Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Glezniecības simpozijs “Mark Rothko 2024”
Rotko muzejā
16.–27. septembris
No 16. līdz 27. septembrim Rotko muzejā Daugavpilī jau divdesmito reizi notiek glezniecības simpozijs “Mark Rothko 2024”, piedaloties māksliniekiem no Polijas, Vācijas, Lietuvas, Latvijas, Indijas un ASV.
Simpozijā “Mark Rothko 2024” piedalās Džeja Elisona Moskarjello (Jaye Alison Moscariello, ASV), Tomašs Kopčevičs (Tomasz Kopcewicz, Polija), Joanna Mankeviča (Joanna Mankiewicz, Polija), Jākovs Blumas (Jaakov Blumas, Vācija), Pradžvals Čoudhuri (Prajjwal Choudhury, Indija), Irena Paskali (Maķedonija/Vācija), Kristina Mažeikaite (Lietuva), Vitalija Petraitīte (Vitalija Petraitytė, Lietuva) un Žanna Vērdiņa (Latvija).
Pasākumam sākotnēji bija plenēra formāts, taču gadu gaitā tas transformējās par divas nedēļas garu simpoziju ar izvērstu un izglītojošu programmu māksliniekiem un plašākai publikai. 20. septembrī plkst. 15.00 Rotko muzejā ikviens varēs iepazīties ar māksliniekiem simpozija dalībnieku publiskajās prezentācijās. Simpozijs noslēgsies 27. septembrī Rotko muzejā ar tajā jaunradīto darbu izstādes atklāšanu.
Rotko muzejs
Mihaila iela 3, Daugavpils
Indriķa Ģelža personālizstāde “Bingo Gaze”
Galerijā “Polina Berlin” Ņujorkā, ASV
17. septembris–24. oktobris
No 17. septembra līdz 24. oktobrim galerijā “Polina Berlin”, kas atrodas Manhatenas sirdī, būs skatāma latviešu mākslinieka Indriķa Ģelža personālizstāde “Bingo Gaze”. Personālizstādē Ģelzis flirtē ar jautājumu “Kam tu ticēsi – pasaulei, savām acīm vai skropstu vēdeklīšiem?”. Četras īpaši izstādei veidotās brīvstāvošās skulptūras tiks eksponētas imersīvā gaismas un skaņas instalācijā, atdarinot televīzijas loterijas šova studiju, kurā mītošais balss asistents izstādes apmeklētu vedīs jaunos neceļos. Balss assistents: “Loterijas mašīna pilna ar guļošiem acu āboliem. Kuri no tiem būs laimētāji?”
Pēdējo divu gadu laikā Polina Berlina ir izveidojusi pateicīgu nišu Ņujorkas mākslas galeriju apritē, izstrādājot programmu ar starptautiskiem dažādu paaudžu māksliniekiem, kuru darbi ir vērsti uz pārpasaulīgo un intelektuālo. Rīgā dzimusī mākslas tirgotāja lielāko savas dzīves daļu ir pavadījusi Ņujorkā: vidusskolas laikā viņa pildīja mājasdarbus Ņujorkas Metropoles mākslas muzejā un pēc koledžas absolvēšanas strādāja pie tādiem ietekmīgiem galeristiem kā Paula Kūpere (Paula Cooper) un Pauls Kasmins (Paul Kasmin). Šīs nozīmīgās pieredzes, kā arī prasme izveidot kopienu, vienlaikus rūpējoties par strauji augoša biznesa loģistiku, veicināja savas galerijas dibināšanu 2022. gadā.
Galerija “Polina Berlin”
121 W 27th St, suite 704, New York, NY 10001
Trešā pop-up izstāde sērijā DMDM 35 gadu jubilejā “Dizaina procesi tuvplānā: Rudens”
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā
18. septembris–1. decembris
Vizuālā identitāte 3. pop-up izstādei sērijā DMDM 35 gadu jubilejā “Dizaina procesi tuvplānā: Rudens”. 2024. Dizains: Ieva Kalēja
Turpinot pop-up izstāžu sēriju “Dizaina procesi tuvplānā”, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs sadarbībā ar biedrību “Dizaina eksporta alianse” piedāvā trešo izstādi – “Rudens”, kas būs skatāma no 18. septembra līdz 1. decembrim.
Tāpat kā gadalaiki secīgi nomaina viens otru, arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) pop-up izstāžu cikla “Dizaina procesi tuvplānā” otro izstādi “Vasara” konceptuāli un tematiski nomaina nākamā – “Rudens”, latviešu dizaineriem caur materiālu kontrastiem reprezentējot kolorīto ražas vākšanas periodu.
Izstādē sevišķi tiek akcentēta materiālu taktilitāte, atklājot skatītājam to daudzveidības diapazonu: gludi spīdīgais stikls, zeltainā misiņa virsma, raupjās koku mizas, siltais zemes māls un dabīgas rūsas piesātinājums.
Ekspozīcijā pārstāvētas gan Latvijas dizaina ikonas, gan jaunie talanti. Izstādē apmeklētāji varēs aplūkot sešu nacionālo zīmolu – “Kanttari”, “Studio Sarmīte”, “an&angel”, “Vaidava Ceramics”, “Livette’s Wallpaper” un “mammalampa” – produkciju, kas kopīgi uzbur Latvijas rudenim raksturīgo noskaņu. “Kanttari” mēbeļes atšķir luksus mirdzums un spozme, augsti vērtējot meistaru darba spējas. Dizaina un izpētes studija “Studio Sarmīte” caur eksperimentālu pieeju pārstrādā materiālus jaunos produktos. Jāatgādina, ka šogad studijas vadītāja Sarmīte Poļakova kopā ar dizaineri Māru Bērziņu ieguva Latvijas Dizaina gada balvu “Grand Prix”.
“Vaidava Ceramics” izstādē prezentē jau labi pazīstamo kolekciju “Eclipse GOLD”, kā arī apliecina uzņēmuma vēlmi attīstīt sadarbību ar topošajiem profesionāļiem – trauki ražas uzglabāšanai ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolventa Ādama Sūnas diplomdarbs. “Livette’s Wallpaper” demonstrē bezgalīgu tapešu motīvu saspēli, tikmēr “an&angel” iezīmē jaunu šķautni stikla dizainā. Zīmols “mammalampa” parāda Latvijas sabiedrībai mazāk zināmo kolekciju “The Queen”, kur satiekas divi kontrastējoši materiāli – aprūsējis metāls un zelts.
Jāatgādina, ka par godu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja 35. jubilejai sadarbībā ar biedrību “Dizaina eksporta alianse” tapis projekts “Dizaina procesi tuvplānā”, kas 2024. gada laikā secīgi piedāvā četras pop-up izstādes. Visas īstenotas inovatīvā formātā, integrējot tās DMDM 3. stāva pastāvīgajā ekspozīcijā “Dizaina process”, kas sniedz ieskatu latviešu dizaina vēsturē kopš 20. gadsimta 60. gadiem.
