Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures studentu izstāde “Studija(s) Procesā”
Maxim Boxer galerijā
21. janvāris–1.februāris
No 21. janvāra līdz 1. februārim Maxim Boxer galerijā būs skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures studentu – Jevgēnijas Hamudajevas, Jāņa Pūgas un Lienes Zonnes – pirmā rīkotā izstāde “Studija(s) Procesā”.
Šajā izstādē- projektā atklājas mākslas zinātnieka darba neparastā daudzveidība: no arhīvu izpētes un vizuālo materiālu analīzes līdz jaunām interpretācijām un dialogiem ar laikabiedru mākslas darbiem. Pētījuma fokuspunkti vedīs skatītāju cauri galerijas vēsturei, atklājot tās aktīvo mākslas darbību, izceļot mākslinieku izvēlētās svarīgās tēmas un kontekstu, kurā tās realizētas.
Izstādes nosaukums “Studija(s) Procesā” ir kā vārdu spēle, kas aicina domāt par mākslas radīšanas un mācīšanās nepārtraukto attīstību. Izstādes rīkotāji divu mēnešu laikā pārvērta galeriju par atvērtu studiju, kur apmeklētājs varēja ielūkoties mākslas vēstures studenta pētniecības ikdienā.
“Studija Procesā” atspoguļo atvērtās studijas ideju, sniedzot skatītājam unikālu iespēju ne tikai redzēt mākslas pētnieka ikdienas darbu, bet arī ielūkoties procesā, kas parasti paliek aiz kulisēm. Šāda pieeja aicina novērtēt radošo eksperimentēšanu, mēģinājumus un kļūdas kā neatņemamu daļu no mākslas.
Izstāde uzsver studenta attīstību no akadēmiskās izglītības sākuma līdz tās noslēgumam, kad mākslas izpratnes un radošo prasmju apguve kļūst ne tikai par tehnisku vai teorētisku iemaņu pielietošanu, bet arī par personīgu pašizpausmi un dialogu ar skatītāju.
Izstādes pārstāvētie mākslinieki: Kristians Brekte, Miķelis Fišers, Igors Gurovičs, Miša Gurovičs, Lisa Olšanskaja, Krists Janstevics, Katja Kameņeva, Olia Katkova, Georgijs Hazankins, Romans Korovins, Ivans Lounguine, MishMash, Denis Prasolovs un Natālija Pivko, Aleksandrs Rappoports, Ieva Stalšene, Varvara Vasiljeva, Aleksandrs Vinogradovs.
Maxim Boxer galerija
Lāčplēša iela 48, Rīga
Izstāde “Mākslinieks Kurts Fridrihsons”
Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs
22. janvāris–20. aprīlis
No 22. janvāra līdz 20. aprīlim Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā būs skatama izstāde “Mākslinieks Kurts Fridrihsons”, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju un apmeklētājus iepazīstinās ar gleznotāja Kurta Fridrihsona daiļradi.
Kurts Fridrihsons – gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs un publicists. Pēc mācībām Rīgas vācu ģimnāzijā 1930.-jos gados studē arhitektūru Latvijas Universitātē un apmeklē gleznošanas kursus pie mākslinieka Vilhelma Purvīša.
Mākslinieks apceļojis vairākas Eiropas valstis, bet tieši Francija un draudzība ar franču rakstnieku Andrē Židu atstāja būtisku, neizdzēšamu iespaidu uz Kurta Fridrihsona dzīvi un domāšanu.
1951. gada janvārī Kurtu Fridrihsonu un citus “Franču grupas” dalībniekus par franču literatūras lasīšanu un interesi par Rietumu kultūru apsūdzēja dzimtenes nodevībā un izsūtīja uz Sibīriju. Bet arī atrodoties tālu prom no dzimtenes, Kurts Fridrihsons gleznojis Latvijas un Eiropas pilsētu, kuras kādreiz bija apceļojis, ainavas, kā arī grāmatu personāžus, GULAGa nometnes biedru portretus. Viņa darbiem piemīt izsmalcināta krāsu gamma, līniju elegance un virtuozitāte. Visus nepieciešamos materiālus māksliniekam uz Sibīriju sūtīja viņa sieva Zenta.
Rakstniece Gundega Repše esejā “Mala. Tā rakstīja Kurts Fridrihsons’’ atklāja, ka visu GULAGa laiku Kurts rakstīja vēstules sievai Zentai, zīmēja visu, kas pagadās un kas pienāca paciņās no mājām, pēc tam to sūtot atpakaļ: “Nelielo skicīšu un iedomu albumu tūkstošos, kas ceļoja uz Rīgu, tikpat kā neatrasts realitātes nospiedumus. Tikai atsevišķi darbi izsūtījuma stingumā kristalizējušies. Viss pārējais – Itālijas ainavas, spāņu svītas, skandināvu svītas, grāmatu personāži, no sāpēm saldas sarāvušās, karamelizētas Latvijas ainaviņas ar tajā iekusušiem mīļoto cilvēku siluetiem… Šajos darbos ir tā retā iespēja ieraudzīt mākslas un dzīves īstenības krustpunkta dramatismu.’’
