Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Paulas Zariņas-Zēmanes personālizstāde “Stāsti manās acīs”
Draakoni galerijā Tallinā
4. februāris–1. marts
Paula Zariņa-Zēmane. "Stāsti manās acīs 7". 50x40 cm, Audekls, eļļa, 2024
No 4. februāra līdz 1. martam Draakoni galerijā Tallinā būs skatāma Paulas Zariņas-Zēmanes personālizstāde “Stāsti manās acīs”. Izstādes kurators ir Pēteris Talvistu.
Paula Zariņa-Zēmane ir latviešu gleznotāja, kuras darbi aizved skatītāju sapnim līdzīgā telpā starp abstrakciju un tikai daļēji tveramu realitāti. Jau ilgstoši viņa meklē veidus, kā izteikt skatījumus un stāstus, ko uztver savām acīm, radot ēteriskas ainavas jeb “ainavu ilūzijas”, kas skatītājam nodod noteiktu emocionālu pieredzi. Šajās ainavās parādās klātbūtnes elementi: skatiens, pieskāriens, kaut kas fiziski jūtams, gaismas atspulgs. Tomēr šie elementi paliek vien kā nojauta, tie nekad neatklājās pilnībā, bet gan aicina skatītāju aktivizēt darbus caur savu interpretāciju.
Pēdejā laikā Zariņa-Zēmane ir pievērsusies keramikai, lai papildinātu savas gleznas ar papildu materialitātes devu. Rezultātā tapušie objekti atbalsojas audeklos redzamajos motīvos, šķietami apstiprinot domu, ka izstādītie darbi darbojas kā portāli uz jaunām pasaulēm.
Taču, tuvojoties tiem, skatītājs atspoguļojas glazētajā virsmā – it kā teleportācija mākslinieces pasaulē beidzot būtu notikusi.
Zariņa-Zēmane piebilst: “Es vēlos savas domas atrisināt attēlos. Šīs ir vīzijas, kas pie manis atnāk kā nākotnes mākslas darbi. Savā ziņā šie tēli darbojas kā ‘filtri’, caur kuriem cilvēki var raudzīties uz apkārtējo pasauli ar manām acīm. Es teiktu, ka visu šo procesu varētu dēvēt par sava veida ‘maģisko reālismu’.”
Draakoni galerija
Pikk 18, Tallina
Izstāde “Pastkarte Rozentālam”
Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā
5. februāris–22. jūnijs
Pastkarte ar Tegernzē pilsētas skatu. Sūtījis Jānis Baltiņš – Janim Rozentālam 1901. gada 3. augustā. RTMM 391075
No 5. februāra līdz 22. jūnijam Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā būs skatāma izstāde “Pastkarte Rozentālam”. Izstāde atspoguļo Rozentāla korespondences vizuāli daudzveidīgāko daļu – gan no tuvām un tālām Eiropas zemēm, gan arī tepat no Latvijas ceļojušas pastkartes.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vēstuļu un pastkaršu sūtīšana bija svarīgākais savstarpējās saziņas veids ar tiem, kas nebija līdzās. Nav iespējams saskaitīt, cik daudz atklātņu pasaulē ir ticis izsūtīts un saņemts. Nav iespējams arī izskaitīt, cik daudz atklātņu ir izsūtījis un saņēmis Janis Rozentāls. Līdz mūsu dienām nonākušas vairāk nekā 500 Rozentāla korespondences vienības, no kurām lielākā daļa glabājas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja Jaņa Rozentāla kolekcijā. Ir saglabājušās vēstules un atklātnes, kuras māksliniekam sūtījuši ģimenes locekļi, draugi un paziņas; bet daudz ir arī paša Rozentāla rakstītu pastkaršu, vēstuļu vai to melnrakstu. Izstādē “Pastkarte Rozentālam” ir atlasīta pavisam maza daļa no šī krājuma. Galvenokārt tās ir atklātnes, kurās rakstīto vēstījumu papildina īpašs vizuālais noformējums: dabas un pilsētas skatu, arhitektūras pieminekļu un portretu fotogrāfijas, dažādu žanru mākslas darbu reprodukcijas u.c. Tās sniedz priekšstatu par tēliem un ainām, kas šķita saistošas Rozentālam un viņa draugiem, un ir ceļojušas no dažādām Eiropas vietām: Itālijas, Francijas, Vācijas Zviedrijas, Somijas, Krievijas un, protams, Latvijas. Visvairāk atklātņu ceļo starp Latviju un Somiju, Rozentālam sarakstoties ar Elliju, kad viņa ilgāku laiku uzturas savā dzimtenē, viesojoties pie ģimenes.
Rozentāla sūtītās un saņemtās pastkartes ir nozīmīgas vēstures liecības, kas vēsta gan par Rozentāla, viņa draugu un paziņu ceļojumiem un nozīmīgiem dzīves notikumiem, gan arī par 20. gadsimta vētrainajos notikumos zaudēto 19./20. gadsimta mijas pasaules ainu.
Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs
Alberta iela 12-9, Rīga
Galerijas “Daļa laika” atklāšanas izstāde “Daļa laika”
6. februāris–7. marts
No 6. februāra līdz 7. martam Tallinas ielā 94, Grīziņkalnā ar grupas izstādi “Daļa laika” tiks atklāta jauna mākslas un dizaina galerija “Daļa laika’’. Izstāde apvienos mākslinieku Evijas Pintānes, Janas Ribkinas, Lotes Vilmas Vītiņas, Oskara Veilanda, Paula Rietuma un Zigmunda Lapsas vizuālas pārdomas par mākslas darba un laika attiecībām. Mākslinieku individuālā pieredze manifestējas metaforiski un saturiski daudzšķautņainos attēlos, kas atklāj mūsdienu mākslinieka fragmentāro un izaicinošo darba procesu, paralēli aicinot aizdomāties par katra skatītāja personiskajām “laika daļām”.
Galerija “Daļa laika” ir jauna, nekomerciāla, mākslinieku un biedrības “Neatlaidība” dibinātāju Lienes un Oskars Pavlovska vadīta galerija. Galerija sadarbosies ar māksliniekiem, dizaineriem un arhitektiem, kuri strādā ar telpas mākslas un zīmējuma vizuālo valodu. “Daļa laika” ir gan daudznozīmīga metafora un vārdu spēle, gan tieša atsauce uz ekonomisko nenoteiktību ar ko saskaras dažādu paaudžu mākslinieki, kā arī uz galerijas interešu – vizuālās mākslas, dizaina un arhitektūras līdzāspastāvēšanu vienās telpās.
Galerija “Daļa laika’’
Tallinas iela 94, Rīga
Anša Rozentāla lielformāta darbu izstāde “Skats apkārt 2.0”
teātra namā “Jūras vārti”
6. februāris–31. marts
No 6. februāra līdz 31. martam teātra nama “Jūras vārti” izstāžu zālē un galerijā būs skatāma Anša Rozentāla lielformāta darbu izstāde “Skats apkārt 2.0”.
No Latvijas mākslas klasiķa Jaņa Rozentāla trīs bērniem Latvijā turpinājies viņa dēla Miķeļa Rozentāla, nepamatoti aizmirsta mākslinieka, zars, kura atvase ir Ansis. Viņš savulaik mācījies zīmēt, izmantojot par paraugu izcilā klasiķa oriģinālus. Šobrīd Jaņa Rozentāla mazmazmazdēls ir metodiķis Latvijas Mākslas akadēmijas zīmēšanas katedrā un informācijas tehnoloģiju administrators.