Cikla koncepts un vizuālais noformējums rod iedvesmu četros gadalaikos – pavasarī, vasarā, rudenī vai ziemā, kur noskaņu veido sezonai raksturīgā krāsu gamma, izceļot latviešu dizaina tradicionāli ciešo saistību ar organiskām formām, dabisku materiālu un faktūru lietojumu.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs
Skārņu iela 10, Rīga
Āra Matesoviča fotoizstāde “Melns un balta”
Valmiermuižas alus vēstniecībā Rīgā
18. septembris–18. oktobris
Valmiermuižas alus vēstniecībā Rīgā no 18. septembra līdz 18. oktobrim būs skatāma aktiera un daudzpusīga mākslinieka Āra Matesoviča fotoizstāde “Melns un balta”. FPV dronu pilots, motosportists, videogrāfs un kaislīgs fotogrāfs – šie ir tikai daži no viņa neskaitāmajiem hobijiem. Āris šajā izstādē pirmo reizi publiski izrādīs savus darbus. Apskatei būs pieejama rūpīgi izvēlētu melnbalto fotogrāfiju kolekcija, kas uzņemta uz 35 mm foto filmas – medija, kas māksliniekam ir īpaši tuvs.
Izstāde dod iespēju iepazīt pasauli caur Āra objektīvu – pasauli, kas atspoguļo viņa dziļo saikni ar fotomākslu un mīlestību pret analogo fotogrāfiju. Izstāde ne tikai izceļ viņa māksliniecisko talantu, bet arī svin radošās izpausmes mainīgo dabu laikmetā, kurā vairs nav iespējams aprobežoties ar vienu profesiju.
Āris Matesovičs stāsta: “Šī izstāde ir veltīta manam vectēvam Jurim Jansonam, kas tāpat kā es aizrāvās ar fotografēšanu. Iespējams, ka tieši no viņa esmu mantojis spēju just kadru un vēlmi tvert mirkli uz fotofilmas. Man gribētos domāt, ka viņš lepotos, ja redzētu manas bildes.”
Valmiermuižas alus vēstniecība
Aristida Briāna iela 9a, Rīga
Aijas Zariņas personālizstāde “Esmu tavs bērns, zeme”
Livonijas ordeņa pilī
19. septembris–10. novembris
No 19. septembra līdz 10. novembrim Livonijas ordeņa pilī Ventspilī būs skatāma Aijas Zariņas personālizstāde “Esmu tavs bērns, zeme”. Izstādē Aija Zariņa turpina sev tuvo tēmu par ikviena atbildību pasaules mērogos un savā mikrokosmosā. Mākslinieces radītais vienmēr pārsteidz, turoties uz smalkās robežas starp primitīvismu un tīrradni.
Nozīmīgā latviešu mūsdienu māksliniece piedalījusies trijos Ventspils muzeja organizētajos plenēros. Aijas Zariņas plenērā radītās gleznas ir koncentrēti vides vērojumi, kas izvēršas arī klusajās dabās. Muzeja mākslas krātuvē nonākušas narcises no stiklaini caurspīdīgā “Pavasara” (2010) un gandrīz kraukšķīgās rudens “Sēnes”(2020).
Ventspils muzejs / Livonijas ordeņa pils
Jāņa iela 17, Ventspils
Amerikāņu mākslinieces Donnas Huankas izstāde “Utopiskās šūnas”
mākslas centrā Zuzeum
20. septembris–24. novembris
No 20. septembra līdz 24. novembrim mākslas centrā Zuzeum būs skatāma amerikāņu mākslinieces Donnas Huankas pirmā personālizstāde Baltijā. Izstāde “Utopiskās šūnas” būs multisensors projekts, kas ietvers glezniecības, tēlniecības, video un skaņas darbus, kā arī smaržu. Donnas darbi ir pārstāvēti Zuzānu kolekcijā, un tie kalpoja par iedvesmu projektam, kas ir radīts speciāli Zuzeum. Izstādē skatāmie darbi nākuši no galerijas Peres Projects Berlīnē un Zuzānu kolekcijas.
Izstāde piedāvā daudzdimensionālu ainavu, vedot skatītāju caur biodegradējamu, caurspīdīgu membrānu, kas rada jaunu scenogrāfiju Zuzeum atvērtajā plānā. Donna Huanka ar katru savu instalāciju veido jaunu un eksperimentālu ainavu, kas vienmēr atsaucas uz agrākiem darbiem, vienlaikus vēršot uzmanību uz katra unikālo arhitektūru un kontekstu.
Huankas gleznas ir kā viņas performanču mikrokosms, kurās piedalās apgleznoti ķermeņi, kas rotāti ar mālu, tekstilu vai pigmentiem. Krāsas, latekss un citi mākslīgie materiāli iesaistās ciešā dialogā ar apkārtējiem organiskajiem komponentiem un ir pārklāti ar blīviem krāsu slāņiem, kas atgādina rituālu un ceremoniju praksi.
Donnas Huankas totēmiskajās skulptūrās apvienoti apģērba gabali, dabiskās šķiedras, sintētiskie mati un citi kultūras artefakti, kas tikuši izārdīti un no jauna salikti, lai veidotu detalizētas un abstraktas trīsdimensionālas vienības vai pat radības. Noklātas faktūrām bagāta krāsas un smilšu sajaukuma slāņiem, šīs formas vienlaikus aizsedz un ataino izstādes telpas daļas, izmantojot dabiskos minerālu rakstus un iežu veidojumus, atgādinot par mākslinieces gleznās izmantotajiem pigmentiem.
Izstādē ir skaņas un smaržas elementi, kuri vēl vairāk iesaista skatītāju šajā multisensorajā visumā, kur savijas dzirde, oža un redze. Telpā virmo smalks zemes aromāts, kas iegūts no palo santo – svētā koka, kura dzimtene ir Dienvidamerika un kuru tradicionāli izmanto dažādu tautas un garīgo tradīciju šķīstīšanās rituālos un attīrīšanās ceremonijās. Skaņa un smarža atklāj arī Huankas nepārtrauktās pārdomas par zemapziņu, ievedot skatītāju meditatīvā stāvoklī, vienlaikus aicinot palikt piezemētam savā ķermenī.
Izstādē Donna Huanka rada daudzpusīgu un dinamisku telpu, kurā apmeklētāji kļūst par būtisku instalācijas daļu, to kustībām mijiedarbojoties ar mākslinieces faktūru valodu.
