Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Lindas Vilkas radošā darbnīca “Mēs tik tiešām drīkstam nogurt”
Galerijā “Romas dārzs”
29. novembrī / plkst. 17.00
29. novembrī plkst. 17.00 galerijā “Romas dārzs” notiks mākslinieces Lindas Vilkas radošā darbnīca “Mēs tik tiešām drīkstam nogurt”.
Darbnīcas laikā būs iespēja iepazīties ar radošajiem pašrefleksijas principiem un kā tie var palīdzēt mazināt ikdienas steigu un tās izraisīto nogurumu. Starp izstādes mākslas darbiem, darbnīcas dalībniekiem būs iespēja reflektēt par savu iekšējo pasauli, vizualizēt emocionālos sastrēgumus, izmantojot mākslinieces iemīļotos materiālus – papīru, akrilu un tekstu.
Tāpat kā māksliniecei radot izstādē aplūkojamo sēriju “Mēs drīkstam nogurt”, arī darbnīcas dalībnieki būs aicināti veikt 6 pakārtotus soļus, kuri novedīs pie secinājuma, kas, šajā gadījumā, būs katra dalībnieka individuālais un personiskais mākslas darbs. Radītais mākslas darbs un aiz tā esošais process tiks veidots kā iedrošinājums patiesi iepazīt, motivēt un komunicēt ar un par sevi.
Process iespējams tiks fotografēts un filmēts, jo plānots, ka šī darbnīca varētu būt daļa no mākslinieces Latvijas Mākslas akadēmijas Profesionālās doktorantūras izpētes.
Galerijā “Romas dārzs” šobrīd noris Lindas Vilkas personālizstāde “Re ->kur ir palicis mans laiks”, kurā aplūkojami pēdējos gados radītie darbi un tādas mākslinieci uzrunājošās tēmas, kā piemirsto nomaļu modināšana, koprade, dzimtas un pašrefleksijas izpausmes dažādu mediju risinājumos.
Dalībai nepieciešams pieteikties, zvanot pa tālruni 28298851 vai rakstot uz info@galerijaromasdarzs.lv. Vietu skaits ierobežots.
Galerija “Romas dārzs”
Zivju iela 3, Liepāja
Daniila Vjatkina lielformāta sienas gleznojums
“Sāras divi dēli”
Pasākumu cikla “Kas ir drosme?” ietvaros
Muzejā “Žaņa Lipkes memoriāls”
29. novembrī
Izceļot tādus zīmīgus datumus kā Rumbulas slaktiņa atceres diena 30. novembrī, Žaņa Lipkes dzimšanas diena 1. februārī, Eiropas “Taisnais starp tautām” piemiņas diena 6. martā un Žaņa un Johannas Lipkes jaunākā dēla Zigfrīda (Ziga) dzimšanas diena 2024. gada 29. jūnijā, topošā izglītības centra Drosmes māja dārzā būs skatāmi mākslinieka Daniila Vjatkina sienas gleznojumi, notiks ekspertu lekcijas un sarunas par to, kas ir pilsoniski atbildīga rīcība ārkārtas apstākļos un ikdienā; sarunas par to, kas ir drosme.
Pasākumu cikls tiks atklāts trešdien, 29. novembrī plkst. 15.00 Žaņa Lipkes memoriālā ar Telavivas universitātes Mūsdienu Eiropas ebreju izpētes centra vadītāja, eksperta islāma studijās un antisemītisma vēsturē, prof. Urija Šavita (Uriya Shavit) tiešsaistes lekciju “Izraēlas kritika – vai tas ir antisemītisms? Antiizraēlisms un antisemītisms – līdzības un atšķirības”.
Papildus lekcijai Drosmes mājas dārzā tiks atklāts mākslinieka un grafiskā dizainera Daniila Vjatkina lielformāta sienas gleznojums “Sāras divi dēli”.
Lai pietuvotos Žaņa Lipkes memoriāla izglītības centra Drosmes māja projekta uzstādītajam mērķim – kļūt par jaunās pilsoniskās sabiedrības atbalsta punktu vēstures izzināšanai un drosmīgu, pasauli pārveidojošu ideju realizēšanai, – Drosmes dārzā iepretim memoriālam līdz 2024. gada vasarai radošā kopradē ar mākslinieku Daniilu Vjatkinu taps četri lielformāta sienas gleznojumi – četri cilvēku glābšanas stāsti.
Daniila Vjatkina pirmais sienas gleznojums “Sāras divi dēli” veltīts glābšanas stāstam Daugavpilī, kur slēpnī zem vistu kūts latvietei Teklai Balodei izdevās nosargāt geto ieslodzītās ebrejietes Sāras 1939. gadā dzimušo dēliņu Mišu Ihlovu. Pateicoties Sāras drosmei un morālajam spēkam, holokaustā izdzīvoja arī viņas 1942. gada vasarā Daugavpils geto dzimušais dēls Griša.