Rozentāls juniors pēta ainavu žanra transformāciju caur laikmetīgās mākslas prizmu, piedāvājot vizuālu eseju par ainavas lomu mākslinieka redzējumā un tās mūžīgo, vienlaikus mainīgo būtību. Gleznās izceļas izteikta otas triepienu klātbūtne un intensīva krāsu izmantošana, kas veido dinamisku un dzīvīgu vizuālo valodu. Darbos klasiskie glezniecības elementi apvienoti ar eksperimentālām tehnikām un medijiem, radot simbolisku un emocionālu telpu. Māksla aicina skatītāju pievērst uzmanību gan plašumam, gan sīkām detaļām, sniedzot iespēju izzināt apkārtējo vidi caur jaunu skatījumu. Šie darbi ne tikai piedāvā vizuālu baudījumu, bet arī rosina dziļākas pārdomas, veicinot izpratni par ainavu glezniecību kā mākslas formu.
Teātra nams “Jūras vārti”
Karlīnes iela 40, Ventspils
Izstāde “Elpa. Дихання.Suum”
Latvijas Mākslinieku savienības galerijā
6.–28. februāris
No 6. līdz 28. februārim Latvijas Mākslinieku savienības galerijā būs skatāma izstāde “Elpa. Дихання.Suum”, kas sakrīt ar Krievijas iebrukuma Ukrainā trīs gadu robežzīmi. “Elpa. Дихання. Suum.” kuratore ir Kendija Čoja.
Fotogrāfu Andreja Strokina un Jadžimas Cukasas kopizstādē ar nosaukumu “Elpa” fotogrāfijās un atmiņās trijās valodās tiek atspoguļoti karos izdzīvojušu sieviešu stāsti, veidojot dialogu starp korejietēm, kas japāņu iebrukuma laikā 1930.–1945. gadā tika pakļautas militārai seksuālai verdzībai, un ukrainietēm, kuras aktīvi pretojas iebrukumam savā valstī. Dialoga mērķis ir iemūžināt un atspoguļot 11 sieviešu traumas un sāpes, cerības un sapņus, cīņu un apņēmību, izmisumu un optimismu.
Desmit lielformāta fotoattēlos un balss ierakstos šis intīmais un emocionālais darbs stāsta par karā izdzīvojušo sieviešu personīgo un reizēm traumatisko dzīves pieredzi, kas veido paralēles laikā - starp 20. un 21. gadsimtu un telpā – Āzijā un Eiropā, vienlaikus atspoguļojot pašu sieviešu joprojām smago situāciju.
Izstādes mērķis ir parādīt sievietes ne tikai kā karu upurus, bet arī kā personības ar saviem vārdiem, identitātēm un personīgiem stāstiem.
Ja fotogrāfa Jadžimas Cukasas veidotie korejiešu sieviešu portreti ir no sērijas “Acs pret aci” (“Face to Face”), kas sākotnēji bija izstādīta Komforta sieviešu muzejā (Museum der Trostfrauen) Berlīnē, Vācijā, tad ukraiņu sieviešu portretus, kuras pēc kara sākuma pārcēlās uz Latviju, Strokins veidojis speciāli šai izstādei.
LMS galerija
11. novembra krastmala 35, Rīga
Madaras Freidenfeldes izstāde “F/W 24/25”
LOOK! galerijā
6. februāris–1. marts
No 6. februāra līdz 1. martam LOOK! galerijā būs skatāma Madaras Freidenfeldes izstāde “F/W 24/25”.
Modes pasaules sezonalitāte, kultivētais konsūmerisms un pārprodukcija, ir centrālā tēma gleznotājas Madaras Freidenfeldes jaunākajā izstādē.
Tās nosaukums “Rudens/Ziema 2024/2025” veido atsauci uz industrijas struktūru, autortehnikā tapušo darbu kopu mudinot skatīt kā “apģērbu” kolekciju. Māksliniece, kuras radošajā darbībā jau iepriekš plaši pārstāvēts adījums, kā gleznojuma pamatni izmantojusi speciāli atlasītus, valkājamus apģērba gabalus no lietoto preču veikaliem. Tieši šādu materiālu izvēle balstīta vēlmē reflektēt par aktuālās modes izcelsmi un sekām, ko tā spēj radīt ilgtermiņā. Tāpat nozīme ir arī piemeklētajiem rakstiem un simboliem, kuri kombinācijā ar krāsu veido jaunas tekstūras un ainaviskus valdziņu reljefus.
Pati adījuma tehnika, kuras izvēle uztverama kā sava veida žests, ir tradicionāls un bieži vien par senilu uzskatīts medijs. Tā vieta kultūrā atrodama lietišķās mākslas lauciņā vai asociējama tikai un vienīgi ar apģērba amatniecību. Darbu dažādās konfigurācijas izstādes telpā rada sajūtu par realitātes deformāciju, kurā abstraktās kompozīcijas iznirst no apģērbu veidoliem, šķietami tiecoties atklāt piedzīvoto.
Madara Freidenfelde (2000) ir paplašinātās glezniecības pārstāve, kuru aizrauj mēģinājumi izvērst glezniecības definīciju, integrējot mediju tēlnieciskos tekstila bāzes objektos un nestandarta formāta adījumos.
Freidenfeldes daiļradē bieži izmantota dabas elementu reducētā ģeometrija un atsauces uz latviešu folklorā pazīstamiem dabas simboliem. Tie kombinācijā ar Madaras adītajiem audekliem, vēstī par pazemīgu, un vienlaikus mežonīgu līdzpastāvēšanu ikdienišķajā haosā. Tāpat adīšana, kā vēsturiski sievietei piedēvēta rokdarbu kategorija, māksliniecei ir veids kā lauzt ierūsējušus stereotipus un izcelt šo prasmi no vēsturisko pieņēmumu čaulas ar inovatīvu potenciālu glezniecībā.
Galerija LOOK!
Ģertrūdes iela 62a, Rīga
85. Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls
7. februārī
7. februārī jau 85. reizi notiks leģendām apvītais Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls, kura vadmotīvs šogad būs “Mākslinieka gars: Igor c’est la vie, Igor c’est l’amour”. Karnevālā akadēmijas telpas kļūst par pārsteigumiem bagātu pasauli – performances, koncerti, radošās darbnīcas un košas maskas – tas viss un vēl vairāk sagaida karnevāla dalībniekus līdz pat rītausmai!
Mistiskā persona Igors simbolizē mākslinieka radošo garu – neizsmeļamu enerģijas avotu, kas vienlaikus ir nerimstoša iedvesma un mīlestība pret mākslu un dzīvi. Karnevāla organizatori aicina, piemeklējot karnevāla masku, ļauties zemapziņā glabātai zināšanai, iedvesmojoties no vēsturiskām mākslas personībām, izcilajiem ģēnijiem vai pat bērnišķīgiem sapņu tēliem, un atklāt pašiem savu alter-ego!