Donna Huanka (Donna Huanca, dz. 1980, Čikāga, ASV) ir multidisciplināra māksliniece, kura savos darbos pievēršas cilvēka ķermenim un dabas pasaulei, izmantojot dažādus zīmju veidošanas paņēmienus, dabīgus materiālus, imersīvas vides un unikālas topogrāfijas. Huankas instalācijas, kas ietver glezniecību, skulptūru un dzīvās performances, kā arī skaņdarbus un smaržu, ieaužas konkrētajā izstādes telpā.
Iedvesmojoties no pirmiedzīvotāju komunikācijas sistēmām, kur priekšmeti pilda daudzfunkcionālu nozīmi, Huanka izmanto objektus un materiālus kā krātuves zināšanu, informācijas un atmiņu uzglabāšanai un nodošanai.
Performanču dalībnieki, kurus Huanka iesaista savu instalāciju apdzīvošanā, paplašina viņas mainīgo mākslas valodu, un viņu apgleznotā āda kļūst par galveno kompozīcijas elementu.
Huanku interesē dabas ciklu minīgums – dzimšana, sabrukšana un atjaunošanās. Viņas izzūdošie gleznojumi uz izpildītāju ķermeņiem tiek fotogrāfēti, izmantoti kolāžās un jaunu darbu tapšanā, maskējot un atklājot zem tiem esošās cilvēka ķermeņa pēdas. Huankas daudzslāņainie darbi iemieso alegoriju gan par mūsu kopīgās cilvēciskās pieredzes sadrumstalotību, gan kopību.
Huankas daudzās personālizstādes notikušas tādās institūcijās kā Museo de Arte Zapopan, Meksika (2023), Space K, Seula (2023), Henry Art Gallery, Sietla (2022), Arnolfini, Bristole (2022), Ballroom Marfa, Teksasa (2021), Marciano Art Foundation, Losandželosa (2019), Copenhagen Contemporary, Dānija (2019) un Belvedera muzejs, Vīne (2018). Viņas darbi iekļauti daudzās kolekcijās visā pasaulē, tostarp Solomona R. Gugenheima muzejā, Ņujorkā, YUZ Museum, Šanhajā, Rubellu muzejā, Maiami un Belvedera muzejā, Vīnē.
Mākslas centrs Zuzeum
Lāčplēša iela 11, Rīga
Lauras Tučas personālizstāde “Naïve”
Mākslas galerijā MuseumLV un Kultūras centrā Grata JJ
20. septembris–12. oktobris
No 20. septembra līdz 12. oktobrim Mākslas galerijā MuseumLV un Kultūras centrā Grata JJ būs skatāma Lauras Tučas personālizstāde “Naïve”.
Naivā izstāde simbolizē to pasaules daļu, kurā māksliniece vēl meklē patvērumu un caur humoru cenšas reflektēt par mūsdienu pasaules jautājumiem, tai skaitā iecietību, terapiju, ilgtermiņa domāšanu un sabiedrībā uzstādītiem standartiem. Te grāmatu, filmu, multfilmu tēli sajaucas ar humoristiskiem sižetiem, lai skaidrāk paskaidrotu autores vērtību sistēmu. “Viss, kas veidojis mani kā būtni, ir šeit.” Katrai paaudzei ir sava pieredze un atmiņas, kas sākotnēji to ir veidojis – kaut kas kolektīvi pazīstams un sirdij tuvs.
Mani vienaudži bieži smīn, kad es aizrautīgi stāstu, kā jūsmoju, piemēram, par kādu multfilmu, taču tur nav ko brīnīties – tajās ir elementi, kas notur manu uzmanību un kuri man ir svarīgi. Tur ir skaistas vizualizācijas, aktiermeistarība, sižetiskā līnija, dažādas vērtības, nostaļģija; cilvēki ir pavadījuši ilgas darba stundas, lai radītu tās. Caur šiem skaistajiem cilvēku radītajiem darbiem es smeļos iedvesmu un rodu arī spēku dzīvot naivi šai dažreiz ne tik vienkāršajā pasaulē. Caur stāstiem mēs iepazīstam pasauli un veidojam savu vērtību sistēmu. Vizuālā māksla, tāpat kā jebkura māksla, ir interpretējama, taču tai jebkurā gadījumā ir ideja un stāsts, kas to paspilgtina. Pat, ja mākslinieks izvēlas nerunāt par savu mākslas darbu, par to kādā mirklī runās citi. Māksla ir veids, kā mēs komunicējam, apmaināmies ar idejām un uzdrošināmies domāt. Tieši kultūra ir spēcīgs instruments valsts veidošanā.” Arī Lauras Tučas gleznās liela loma ir ne tikai vizuālajam, bet arī gleznas sižetiskajai līnijai. Katrs darbs ir kā atsevišķa filma. Izstādē tiks atskaņots Lauras Tučas skaņdarbs Who am I?, kas kā performance tika veidota galerijā MuseumLV šī gada martā.
Mākslas galerija MuseumLV un Kultūras centrs Grata JJ
Andreja Pumpura iela 2, Rīga
Artūra Bērziņa personālizstāde “Himēras”
Mākslas galerijā MuseumLV un Kultūras centrā Grata JJ
20. septembris–7. novembris
Spriedums. Koks, audekls, rastra grafika, druka. 2024
No 20. septembra līdz 7. novembrim Mākslas galerijā MuseumLV un Kultūras centrā Grata JJ būs skatāma Artūra Bērziņa personālizstāde “Himēras”. Izstādes tēma – atcilvēciskošanās. Ne t.s. dehumanizācijas izpratnē, bet kā morālo īpašību, humānisma sabrukums sabiedrībā, iestājoties post-demokrātijas laikmetam. “Himēras” ir par tā saukto “jauno cilvēku” veidošanu, kā tas jau ir noticis iepriekšējos lielajos sociālajos projektos. Piemēram, kā tika audzināts “padomju cilvēks” ar noteiktu vērtību sistēmu un pasaules uztveri. Bet vai bija tik dīvaini sociālie eksperimenti, kuru liecinieki mēs esam tagad? Šodienas propagandas tehnoloģijas dažādās pasaules malās rāda fantastiskus rezultātus cilvēku pārvēršanā par kaut ko tik grotesku. Pārspīlēti-burtiski tas ir attēlots caur antropomorfiem radījumiem, kuri inženieru un kādas elitāras sabiedrības locekļu uzraudzībā kolbās un citās ierīcēs tiek audzēti vai pārveidoti. “Jaunie cilvēki”, kuriem redzami citu būtņu anatomijas piejaukumi – tritons, sfinksa, kentaurīda. Tāpat kā antīkajā mitoloģijā Himēra bija radījums, kas apvienoja sevī lauvu, kazu un čūsku, bioloģijā ar šo vārdu apzīmē organismus, kas sastāv no ģenētiski dažādām šūnām. Zooloģijā himēras sauc par organismiem, kuru šūnas nāk no divām vai vairāk zigotām. Papildus tam ir arī “dieva no mašīnas” dzimšanas tēls. Māksliniekam patīk konotācija ar biežāk sastopamo šī vārda nozīmi – ikdienā himēru sauc par kaut ko nepamatotu – utopisku, nerealizējamu ideju, izdomājumu. Izstāde sastāvēs no asamblāžām, gaismu kastēm, instalācijas un video projekcijām.