Pasākumu cikls turpināsies 1. februārī, Žaņa Lipkes 124. dzimšanas dienā, kad Drosmes mājas dārzā taps otrais sienas gleznojums “Ceturtais stāvs, viena pati izeja” – veltīts ebreju glābēju, arhitekta Artūra Krūmiņa, viņa sievas Ernas un mājkalpotājas Karlīnes Pilsrozes stāstam, glābjot Rīgas geto ieslodzīto ārstu Jēkabu Oskaru Presu un viņa dēlu Bernhardu Oskaru. Muzeja ārtelpā jau šobrīd ir apskatāma izstāde “Lipkes suņi”, kas vēsta par četrkājaino draugu lomu cilvēku glābšanas misijā holokausta laikā – suņi bija ne tikai ģimenes mīluļi, bet arī pildīja slēptuvju sargu funkciju.
Savukārt 6. martā, – dienā, ko 2012. gadā Eiropas Parlaments nosauca par Eiropas “Taisnais starp tautām” piemiņas dienu, Drosmes mājas dārza mūra gleznojumu nomainīs Daniila Vjatkina darbs “Šķirtas, bet drošībā”.
Žaņa Lipkes memoriāls
Mazais Balasta Dambis 9, Rīga
Marko Mäetamm personālizstāde “Reiz sen senos laikos. Dzīve kā pasakā”
Galerijā “Māksla XO”
30. novembris, 2023–6. janvāris, 2024
Marko Mäetamm. Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. 2023, papīrs, akrils, 70x100 cm 
No 30. novembra līdz 2024. gada 6. janvārim galerijā “Māksla XO” būs skatāma igauņu mākslinieka Marko Mäetamm izstāde “Reiz sen senos laikos. Dzīve kā pasakā”.
“Reiz dzīvoja sieviete ar piķa melniem matiem un ļoti gaišu ādu. Viņai bija septiņi vergi vīrieši-punduri. Tā kā šie vīrieši bija daudz mazāki par sievieti, viņi ļoti baidījās no viņas. Viņi dzīvoja kopā lielā mājā dziļi mežā, un vīrieši darīja visu, ko lielā, gaišādainā sieviete vēlējās. Jo viņi zināja, kas notiks, ja viņi to nedarītu,” teikts izstādes pieteikumā.
Savā jaunākajā 14 darbu sērijā, kas veidota kā pasaku grāmatas lapas puses, viens no ievērojamākajiem igauņu laikmetīgajiem māksliniekiem, melnā humora meistars Marko Mäetamm piedāvā jaunu skatījumu labi zināmiem stāstiem, pievienojot šīm mūžīgi paliekošajām pasakām jaunu interpretācijas slāni, dokumentējot šobrīd apkārt notiekošo: Sniegbaltīte un septiņi rūķīši; Karlsons, kas dzīvo uz jumta; Trīs sivēntiņi; Zobu feja; Nāriņa un gāzes caurule; Leda un gulbis; Sarkangalvīte; Ansītis un Grietiņa; Dusošā skaistule; Aladins un burvju lampa; Trīs brāļi; Lidojošais paklājs un kaujas raķete; Bembijs un galvaskauss; Ragana.
Pasakas bieži tiek uzskatītas par stāstiem, kas ir mūsu kultūras pamatā un kalpo kā tās saknes. Pasakās rakstītās vairāk vai mazāk slēptās patiesības iedarbojas uz cilvēka instinktiem un sapņiem, aizraujot mūs no bērnības, vedot iztēles lidojumos, raisot brīnuma vai baiļu sajūtu. Tām ir būtiska nozīme mūsu personīgajā attīstībā, palīdzot mums izpētīt mūsu identitāti, vienlaikus palīdzot mums stāties pretī mūsu visdziļākajām bailēm. Pasakas ļauj mums ar smaidu aptvert šķietami neiespējamo un noticēt savām spējām. Pasakas kā mūsu kolektīvā zemapziņa dažreiz ļauj mums izvēlēties dzīvot fantāzijā.
Marko Mäetamm mākslas prakse ir ļoti autobiogrāfiska – tās centrā ir ģimenes dzīve un sabiedrība. Mākslinieks pēta pelēko zonu starp privāto un publisko. Viņa darbi, par spīti to dažkārt drūmajam saturam, ir humora pilni. Tie ietver stāstus, kas no pirmā acu uzmetiena, šķiet, ļoti personiski un intīmi, bet patiesībā ir par katru no mums, jo pieskaras cilvēces pamatinstinktiem. Bieži tie attēlo kaut ko tik tuvu mūsu pieredzei, ka to neatpazīstam; dažkārt mums ir neērti par to runāt.