Karnevāla programmā būs daudzveidīgi muzikālie priekšnesumi, tai skaitā: Evija Vēbere un Elīna Silova, Alejas, Madlēna Ūdre, Elīza Daine, Ciskudrāzējs, Pidari, KoBra, Athodi Brīnumzemē, elektra (LT), Beliva, Cronopio, Uguns, Rubulis, Mattergy, Avemaria (EE), Queer on Acid, mOZ & Herren Ivo, Sirdsapes, Inokentijs Mārpls, Edavārdi un daudzi citi. Īpašais notikums pusnaktī no 7. uz 8. februāri būs slepenās grupas uzstāšanās, kas pārsteigs daudzus.
Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas katedras studenti būs izveidojuši īpašu skatuvi deju cienītājiem. Pirmo reizi karnevāla vēsturē būs performanču un teātra skatuve, kurā norisināsies aizraujošs drag šovs “Dienas Piedāvājumā – Drag”, kurā apvienojušies drag mākslinieki: Austra, Dio de Sun, Liberty Le Tease, Cigay Rette, Emmanuele Lampá.
Ieeja karnevālā no 18 gadu vecuma. Pie ieejas tiks pārbaudīti personu apliecinoši dokumenti.
Latvijas Mākslas akadēmija
Kalpaka bulvāris 13, Rīga
MAREUNROL’S personālizstāde “Sapņu sonāte”
Čehova teātra galerijā
no 7. februāra
No 7. februāra Mihaila Čehova teātrī būs skatāma mākslinieku MAREUNROL’S personālizstāde “Sapņu sonāte”.
Sapņi ļauj mums pieredzēt to, ko neatļauj realitāte, iegūt citu skatpunktu. Kā dzirksts, impulss vai pavediens, sapnis izgaismo to, ko tiecamies apslēpt, un tādējādi piedāvā iespēju uzzināt citādi neuzzināmo. Tālab sapņos ir vērts ieklausīties.
Mihaila Čehova teātra galerija
Kaļķu iela 16, Rīga
Līgas Purmales personālizstāde “Pagājušo prieku dārzs”
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
7. februāris–10. augusts
Līga Purmale. Ziemā. 1981. Kartons, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
No 7. februāra līdz 10. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs ciklā “Paaudze” norisināsies Līgas Purmales personālizstāde “Pagājušo prieku dārzs”, kas veltīta mākslinieces piecdesmit gadus ilgajai radošajai darbībai.
Līga Purmale (1948) ir izcila latviešu gleznotāja, kuras daiļradē vērojama nemitīga formāla un tematiska attīstība. Kopš agras bērnības viņa daudz laika pavadījusi lasot un zīmējot. Tādēļ arī mātes Vallijas Purmales (kura bija zīmēšanas skolotāja Dundagas vidusskolā) iedvesmota, Līga sāka mācīties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1961–1968) un pēc tam iestājās Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā (tagad – Latvijas Mākslas akadēmija) Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā Induļa Zariņa (1929–1997) vadībā (1969–1975). Jau studiju gados Līga Purmale savu vārdu pieteica skaļi un nepārprotami. 1974. gadā kopā ar studiju un dzīvesbiedru mākslinieku Miervaldi Poli (1948) noorganizēja pirmo kopizstādi Rīgas centrālajā Poligrāfiķu klubā fotokluba “Rīga” telpās. Abi mākslinieki pirmo reizi plašākai publikai prezentēja savus fotoreālisma stilā gleznotos darbus, kļūstot par šīs tendences aizsācējiem Latvijā.
Pēc fotoreālisma perioda (1973–1976) Līga Purmale sāka gleznot apkārtējo vidi tuvplānā – interjera elementus (“Logs”, 1978) un dārza fragmentus (“Pagalma stūris ziemā”, 1977). Ar maksimālu jūtīgumu māksliniece pēta materiālo pasauli, augus, diennakts laikus un gadalaikus. Darbi ataino it kā atturīgus, bet emocionāli vērīgus nejauši ierāmētus skatus, kas vienlaikus tiecas uz realitātes dokumentēšanu un intimitāti.
20. gadsimta 80. gadu sākumā Līga Purmale pievēršas ainavas glezniecībai, vairs neveidojot tuvplānus. 1990. gados Līgu Purmali aizrauj pilsētas dzīve, tās ritmi un vide – kafejnīcas, krustojumi, gājēju pārejas, subkultūru pārstāvji, tango dejotāji, bokseri un grafiti mākslinieki.
2012. gadā radītajā darbu sērijā “Flashback” Līga Purmale atgriežas pie fotoreālisma principiem. Caur savas ģimenes prizmu autore aplūko Latvijas vēstures notikumus no 20. gadsimta sākuma līdz 1975. gadam, kad viņa uzsāka profesionālo karjeru. Iedvesmu darbiem Purmale smēlusies personīgajās atmiņās, ģimenes fotoalbumos, mājas bibliotēkas grāmatās (kurās bērnībā Līga zīmējusi uz lapu malām) un atlasītās, savam laikam raksturīgās preses fotogrāfijās. Šī piesātinātā gleznu sērija savieno pagātni un tagadni.
Vēlāk māksliniece uz brīdi atkal atgriežas pie dabas un glezno dārzā redzamos tuvplānus, atspulgus un gaismu spēles – koku lapotnes, ziedus un ogas no kukaiņa perspektīvas.
Izstāde “Pagājušo prieku dārzs” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apkopo Līgas Purmales radošo veikumu pusgadsimta periodā – no agrīnām fotoreālisma kompozīcijām līdz pat šogad tapušiem jaundarbiem.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Jaņa Rozentāla laukums 1, Rīga
Armanda Andžes izstāde “Bailes no ainavas”
ISSP Galerijā
7. februāris–18. aprīlis
No 7. februāra līdz 18. aprīlim ISSP Galerijā būs skatāma Armanda Andžes izstāde “Bailes no ainavas”, kas pievēršas Latvijas pilsētvides ikdienas ainavu mainīgajai dabai un to radītajām emocionālajām un sociālajām rezonansēm.
Izstāde pēta urbānās telpas neatrisinātos arhitektūras naratīvus, kas atklāj stāvokli starp klātbūtni un aizmirstību. Nepabeigtie būvju skeleti un izteikti monumentalizētās elites augstceltnes kļūst par pilsētvides spektrāliem artefaktiem – liecībām, kas pārsniedz sabiedrības iztēles robežas un atspoguļo ignorētās kopienas balsis. Andže izmanto dagerotīpijas un sausās stikla plates tehnikas – senus analogās fotogrāfijas paņēmienus, kas papildina izstādes tematiku. Dagerotīpija ir viena no pirmajām fotogrāfijas tehnikām, radīta 19. gadsimta sākumā. Tā izmanto sudraba pārklājumu uz vara plāksnes, veidojot unikālu attēlu, kas eksistē tikai vienā eksemplārā un ko raksturo augsta detalizācija un spoguļveida virsma. Izmantojot šīs tehnoloģijas, Andže akcentē ainavas pārejošo dabu un radītā attēla fizisko klātbūtni, kurā saduras pagātne un nākotne. Katrs izstādē redzamais attēls ir unikāls, pieejams vienā eksemplārā.