Ieslodzījumā Omskas apgabalā Kurts Fridrihsons atradies līdz 1956. gadam. Pēc atgriešanās Latvijā strādājis Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, vēlāk – Dailes teātrī un kombinātā “Māksla”. Miris 1991. gada 31. janvārī.
Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs
Rīgas iela 8, Daugavpils
Somu mākslinieces Heidijas Holmstromas pasākumu sērija “Lielais dūriens”
mākslas telpā “Studija” Kuldīgā
23.–26. janvāris
Fragments no darba radīšanas procesa izstādei "Lielais dūriens"
Mākslas telpā “Studija” no 23. līdz 26. janvārim noritēs pasākumu sērija, kuru veido somu izcelsmes māksliniece Heidija Holmstroma (Heidi Holmström), kura visu janvāra mēnesi atrodas “Studijas” starptautiskajā rezidenču programmā. Lai iepazīstinātu publiku ar savu radošo praksi, viņa vadīs skaņu pastaigas (23. un 24. janvārī no plkst. 15:00, tikšanās pie “Studijas” ieejas, Kaļķu iela 14) un radīs īpaši pielāgotu mākslas instalāciju mākslas telpā “Studija”.
Projekts ar nosaukumu “Lielais dūriens” (angļu valodā – A Big Stitch) pievērš uzmanību ainavas īslaicīgumam un mainībai, arī izzūdošajam. Ap Ventas upes teritoriju Kuldīgā ir pamanāma materiāla destrukcija un erozija, upe lēnām pārveido tās krastu, kā arī ainavu ap to, vienlaikus mainās iebūvētās struktūras un rodas jaunas, liekot dabai pielāgoties. “Lielais dūriens” nozīmē labošanas un rekonstrukcijas darbību. Tas ir nepieciešams, kad erozijas rezultātā ainavā viss tiek izjaukts; kad cilvēks iejaucas un izdara to pašu; kad kultūras mantojums atrodas uz izzušanas robežas; kad dažādi spēki “izstiepj” ainavu pa kreisi un pa labi. Šajās situācijās nepieciešams liels šuvums, lai salabotu, uzturētu, paceltu atpakaļ.
Holmstroma savos darbos izmanto dzirdes atmiņu, lai saglabātu informāciju, ko mēs ne vienmēr varam redzēt. Lai gan ainavas bieži tiek raksturotas kā redzamas zemes platībai raksturīgas iezīmes, dzirdes atmiņa kļūst par līdzekli šo ainavu pārkonstruēšanai.Holmstromas veidotās skaņu pastaigas aicina pievienoties jebkuru interesentu, lai ieklausītos tajā, ko vietas pārraida, un ko mēs ne vienmēr uztveram ar redzi.
Heidija Holmstroma ir somu māksliniece, novērotāja un mākoņu rakstniece, kura šobrīd dzīvo Hāgā, Nīderlandē. Viņa darbojas gan vizuālās mākslas, gan mūzikas jomās, pievēršoties improvizācijai un kompozīcijai. Holmstroma absolvējusi Popmūzikas un džeza konservatoriju Helsinkos, Somijā (2019) un turpinājusi studijas Karaliskajā Mākslas akadēmijā Hāgā, Nīderlandē (2024). Holmstromas darbi top, pētot vietas un kontekstus, tie rezonē ar to ainavām, vēsturi un citu materiālu, ar ko māksliniece sastopas. Pašlaik Heidi strādā ar akustisko ekoloģiju, fiksējot notiekošo skaņas medijā, kā vietai specifisku pieeju izmantojot ierakstus, frekvences un citus dzirdamus elementus.
Mākslas telpa “Studija”
Kaļķu iela 14, Kuldīga
Pētera Sidara izstāde “Īstā vieta īstajā vietā”
Izstāžu zālē “Rīgas Laikmetīgā mākslas telpa”
23. janvāris–23. marts
No 23. janvāra līdz 23. martam “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas” Lielajā zālē būs skatāma Pētera Sidara izstāde “'Īstā vieta īstajā vietā”. Izstāde ir veidota strādājot ar mākslinieka iedvesmas avotu un eksperimentālo materiālu “zelta fondu” – tās ir lierlformāta skulpturālas instalācijas, kas veidotas no kūdras podiņiem un “stohastisko” fraktāļu glezniecība, ko veido vārnu ekskrementu pēdas.
“Manā iekšējā mākslas telpā ir ienācis fraktālisms, kas sastopams dabā, un tas man ir kļuvis par neaizstājamu iedvesmas avotu. Es atrodos savā “kustības telpā”, kura ļauj paplašināt manu zinātkāri par dzīvi mākslā, bet manis veidotie fraktāļi liek paraudzīties uz mākslas pasauli ar citām acīm,” stāsta mākslinieks.
Izstāžu zāle “Rīgas Laikmetīgā mākslas telpa”
Kungu iela 3, Rīga
Mārītes Guščikas izstāde “Mata galā”
Izstāžu zālē “Rīgas Laikmetīgā mākslas telpa”
23. janvāris–2. marts
No 23. janvāra līdz 2. martam “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas” Intro zālē būs skatāma Mārītes Guščikas izstāde “Mata galā”.