Galerijā “Māksla XO”
Elizabetes iela 14, Rīga
Madaras Neikenas personālizstāde “Varbūtības”
Galerijā “Māksla XO”
30. novembris, 2023–6. janvāris, 2024
Madara Neikena. Fjordi. 2023, audekls, eļļa, 95,5x140,3 cm 
No 30. novembra līdz 2024. gada 6. janvārim galerijā “Māksla XO” būs skatāma Madaras Neikenas perosonālizstāde “Varbūtības”. “Katra glezna ir kā fragmentēta atmiņa, ko atceros kā varbūtību. Būšana citur iespaido mani un atstāj nospiedumus arī gleznojot. Nevar nepamanīt vai noslēpt, ka ainava, ko gleznoju, nav sastopama tepat Latvijā, tā lūkojama ziemeļos. Kad biju ļoti maza, zīmēju trollīti Muminu no Tūves Jansones grāmatām. Agrā bērnībā lasītās grāmatas ir ļoti mani iespaidojušas līdz pat šodienai, lai gan tas naivums un sapņainums ar laiku zūd un brūk. Paliek tikai kā pieļāvums, kā varbūtība, ka iespējama ir citāda, ideāla sapņu pasaule, kā nezūdoša gaisma, ko redzam vai neredzam, bet jūtam. Par Ziemeļvalstīm, kas ir tepat pāri jūrai, man izsenis bijusi liela ziņkāre, vēlme tur nonākt un savām acīm redzēt, vai tas, kas grāmatās lasīts, tur ir patiešām, ir īsts, dabas skarbums, kalni, fjordi, arī nostāsti par troļļiem un brūnais siers, un aurora borealis… Un tā, soli pa solim, nonācu pie viena, pie otra un trešā nezūdošās gaismas lauka, pieļaujot varbūtību, ka tā bija, ir un būs…” tā saka Madara Neikena.
Madara Neikena pieder pie jaunākās paaudzes latviešu gleznotājiem un ir viena no retajiem māksliniekiem, kuri iet dabā un glezno a la prima. Gleznotājas uzmanību saista marīna un piejūras ainava – krāsas un gaismas mijiedarbība, ko Madara Neikena pārvērš nosacītā ainavā, kam piemīt meditatīvs raksturs gan mākslas radīšanas, gan recepcijas līmenī. Darbus raksturo krāsas un ainavas vieglums, lakoniska līdz minimālismam gleznieciskā izteiksme, kur gleznas kompozīcija un emocionālais vēstījums dažkārt tiek ievilkts tikai ar pāris līnijām.
Galerijā “Māksla XO”
Elizabetes iela 14, Rīga
Riga Last Thurdays
30. novembrī
RLT jeb Rīga Last Thursdays (Rīgas pēdējās ceturtdienas) ir kultūras pasākums, kas notiek katra mēneša pēdējā ceturtdienā, kad laikmetīgās mākslas galerijas Rīgā ir atvērtas līdz plkst. 22.00, sniedzot apmeklētājiem iespēju iepazīt jaunas izstādes.
30. novembrī šī pasākuma ietvaros būs atvērtas 28 mākslas telpas: 427, Aminori, Art RC gallery, Bazar't, CUT ART Gallery, Čehova teātra galerija, DOM, Dziesmusvētku telpa, Galerija Art&Walls, galerija ISTABA, Galerija MuseumLV, HAPPY ART MUSESUM, Hyper radošais centrs, ISSP, Kalnciema Kvartāla Galerija, Kim?, LOOK, MASA studija, Mākslas un Rotu studija LIEPA, M/Gallery, Māksla XO, Maxim Boxer Gallery, Provodņiks, TUR, Newcomers: BOURZMA ODYSSEY, DaliHouse, Rīgas mākslas telpa, Mākslas telpa V17.
Rīga Last Thursdays ietvaros 30. novembrī kultūrtelpā “Provodņiks” tiks atklāta izstāde “Jaunība”, kur būs aplūkojami 12 jauno mākslinieku foto stāsti un viņu redzējums uz šo piņķerīgo vecuma periodu, kurā ar bērna kājām cilvēks iestaigā pieaugušo dzīvē. Šo izstādi veidojuši jaunieši no brīvprātīgo organizācijas “DOMA RĪGA” – Emīls Stuķēns, Alise Gaile, Elīna Poļakova, Grēta Volkoviča, Karīna Šumkova, Lenija Laura Liepiņa, Kristers Kalniņš, Rūdolfs Piziks, Vladimirs Podmoskovnijs, Kaspars Zborovskis, Monta Mozerte, Madara Kukule – ar mērķi parādīt jaunos mākslinieks pasaulei un aktualizēt problēmas saistībā ar izstādes tēmu.
Marko Timlina izstāde “Biti un baiti”
RIXC galerijā
1. decembris, 2023–3. februāris, 2024
Marko Timlins. Biti un baiti
No 1. decembra līdz 2024. gada 3. februārim RIXC galerijā būs skatāma somu mākslinieka Marko Timlina (Marko Timlin) izstāde “Biti un baiti”. “Biti un baiti” ir kinētiska skaņas instalācija, kas sastāv no 104 pārstrādātām disketēm. Apvienojot novecojušās 20. gadsimta 80. un 90. gadu tehnoloģijas ar 21. gadsimta tehnoloģiskajiem līdzekļiem un estētiku, rodas pilnīgi jauni skaņas visumi.