Pilsētvides estētiku veido ne tikai tās vizuālais priekšstats, bet arī sajūta, kura mūs pārņem raugoties uz jau ierastajām ikdienas ainavām. Lai arī estētiskā vērtība visbiežāk ir subjektīvs vērtējums, tā nenoliedzami atstāj nospiedumu katrā garāmgājējā. Bailes no ainavas ir Andžes refleksija par šo pieredzi, kas sakņojas gan individuālajā, gan kolektīvajā atmiņā. Izstāde pievēršas filozofiskajam baiļu konceptam, uzsverot emocionālo un psiholoģisko reakciju, kas rodas mijiedarbē ar urbāno vidi un tās estētiskajām izpausmēm. Šis koncepts izgaismo to, kā ainava, īpaši nepabeigtās pilsētas struktūras vai monumentalizētie objekti, var radīt spriedzi starp klātbūtnes sajūtu un atsvešinātību. Pilsētas ainava šajā kontekstā kalpo ne tikai kā vizuāls elements, bet arī kā telpa, kurā atklājas sabiedrības kolektīvās bailes, atmiņas un attiecības ar vidi un tās pārmaiņām.
Armands Andže (1988) ir “Baltic Analog Lab” biedrs kopš 2018. gada. Ar analogo fotogrāfiju nodarbojas jau vairāk nekā 12 gadus. Viņš pašmācības ceļā apguvis vairākas senas analogās tehnikas un pievērš īpašu uzmanību analogo materiālu ilgtspējīgai izmantošanai, meklējot veidus, kā pārstrādāt un atkārtoti lietot procesa radītos atkritumus. Izstādes kuratores: Iveta Gabaliņa un Kamilla Kūna.
ISSP Galerija
Berga Bazārs, Marijas iela 13 - K3, Rīga
Annas Ceipes personālizstāde “Atmiņaines plūdmaņas”
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
8. februāris–23. marts
No 8. februāra līdz 23. martam Kim? Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāma Annas Ceipes personālizstāde “Atmiņaines plūdmaņas”. Izstādes kuratore ir Zane Onckule.
Izstādes tematiskā reģistra pieteikšanai jāpievēršas atmiņas ainavu (memoryscapes) nojēgumam jeb tādai atmiņainei, kas ir daļa kā no reālās, sociālās, politiskās, tā arī no kultūras un individuālās atmiņas fiksējumā iztēlotas (mentālas) telpvietas. Prāta atmiņas uzkrājumos veidotās atmiņaines atsaucas uz vidi, vietu vai nevietu, kas, sevī vēl (pa)turējusi aizgājušo laikmetu liecības, savērpjas ar šodienību un tās dzīvesziņas duļķainību.
Atmiņaine dzīvo caur režīmu uzbūvētiem pieminekļiem, uz zāles stiebra vērtām mežzemenēm, kolektīvu un individuālu svētku svinēšanu, taču nīkst, kad varu nomaiņā simboli tiek nojaukti vai tradīciju praktizēšanas pārrāvumā paplēnējuši-līdz-pavisam-izdzisuši.
Atmiņas naratīva apskate cieši caurvijas Ceipes līdzšinējā mākslinieciskajā praksē, kurā apvienojas dabas un neorganisko materiālu mijiedarbē kārtotas piezīmes, to formveides kopām svārstoties starp telpiskām instalācijām un objektiem, līdz mainīgo maņu – smaržu, tausti – atmiņā aktivizējošiem, gaistošiem skultpurāliem momentiem.
“Atmiņaines plūdmaņas” tās tapšanas aizskatuvē pieskaras apgaismības perioda ideālās ainavas (picturesque) meklējumiem, apstrīdot tādu estētiku, kurā dabasskats ir augsne piktoriāli glezniecisku ainavu veidošanai. Vairs nebūdamas dabas cildenā slavinājums, šīs ainas ir sentimenta virzīts pieraksts, kas fiksēts, burtiski veroties ārā pa logu. Šajos nekritiskajos gleznainā surogātskaistuma meklējumos logs savulaik kalpojis par rāmi un robežšķirtni skatam, lai ar redzes palīdzību ārpusē tverto ievietotu iekšpusē.
Šī kustība iespaido izstādes centrālo darbu kopu – kausēta stikla ciļņus, kuri atgādina neregulāru aprišu logus un uz kuru trauslajām virsmām iegrebtajās formās slēpjas vizuālus nospiedumus atstājušas Ceipes pašas atmiņainas drupatas – no vietām, pieredzētā, sajustā. Fragmentēta, selektīva, nosacīta un abstrakta, ainava šeit ir dokuments iztēlē sasalušo atmiņu fragmentu lasījumam. Dziļi intīmi, nostalgiski un personiski, Ceipes atmiņainas “logi” ir reizē no realitātes neitralizēti, piesātinātas krāsas atbrīvoti un tik tikko kā saturiski nolasāmi; tie sniedz mājienus, ir (ie)rosinoši, bet ne didaktiski vai emocionāli daiļrunīgi.
Atmiņas izvairīgums un daudznozīmīgums, tās sazobe un rīvēšanās ar vēstures konvencionalitātēm paver lauku distancētākam skatienam uz katra paša būtību un pieredzēto. Kā svešķermeņi, uzmācīgas un pārejošas, atmiņas ir te blīvi intensīvas un klātesošas, te – atsvešinātas, spocīgas un neatpazīstamas. Tomēr vienlaicīgi ar šo katrs žests, līdz pat visparastākajam, tiek piedzīvots kā pārlaicīgas prakses rituāls atkārtojums darbības un nozīmes pirmatnējā identificēšanā. Parādoties izsekojamām pēdām, starpniecībai un laika distances attālumam, neatrodamies vairs patiesās atmiņas, bet gan fundamentālās vēstures institūcijas valgos.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Sporta iela 2, Rīga
Annas Malickas personālizstāde “Pūra lāde (((pure lady)))”
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
8. februāris–23. marts
No 8. februāra līdz 23. martam Kim? Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāma Annas Malickas personālizstāde “Pūra lāde (((pure lady)))”. Izstādes kuratore ir Anna Laganovska.
Esejā The Carrier Bag Theory of Fiction rakstniece Ursula Le Gvina spekulatīvi apraksta materiālās kultūras pirmsākumus. Pirmatnējās sabiedrības, kas pārtika pārsvarā no augu valsts produktiem, iztiku varējušas iegūt, strādājot ap piecpadsmit stundām nedēļā. Tas atļāvis daudz laika veltīt citām nodarbēm un saimnieciskām rūpēm. Savukārt tiem, kam saimniecisko rūpju bijis mazāk, bijis laiks doties medībās, mājās līdz ar medījumu pārvedot dažādus stāstus – stāstus, kuru centrā ir drosmīga varoņa piedzīvojums. Kontrastā ar maskulīno varoņa stāstu, Le Gvina iezīmē feminīno naratīva modeli, kas izriet nevis no piedzīvojuma, bet no ikdienišķās saimniekošanas un rūpēm par komūnu.