Izstādes “Mata galā” tēma ir kustība un laiks, kas ir nenotverams un nefiksējams. Mirklis kā atskaites punkts, kas izšķir notikumu virzību, kur sekundes simtdaļās viss var kļūt savādāks.
Savos agrīnajos darbos Mārīte Guščika koncentrējās uz ģeometriska rakstura elementiem, kas veidoja urbānas pasaules vidi ar atpazīstamiem tēliem, kam raksturīga neitrāla emocionalitāte un fotogrāfiska noskaņa. Viņas māksla tika saistīta ar fotoreālisma paņēmieniem. Laikam ritot, māksliniece attālinās no reālistiskām vides atainojumiem un pievēršas abstraktās pasaules tēlojumam, nemainīgi izmantojot monohromo kolorītu, kas jau kļuvis par viņas mākslas atpazīstamu elementu.
Jaunākajā izstādē par izteiksmes dominanti kļuvusi plastiska līnija, ap kuru veidojas gleznu telpa. Kustību virpuļi un līniju mudžinājumi veido kontrastainus uzplaiksnījumus, kas var simbolizēt gan fiziskus, gan emocionālus procesus, veidojot priekštatu par savas pastāvēšanas īslaicīgumu. Zīmīga ir ēnas klātbūtne šķietami efemēriem objektiem, kas liecina par telpas klātbūtni. Glezniecības žests daudzos darbos kļuvis neparedzams, aicinot skatītāju pievērsties vissīkāko līniju izpētei. Darbi ir caurstrāvoti spriedzes pilnām mistiskām noskaņām, un lielākā daļa darbības norisinās tumsā – tūlīt kaut kam ir jānotiek.
Mārītes Guščikas tēlu pasaule ir vizuāli neatpazīstama, tomēr viņas radītā tēlainība ir tik vilinoša, ka šķiet, ka vēl mirklis iedziļināšanās un radīsies iespēja atpazīt kādu no zināmām pasaules matērijām.
Izstāžu zāle “Rīgas Laikmetīgā mākslas telpa”
Kungu iela 3, Rīga
Kristīnes Kliginas personāliztāde “Aizmirstības mala”
Aspazijas mājā Jūrmalā
23. janvāris–8. marts
Kristīne Kligina. Mežs. 2023. Lins, akrils, izšuvums. 70x70 cm
No 23. janvāra līdz 8. martam Aspazijas mājās Jūrmalā būs skatāma mākslinieces Kristīnes Kliginas personālizstāde “Aizmirstības mala”. Izstādes darbi ir kā dialogs starp pagātni un tagadni, kas tapuši kā emocionālas dziestošas atmiņas, kā seni foto. Darbi veidoti klusinātos zemes toņos, lai skatītājam neveidotu asociācijas ar vispārpieņemtiem krāsu tulkojumiem, bet ļautu darbus tulkot, balstoties savā pieredzē un skatījumā.
Izstāde “Aizmirstības mala” ir vēstījums par aizejošā laikmeta zūdošajām vērtībām. Mūsdienu modernā un steidzīgā pasaule mūs ierauj savā spozmē un ikdienas virpulī. Un mēs vairs nepamanām vienkāršus, skaistus mirkļus, dabas cikliskās norises, laika ietekmi, klātesamību, būšanu šeit un tagad. Lai arī mēs katrs pats veidojam savu personību, mūsu šodienas es glabā iepriekšējo paaudžu un senču kodu. Mūsu saknes ir dziļākas, kā mēs spējam apzināties. Lai izceltu pagātnes nozīmību šodienā, autore darbus veido, apvienojot jaunu materiālu un materiālu ar pieredzi. Tos savā starpā salāpot, izšujot, apgleznojot, top jauns darbs. Šodienas jaunais es.
Izstādes darbi ir kā dialogs starp pagātni un tagadni, atgādinot par aizejošām vērtībām. Darbi tapuši kā emocionāls pagātnes vēstnesis, kā dziestošas atmiņas, kā seni foto. Tāpēc tie veidoti klusinātos zemes toņos, lai skatītājam neveidotu asociācijas ar vispārpieņemtiem krāsu tulkojumiem, bet ļautu katram pašam ieraudzīt darbu, balstoties savā pieredzē un skatījumā.
Aspazijas māja
Z. Meierovica prospekts18/20, Dubulti
Izstāde “Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite”
mākslas centrā Zuzeum
24. janvāris–18. maijs
Marija Teresė Rožanskaitė (1933–2007). Kosmiska kompozīcija. 1979. Audekls, eļļa. Privāta
kolekcija
No 24. janvāra līdz 18. maijam mākslas centrā Zuzeum būs skatāma izstāde “Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite”, kuras uzmanības centrā ir trīs Baltijas valstu mākslinieču – Malles Leisas (Malle Leis, 1940–2017), Maijas Tabakas (1939) un Marijas Terēzes Rožanskaites (Marija Teresė Rožanskaitė, 1933–2007) – darbi, kas tapuši padomju režīma vēlīnajā periodā, 70. un 80. gados. Visas trīs mākslinieces izaicināja sava laika mākslas diskursus, izmantojot netradicionālu pieeju pašreprezentācijai, telpradei un pārdomas par to, kā būt māksliniekiem.