“Biti un baiti” apvieno ikdienišķo, mehānisko, bet arī salauzto un izmesto, proti, mašīnu lūžņus ar ļoti sarežģītu datora vadību, ievadot klausītājus nezināmā skaņu pasaulē. Instalācija atgādina dzīvu organismu, kas dzied 104 dažādās mašīnu balsīs, aicinot apmeklētājus iegremdēties sarežģītās telpiskajās skaņas parādībās, kas plūst ap klausītāju.
Marko Timlins rada mākslas darbus, kas savieno zinātni ar mākslu, tehnoloģijas ar dabu un pagātni ar tagadni. Viņa mākslinieciskā darbība koncentrējas uz kinētisko skaņas instalāciju un performanču izstrādi ar pašdarinātām skaņas mašīnām. Viņa pieeja ir daļa no plašākas perspektīvas par mierīgu līdzāspastāvēšanu starp cilvēkiem un mašīnām. Ar saviem mākslinieciskajiem izgudrojumiem viņš pierāda, ka abi var sadarboties, lai radītu pieredzi, kas tos pārsniedz. Nesen izdotajā antoloģijā, kas aptver Somijas mediju mākslas pēdējo gadsimtu (Suomalaisen mediataiteen ensimmäinen vuosisata), Timlins ir minēts kā izgudrotāja ģēnija Erki Kureniemi (Erkki Kurenniemi) pēctecis.
RIXC galerija
Lenču iela 2, Rīga
Solomona Geršova izstāde “Māksla Gulagā. Vorkuta 1948.–1956.”
Liepājas okupācijas muzejā
1. decembris, 2023–25. marts, 2024
Solomons Geršovs. Atceroties GULAG`u, 1970.-ie – 80.-ie gadi 83,7 × 59 cm 
No 1. decembra līdz 2024. gada 25. martam Liepājas okupācijas muzeja izstāžu zālē būs skatāma gleznotāja Solomona Geršova darbu izstāde “Māksla Gulagā. Vorkuta 1948.–1956.” no Vācijā dzīvojošās mākslas kolekcionāres Taņas Rubinšteinas-Horovicas kolekcijas.
Šī ir pirmā izstāde, kas būs skatāma atjaunotajā Liepājas okupācijas muzeja ēkā. Kaut arī pašlaik norit spraigi darbi pie jaunas interaktīvas vēsturiskās ekspozīcijas izveides, Liepājas muzejs no šā gada 1. decembra ver durvis apmeklētājiem.
Solomona Geršova (1906–1989) dzīves ceļš ilustrē daudzu mākslinieku likteņus, kurus samala Josifa Staļina represīvais režīms. Mākslinieks dzimis 1906. gadā Daugavpilī grāmatsējēja ģimenē. 1910. gadā ģimene pārceļas uz netālo Vitebsku, kur zēns apmeklē ebreju izglītības iestādi, kam seko mācības reālskolā. Mākslinieciski apdāvinātais zēns jau vienpadsmit gadu vecumā dodas mācīties pie gleznotāja Jehudas Pena – Krievijā pirmās ebreju mākslas skolas dibinātāja. Solomona Geršova pirmā personālizstāde notiek jau 1926. gadā, taču agrīnie darbi tiek iznīcināti 1932. gadā, kad Geršovu apcietina “par Revolūcijas mākslinieku asociācijas nomelnošanu”. Kopā ar draugiem, māksliniekiem Borisu Erbšteinu un Jeļenu Sofonovu, viņu uz diviem gadiem izsūta uz Kursku.
1948. gadā Solomona Geršovu apcietina otrreiz, un tuvinieki ir spiesti no viņa oficiāli atteikties. Astoņu gadu laikā, kurus viņš pavada Gulagā, viņu vairākkārt pārvieto. Viņš strādā Vorkutas šahtā, reizēm veic arī mākslinieka darbu.
Pēc atbrīvošanas 1956. gadā Geršovs atgriežas Ļeņingradā, kur līdz pat mūža galam aktīvi strādā, rīko personālizstādes un piedalās grupu izstādēs, kā arī ceļo, galvenokārt uz Latviju un Gruziju.
Šajā izstādē skatāmi Vorkutā tapušie zīmējumi, par kuru pastāvēšanu kļuvis zināms vien nesen. Tajos dramatiski dokumentēti Gulaga ieslodzīto tēli un lēģera ikdiena. Vorkutas upes lēģeris, kura raktuvēs galvenokārt tika iegūtas ogles, bija viena no lielākajām spaidu nometnēm visā Gulaga sistēmā ar teju vissmagākajiem dzīves un darba apstākļiem.
Solomona Geršova radošā daudzpusība izrādījās pieprasīta un faktiski izglāba viņam dzīvību: reizēm, kad bija steigšus jāapglezno nometnes kluba sienas, viņš uz veselu mēnesi bija brīvs no darba šahtā; citkārt tas nozīmēja sīkus, taču ieslodzītā dzīvē kritiski svarīgus atvieglojumus.
Vorkutas zīmējumus Solomona Geršovs radījis ar vienkāršu zīmuli un divām trim ūdenskrāsām uz sliktas kvalitātes papīra, iepakojuma vai pat tapešu atgriezumiem. Darbos ieskicēti tie, kuros Staļina represīvā sistēma saskatīja eksistenciālu apdraudējumu.
