Helene Fendt), Emīlija Johansone (Emilie Johanson), Anna Kuka (Anna Kukk), Marija Kērda ( Marie Keerd), Hilja Rīta (Hilja Riet), Lidija Tarema (Lydia Tarem).
Agrīnās sievietes fotogrāfes no Latvijas: Lūcija Alutis-Kreicberga, Antonija Heniņa, Minna Kaktiņa, Emīlija Mergupe, Marta Pļaviņa, Emīlija Raguel-Lācīte, Ērika Zariņa.
Agrīnās sievietes fotogrāfes no Lietuvas: Zinaīda Blūmentāle, Aleksandra Jurašaite (Aleksandra Jurašaitytė), Antanina Lauciene (Antanina Laucienė), Paulīna Mongirdaite, Veronika Šleivīte (Veronika Šleivytė), Domicele Tarabildaite-Tarabildiene (Domicelė Tarabildaitė-Tarabildienė), Jadviga Vaitaitiene-Markevičūte (Jadvyga Vaitaitienė-Markevičiūtė).
Mūsdienu mākslinieces: Marge Monko (Igaunija), Diāna Tamane (Latvija), Goda Palekaite (Goda Palekaitė, Lietuva)
Nacionālā mākslas galerija
Konstitucijos Ave 22, Viļņa
Izstāde “Jūras ļaundaru laboratorija”
Latvijas Leļļu teātrī
līdz 15. jūnijam
Latvijas Leļļu teātrī līdz 15. jūnijam skatāma izstāde “Jūras ļaundaru laboratorija”, kas pievērš uzmanību jūras piesārņojuma problēmai. Izstāde aicina gan lielus, gan mazus apmeklētājus iepazīt jūras ļaundarus un uzzināt, kā ikviens no mums, mainot ikdienas paradumus un iesaistoties dabas aizsardzībā, var palīdzēt videi kļūt tīrākai.
Izstādes mākslinieces Rūta Briede, Evija Stukle-Zuitiņa un Ilona Valaine-Blekte radījušas draudīgos jūras ļaundarus – Plankumaino Vienreizēdi, Plastmadūzu, Izdūmoni un citus – no piekrastē atrastajiem atkritumiem. Tēlu veidošanā izmantoti dažādi jūrai kaitīgi elementi, kā piemēram, baloni, pudeļu korķīši, virves, konfeti, izsmēķi un citi piesārņotāji, kas apdraud jūras ekosistēmu.
Izstādes ietvaros izcelta ikgadējā vasaras tradīcija – Mana jūra ekspedīcija, kas šogad norisināsies no 12. jūlija līdz 12. augustam. Kā ierasts, tai var pievienoties ikviens interesents, kļūstot par daļu no ekspedīcijas komandas.
Latvijas Leļļu teātris
Kr. Barona iela 16/18, Rīga
Titulbildē: Fragments no Kristīnes Niedrājas darba “Iekļauts cenā” / Izstāde “Bažas. Trakās dienas” Liepājas Pētertirgū