Iedvesmojoties no Virdžīnijas Vulfas, Urzula Le Gvina piedāvā varoni simboliski aizvietot ar tvertni jeb konteineri – priekšmetu, kas satur kaut ko citu. Viņa uzsver, ka tieši tvertne būtu loģiski uzskatāma par pašu pirmo kultūras ierīci – trauks pārtikas uzglabāšanai, soma, kur pārtiku vākt vai kur ielikt bērnu vākšanas laikā. Ilgi pirms ieroča jeb darbarīka, kas enerģiju vērš ārpus, tika radīts darbarīks, kas enerģiju vērš māju virzienā. Le Gvina vākšanu raksturo kā viscilvēcīgāko darbību: ielikt kaut ko, kas tev patīk – vai tādēļ, ka tas ir noderīgs, ēdams, vai skaists – somā vai grozā, vai ietīt to koka mizā vai lapā, vai matos, un pārvest to mājās, lai vēlāk izmantotu un dalītos ar citiem. Iepretim varoņa stāstam, kura centrā ir ieroči, uzbrukumi un slepkavības, tvertnes stāsta centrā ir rūpes un dzīvība. Iepretim stāstam, kura centrā ir konflikts, Le Gvina piedāvā stāstu kā somiņu, kas satur kopā dažādas lietas.
Šī tvertne, šī sievietes somiņa vai pūra lāde – konteineris, kuru staipām sev līdzi un kas ietver visus mūsu stāstus, mūsu svarīgos priekšmetus, kā arī parpalas un ķeskas – ir Annas Malickas izstādes "Pūra lāde (((pure lady)))" centrālais elements. Izvēršot ideju par pūra lādi kā simbolisku tvertni, Malickas izstāde veidota kā atmiņu telpas materializācija, kur subjektīvā pieredze savijas ar materiālo mantojumu, vernakulāra interjera iezīmes savijas ar cilvēcīgiem patvēruma meklējumiem.
Pūra lāde kā priekšmets vistiešāk saistīta sievietes dzīvi, figurējot pārejā no meitas kārtas sievas kārtā. Šajā ziņā pūra lāde ir telpa starp pagātni un nākotni. To raksturo liminalitāte – īpašība, kas atvedināta no latīņu vārda limen (latviski slieksnis), aprakstot pārejas stāvokli. Annas Malickas darbos šī liminalitāte tiek uzlūkota kā personīgu pieredzējumu kopums, no vienas puses, un vispārēju sabiedrības normu un ieražu maiņas novērojums, no otras. Sievietes tēls Malickas daiļrades kontekstā tiecas savienot tradicionālās subjektivitātes formas ar laikmetīgās pasaules tieksmēm, vēlmēm un iespējām. Mākslinieci interesē sievietes tēlu stereotipu izpēte – cimperlīgās, vējslotas, spindzeles, skuķi, mamzeles, čiepas, čixītes, saimniecības daļas vadītājas un e-zeltenes.
Viņas alter ego Otra Pussyte grib būt laba saimniece un rokdarbniece, bet arī māksliniece. Viņa meklē sapņu pili, bet ceļā viņu vajā spoks-lindraks. Malickas video darbos, kas veidoti video bloga estētikā, Otra Pussyte iemieso rotaļīgu un zināmā mērā infantilizētu sievietes tēlu, kas atgādina Veras Hitilovas varones filmā “Margrietiņas”. Iemiesojot stereotipus līdz absurdam un vadoties pēc savas fantāzijas pasaules noteikumiem, filmas galvenās varones subversīvi gūst rīcībspēju vīriešu dominētā pasaulē.
Laikmetīgās kultūras ietvaros plaši novērojama atgriešanās pie rokdarbiem kā pretošanās kapitālisma struktūrām un normām. Amatniecība, ko raksturo ilgstošs darba process un cieša saikne ar materiālu, kļūst par alternatīvu patērētāju kultūras tendencēm. Kamēr tradicionāli rokdarbu tradīcijās arīdzan meklējamas starpkultūru apmaiņas iezīmes, to pārnese lokālos materiālos un estētikas izpratnē, mūsdienu interneta kultūra paģēr ātrāku un plašāku zināšanu un prasmju apriti. Tā vietā lai simboliski saistītos ar lokālo identitāti, kā ierasts tos vēsturiski uzlūkot, rokdarbu izstrādājumi laikmetīgajā kultūrā ir saistīti ar postnacionālām, hibrīdām kultūras tendencēm.
Pūru, kas Latvijas materiālās kultūras kontekstā saistīts galvenokārt ar koka lādēm vai tīnēm un tekstila izstrādājumiem, Annas Malickas interpretācijā raksturo tradicionālo tehniku netradicionāls lietojums. Pūra lādē atrodamie tekstila darbi iemieso atmiņu un identitāti; tie saistīti ar mājām un māju veidošanu. Tekstils ir ķermenim tuvs materiāls. Tas paslēpj, izceļ, apklāj, iespīlē, rotā, pasargā, sasilda, nosusina, un daudzos citos veidos darbojas simbiozē ar ķermeni. Tekstila elementi, kas tradicionāli lietoti iekštelpu rotāšanai, izstādes “Pūra lāde (((pure lady)))” ietvaros šo funkcionalitāti saglabā, rotājot telpisku instalāciju, kas veidota kā iedomu vai atmiņu telpas atveidojums.
Ar šo izstādi māksliniece turpina uNrEaL EsTaTe Aģentūras tematiku savas prakses ietvaros, pozicionējot instalāciju telpā kā infrastruktūru, kas savieno reālo ar nereālo.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Sporta iela 2, Rīga
Frančeskas Kirkes izstāde “Blue”
Galerijā “Bastejs”
No 8. februāra
No 8. februāra galerijā “Bastejs” būs skatāma Frančeskas Kirkes izstāde “Blue”.
“Mēs esam atkarīgi no debesīm. Vizuāli, psiholoģiski, metereoloģiski...
Debess( debess jums) veido mūsu noskaņojumu, mūsu ikdiena ir pakārtota procesiem virs galvām, un tas mūs vieno. Vizuālam māksliniekam gaisma ir tikpat svarīga kā gaiss. Un debess jums, līdzīgi kā horizonta līnija, ir atskaites punkts vizuāli un filozofiski...
Šo darbu ciklu es gribētu dēvēt par pozitīvi naivu(man, postmodernistam, figuratīvistam un melna humora un dramatisku sižetu radītājam)
Zilās krāsas stāsts turpinās kopš Ēģiptes un senās Romas zilās krāsas nozīmes un lietojuma, caur viduslaikiem , pie Madonnas zilā apmetņa, līdz mūsdienu ANO un Eiropas Savienības karogiem un BLUESKY... Apbrīnojami ietilpīgais BLUE, kas ir viena no RYB krāsu modeļa.
Termins ZILS apzīmē krāsu , ko uztver redze, novērojot gaismu ar dominējošu viļņu garumu. Spektrālās koordinātes: Viļņa garums 450-495nm. Biežums 670-610 TH2
Daudzu gadu garumā vērojot debesis Latvijā un ārpus, salīdzinot līdzīgo un atšķirīgo, es atrodu apstiprinājumu manis gleznotajiem debess fragmentiem dažādu gadu darbos,
Šogad man likās noderīgi šos BLUE fragmentus apvienot ciklā un izstādīt Jūrmalā, Priedainē, galerijā “Bastejs”, paturot prātā Jūrmalas Zilo karogu, kā vēlējumu 2025. gadam. Klāt pievienotas sentences un dzejas fragmenti apstiprina visus vienojošo ilgošanos un atkarību no debessjuma.