Šī jau ir trešā Artūra Bērziņa personālizstāde galerijā MuseumLV.
Mākslas galerija MuseumLV un Kultūras centrs Grata JJ
Andreja Pumpura iela 2, Rīga
Izstāde “BINDE 100–10”
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
21. septembris,2024–19. janvāris, 2025
Gunārs Binde. Pašportrets. 1977
Svinot leģendārā latviešu fotogrāfa Gunāra Bindes 90. jubileju, no 2024. gada 21. septembra līdz 2025. gada 19. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs ciklā “Paaudze” norisināsies viņa personālizstāde “BINDE 100–10”.
Gunārs Binde (1933) savas 67 gadus ilgās fotokarjeras laikā guvis gan vietēju, gan starptautisku atzinību, par darbiem izpelnoties desmitiem godalgu ārvalstu fotomākslas salonos. Izstāde “BINDE 100–10” atspoguļo mākslinieka ceļu uz un cauri šiem panākumiem, veidojot metaforisku dienasgrāmatu par nozīmīgākajiem notikumiem, tēmām un cilvēkiem. Ekspozīcijas vizuālo piedzīvojumu caurvij Bindes personiskās refleksijas par redzamo kā tekstuālā, tā audiālā formātā.
Atskatoties uz mākslinieka pirmsākumiem, svarīgu lomu spēlējis tēva lēmums pieteikt Gunāru Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, lai mācītos elektrotehniķa arodu. Tas pavēra fotomākslinieka ceļu mūža garai mīlestībai pret gaismu, kas sākumā viņu aizveda uz teātri. Tieši tur Binde kā gaismotājs apguva gaismas mākslu, kā pats min topošajā grāmatā, kļūstot par “gaismas meistaru”. Teātris saveda Gunāru Bindi kopā ar inscenējumu fotogrāfijas radīšanas biedru, mākslinieku un scenogrāfu Arnoldu Plaudi, bet gandrīz 30 gadus vēlāk – ar mūzu un sievu Tatjanu, ar ko kopā apmānīja gravitāti sērijā “Lidojums” (1992).
Teātrī Binde izkopa smalko gaismēnu principu rokrakstu, kļūstot atpazīstams galvenokārt ar savām melnbaltajām fotogrāfijām, no kurām īpašu ievērību guvušas akta žanra fotogrāfijas. Neatkarīgi no žanra, krāsas vai tēmas Bindem fotogrāfiju par mākslu padara mākslas tēla radīšana. Autors uzsver: “Attēlā ne vienmēr ir tēls. Tēls ir tas, kas tevi ietekmē, padara dullu, tu reibsti, pārdzīvo. Tas ir vispārinājums, kas attiecas uz kaut ko būtisku, to nevar konkretizēt.”
Sākot ar 20. gadsimta 60. gadu beigām, Baltijas fotogrāfiem bija raksturīgi stilistiski spēlēties ar poētiski romantisku atmosfēru, veidojot simboliskus tēlus, pārnestu nozīmju un iekšējās emociju pasaules analoģijas. Tās Binde pētījis pašportretu sērijās. Savstarpējo attiecību problemātika daudzpusīgi atspoguļota plašajā, bet, kā autors uzsver, vēl nepabeigtajā ciklā “Vīrietis un Sieviete”. Savukārt slavenajā Eduarda Smiļģa portretā (1965) mākslinieks centās panākt veca cilvēka mūža nogales traģiskumu.
Pagājušā gadsimta fotoattēlu viens no būtiskākajiem tapšanas momentiem risinājās fotolaboratorijā – izstādē bagātīgi pārstāvētas sarežģītu eksperimentu ceļā veidotas kompozīcijas, atklājot dažādas unikālas tehnikas, kā arī analogās fotogrāfijas attīstīšanas procesā radītos brīnumus un nejaušības.
Izstādē “BINDE 100–10” nekad neredzētais mijas ar sen aizmirsto; estētisko pieredzi paspilgtina pārdomāta scenogrāfija un speciāli komponēts muzikālais pavadījums, kas ataino mākslinieka nebeidzamo radošumu.
Līdz ar izstādi klajā nāk līdz šim apjomīgākā Gunāra Bindes foto grāmata, kas satur meistara daiļrades galveno tēmu apkopojumu un izceļ notikumus, stāstus un cilvēkus, ar kuriem mijās viņa mākslinieciskie ceļi.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Jaņa Rozentāla laukums 1, Rīga
Inga Melderes un Luīzes Nežbertes kopizstāde “Saulstāves”
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
21. septembris–17. novembris
Inga Meldere un Luīze Nežberte, 2024. Publicitātes attēls
No 21. septembra līdz 17. novembrim Kim? Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāms īpašs kopdarbs – Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes veidota telpiska instalācija “Saulstāves”, kas aptver abu mākslinieču jaunradītus, kā arī Latvijā iepriekš neeksponētus darbus. Izstādes platībā iekļautas vairākas darbu sērijas: skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. Šīs darbu sērijas veido dialogu starp divu dažādu paaudžu mākslinieču praksēm, kurās atbalsojas naratīva atdzimšana vizuālajā mākslā, ētiskumā sakņota pieeja pret matēriju un cieņa pret pagātnes liecībām.
Izstādes tapšanas ieskaņā Meldere un Nežberte pievērsās arhitektūras mantojuma apzināšanai, kas izriet no latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888–1983) darbības. Kundziņa unikālais veikums, pētot un nākamajām paaudzēm saglabājot būtiskus arhitektūras elementus, piemēram, 18. gs. Latvijas koka arhitektūras t.s. “sauļotās” kolonnas, ir saistošs kā vēsturiski nozīmīgi formāli vingrinājumi, kuri turklāt paver ceļu paralēļu meklējumiem, pielīdzinājumam un kontekstualizēšanai ar līdzīga reģistra “ideju laukiem”, kādi redzami, piemēram, modernisma mākslinieka Konstantīna Brankuša (1876–1957) “Bezgalīgajā kolonnā”.