Gulaga tēmu mākslinieks turpina līdz pat nāvei. Viens no Geršova zīmīgākajiem vēlīnajiem darbiem ir “Atmiņas par Gulagu” – dziļi jēgpilns simboliska rakstura attēls, izteikti atšķirīgs no dokumentālajiem un nesamākslota tiešuma caurstrāvotajiem Vorkutas ieslodzījuma laika zīmējumiem.
Liepājas okupācijas muzejs
K. Ukstiņa iela 7/9, Liepāja
Arterritory projekta “ENERGart izstāde “Skatpunkts”
Swedbank 25. stāvā
2.–3. decembrī
2. un 3. decembrī Arterritory projekta “ENERGart ietvaros Swedbank 25. stāvā būs skatāma izstāde “Skatpunkts”, kurā piedalīsies mākslinieki Amanda Ziemele, Artūrs Virtmanis, Dainis Pundurs, Evita Vasiļjeva, Darja Meļņikova, Atis Jākobsons, Paula Zariņa–Zēmane. Edgars Vērpe, Ģirts Muižnieks, Andris Eglītis, Krista un Reinis Dzudzilo, Kristiāna Dimitere un Estere Betija Grāvere.
Skatpunkts ir satikšanās vieta un sarunu sākums. Tas saved kopā iepriekš neiedomājamo un vēl nenotikušo.
Kā skatpunkts ietekmē mūsu domas, sajūtas, apziņu? Kā mākslinieka skatpunkts ietekmē pasauli un tās procesus? Kā skatīties mākslu un cik svarīgs mūsu attiecībās ar to ir skatpunkts? Kāpēc no šķietami viena skatpunkta, mēs katrs bieži vien ieraugām pilnīgi kaut ko citu? Tai pat laikā skatpunkts ir mūs nemanāmi savienojis. Vai skatpunkts ir kaut kā jauna sākums?
Mūsu apziņa ir atvērta un atrodas nemitīgā kustībā. Mēs varam lūkoties uz pasauli caur automašīnas loga kadrējumu, varam stāvēt uz tilta upes vidū, ļaujot skatienam iegrimt ūdens dziļumos, vienlaikus ar acs kaktiņu notverot pilsētas abus krastus. Mēs varam ar liftu pacelties debesskrāpja nezin kurā stāvā, lai ieraudzītu to, ko lidojumā redz putni; pazaudēties metropoles burzmā vai bailīgi slīdēt mežā starp kokiem naktī, kad mūsu skatiens maldās tumsas melnumā.
Reklāmās mēdz rakstīt “mājoklis ar skatu”, apzīmējot jūsu skatpunkta īpašo pozīciju. Mūsdienu narcisims radījis vēl vienu skatpunktu – telefona ekrānu, kur objekts/mākslas darbs nokļūst mirklī, kad tā “skatītājs” piestāj, lai uzņemtu selfiju vai vienkārši nofotografētu. Viņš it kā ir klātesošs un vienlaikus nav. Tikai mirklī, kad nostājamies aci pret aci ar mākslas darbu, un, iespējams, paslepeni pieduram tam pirkstu, vēloties atklāt tā vieliskumu, mēs intuitīvi cenšamies ieņemt skatpunktu, kas atklātu tā būtību. Caur šo skatpunktu mēs atveram sevi vēlmei saskatīt un saprast, vienlaikus iekšupveroties paši savā pieredzē, kur atrodami atskaites punkti, kas konkrētā darba uzlūkošanu padara par piedzīvojumu, uzdod jautājumus un mudina meklēt atbildes. Sastopoties mākslinieka un skatītāja skatpunktiem, pārklājas jau esoši stāsti un rodas jauni.
Skatpunkts ir ideju katalizators. Tas veido mūsu uztveri un jaunus neironu savienojumus mūsu smadzenēs. Patiesībā viss ir atkarīgs no skatpunkta. Arī mūsu savstarpējās attiecības. Mākslā tas vienmēr bijis izšķirīgi svarīgs, – gan kā atskaites punkts formālajā izteiksmē, gan tās naratīvajā vēstījumā, gan mākslas saķerē, mijiedarbībā ar skatītāju. (..)
Izstāde apskatāma kuratora vadībā, iepriekš reģistrējoties. Tās apmeklējums ir bezmaksas.
Swedbanka
Balasta dambis 15, Rīga
Roberta Koļcova personālizstāde “Botāniķis un vienradzis”
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
2. decembris, 2023–8. februāris, 2024
No 2. decembra līdz 2024. gada 18. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēs būs skatāma Roberta Koļcova personālizstāde “Botāniķis un vienradzis”.
Izstādē Roberts Koļcovs turpina attīstīt viņam būtisku tēmu par dabas un cilvēku neatdalāmu līdzāspastāvēšanu.