Papildinot angļu valodā, man patīk termins “Longing for blue”. “Blue is the colour of longing for the distances you never arrive.” Feeling blue is an idiom, that describes the experience of sadness or melancholy. It is a poetic and succent way to communicate feeling. Blue represents introspective journeys and symbolizes wisdom and depth of understanding,” stāsta Frančeska Kirke.
Galerija “Bastejs”
Skultes iela 10, Priedaine, Jūrmala
Gitas Šmites izstāde “Laimes krekliņā”
kultūrtelpā OLA
8. februāris–30. aprīlis
No 8. februāra līdz 30. aprīlim kultūrtelpā OLA būs skatāma Gitas Šmites izstāde “Laimes krekliņā”, kas ir dziļi personisks un emocionāli piesātināts stāsts par ģimeni, mājām un dzimtas saitēm. Izstādes centrālais tēls – mazs balts lina krekliņš – ir mākslinieces bērnības simbols, ko viņas mamma šuvusi, gaidot viņu piedzimstam. Šis laimes krekliņš kļuvis par galveno iedvesmas avotu lielformāta gleznām, kurās caurvijas koks, ainava, ligzda un krekls.
Gitas Šmites glezniecība apvieno izteiksmīgu krāsu slāņainību ar niansētu detalizāciju. Viņas darbi runā par dzīves esenci – par zemi, mājām un saitēm, kas vieno cilvēkus cauri paaudzēm. Slāņainie krāsu klājumi, kuros atklājas ligzdas zaru smalkums, ozola vainaga spēks un lina krekliņa pavedieni, rada klusas, taču spēcīgas pārdomas par cilvēka saikni ar savām saknēm. Šie darbi ietver dziļu emocionālu spēku, aicina skatītāju apstāties un piedzīvot savu stāstu caur mākslas prizmu.
Izstāde ir mākslinieces veltījums viņas mammai, kura bija viņas pirmais un nozīmīgākais iedvesmas avots. “Šis mazais krekliņš, ko mana mamma šuva, gaidot mani piedzimstam, simbolizē mūsu dzimtas saites, rūpes un māju sajūtu, kas mani pavadījusi visu dzīvi. Mamma bija mans vislielākais atbalstītājs, laikā, kad pati biju tērpu māksliniece teātra izrādēm, un tad, kad radīju savu zīmolu “Pirtsmāksla”,” stāsta Gita Šmite.
Gatavojoties izstādei, māksliniece ir ne tikai uzgleznojusi, bet arī sašuvusi jaunus Laimes krekliņus.
Kultūrtelpa OLA / Ola Foundation
Ogļu iela 12A, Ķīpsala, Rīga
Lauras Kaspares gleznu izstāde “Rupjmaize”
galerijā “Bazar’t”
līdz 28. februārim
Līdz 28. februārim galerijā “Bazar’t” skatāma Lauras Kaspares pirmā personālizstāde “Rupjmaize”.
“Šis nav ne gals, ne sākums. Tas ir kaut kur pa vidu... tas nav tik daudz par Tevi, cik par mani pašu. Tas ir stāsts par pieredzes kilometriem, kuri noieti, lai būtu šeit, pie audekla.”
Laura Kaspare stāsta: “Mana glezniecība nav par skaisto, es netiecos skaisti gleznot. Es apzināti izvairos no skaistā meklēšanas. Es meklēju trauslo, dabisko, raupjo, sevī vēl neaiztikto, nezināmo. Gleznojot es mācos atteikties no formas, no priekšmetiskuma. Mācos izgaisināt sev nesvarīgo un nebūtisko, saglabājot un attīstot pieskārienu. Mani interesē abstraktais, bet prāts piesienas objektiem, situācijai, redzētajam un atkārto to. Tomēr, ja acu priekšā nav nekā, tad nav arī resursa, kur gleznai sākties. Man nepieciešams priekšmets, tēls, ar ko atvērt stāstu, un tad var vērot, kur tas ved un procesa gaitā atteikties no nesvarīgā.”
Galerija “Bazar’t”
t/c “Mols” 2.stāvs, Krasta iela 46, Rīga
Evijas Freidenfeldes izstāde “Deja Vu”
galerijā “Bazar’t”
līdz 28. februārim
Līdz 28. februārim galerijā “Bazar’t” skatāma Evijas Freidenfeldes izstāde “Deja Vu”.
Atmiņas vai zināšanas, radīšana vai noārdīšanās. Stihija vai miers. Tādas ir tēmas, ko savā izstādē “Deja Vu” risina māksliniece Evija Freidenfelde. Déjà vu ir sajūta par kāda pašreizēja momenta pieredzi jau iepriekš, lai gan konkrētu situāciju cilvēks piedzīvo pirmo reizi. Vai tās ir zināšanas vai vīzijas, kas uzbur atmiņu sajūtu? Strādājot pie projekta “Visuma diedzēšana” un pētot atmiņu studijas, savā mākslinieciskajā darbībā Evija Freidenfelde meklē vizuālo tēlu nosacītai megatelpai, ko pati autore sauc par “atmiņu lauku”, kurā uzkrājas dzīvo un nedzīvo aģentu atmiņas par planētas ekoloģiju, urbāno vidi un noārdīšanos. Māksliniece pieļauj, ka atmiņu laukam var piekļūt un spēt nolasīt tajā esošo informāciju, lai izprastu dabu harmonizētu vidi.
Izstādes darbi veidoti unikālā autortehnikā, kur uz audekla savienojas grafika, glezniecība un zīmēšanas tehnikas.
Šī izstāde nav sentimentāls pilsētas ainavu vai marīnas tēlojums, bet prāta spēles ar arhitektūras elementiem un ūdens sajūtu, Lielo sprādzienu un apstākļu kopumu, kas radīja dzīvību uz Zemes. Šīs atmiņu ilūzijas ir iemiesotas gandrīz monohromos darbos, kur glezniecība mijas ar ogles, grafīta un skrāpējumu līniju zīmējumiem, kas kopumā reflektē par urbāno ainavu, pasaules okeānu un kosmisko atsvešinātību.
Galerija “Bazar’t”
t/c “Mols” 2.stāvs, Krasta iela 46, Rīga
Viljama Ludviga Lutgensa izstāde “Bītboksa karalis”
Galerijā 427
līdz 1. martam
Līdz 1. martam galerijā 427 skatāma Viljama Ludviga Lutgensa izstāde “Bītboksa karalis”.
Durvis pusvirus, rūtis sarmas klātas,
Savādas figūras pulcējas, velkoties tuvāk klāt,
To ēnas savijušās, sķērsas un izlocītas,
Lai dzertu prieka mērci, tapusi rūgta tā.
Tikmēr dziļā miegā, indēm saistīts,
Ragu zvērs sapņo tapt slavas skaņām kristīts,
Viņa priekšnesums - brīnumains varoņdarbs,
Kur gods un triumfs šķita pilnīgs veikums:
btt-ktt-tbt-ktt
btt-ktt-tbt-ktt
B t K t t b K t t b K t t b K t
PfdBdbBdbBdbPfdBdbBdbBdbPfdBdb
K f t K K f K f t K K f K f t f
B t K B t K B tKB t K tKPehKBKKBPehK hhhhh K k K
- Luīze Nežberte
Viliams Ludvigs Lutgenss dzīvo un strādā Antverpenē. Viliama Ludviga Lutgensa prakse iedziļinās cilvēka ego neapzinātajās sarežģītībās, kā arī tēlu, mediju un attēlu visaptverošajā ietekmē mūsu pārcentīgajā sabiedrībā, savijot šos elementus ar sapņainām vēlmēm un simboliskām nozīmēm, izzinot fantāzijas, kas veido mūsu izpratni par realitāti. Viņa darbi aptver glezniecību, zīmēšanu, skulptūru, instalāciju, filmu un, pēdējā laikā, arī performanci.