Izstādes nosaukums Ārpus rāmjiem ir atsauce uz robežām, kuras visas trīs mākslinieces atļāvušās šķērsot savā mākslā, taču vienlaikus arī uz to jauno interpretatīvo apvārsni, ko viņu darbi paver cits citam. Turklāt visas trīs mākslinieces radījušas ievērojamu skaitu darbu, kuru centrālais tēls, sieviete, ir iznākusi ārpus gleznas rāmjiem vai pagriezusi muguru skatītājam, veidojot vizuālas aiziešanas vai jaunu teritoriju apgūšanas metaforas. Citos darbos mākslinieces izmantojušas vairākus rāmjus uzreiz, apspēlējot nobīdi, ko šāds paņēmiens rada priekšstatos par noturīgu un viendabīgu realitāti.
Padomju okupētās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas mākslas ainas kontekstā Leisa, Tabaka un Rožanskaite bija neparastas mākslinieces. Izglītība, ko viņas 50. un 60. gados ieguva Tallinas, Rīgas un Viļņas mākslas augstskolās, bija visai līdzīga ideoloģisko un estētisko principu ziņā, taču jau drīz vien visas trīs mākslinieces gāja tālāk – ne tik daudz tiešā veidā nostājoties pret tālaika aktuālajiem mākslas diskursiem, bet drīzāk atrodot to ietvaros ceļus, kas pārkārto un izpludina konkrētību šķietami nepārprotamiem motīviem un žestiem.
Lai gan šo trīs mākslinieču darbi veido auglīgu dialogu (vai polilogu), šī izstāde arī pēta intriģējošas atšķirības šo trīs mākslinieču darbos. Rožanskaites darbi izkāpj no rāmjiem gan gluži burtiskā, gan metaforiskā nozīmē, atverot konteineriem līdzīgo asemblāžu iekšējās telpas; vēlāk māksliniece pievēršas objektiem un instalācijām. Leisas agrīnie pusabstraktie darbi liek skatītājam apšaubīt pašam savu optisko uztveri, bet viņas īpatnējie augu, ziedu un (reizēm) cilvēku izkārtojumi kosmiskā telpā grauj vispārpieņemtās cilvēka un citbūtnes hierarhijas. Tabaka ir pazīstama ar savām lielformāta figurālajām gleznām, ko bieži iedvesmojuši filmu kadri; laika gaitā darbi kļuvuši arvien rotaļīgāki, ekspresīvāki un teatrālāki. Leisas un Rožanskaites darbi ir savstarpēji līdzīgāki un ar savu kritisko un konceptuālo skatu uz attēlu ciešāk piesaistīti modernisma diskursam, savukārt Tabaka šajā trijotnē izceļas kā izteikti postmoderna māksliniece. Malle Leisa savā ziņā ir līme, kas satur kopā mākslinieču trijotni: viņas agrīnā māksla labi sasaucas ar Rožanskaites darbiem, bet vēlīnā – ar Tabakas gleznām. Izstāde ir ne tikai viņu mākslinieciskā mantojuma godināšana, bet arī lieliska iespēja iedziļināties Baltijas mākslas vēsturē un plašākos kultūrvesturiskos kontekstos, kas ietekmējuši šo trīs sieviešu radošo darbību un likuši viņām izaicināt sava laika mākslas diskursus.
Izstāde tapusi Kumu mākslas muzeja Baltijas reģiona mākslas izpētes un izstāžu programmas ietvaros ar mērķi izrauties ārpus nacionālajiem ietvariem un atrast savstarpējas saiknes starp Igaunijas, Latvijas un Lietuvas mākslas vēsturēm. Izstādes īstenošana nebūtu iespējama bez vairāk nekā 20 Baltijas mākslas institūciju un privāto kolekcionāru sadarbības.
Mākslas centrs Zuzeum
Lāčplēša iela 101, Rīga
Emīla Kristiāna Muzikanta personālizstāde “Satekpunkti”
Latvijas Mākslinieku savienības galerijā
24. janvāris–23. februāris
Emīls Kristians Muzikants “Pasaule pēc bibliotēkas apmeklējuma”, audekls, eļļa, 120x100 cm, 2023
No 24. janvāra līdz 23. februārim Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā būs skatāma jaunā mākslinieka Emīla Kristiāna Muzikanta personālizstāde “Satekpunkti”.