Darbu galvenā tēma ir jūtas, kuras var saprast gan kā cilvēka emocionālā stāvokļa izpausmi, gan kā jutekliskumu, kas meklē garīgam stāvoklim atbilstošu formu. Jutekliskums izpaužas ne tikai tēlos, bet arī formās, faktūrās, līnijās, darbu kopējā kompozīcijā un noskaņā. Tāpēc caur iedziļināšanos mākslas darba niansēs skatītājs ir aicināts doties tālāk jūtu un gara virzienā.
Tomēr paralēli ar estētiskajām spēlēm mākslinieks piešķir saviem darbiem mitoloģisku dimensiju. Tēli, kas nereti atkārtojas, vienmēr nes divējādo simbolisku nozīmi. Spēks un slaida grācija, ideāli seju ovāli un grieķu profili. Līnijas ir elegantas, taču būtnes, ko radījusi šī plastika, ir monstrozas. Skaisti un nežēlīgi, cēli un zemiski kā Olimpa dievi. Vienradzis šajā gadījumā tiek izvēlēts kā šī nenosakāmā duālisma spilgts arhetips, kuru gribās apbrīnot un sagūstīt vienlaicīgi, kurš neeksistē, bet motivē cilvēkus dzīties pakaļ sapņiem.
Izstādes kurators ir Eduards Dorofejevs.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Jaņa Rozentāla laukums 1, Rīga
Andreja Virbuļa stikla darbu izstāde “Stikla brīnums”
Jaunmoku pilī
līdz 7. decembrim
Līdz 7. decembrim Jaunmoku pils Freimaņa zālē skatāma stikla meistara Andreja Virbuļa izstāde “Stikla brīnums”. 159 unikālos un detalizētos stikla mākslas darbus uzbūrusi meistara roka, darbojoties ar čehu stiklu – ornellu. Izstādē ir iespēja aplūkot kaķus, suņus, gaiļus, zirgus, dzērves, bites, vardes, pīles un daudzus citus Latvijas mežu, pļavu un purvu iemītniekus. Tāpat līdzās koši, daudzkrāsaini un skaisti stikla papagaiļi un skorpioni, kuri uzbur krāsaina brīnuma sajūtu. Ziedu mīļotājiem apskatāmas stikla rozes, maijpuķītes, īrisi un orhidejas, kuras, šķiet, tikko esam ziedu krāšņākajā plaukumā.
Stikla brīnumu rašanās vieta ir Ventspils. Stiklu meistars Andrejs Virbulis jau vairāk kā 30 gadus strādā ar stiklu lampworking stilā. Iedvesmu guvis no kāda meistara Krievijā un teic, ka šo prasmi apgūst tikai meistars no meistara.
Korejiešu mākslinieces Oh-kyung Jang izstāde “Neaizmirsti; līdzjūtība dzīvajiem”
Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences telpās
līdz 22. decembrim
Līdz 22. decembrim Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences telpās skatāma korejiešu mākslinieces Oh-kyung Jang izstāde “Neaizmirsti; līdzjūtība dzīvajiem”. Oh-Kyung Jang ir starpdisciplināra performanču māksliniece, kas dzīvo Korejas pilsētā Pusanā. Viņa strādā ar savu ķermeni, balsi, tekstu un instalācijām, veido projektus, pētot performatīvā laika un telpas tēmas, jūtu un emociju iemiesojumu un robežas starp indivīdiem un sabiedrību. Viņas darbi ataino dzīves trauslumu, kas atklāj cilvēka patieso identitāti, liekot uzdot jautājumus lieciniekiem. Ejot pa ievainojamības robežām, viņas darbi pauž personības spēku un tā politisko dabu.
Izstāde “Neaizmirsti; līdzjūtība dzīvajiem” izvietota četrās rezidences telpās, lai iemūžinātu Mēbiusa cilpai līdzīgo dzīves un nāves dabu. Aizņemoties korejiešu tradicionālo “iņ-jaņ un piecu elementu” simbolikas interpretāciju, katra telpa ir veltīta dzīvības un nāves tēmai. Vienā no telpām, balstoties uz krāsu simboliku, spilgti pavedieni liecina par dzīves vitalitāti. Savukārt divās citās melnais un baltais ir kā nāves metafora, veltītjums karu un katastrofu upuru piemiņai, bet ceturtās centrā ir personiskā saskarsme ar nāvi, tverot bēru un rituālu tradīciju izjūtas. Performance kopumā iemieso mākslinieces interpretāciju par korejiešu tradicionālajiem rituāliem, lai skatītāja skatienu pārvērstu līdzdalībā.
Pedvāles Starptautiskā mākslinieku rezidence
Andra Vārpas izstāde “Divpadsmit koka skulptūras un zīmējumi”
Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences telpās
līdz 14. janvārim, 2024
Līdz 2024. gada 14. janvārim Pedvāles Starptautiskās mākslinieku rezidences telpās skatāma tēlnieka-zīmētāja Andra Vārpas izstāde “Divpadsmit koka skulptūras un zīmējumi”.