Viliams Ludvigs Lutgenss pabeidzis post-akadēmisko rezidences programmu HISK Gentē 2017. gadā un saņēmis vairākas balvas, tostarp 2020. gada Gaver balvu par glezniecību, 2017. gada Eeckman mākslas balvu Bozarā un Briseles ArtContest balvu.
Viņa nesenākās solo izstādes norisinājušās De Garage/Hof van Busleyden muzejā Mehlē, Expositieruimte 38CC Delftā, Galeri Kant Kopenhāgenā, PLUS-ONE galerijā Antverpenē un CIAP Kunstverein Haseltā.
Galerija 427
Stabu iela 70, Rīga
Izstāde “Izaugsmes stāsti. SEB Stipendija glezniecībā – 15 gadi”
Latgales vēstniecībā GORS
līdz 2. martam
Līdz 2. martam Latgales vēstniecībā GORS Mākslas galerijā skatāma izstāde “Izaugsmes stāsti. SEB Stipendija glezniecībā – 15”, kura sniedz ieskatu 15 mākslinieku radošajā ceļojumā, kur katrs darbs kalpo kā liecība par personīgo izaugsmi un māksliniecisko attīstību.
Laikā, kad mākslas pasaule pastāvīgi mainās un paplašinās, arī glezniecība piedzīvo pārmaiņas un robežu pārbīdes. Lai gan izstādes nosaukums un stipendija ir cieši saistīti ar glezniecību, šī mākslas forma šodien tiek aplūkota plašākā kontekstā. Glezniecība vairs nav tikai tradicionālie materiāli un tehniskie paņēmieni, bet gan platforma eksperimentiem, jaunu izteiksmes veidu meklējumiem un mijiedarbībai ar citām mākslas disciplīnām. Izstādē apvienotas gan klasiskās, gan eksperimentālās glezniecības tehnikas, piedāvājot daudzslāņainu un reizēm trīsdimensionālu skatītāja pieredzi. Mākslinieki pievēršas dažādām tēmām – no dabas ainavām un cilvēka portretējuma līdz abstraktiem un metafiziskiem pētījumiem par kosmosu, atmiņu dekonstrukciju un eksistenciālo pieredzi, tādēļ apzināti nav izmantota mākslinieku ideju tekstuālā atšifrēšana un paskaidrošana, lai ļautu apmeklētājiem dažādos līmeņos interpretēt autoru radītos darbus. Ikviens ir aicināts personīgi atšifrēt mākslinieku pausto personīgo vēstījumu.
Izstādē “Izaugsmes stāsti” piedalās visi SEB Stipendijas laureāti, mākslinieki: Neonilla Medvedeva, Atis Jākobsons, Zane Tuča, Elza Sīle, Laimdota Malle, Klāvs Loris, Madara Neikena, Zīle Ziemele, Sandra Strēle, Kristaps Priede, Anna Pommere, Krišjānis Elviks, Madara Kvēpa, Alise Builevica un Katrīna Biksone.
Latgales vēstniecība GORS
Pils iela 4, Rēzekne
Izstāde “Ludolfs Liberts Rietumu Bankas kolekcijā”
Rietumu Bankas galerijā
līdz 16. martam
Līdz 16. martam Rietumu Bankas galerijā ir skatāma izstāde “Ludolfs Liberts Rietumu Bankas kolekcijā”. Izstādē ir eksponēti vairāki desmiti izcila latviešu mākslinieka gleznu no Rietumu Bankas mākslas kolekcijas, tajā skaitā ainavas, portreti un klusās dabas.
Izstāde bankas telpās norisinās vienlaicīgi ar Ludolfa Liberta vērienīgu darbu izstādi “Art Deco hipnotiskais spožums”, kas notiek Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – kuras ekspozīcijā arī ir iekļautas vairākas mākslinieka gleznas no Rietumu Bankas kolekcijas.
Rietumu Bankas Latvijas vecmeistaru gleznu kolekcijā Ludolfs Liberts ir viens no visplašāk pārstāvētajiem māksliniekiem.
Rietumu Bankas galerija
Vesetas iela 7, Rīga
Guntas Brakovskas personālizstāde “Jaunrades dialogi”
Ojāra Vācieša muzejā
līdz 22. martam
Līdz 22. martam Ojāra Vācieša muzeja Robinsonzālē aplūkojama Guntas Brakovskas personālizstāde “Jaunrades dialogi”, kurā māksliniece aicina skatītājus uz dialogu par dabas aizsardzību. Viņa glezno ziemeļnieciski krāšņo dabu, bet apzinās tās neaizsargātību globālās sasilšanas vai cilvēku alkatības dēļ – nocērtot dižkokus, apdzīvotās vietās ceļot rūpniecības objektus, kas apdraud iedzīvotāju veselību, degradē apkārtējo vidi daudzu kilometru rādiusā.
Gunta Brakovska ir gleznotāja, grafiķe, grāmatu ilustratore, Latvijas Mākslinieku savienības biedre, Rīgas Latviešu biedrības Vizuālās mākslas komisijas vadītāja. Brakovska glezno portretus, žanra kompozīcijas, Latvijas lauku un urbānās ainavas. Strādā eļļas, akrila un sēpijas tehnikās.
Nozīmīga tēma Guntas Brakovskas darbos ir Latvijas vareno, pazīstamo dižkoku portretējumi. Māksliniece kopā ar pazīstamo vides pētnieku Gunti Eniņu piedalījusies daudzās ekspedīcijās, kurās apsekoti un glābti dižkoki. Ekspedīciju rezultātā gleznoti Sīmanēnu svētozols, Kaņepju, Kvēpenes, Mēru, Sējas, Trebeņu, Zaubes u.c. dižozoli, Tiltiņu-Aļļu dižpriede, Doles salas dižkļava. Zīmēts Rīgas Ginks, Zaubes dižozols.
Ojāra Vācieša muzejs
Ojāra Vācieša iela 19, Rīga
Kristiānas Dimiteres jaunākais projekts
Rīgas Mazākajā galerijā
līdz 1. aprīlim
Līdz 1. aprīlim Rīgas Mazākajā galerijā skatāms Kristiānas Dimiteres jaunākais projekts. Izstādes galvenais objekts, degunradža cilnis, izvietots Rīgas Mazākās galerijas stikla skatlogā, ir veidots iedvesmojoties no Mihaila Bulgakova garstāsta “Liktenīgās olas” (1925), kurā profesors Persikovs, eksperimentē ar olām, atklājot sarkano staru, kas paātrina dzīvo organismu augšanu. Šīs olas arī redzamas uz lielā degunradža tēla, kas, liekas, kuru katru brīdi izkāps no Rīgas Mazākās galerijas stikla skatloga.