Izstādes “Satekpunkti” darbos skartās tēmas saistītas ar ikdienišķu jēdzienu un detaļu aplūkošanu neierastos aspektos. Tēmas tiek apspēlētas, semiotiski interpretējot dažādus tēlus un simbolus, kā arī tiem piemeklējot atbilstošus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Autors rosina palūkoties uz realitāti no cita skatu punkta, kas sniedz iespēju paplašināt prasmi pieņemt vai noliegt apkārt ritošos procesus. Mākslinieks analizē aktuālo informāciju daudz niansētāk, kas padara to interesantu un dinamisku, rodot veidus kā efektīvāk iesaistītes procesu norisē un uzsākšanā. Izstādei piedēvējams apcerīgs un ironisks raksturs, kurā tiek akcentēta nepieciešamība rast optimālu balansu starp iesaisti un informētību pasaulē ritošajos procesos, un spēju rast alternatīvus, produktīvus domu pavedienus, kas vērsti uz retrospektīvu pašanalīzi. Autors pozicionē cilvēkus kā satekpunktu – pieredžu apvienojumu, kas apvīts ar dažādo iespaidu katalīzes rezultātā izveidotajiem reakcijas algoritmiem. Tendence meklēt sev līdzīgus satekpunktus un izveidot jaunas, līdz šim nepieredzētas punktu izvietojuma kombinācijas, kas bagātina cilvēka un civilizācijas kopuma pieredzi kā tādu. Šie jaunie veidojumi būs tendēti tiekties uz singularitāti, bet tikai nākotne rādīs vai tā būs sasniedzama un kādas būs šī gala iznākuma sekas.
Emīls Kristiāns Muzikants beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu. 2022. gadā ieguvis bakalaura grādu, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu pie tēlnieka Bruno Strautiņa, bet 2024. gadā – ieguvis maģistra grādu, absolvējot Glezniecības nodaļu pie gleznotāja Andra Vītoliņa. Emīls Kristiāns Muzikants regulāri piedalās LMS organizētajās izstādēs kopš 2016.gada. 2023. gadā par sniegumu izstādē “Māksla. Izklaide. Rudens 2023. Izolācija. Bailes. Novēršanās. Ideālu demontāža” saņēmis “Gada jaunā mākslinieka” balvu – iespēju rīkot personālizstādi LMS galerijā.
LMS galerija
11. novembra krastmala 35, Rīga
Izstāde “Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024”
Mākslas muzejā “Rīgas Birža”
25. janvāris–27. aprīlis
Bernārs Venē. Difféo Gold 7, 2022. Audekls / akrils / laka. 175x145 cm (bez rāmja)
No 25. janvāra līdz 27. aprīlim Mākslas muzejā “Rīgas Birža” būs skatāma konceptuālās mākslas pioniera, franču mākslinieka Bernāra Venē (Bernar Venet) retrospekcija “Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024”. Venē ir viena no mūsdienu mākslas scēnas hrestomātiskajām parādībām, kura izstāde sniedz iespēju iepazīt ne tikai viena konkrēta autora daiļradi, bet arī zīmīgu 20. un 21. gadsimta mākslas idejisko un konceptuālo bāzi.
Izstādi, kas veidota speciāli Rīgai un Mākslas muzeja “Rīgas Birža” Lielajai zālei, producē kultūras un mākslas portāls Arterritory.com sadarbībā ar Bernāra Venē studiju un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. “Bernārs Venē nemitīgi izaicina savu ideju, iespēju, dzīves un mākslas kā procesa robežas. Radīt mākslu viņam nozīmē artikulēt un pārveidot, iesaistot šajā procesā dažādas disciplīnas – zinātni, matemātiku, mūziku, arhitektūru, fiziku, ģeometriju un arī mediju telpā notiekošo,” – tā viena no projekta kuratorēm Una Meistere.
Izstādes ietvaros kopumā būs skatāmi 28 darbi – gan pēdējos gados tapušie, gan arī paraugi no Bernāra Venē radošās darbības agrīnā posma. Šīs izstādes centrālā ass ir matemātika, kas, Venē vārdiem runājot, sevī ietver “visaugstāko iespējamo abstrakcijas līmeni mākslā.”
Bernārs Venē saka: “Šīs formulas jeb “figūras” es aizņemos no zinātnes grāmatām. Reizēm gadās, ka izvēlētajai figūrai es pievienoju kādu vienādojumu, jo tas to papildina, taču to daru arī tāpēc, ka tas samazina noteiktu izvēlēto priekšmetu formālo aspektu un padara tos sarežģītākus. Samazinot iespējamību tos tūlītēji interpretēt kā “skaistus attēlus”. Mani objekti tiek izvēlēti to novitātes, vizuālās oriģinalitātes dēļ. Un bieži vien to “atšķirīguma”, “distancētības” dēļ no visa, ko esmu iemācījies par mākslu. Matemātikas izmantošana manā praksē ir paredzēta, lai ieviestu citu realitāti. Tā ir valoda, kurai ir savas formālās īpatnības, sava organizācija, savi estētiskie noteikumi. Mani tajā interesē piedāvājuma bagātība, kas atbrīvota no stilistiskajiem ierobežojumiem, kas raksturīgi mākslai, kas identificējas ar 20. gadsimta lielajiem vēsturiskajiem virzieniem.”