Individuālajā radošajā darbībā Melderi nodarbina abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi – “rokas vingrinājumi”, kas balstīti uz ikdienas rutīnā novēroto, lasīto vai viedtālrunī fiksēto. Atsauces uz iepriekš praktizēto tiek vizuāli interpretētas: parafrāzētas un pietuvinātas šķietami atpazīstamu objektu vai būtņu fragmentu skicējumos eļļā uz papīra. Drukātas uz audekla un iemiesotas telpiskās instalācijās, šīs atsauces uzbur dažāda rakstura sirreālas situācijas. Izmantojot starpdisciplināras, novatoriskas, un spekulatīvas pieejas, kuras aizgūtas no izglītības glezniecības konservācijā un laikmetīgajā mākslā, Meldere iedziļinās nepastāvības izsekošanā un jautājumos, kuri skar sociālo vēsturi, autentiskumu un mikrovēstures.
Savukārt Nežberte izstādē iekļautajā darbu sērijā turpina idejisko vadlīniju par vernakulārās arhitektūras formām, veidojot skulptūras. Tās ir no modulāriem elementiem kopā likti, kolonnām līdzīgi vertikāli stāvi, kuru elementu forma aizgūta no Kundziņa izstrādātajām skicēm 1926. gada Dziesmu svētku estrādei, kā arī stilizēti replicējot pirmā valsts aizsargātā kultūras pieminekļa – Brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē – kolonnas. Organiski integrējot tēlniecību, attēlu veidošanu un tekstu, izstādei īpaši veidoto metālisko objektu karkasi atsedz Nežbertes aizraušanos ar kolekcionēšanas, citēšanas un kolāžas tehnikām. Formālie eksperimenti ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā tālāk pārcelti ekspozīciju pavadošajā zīnā, kurā apvienojas vizuāli un tekstuāli iedvesmas un pētniecības citāti, kā arī dzejnieka Raimonda Ķirķa jaunradīta literāra pasāža.
Izvēršot līdzdarbības prakses, autorības un viena mākslinieka figūras autoritātes izvaicāšanu, izstādes ietvaros veidots kolektīvs kopdarbs – telpiska smilšu instalācija jeb “pigmenta istaba”, kuras veidošanā iesaistītas mākslinieces Ieva Putniņa un Elīna Vītola. Autores izmanto dabīgo krāsu pigmentu ieguves metodi no vietējiem augiem, piemēram, no vīgriezes, pelašķa, pļavas nārbuļa, mellenēm, smiltsērkšķiem, bērziem un uzliek tos uz baltā smilšu “audekla”, tādējādi paplašinot glezniecības tēlainības robežas un iezīmējot Latvijas un Baltijas floras devumu.
Kā mākslinieciski jutīgs un tonāli bagāts uzvedums Melderes un Nežbertes “Saulstāves” pieskaras arī ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās ilgtspējas aspektiem. Reflektējot par simbiocēnas jeb domām par cilvēku ne no cilvēkcentriskās apziņas pieteiktā potenciāla, izstāde izgaismo nepieciešamību risināt haosa un nemitīgu pārmaiņu raisītās atrunas nolūkā no jauna iedēstīt (sevī) empātiju pret cilvēces un dabas savstarpējām attiecībām.
Izstādes kuratore ir Zane Onckule.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Sporta iela 2-1K, Rīga
Izstāde “Dieva buča. Boriss Bērziņš un Georgs Barkāns. Darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas”
Koncertzāle “Cēsis” Mākslas galerijā
21. septembris–18. novembris
Koncertzāles “Cēsis” radošajā darbības desmito jubilejas sezonu atzīmējot, no 21. septembra līdz18. novembrim koncertzāles Mākslas galerijā būs skatāma izstāde “Dieva buča”, kur gaidāma divu izcilu 20. gs. otrās puses mākslinieku darbu izlase no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja kolekcijas: Boriss Bērziņš (1930–2002) – glezniecība, Georgs Barkāns (1925–2010) – tekstīlijas.
Abi mākslinieki izceļas ar savu ļoti personīgo rokrakstu un spēju pārkāpt tradicionālās robežas laikā, kad mākslā valdīja sociālais reālisms. Viņu radošais mantojums ir latviešu mākslas nezūdoša vērtība. Savā daiļradē autori iedvesmu smēlās kā no mākslas vēstures klasiķiem, tā arī no dabas un sadzīves norišu vērojumiem, spējot vispārināt savu redzējumu līdz episki simboliskām vērtībām. Vēl viņus vieno maģiski zeltaina krāsu palete un jūtīga dažādu faktūru interpretācija.
Izstādes nosaukums aizgūts no Laimas Slavas grāmatas par Borisu Bērziņu “Dieva buča” (Rīga, Jumava, 2000), kas raksturo radošas personības gara brīvību un svētību.
Izstādes kuratore ir mākslas zinātniece Inese Baranovska.
Koncertzāle “Cēsis”
Raunas iela 12, Cēsis
Arta Zvirgzdiņa izstāde “Kaltes un citas būves”
mākslas galerijā “Bazar’t”
līdz 29. septembrim
Līdz 29. septembrim mākslas galerijā “Bazar’t” skatāma Arta Zvirgzdiņa izstāde “Kaltes un citas būves”, kurā redzamas gan autora gleznotās kolhozu perioda graudu kaltes, gan darbi, kas rāda arī citu arhitektūru.
Graudu kaltes ir viens no Latvijas lauku ainavas elementiem, – industriālas, tehniskas būves, ko nav pieņemts uzskatīt par arhitektūru. Izstarojot utilitāru funkcionalitāti un efektivitāti, lielās kolhozu graudu kaltes līdzīgi rūpnīcu būves pauda industriālās revolūcijas laikmeta tehnoloģisko progresu, un reprezentēja Latvijas lauku modernizācijas centienus un produktīvisma garu. Kaut arī kalšu kompleksus veido itin kā vieni un tie paši elementi, kas atkārtojas, – graudu ventilācijas un glabāšanas torņi, iekraušanas tvertnes, kurtuves, elevatoru un transportieru caurules, un to visu parasti nosedz vienkārši divslīpju jumti, aptver tādas vai citādas sienas, tomēr šo elementu konfigurācijas, apjomu kārtojumi, senāku būvju klātbūtne, plus dzīves laikā iegūtās piebūves un izbūves katru kalti vērš citādu, individuālu. Papildus izteiksmīgumu piedod vecuma patina, jo vairums no šīm struktūrām ir būvētas pirms 40 - 50 un vairāk gadiem. Ierobežotā materiālu palete rāda bagātīgas faktūras, ko veido novecējis koks, betons, silikātķieģeļu mūris, skārds, asbestcements un sarūsējušais metāls.