Andris Vārpa izstādēs piedalās jau kopš 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma – radoši pašā aktīvākajā laikā – līdzās skulptūrām ierasti parādās arī zīmējums. Dažkārt ar krāsu zīmuli, tomēr visnoturīgāk un regulārāk, katru dienu, viņš zīmē ar parasto zīmuli.
Mākslinieku interesē dabas radītā plastika un tās mainīgais raksturs. Zīmējumi ir dabas interpretācijas no gandrīz naturāla dabas fragmenta vai ainavas kā kompozīcijas, gandrīz līdz abstrakcijai. Tomēr pat šķietami visabstraktākie darbi nav gluži brīvi no dabas iespaidiem. Daži no motīviem atkārtojas variācijās – krūmi, vītoli, bērzi, ezeri, trepju motīvs, egles un citi. Tā ir vienkāršā, pavisam ikdienišķā Latvijas ainava, kuru mākslinieks tieši un personīgi izjūt kā daudzveidīgu un vienmēr mainīgu. Izstādē skatāma pavisam neliela izlase no simtos skaitāma zīmējumu klāsta, kuru ik dienu papildina jauni darbi.
Skulptūru grupu “Divpadsmit” izstādē veido 2020. gadā kaltās, šķietami arhaiskās figūras. Tā radīta no vēsturiskām koka brusām, kas kalpojušas kā jumta balsti 1795. gadā celtajai vecās mācītājmuižas klētij Valmieras Dzirnavu ezera krastā, kas tagad ir tēlnieka darbnīca un dzīvesvieta. Priedes koks šodien smaržo izstāžu zālē un pārradīts pārlaicīgos, nedaudz kariatīdēm līdzīgos tēlos.
Jāatgādina, ka mākslinieka nozīmīgākie darbi pilsētvidē Rīgā ir piemineklis Kārlim Padegam (1998); Voldemāram Irbem (1999); Vilhelmam Ostvaldam (2000); Paulam Valdenam (2003); Džordžam Armitstedam (2006); skulptūra – veltījums zirgu tramvajam “Omibuss” Maskavas forštates Siena tirgus laukumā (2009). Valmierā – skulptūra “Gaismas strūklaka” Valmieras centrā (2008).
Pedvāles Starptautiskā mākslinieku rezidence
Ivetas Laures personālizstāde “Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu!”
Muzejā “Žaņa Lipkes memoriāls”
līdz 2024. gada 31. janvārim
Līdz 2024. gada 31. janvārim muzejā “Žaņa Lipkes memoriāls” skatāma Ivetas Laures izstāde “Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu!”.
Iveta Laure par savu izstādi, kurā saulaina vasaras bērnības dienā pamazām atklājas arī baisākas kara liecības, kuras slēpj vien gaistoša smilšu kārta: “Arī kapsētas apmeklējums likās satraucošs. Vecmāmiņa nomira jauna, un viņas kapa apkopšana bija obligāts vasaras rituāls. Pēc tam tūlīt pat skrējām pāri ceļam uz Kapsilu. Tur atradās smilšaina nogāze, kur kolhoza vajadzībām tika ņemta grants. Mums, bērniem šī nogāze bija kā piedzīvojumu parks ar traukšanos lejā pa rūsganajām smiltīm. Kopā ar brālēnu izstrādājām triku, kas paredzēja stingri pieķerties garai priedes saknei, iešūpoties un ar skaļu saucienu “Laižu vaļā sprandu!” lidot uz priekšu. Karjera augšmalā bija neskaitāmi ķīvīšu mitekļi, tās kliegdamas šaudījās virs mūsu galvām un radīja papildu trauksmes sajūtu. Smiltīs dzīvojāmies līdz spēku izsīkumam, un mūsu kailās kājas ieguva indiāņu filmu varoņiem raksturīgu nokrāsu. Šis laiks nešaubīgi piederēja mūsu bērnības laimīgajiem mirkļiem, pilnīgai garīgai un ķermeniskai atbrīvotībai, saplūsmei ar dabu.
Pārskatot vecās fotogrāfijas, atmiņā skaidri uzpeldēja attēls ar galvaskausu un zem tā sakrustotiem kauliem. Pēkšņi apziņa sūtīja tādu kā strāvas triecienu – vai tiešām tas bija cilvēka galvaskauss un kur tas varēja rasties, ja kapi allaž bijuši ceļa otrā pusē? Vai tiešām varēja būt, ka bērnības rotaļu kulta atribūti no pirātu karoga – galvaskauss ar sakrustotiem kauliem – bija arī fiziski taustāma mūsu “laimīgās padomju bērnības” sastāvdaļa? Un ko par to domāja mūsu vecāki? Radās milzīga vēlme atrast šo fotogrāfiju.
Fotogrāfijas negatīvu izdevās atrast mammas jau mirušā brāļa fotoarhīvā. Izrādījās, ka fotogrāfijas ir vairākas un arī tajās redzamie galvaskausi ir divi. Tiem nepārprotami ir mehāniski bojājumi un zem viena no tiem sakrustoti, visdrīzāk, viena cilvēka augšstilba un apakšstilba kauli. To redzot, atmiņā atkal atausa mammas “Kapsila spēļu" aizliegums...