Plašai auditorijai Venē vārds saistās ar monumentālām formām, tomēr savas vairāk nekā 60 gadus ilgās karjeras laikā viņš strādājis ar visdažādākajiem medijiem – glezniecību, instalāciju, zīmējumu, tēlniecību, skatuves dizainu, rakstījis mūziku un debitējis kā horeogrāfs. Venē darbi aplūkojami pasaules vadošajās izstāžu zālēs, muzejos, galerijās un laikmetīgās mākslas kolekcijās. 2023. gadā Starptautiskajā tēlniecības centrā Ņujorkā Bernārs Venē saņēma balvu par mūža ieguldījumu tēlniecībā.
Bernārs Venē veidotais 18 metrus augstais un 40 tonnu smagais tērauda objekts – veltījums olimpiskajai lāpai, ir vienīgais publiskais mākslas darbs, kas tika radīts speciāli 2024. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Parīzē.
Izstādes atklāšanai par godu 23. janvārī pulksten 16:00 sadarbībā ar Latvijas Universitāti tiek rīkota Bernāra Venē publiskā lekcija “Ārpus glezniecības racionālā tēla robežām” Latvijas Universitātes Mazajā Aulā, kuru ievadīs LU profesora, fiziķa, kvantu fizikas pētnieka Mārča Auziņa un Bernāra Venē saruna.
Mākslas muzejs “Rīgas Birža”
Doma laukums 6, Rīga
Mūsdienu festivāls “Lācis, lauva un zars”
Rīgā, Cēsīs un Liepājā
līdz 26. janvārim
Līdz 26. janvārim Rīgā, Cēsīs un Liepājā norisinās mūsdienu festivāls “Lācis, lauva un zars”, kurā tiek demonstrētas bagātīgi godalgotas filmas, kas izrādītas nozīmīgākajos Eiropas kino festivālos Berlīnē, Kannās, Venēcijā un Sansebastjanā. Programmā iekļautas arī Žaka Odijāra, Paolo Sorentīno, Fransuā Ozona, Džošua Openhaimera jaunākās filmas, un aizraujošas lomas nospēlējuši lieliskie aktieri Tilda Svintone, Izabella Ipēra un Pīters Sarsgārds.
Filmu seansus papildina kino teorētiķes Ditas Rietumas ievadvārdi.
Mūsdienu festivāls “Lācis, lauva un zars”
Gata Vanaga fotoizstāde “Latvijas galaktika”
Kultūras un mākslas telpā “Siguldas devons”
līdz 15. februārim
Līdz 15. februārim kultūras un mākslas telpā “Siguldas devons” skatāma mākslinieka Gata Vanaga fotoizstāde “Latvijas galaktika”. Tas ir ceļojums caur Latvijas dabas mikrokosmosu, kur katrs attēls ir kā logs uz neredzamo pasauli. Izstāde ir iespaidīga ar savu spēju pārvērst ikdienas dabas ainavas par kosmiskām struktūrām, kas atgādina Visuma plašumus. Vanags izmanto dažādas tehnikas, piemēram, makro fotogrāfiju, dubultekspozīciju un skenera attēlus un aero foto, lai izceltu Latvijas dabas elementu detalizētību un daudzveidību.
Makro fotogrāfija ļauj skatītājam tuvoties dabas sīkumiem, kur katrs zieds, lapa vai sūna kļūst par noslēpumainu mikropasauli, līdzīgu tālu galaktiku attēliem. Dubultekspozīcija piešķir attēliem dziļumu un mistiku, savienojot dažādus dabas elementus un radot unikālus vizuālus efektus. Skenera attēli piedāvā vēl vienu perspektīvu, izgaismojot dabas tekstūras un rakstus, kas bieži vien paliek nepamanīti.
Izstādes centrālais elements ir daba, kas attēlota dažādās sezonās un apstākļos. Vanags spēj radīt harmoniju starp mākslu un zinātni, parādot, ka Latvijas daba ir neizsmeļams iedvesmas avots. Izstāde aicina pievērst uzmanību tam, kas bieži vien paliek ārpus ikdienas redzesloka, un saprast, cik daudzveidīgs un unikāls ir pasaules mikro- un makrokosmoss.
Kultūras un mākslas telpa “Siguldas devons”
Pils iela 10, Sigulda
Josifa Elgurta grafikas darbu izstāde “Ziema. Sarkandaugava”
Dauderos
līdz 23. februārim
Mākslinieka Josifa Elgurta (1924–2007) darbs no izstādes “Ziema. Sarkandaugava"
Līdz 23. februārim Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļas Lielajā salonā skatāma Latvijas grafiķa, sietspiedes meistara Josifa Elgurta (1924–2007) simtgadei veltīta darbu izstāde “Ziema. Sarkandaugava”. Mākslinieku īpaši saistīja Rīgas priekšpilsētu ainavas ar vecajiem koka namiem un tajos dzīvojošie ļaudis, šo vidi viņš savos darbos atspoguļo poētiski smeldzīgā toņkārtā.