Artis Zvirgzdiņš gleznošanai pievērsies pirms pusotra gada un jau no sākuma viena no viņa gleznu tēmām bija kolhozu laikmeta graudu kaltes, kam pilnībā bija veltīta viņa iepriekšējā izstāde Arhitektu namā pavasarī. Savās gleznās viņš kaltes tēlu estetizē, vispārina, parādot to kā savdabīgu, cita veida modernisma industriālās arhitektūras mantojumu, uzsverot šo struktūru monumentālo ekspresiju, tomēr reizē, – tiecoties notvert katras būves individuālo portretu un raksturīgās iezīmes. Savukārt apkārtējā ainava nereti tiek konceptualizēta līdz abstraktām plaknēm. Gleznas ir turpinājums un rezultāts autora daudzu gadu klejojumiem pa Latviju, iepazīstot dažādu laikmetu kultūras mantojumu un ainavas, tostarp – jau vairākus desmitus gadu fotografējot arī kolhozu kaltes.
Papildus tam izstādē skatāmi arī mazformāta darbi, ko var uztvert kā kaut ko starp arhitektūras zīmējumu, ceļojuma skici un gleznojumu. Šai formā attēlotas gan dažas kaltes, gan arī cita arhitektūra, – piemēram, Raunas baznīca, starpkaru perioda pasta ēka vai – rakstnieka Kārļa Skalbes “Saulrietu” mājas Vecpiebalgā.
Mākslas galerija “Bazar’t”
T/c “Mols” 2. stāvs, Krasta iela 46, Rīga
Agneses Kurzemnieces izstāde “Koku skaitītājas mežonīgā dzīve”
mākslas galerijā “Bazar’t”
līdz 29. septembrim
Līdz 29. septembrim mākslas galerijā “Bazar’t” skatāma Agnese Kurzemniece izstāde “Koku skaitītājas mežonīgā dzīve”.
“Mežs manā DNS ir ieaudzis dziļi. Neskaitāmas stundas esmu tur pavadījusi, katrā gadalaikā un dažādās diennakts stundās. Bērnībā tur kāpu kokos, jaunībā meklēju iedvesmu, un vēl tagad tur atrodu mieru.Tur dzimst manas idejas, tur mani apņem smaržas, gaismas spēles un krāsu maģija. Kā teicis kāds gudrs vīrs, mežs ir Dieva katedrāle.
Izstadē esmu apkopojusi gleznas, kurās mežs ir attēlots visdažādākajos veidos – gan kā galvenais varonis, gan kā fons citiem stāstiem. Starp tām gan vecākas, man mīļas gleznas, kā “Ikdienas laimes deva” un dažas no “Meža meiteņu” sērijas, gan arī pavisam jaunas, šīs vasaras meža tēmas interpretācijas,” stāsta māksliniece.
Savu māksliniecisko ideju realizēšanai Agnese Kurzemniece tiecās eksperimentēt un variēt ar vairākiem medijiem, galvenokārt grafikas tehnikām, zīmējumu un stjāglezniecību. Ilgstoši darbojas arī kā grafiskā dizainere gan digitālajām platformām, gan drukātajiem medijiem. Pēdējos gados aktīvi pievērsusies akrila glezniecībai, tiecoties gleznās attīstīt savos grafikas darbos iesāktās tēmas, kuros vadošais izziņas motīvs un tēlojošais subjekts ir mūžam mainīgā sieviete, viņas attiecības ar pasauli. Balstoties savu studiju un pētniecības pieredzē, viņa savās gleznās aplūko arī mājas jēdziena tēmu un pievēršas ainavai kā konceptuālam tēlam.
Mākslas galerija “Bazar’t”, t/c “Mols” 2. stāvs
Krasta iela 46, Rīga
Anitras Bērziņas darbi grupas izstādē “Sieviešu dumpis (Rivolta Femminile)”
San Domeniko klosterī / Sicīlijas pilsētā Trapani
līdz 30. septembrim
Sicīlijas pilsētā Trapani San Domeniko klosterī līdz 30. septembrim skatāma kritiķes Andas Kļaviņas kūrētā izstāde “Sieviešu dumpis (Rivolta Femminile)”. Tajā piedalās 14 mākslinieces, tajā skaitā Anitra Bērziņa, kura ir pavadījusi trīs mēnešus mākslas rezidencē Sicīlijā. Izstādes apakšnosaukums ir “Sievietes subjektivitāte Sicīlijas laikmetīgajā mākslā”. Atsaucoties uz Trapani dzimušās abstrakcionisma mākslinieces un feministes Karlas Akardī kopā ar Karlu Lonzī 1970. gadā sarakstīto manifestu Rivolta Femminile, kas aicināja uz radikālu pašatklāsmi, izstāde piedāvā sievietes pasaules uztveri šodien. Instalācijās, gleznās un video darbos mākslinieces runā par seksuālas dabas traumām, fiziskiem defektiem, aborta un bērna atņemšanas pieredzēm, vēlēšanos pacelties virs ikdienas rūpēm un brīvu savas “nestandarta” seksualitātes ekspresiju. Izstāde tika atklāta ar jaudīgu latviešu mākslinieces Anitras Bērziņas performanci “Sāpes beidzas te!”, kas papildināja tāda paša nosaukuma instalāciju. “Izstāde ir neērta tēmas tiešajā tvērumā un eklektiska mākslinieču izvēlē, tomēr svarīga un skaista te paustajā ievainojamībā un radikālumā,” stāsta kuratore Anda Klaviņa.
Izstādē piedalās mākslinieces: Ilaria Facci, Giovanna Scarcella, Angela Trapani, Erika Montagna, Anitra Berzina, Piera Campo, Savior Lunastorta, Helena Grompone, Giovanna Miceli, Joetta Savona, Francesca Scalisi, Elena Alaimo, Rita Ernst, Valeria Arneodo.
“Sieviešu dumpis (Rivolta Femminile)”
Agnijas Ģērmanes personālizstāde “Saules vannas”
Kultūras centrā “Imanta”
līdz 13. oktobrim
Līdz 13. oktobrim kultūras centrā “Imanta” skatāma Agnijas Ģērmanes izstāde “Saules vannas”. Izstādes tematiskais loks ietver iegrimšanu, atslābšanu, ķermeņa baudu un enerģijas apmaiņu. Arī transformāciju kā ļaušanos dziedinošai terapijai, kas spēj izmainīt reakcijas apziņā un zemapziņā, atjaunot iekšējo mieru un pārliecību.
Agnijas Ģērmanes jaunākie darbi ir turpinājums gleznu ciklam “Dubļu terapija”, kas gleznoti, domājot par dažādām ķermeņa un dzīves pieredzēm – smagām un netīrām, bet ārstējošām un attīrošām – vecā atmiršanu un jaunā sākumu. Autore atgriezusies pie figūru gleznošanas, sižetiskām kompozīcijām, izmantojot par modeļiem gan tuvus cilvēkus, gan nejauši ievērotus tipāžus.
Otra tēma, kas parādās mākslinieces darbos un ir nesaraujami saistīta ar iepriekšējo, ir Latvijas meži un purvi, zeme, ainava – vietas, kur gūt dziedinošās bagātības, smelties spēkus, atgriezties līdzsvarā, sajusties kā daļai no veselā. Izstādē būs eksponēti pēdējo gadu darbi, kas sasaucas ar tēmu par dabas un cilvēka mijiedarbību.