Diemžēl manas atklāsmes un interese nāca tad, kad vecākā paaudze jau bija mūžībā. Saglabājušās tikai nelielas atmiņu drumslas. (..)
Kapsils ir tāda vieta. Tur cilvēkus šāva visi – gan vācieši, gan krievi un viņu vietējie atbalstītāji. Kad padomju laikos ar ekskavatoru raka granti, kauli un galvaskausi atklājās itin bieži.
Starp citu, 80. gados tur tika ierīkota šautuve zem klajas debess, kur vietējās vidusskolas audzēkņi trenējās un kārtoja normas šaušanā.
Tagad jau diezgan daudz zinu gan par holokaustu Latvijā, gan par čekistu zvērībām. Nav viegli noskaidrot, kam pieder šie kauli, bet tas, ka tie saistīti ar Latvijas vēstures melnajām lappusēm, ir diezgan skaidrs. Kā arī tas, ka toreiz tas tā īsti nevienu neinteresēja. Kas tie bija par cilvēkiem, kurus nevarēja pienācīgi apglabāt un kuru piemiņa nevienam nerūpēja arī vēlāk?“
Izstādes kuratore ir Iliana Veinberga.
Muzejs “Žaņa Lipkes memoriāls”
Mazais Balasta Dambis 9, Rīga
Jūrmalas pilsētvidē atgriezusies Olgas Šilovas skulptūra “Jūrava un peldētājs”
Pavasarī Jūrmalas pilsēta saņēma tēlnieces Olgas Šilovas dāvanu – laikmetīgo skulptūru “Jūrava un peldētājs”, kas tagad aplūkojama Majoru pludmales kāpu zonā Ērgļu ielas galā pie noejas uz pludmali. “Katrai lietai ir savs laiks un vieta. Un šis gadījums ir tam apliecinājums”, pauda Jūrmalas Kultūrtelpas un vides dizaina centra vadītājs Gundars Ūķis, norādot uz sarežģīto ceļu, ko skulptūra veikusi līdz ieņēmusi tagadējo vietu.
Abstraktās formās alumīnijā atlieto nāru Olga Šilova radīja 2005. gadā pēc kāda uzņēmēja pasūtījuma. Mākslas darbs tika uzstādīts uz privātas zemes Jomas ielā, kur bija publiski pieejams un aplūkojams. Taču 2020. gadā māksliniece saņēma ziņu, ka viņas radītais objekts tiek demontēts. Drīz pēc tam, kad “Jūravas” pasūtītājs negaidot bija devies mūžībā, viņa biznesa pārņēmēji, neko nepaskaidrojot, nolēma no skulptūras atbrīvoties. Olgai Šilovai tomēr izdevās mākslas darbu atpirkt. Tā nu divus gadus dekoratīvā skulptūra atradās mākslinieces darbnīcā. Meklējot risinājumu, kā objektu atgriezt tam paredzētajā dzīvē, tēlniece nolēma šo 40 000 eiro vērto mākslas darbu uzdāvināt Jūrmalas pilsētai.
Pasniegtas “Spēlmaņu nakts” balvas
“Gada lielās formas izrāde” –video izrāde “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”
23. novembrī, Eduarda Smiļģa 137. dzimšanas dienā, Dailes teātrī tika apbalvoti 2022./2023. gada teātra sezonas labākie iestudējumi un individuālie sniegumi, Latvijas Teātra darbinieku savienības organizētajā, gada prestižākajā teātra notikumā – “Spēlmaņu nakts” ceremonijā. Ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Rīgas domes atbalstu “Spēlmaņu nakts” balvas šogad pasniedza 30. reizi.
2022./2023. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijas komisijā strādāja: žūrijas komisijas priekšsēdētājs – teātra kritiķis Toms Čevers, teātra kritiķe Kitija Balcare, teātra kritiķe, interneta žurnāla “Satori” redaktore Anna Andersone, teātra kritiķe un Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķis un laikraksta “Diena” žurnālists Atis Rozentāls, aktrise Dace Bonāte un režisore, skatuves mākslas pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā Māra Ķimele.
Laureātiem pasniedza metālmākslinieka Arvīda Endziņa izgatavotās balvas “Skatuves nagla” (dizains: metālmākslinieks Juris Gagainis).
Balvas laureātu vidū gribam izcelt un sveikt mākslinieci Katrīnu Neiburgu, kura saņēma balvu kā labākā video māksliniece par darbu video izrādē “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”. Šis darbs ieguva arī balvu “Gada lielās formas izrāde” ((fonds INITIUM, režisore Iveta Pole, darbs tapis koprades procesā ar māksliniecisko komandu - Katrīna Neiburga, Agnese Krivade, Jette Loona Hermanis, Anika Barkan (Dānija), Lea Blau (Horvātija), Maarja Nuut (Igaunija), Martina Georgina (Malta), Irēna Grauda). Savukārt balvu “Gada kostīmu mākslinieks/-ce” saņēma MAREUNROL’S par veikumu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”.