Degunradzis mākslinieciski risināts kā monumentāls, gandrīz divus metrus augsts cilnis. Acis un nagi veidoti, formēti un krāsoti neparastā divpakāpju perspektīvā, tie panāk reizē reālu, reizē iedomātu tēlojumu. Figūras mistiski varenā aura atgādina Asīriešu skulptūras, kuras trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus, novietotas pie ieejām pilsētās aizstāvēja to iedzīvotājus, kuri tām veica aizlūgumu. Tās simbolizēja zvaigznājus, konstelācijas un zodiakus; aizsargājošās dievības ietvēra sevī visu dzīvību. Asīriešu kultūrā tie bija aizsargi, karaļa aizbildņi, kas kā sargsuņi sēdēja pie ieejām pilsētās. Šī māņticība ir turpināta cauri gadsimtiem. Arī uz K. K. fon Stricka villas ieejas vārtiem ir redzami viena no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem, Augusta Franca Folca 1891. gada veidotie Hermeja un Dionīsa tēli.
Izstādes kurators ir Kristians Fukss.
Rīgas Mazākā galerija
K. K. fon Stricka villa / Aristrida Briāna iela 9, Rīga
Tekstilmākslinieka Egila Rozenberga gobelēnu izstāde “Laika zīmes”
Almontes pilsētas muzejā “Mississippi Valley Textile Museum”, Kanādā
līdz 5. aprīlim
Egila Rozenberga personālizstāde “Laika zīmes” Almontes pilsētas muzejā “Mississippi Valley Textile Museum”, Kanāda. Publicitātes foto
Līdz 5. aprīlim Kanādā, Almontes pilsētas muzejā “Mississippi Valley Textile Museum” sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Kanādā norisinās ievērojamā latviešu tekstilmākslinieka Egila Rozenberga gobelēnu izstāde “Laika zīmes”.
Egila Rozenberga personālizstāde “Laika zīmes” (“Signs of the Time”), kas 2024. gada rudenī piedzīvoja lieliskus panākumus Otavas rātsnama mākslas galerijā (Ottawa City Hall Art Gallery), veiksmīgi turpina savu ceļojumu Kanādā, iepriecinot mākslas cienītājus ar meistara izcilo daiļradi.
Kanādā tekstilmāksla ir sevišķi iemīļots mākslas veids, kas raisa lielu interesi un atsaucību. Pavisam ekspozīcijā apskatāmas 14 lielformāta kompozīcijas. Izstādes koncepciju veidoja mākslinieks kopā ar Latvijas Republikas vēstnieku Kanādā Kasparu Ozoliņu. Centrālo vietu izstādē ieņem darbi par tēmu “Transfigurācijas”, kas Egilam Rozenbergam ir tuva pēdējā desmitgadē. Tā ietver mūsdienām raksturīgu zīmju un simbolu valodu, kas saistīta ar elektroniskās industrijas attīstību, izmantojot iespaidus no mikroshēmu grafiskā dizaina risinājumiem. Gobelēni austi ar sintētiskiem materiāliem, piemēram, poliesteru, polipropilēnu, neilonu, atklājot to neierobežoto un spilgto krāsu gammu.
Vēl viena būtiska izstādes tēma ir “Rētas”. Kompozīcija “Rētas. Laika zīmes” no minētā cikla simboliski veido ekspozīcijas ievadu un darbojas kā tās informatīvais vadmotīvs, kas aktualizē šībrīža dramatisko situāciju pasaulē. Izstādi papildina darbi no cikliem “Zīmes smiltīs”, “Eņģeļi un maskas”, “Parīzes ritmi”.
Almontes pilsētas muzejs “Mississippi Valley Textile Museum”
3 Rosamond Street East, Almonte, Ontario K0A 1A0, Kanāda
Izdota Santas Hiršas monogrāfija
par instalāciju meistaru Oļegu Tillbergu
Apgāds “Neputns” izdevis bilingvālu mākslas zinātnieces Santas Hiršas monogrāfiju latviešu un angļu valodā par poētisko un metaforisko instalatoru, mākslinieku Oļegu Tillbergu. Grāmatas dizains: Armands Zelčs. Literārā redaktore un korektore: Antra Bula.
Oļegs Tillbergs (1956) ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 80.–90. gadu māksliniekiem, kura instalācijas radikāli pārdefinēja telpas, laika un materialitātes iespējas mākslā un bija būtisks stimuls Latvijas laikmetīgās mākslas veidošanās procesiem. Tillberga darbības aktīvākais posms sakrita ar intensīvo ģeopolitisko pārmaiņu laiku, kad strauji saira padomju sociālistiskā iekārta un lēnām nobrieda jauna sabiedrība, savukārt mākslinieciskā brīvība tika vienādota ar valstisko suverenitāti. Emocionāli uzlādēti un eksistenciālu sajūtu piesātināti vēstījumi kartēja 20. gadsimta nogales mentālo ainavu, izmantojot dabas un tehnoloģiju, dzīvības un nāves sadursmes metaforas. Tillberga māksla veidojās caur šīm laiktelpas izmaiņām un iemiesoja pēcsociālisma apjukumu dažādo priekšmetu, vielu un procesu asamblāžās, kas būtiski paplašināja iepriekš nospraustās mākslas robežas un pauda dekoloniālisma estētikā balstītu jūtīgumu pret apkārtējo pasauli. Izstādīti nozīmīgos starptautiskos mākslas notikumos, Tillberga darbi 90. gados pildīja simboliski svarīgu misiju, apliecinot Latvijas mākslas piederību Rietumu kultūrtelpai un spēju iekļauties tās laikmetīgajā diskursā.
Mākslas zinātnieces Santas Hiršas grāmata ir mēģinājums caur viena autora daiļradi atklāt sarežģītos mākslas, politikas un vēstures tīklojumus pēcsociālisma periodā un izprast Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturiskās attīstības nosacījumus.
“Neputns” galerija
Tērbatas iela 49/51, Rīga
Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija
Asociatīvs publicitātes attēls. Avots: Pixabay.com
Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtēs nozīmīgākos notikumus Latvijas mākslā. Pirmā gada balvas mākslā pasniegšanas ceremonija notiks 2026. gada februārī, un tiks piešķirti desmit apbalvojumi par izciliem sasniegumiem nozarē.
Kultūras ministrijas (KM) izveidotajā balvas žūrijā strādā kurators Raivis Alksnis, mākslas zinātniece un kritiķe Aiga Dzalbe, kuratore un pētniece Maija Rudovska, kurators un P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors Kaspars Vanags, māksliniece un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Izstāžu centra vadītāja Brigita Zelča-Aispure, mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas POST katedras vadītājs Armands Zelčs, vizuālās kultūras pētniece Liāna Ivete Žilde.
Vizuālās mākslas balvas žūrijas priekšsēdētāja ir Maija Rudovska.
Balvas pasniegšanas ceremoniju organizēs KM rīkotā konkursa kārtībā izvēlētā radošā apvienība “Collective WW”, kuras sastāvā apvienojušies starpdisciplināri laikmetīgās kultūras profesionāļi: Iveta Gabaliņa, Fjodors Podgornijs un Kitija Vasiļjeva, sadarbībā ar komunikācijas speciālisti Anniju Sauku. Visu nomināciju balvu fonds un balvas pasniegšanas ceremonijas organizēšanas budžets kopsummā ir 90 000 eiro.