“Glezniecība ir mans pieejamākais instruments, kurā visintensīvāk izjust dzīvi un esības prieku. Spēku un enerģiju, ko dod saule, zeme un cilvēka neskarta daba, viskoncentrētāk uzņemu gleznojot dabā – tās ir manas saules vannas. Tālab ainavas bieži parādās manos darbos, un tās papildinās arī šo ekspozīciju,” par izstādi stāsta māksliniece Agnija Ģērmane.
Kultūras centrs “Imanta”
Anniņmuižas bulvāris 29, Rīga
Rotko muzeja krājuma izstāde “Rotko atspulgi”
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā
līdz 27. oktobrim
Māris Upzars. Labrīt, tagadne! (2014). Audekls, eļļa. 170 × 120 cm. Rotko muzeja krājums
Līdz 27. oktobrim Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālē skatāma Rotko muzeja krājuma izstāde “Rotko atspulgi”.
Izstāde “Rotko atspulgi” tver Marka Rotko abstraktā ekspresionisma atbalsis mūsdienu mākslā. Eksponētie darbi tapuši, šodienas autoriem iedvesmojoties leģendārā mākslinieka daiļradē. Darbu izlase atklāj, kā Rotko klasiskā perioda krāsu laukumu kompozīcijas, kuru atšķirības zīme ir spēja raisīt spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu, turpina rezonēt divdesmit pirmā gadsimta mākslinieku radošajos meklējumos. Vienlaikus tiek meklētas paralēles ar Rotko sirreālisma periodā tapušiem mākslas darbiem, kuros dominē antīko traģēdiju tēli un līdzības.
Izstādē aplūkojami divdesmit autoru darbi glezniecības un grafikas medijā no Rotko muzeja krājuma. Pārstāvētie autori no Latvijas un ārvalstīm piedāvā šodienīgas interpretācijas par Marka Rotko māksliniecisko valodu, pievēršoties tādām pārlaicīgām un universālām tēmām kā krāsu psiholoģija, garīgums, cilvēka eksistence un attiecības ar pasauli.
“Rotko atspulgi” nav tikai veltījums divdesmitā gadsimta mākslas ģēnija radošajam mantojumam un viņa radītā glezniecības stila paliekošajai ietekmei. Tas ir aicinājums uz dialogu par abstraktā ekspresionisma aktualitāti un spēju uzrunāt skatītāju šodienas trauksmainajā un stimuliem pārsātinātajā pasaulē.
Izstādē pārstāvētie mākslinieki: Sigita Daugule, Laima Eglīte, Edvards Grūbe, Silva Linarte, Madara Neikena, Zigurts Poļikovs, Māris Upzars (Latvija), Barbara Gaile (Latvija, Francija), Žanete Jasaitīte-Besonova (Lietuva), Magdalena Dominika Gžimska, Džoanna Potla, Jans Niksinskis (Polija), Nataļja Demšova, Leonīds Medvedskis (Baltkrievija), Natālija Založnaja (Beļģija), Petra Heitketere, Arvīds Bekers, Martins Fosvinkels (Vācija), Mario Estevess (Lielbritānija), Džordžs Mērtens (Nīderlande).
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs
Skolas iela 8, Madona
Ingas Jaunzemes izstāde “Gaismas upe”
LNVM Dauderu nodaļā
līdz 27. oktobrim
Līdz 27. oktobrim LNVM Dauderu nodaļā skatāma stikla mākslinieces Ingas Jaunzemes darbu izstādi “Gaismas upe”.
Stikla darbu izstāde veltīta mākslinieces vecvecāku dzimtajai pusei Zaļmuižai Krāslavas novadā, kur viņa pavadījusi bērnības vasaras un aizvien jūtas piederīga. Tur iepazīts dabas spēks, iemantota pietāte pret dzīvo radību, vidi un darbu. Inga Jaunzeme atklāj, ka laukos reiz viss šķitis brīnumains, tieši tur uzsūktā saules gaisma, harmonija un mīlestība pēc gadiem vērsta mākslas valodā. Cilvēka iekšējo būtību viņa savos darbos ataino kā gaismas plūdumu, kas vienots ar visa dzīvā pirmsākumiem un kam sekojot var kļūt stiprāks un dvēseliski tīrāks.
Izstādei Dauderos atlasīti Čehijā un Rumānijā, kā arī Latvijā veidoti stikla darbi ar personisku saturu, kas nolasāms jau nosaukumos: “Vecāsmātes tautasdziesma”, “Strauja, strauja upe tecēj’”, “Leduspuķes noslēpums”, “Ziemassvētku sniegpārsliņa”, pašportrets “Rudens vējā”, “Laimes putns”, “Spēka vieta”, “Labā un ļaunā ābols”, “Atmiņas par Baltijas jūras šļakatām”, “Lūpas” u.c.
Māksliniece pārvalda dažādas stikla apstrādes tehnikas, tāpēc izstādē skatāmi gan darbi ar stikla virsmā veiktiem gravējumiem, gan pūstā un kausētā stikla darbi, gan no atsevišķiem stikla gabaliņiem sakausētas mozaīkas. Dažkārt viena tēma izstrādāta vairākās stikla mākslas tehnikās. Formas ziņā māksliniecei saistoši ir ģeometriskie elementi un to dinamika, virzība, raksturs. Īpaši Inga Jaunzeme uzsver, ka savos darbos seko dzīvības līnijai, ko simbolizē upe, bet tiklab sirds kardiogramma, kas nekad nav taisna, bet ar kritumiem un pacēlumiem – līdzīgi cilvēka dzīvei.
LNVM Dauderu nodaļa
Zāģeru iela 7, Sarkandaugava
Maijas Purgailes izstāde “Laika rites ritumā”
Mencendorfa namā
līdz 2. novembrim
Līdz 2. novembrim Mencendorfa namā skatāma Maijas Purgailes izstāde “Laika rites ritumā”. “Mūsu laikmeta steidzīgajā skrējienā arvien vairāk zaudējam saikni ar lielajiem kosmiskajiem, gadalaiku, dienas un nakts un saviem iekšējiem ritmiem. Skrienot pakaļ malduguņiem, nereti nepamanām ne Jāņuguni, ne rīta saules lēktu, ne vakara atblāzmu. Pasauli uztveram tikai kā izmantojamu, izsaimniekojamu nedzīvu objektu, pēc principa – aiz mums kaut vai ūdensplūdi.
Lai nepazustu šajā neprāta haosā jārod laiks izkāpt no “vāveres riteņa” un brīdi ieklausīties un ieskatīties, ko pauž Mamma Daba, ko gadsimtiem cauri izsaka mūsu senču viedums.