1958. gadā Josifs Elgurts pabeidza Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Josifs Elgurts mācījās gan pie gleznotāja Arvīda Egles, viena no spilgtākajiem mazpilsētas ainavu un sadzīves žanra pārstāvjiem 20. gadsimta 30. gadu Latvijas mākslā, gan pie grafiķa Pētera Upīša, ekslibru un kokdzelumu autora. Studiju laikā gūtais būtiski ietekmēja mākslinieka turpmāko daiļradi. Viņš eksperimentēja ar dažādām tehnikām – litogrāfiju, linogriezumu, ofortu, monotipiju, bet 60. gadu sākumā pievērsās sietspiedei, attīstot šo reproducēšanas tehniku līdz augstākās virtuozitātes pakāpei un atklājot tās mākslinieciskās iespējas Latvijas mākslinieku jaunākajai paaudzei. Nozīmīga mākslinieka personālizstāde notika 1984. gadā Mākslinieku namā Rīgā. Līdz pat mūža galam Josifs Elgurts turpināja izkopt sietspiedes faktūras nianses un tonalitātes daudzveidību, papildinot ar savas autortehnikas iezīmēm.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļa
Zāģeru iela 7, Sarkandaugava
Izstāde “Apzināt apli / Gerdai Rozei – 100”
Pasaules latviešu mākslas centrā
līdz 23. martam
Gerda Roze. "Aizejot / Leaving," 1992. Akrils
Līdz 23. martam Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) Cēsīs skatāma izstāde “Apzināt apli / Gerdai Rozei 100”. Izstādē skatāmas gan Gerdas Rozes gleznas, gan grafikas.
Ņujorkas gleznotāja un grafiķe Gerda Roze dzimusi Rīgā 1925. gada 4. februārī. 1944. gadā, kopā ar māti, viņa atstāj dzimteni, dodoties bēgļu gaitās, bēgot no komunisma režīma okupācijas Latvijā. Vispirms uz Vāciju, kur viņas pavada piecus gadus bēgļu nometnēs. 1950. gadā izceļo uz ASV, kur apmetas uz dzīvi Ņujorkā. Desmit gadus pēc ieceļošanas ASV, Gerda Roze pabeidza studijas Kolumbijas Universitātē Socioloģijas/Eko fakultātē, studēja mākslas vēsturi Ņujorkas Universitātē un, paralēli algotam darbam pievērsās mākslai un sāka mācīties zīmēšanu un gleznošanu Ņujorkas Mākslas studentu līgā pie profesora Sida Dikinsona. Seko nepārtraukta zināšanu papildināšana privātās mākslas darbnīcās gan ASV, gan Eiropā. Māksliniece studē gleznošanu Chelsea College of Art Londonā, Anglijā, bet grafiku Scoula Internazionale di Graphica Venēcijā, Itālijā. No 1970. gada piedalās amerikāņu mākslinieku grupu izstādēs, vēlāk arī Ņujorkas latviešu mākslinieku grupas un Daugavas Vanagu tēlotājmākslas izstādēs. G. Roze sarīkojusi 15 personālās izstādes gan Ņujorkā, gan citu pilsētu galerijās. Latvijā G. Rozes darbi atrodas Mākslas muzeja Arsenāls krājumā, daudzās Amerikas akciju sabiedrību un privātās kolekcijās ASV, Kanādā, Zviedrijā, Austrijā, Japānā.
Abstraktā bez-priekšmeta ekspresionisma iezīmes raksturo Gerdas Rozes stilu kā gleznošanā, tā arī grafikā.
Pasaules latviešu mākslas centrs
Lielā Skolas iela 6, Cēsis
Izstāde “Kara piezīmes. Ukraina”
Pedvāles mākslinieku rezidencē
līdz 30. martam
Līdz 30. martam Pedvāles mākslas parka mākslinieku rezidencē skatāma fotogrāfiju izstāde “Kara piezīmes. Ukraina”. Tās autori ir ukraiņu operators Maksims Peņko un Latvijas Televīzijas žurnāliste Ina Strazdiņa. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, abi žurnālisti veido reportāžas gan no frontes līnijām, gan pilsētām un ciemiem, kurus plosa karš. Darba procesā tapušas fotogrāfijas, kas dokumentē gan Krievijas pastrādātos kara noziegumus, postījumus un ciešanas, gan Ukrainas tautas spēku un nesalaužamo garu. 40 darbos redzamas gan ainas no Krivijrihas pēc apšaudēm, Hrozas ciema traģēdija, Ukrainas cilvēki, kuri zaudējuši tuviniekus, karavīri un kara lauka ainas, Maidana laukums Kijivā Neatkarības dienas cerībās.
“Atcerēties, pieminēt un nekad neaizmirst, tāds ir šo darbu un mūsu uzdevums,” atklājot izstādi, sacīja Ina Strazdiņa, un piebilda, ka izstāde, kas notiek Barikāžu laikā, simboliski sasaucas arī ar Latvijas brīvības alkām un spēju nostāvēt pretī tumsai un ienaidniekam. Savukārt, Maksims Peņko, kurš pasākumā piedalījās attālināti tiešsaistē no Odesas, norādīja, ka vēlas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku redzētu, kas ir “krievu pasaule”. “Tas nav miers, bet karš, tā nav brālība, bet agresija, tā nav attīstība, bet gan iznīcība. Katra fotogrāfija ir to cilvēku balss, kuri paši nevar runāt. Tas ir sauciens pēc palīdzības, aicinājums rīkoties. Un mums kā šīs traģēdijas lieciniekiem ir pienākums nodot patiesību visai pasaulei. Lai šie attēli kalpo kā atgādinājums nākamajām paaudzēm, ka karš ir ļaunums, kas ir jāpārtrauc. Galu galā, ja mēs aizmirstam par pagātni, tā atkārtosies,” tā Maksims Peņko.
Izstāde “Uzdzīves porcelāns 100 gados”
Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā
līdz 6. aprīlim
Līdz 6. aprīlim Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā skatāma izstāde “Uzdzīves porcelāns 100 gados”, kurā var iepazīties ar unikāliem traukiem no Mārtiņa Eglīša un Gunta Arāja privātkolekcijas.
Ekspozīcijā būs redzami trauki ar īpašiem logo, kas simbolizē dažādu Latvijas restorānu, kafejnīcu un viesnīcu atpazīstamību un profesionālo tēlu. Izstādē aptverta vēsture no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām.
Trauku kolekcionāri Mārtiņš Eglītis un Guntis Arājs ir no Rīgas. Kolekcijas sākums meklējams pirms četriem gadiem, kad Mārtiņš Eglītis internetā iegādājās šķīvi no Saulkrastu restorāna “Vārava”, kas raisīja atmiņas par jaunību. No Rīgas ēdināšanas uzņēmumu traukiem kolekcija pakāpeniski paplašinājās, līdz tajā bija pārstāvēti vairāk nekā 120 dažādu Latvijas restorānu un ēdināšanas vietu trauki.
Kolekciju papildina vēsturiski priekšmeti, piemēram, fotogrāfijas, ēdienkartes un rēķini.
Starp izstādītajiem priekšmetiem ir arī eksponāti no Daugavpils Plāteru-Zībergu ūdensdziedniecības kūrvietas “Poguļanka” un sanatorijas “Mežciems”.
Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs
Rīgas iela 8, Daugavpils
Izstāde “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma.”
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
līdz 2026. gada 17. janvārim
Līdz 2026. gada 17. janvārim Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālē skatāma izstāde “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma.” Gunāra Birkerta (1925–2025) simtgadei veltītā izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām veltīta šī izstāde.
Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē, Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves kulminācija bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšana.
Izstādi veido fotogrāfijas, skices un ēku maketi. Tajā izceltas arhitekta īpašās attiecības ar gaismu. Gunāru Birkertu mēdz dēvēt par gaismas arhitektūras meistaru, pārsteidzoši gaismas risinājumi atklājas katrā viņa celtnē, īpaši bibliotēku projektos. Izstāde tapusi sadarbībā ar LNB Atbalsta biedrību un ASV vēstniecību Latvijā. Tās autori ir arhitekti Jānis Dripe un Andris Kronbergs.
Gunārs Birkerts ir pasaulē pazīstams latviešu arhitekts, projektējis gandrīz 300 ēkas – muzejus, universitātes, baznīcas, skolas, bibliotēkas. Daudzas no tām var uzskatīt par ikoniskām. Birkerta darbiem raksturīga funkcionalitāte apvienojumā ar simbolu un metaforu lietojumu.
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Mūkusalas iel 3, Rīga
Atklāta Teņa Graša vitrāža “Dziesma”
Mēness aptiekā “Kamēlija”
Foto: Kristaps Mednis
16. janvārī, atverot Mēness aptieku “Kamēlija” pēc nozīmīgas rekonstrukcijas, atklāta ievērojamā latviešu mākslinieka Teņa Graša vitrāža “Dziesma”. Godinot mākslinieka simtgadi un viņa nozīmīgo ieguldījumu Latvijas kultūrā un mākslā, vitrāža, kas iepriekš rotāja aptiekas logus jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, tagad ir rūpīgi restaurēta.
Kultūrvēsturisko Teņa Graša vitrāžu 2024. gadā atjaunoja stikla mākslinieks Agris Butelis. Aptiekā ir veikti nozīmīgi uzlabojumi klientu ērtībām, tostarp modernizēta diennakts apkalpošanas zona ar uzgaidīšanas iespējām iekštelpās, lai nodrošinātu farmaceitisko aprūpi apmeklētājiem jebkurā diennakts laikā. Jāuzsver, ka pirmo reizi te aptieka tika atvērta 1924. gadā.
Tenis Grasis savulaik vitrāžu veidojis par godu leģendārās diennakts aptiekas pārbūvei, un pirmo reizi tā iemirdzējās aptiekas logos tagadējā Brīvības ielā 1985. gadā, zemtekstā drosmīgi iemiesojot tautas neatkarības alkas.
Jaunatvērtās Mēness aptiekas “Kamēlija” dizaina konceptu izstrādāja interjera arhitekte Guna Akona un “Wing space”.
Mēness aptiekas “Kamēlija”
Brīvības iela 74, Rīga