Mūsu dzīve ir tikai mirklis lielajā Laika upē. Tverot mainīgos dabas ritmu momentus, varam aizdomāties par mūžīgām vērtībām, dabas procesu duālo dabu – mātišķo un vīrišķo, īslaicīgo un pārlaicīgo, gaismu un tumsu, debesīm un zemi… procesiem un personām, kas ir mūsu esības pamatā,” stāsta Maija Purgaile.
Izstādē iekļautie darbi veidoti gan tekstiltehnikās, gan gleznoti, saturam izvēloties piemērotāko tehniku, bet saturu nosakot iekšējai vajadzībai dalīties ar redzēto, ar sajusto un apzināto.
Mencendorfa nams
Grēcinieku iela 18, Rīga
Galerija “MASA studija” aicina māksliniekus piedalīties mākslas salonā “Perspektīva”
Pieteikšanās līdz 16. novembrim
Galerija MASA studija aicina māksliniekus piedalīties mākslas salonā “Perspektīva”, kas norisināsies no 2024. gada 13. decembra līdz 2025. gada 16. martam Elizabetes ielā 67.
Šī izstāde ir daļa no grupu izstāžu sērijas, kas iedvesmota no 19. gadsimta Parīzes mākslas saloniem. Līdzīgi kā iepriekšējās ekspozīcijās, arī šoreiz daudzi mākslinieki pulcēsies, lai prezentētu savus jaunākos darbus, atspoguļojot izstādes tēmu. Darbi tiks izvietoti cieši blakus, radot vienotu mākslas instalācijas iespaidu, kas veidots no dažādiem skatupunktiem.
Tēma “Perspektīva” piedāvā plašas interpretācijas iespējas – no individuālām pieredzēm līdz pārdomām par sabiedriskiem notikumiem, dažādu skatupunktu izpēti un cilvēces nākotnes prognozēšanu. Izstādes mērķis ir izcelt, kā katrs cilvēks atšķirīgi uztver notikumus un kā dažādas perspektīvas rada vairākas “patiesības.”
Māksliniekiem tiek piedāvāta vieta uz sienas (1–5 m²) vai telpā telpisku objektu izvietošanai. Ir iespēja apspriest centrālo lielāko kompozīciju ar kuratoru.
Pieteikumi dalībai jāiesniedz līdz 16. novembrim, aizpildot anketu.
Atkārtot izdota grāmata “Andris Eglītis. Gaišs, apcirsts paralelograms”
Par godu Andra Eglīša līdz šim vērienīgākās personālizstādes atklāšanai Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē atkārtoti izdota mākslinieka grāmata “Gaišs, apcirsts paralelograms”, kuru var nosaukt par procesa nogriezni vai telpu, kur sastapties ar Andra Eglīša glezniecību. Caur darbiem no pēdējos gados tapušiem gleznu cikliem un jaunradītiem tekstiem, tā ļauj pietuvoties mākslinieka attiecībām ar glezniecību, laiku, vidi un materiālu. Izdevuma veidošanas pamatā ir centieni radīt kvalitatīvi atšķirīgu laikmetīgai glezniecībai veltītu izdevumu, ko veido izvērsts vizuālais stāstījums – gan darbu reprodukcijas un radošā procesa fotomateriālu apkopojums, gan arī četru atšķirīgu autoru (kuratore Katerina Gregosa, mākslas zinātniece Elīna Sproģe, mākslinieki Ēriks Apaļais un Agnese Krivade) un formātu esejas. Tās caur sarunām, novērojumiem un vēstulēm ieskicē mākslinieka Andra Eglīša dažādos darbības saslēgšanās mirkļus.
Izdots jauns Valtera Benjamina darbu krājums “Vienvirziena iela”
Apgāda “Neputns” Eseju sērijā klajā laists jauns Rīgā mitušā 20. gadsimta filozofa un kritiķa Valtera Benjamina darbu krājums “Vienvirziena iela”, ko tulkojis un komentējis Igors Šuvajevs. Priekšvārda autors: Artis Ostups. Grāmatas redaktors un korektors: Arturs Hansons. Sērijas māksliniece: Anna Aizsilniece.
Lasītāji Valteru Benjaminu (1892–1940) pazīst galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus “Vienvirziena iela” (1928) un “Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā” (1938), mēs iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi.
“Benjamina darbu lasīšanas atslēga: tā ir spēle ar fragmentiem, tā ir spēle, kurā lasītājs ir arī autors un veido sakarības starp dažādiem novērojumiem un atziņām. Vienlaikus tā ir pavisam nopietna nodarbe, kas atklāj zudušu laiku ar savām problēmām un cerībām, kas var radīt melanholisku noskaņojumu uz vairākām dienām, ” vēsta krājuma priekšvārda autors Artis Ostups.
Krājums rosina pētīt pilsētas iekļautību dzīvē un domās, kā arī pārdomāt bērnības sabalsošanos ar turpmāko dzīvi. Darbs “Vienvirziena iela” iezīmē pagriezienu Benjamina meklējumos un veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis (1891–1979): “Šo ielu dēvē par Asjas Lācis ielu, tās vārdā, kura to kā inženiere caurlauzusi autorā.” Tas ir modernistisks veltījums, jo akcentē emociju materialitāti un robežu nojaukšanu, un tāds ir arī Benjamina teksts, kas arvien vairāk attālinās no klusās bērnības pasaules. Saskaņā ar autoru tekstam vajag veidot ielu jeb prospektu, kam visapkārt ieraugāmi tēli, nodrošinot stereoskopisku skatījumu. Savukārt teksts “Berlīnes bērnība gadsimtu mijā” ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā “Pasāžas”. Parasti Benjamina tekstā tiek izcelti šādi temati: autobiogrāfijas un vēsturiska pētījuma sasaiste, pilsētas iekļautība dzīvē, atmiņas telpiskošana un vizualizētība, mimētiskā pieredze, subjekta sairums u. tml. Vienlaikus abi teksti ir savdabīga atzīšanās mīlestībā latviešu režosorei Asjai Lācis, turklāt tekstā “Vienvirziena iela” iekļauta arī Benjamina pieredze, īslaicīgi uzturoties Rīgā – pilsētā, kam viņa dzīvē ir milzīga un joprojām nenovērtēta un neizpētīta nozīme.
Izdevums papildina apgāda “Neputns” Eseju sērijā iepriekš publicēto Benjamina darbu krājumu "Vardarbība un melanholija" (Neputns, 2020) Igora Šuvajeva tulkojumā. Benjamina saikni ar Rīgu Šuvajevs izsmeļoši aplūkojis eseju krājuma "Marginālijas" (Neputns, 2023) esejās “Benjamins un Asja” un “Benjamins Rīgā”.
