Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Nīderlandes mākslinieka Edvarda Shautena performatīvā izstāde “Spatial Propositions for There”
izstāžu telpā TUR
izstāžu cikla “Saaugšana/Saudzējot” ietvaros
līdz 13. augustam
Līdz 13. augustam izstāžu telpā TUR skatāma Edvarda Shautena (Edd Schouten) performatīvā izstāde “Spatial Propositions for There” jeb “Telpiski priekšlikumi”.
Performatīvajā izstādē apmeklētājiem ir iespēja gan vērot, gan arī pašiem piedalīties izpētes procesā. Mākslinieks “priekšlikumus” raksturo kā “horeogrāfiskus pieturpunktus, kuros satiekas telpa un tās vērotājs”. Telpā visu izstādes laiku atradīsies performances mākslinieki, kas pēc Shautena aicinājuma apdzīvos telpu, izmantojot zīmējumus kā vienu no izpētes slāņiem un iedvesmas avotiem. Kustībā atveidojot līnijas, formas, ātrumu, virzienu, ilgumu, krāsu, zīmējumiem tiks piešķirta telpiska dimensija. Šie elementi savukārt tiks būvēti uz citiem kustību slāņiem – elpu, svaru un ķermenisko izjūtu, kā arī izpildītāju noķertajiem impulsiem. Skatītājs aicināts vērot performatorus stāvot, sēžot vai jebkā citādi iemiesojot savu klātesamību telpā. Arī viņi mudināti aplūkot zīmējumus kā horeogrāfiskas kartes un ļauties mākslinieka aicinājumam uz citādu telpas pieredzi.
Edvards Shautens ir starpdisciplinārs mākslinieks un horeogrāfs no Nīderlandes. Pabeidzis Mākslas zinātnes nodaļu Karaliskajā Mākslas akadēmijā Hāgā. Pēc studiju beigšanas Shautens galvenokārt strādājis ar deju kā horeogrāfs Korzo teātrim Hāgā, kā arī izstrādājis projektus Eiropā un Āzijā. Pārejot no dejas uz konceptuālākām horeogrāfiskām pieejām, viņš devās uz Īriju, vispirms uz DAGHDHA Dance Company un pēc tam uz gadu ilgu rezidenci Īrijas fermā. Viņam patīk rast netradicionālas pieejas mākslinieciskajam procesam, pētot kustību, laiku un telpu, kas balstās konkrētās situācijās. Kā piemērus var minēt sešu nedēļu ilgu horeogrāfisku performanci “Mīlestības un darba horeogrāfija” (Choreography of Love and Labour), kurā viņš vāca ziedus; iesaistīto pastaigu sēriju “Pastaigu stundas” (Walking Hours), par kuru viņš rakstīja izdevumam Le Merle, un divu mēnešu darbu ar 100 gadus vecu ūdenstorni kā plūstošu skulptūru projektā “#KarostaWaterTowerProject”. Šobrīd viņš apmeties Rīgā, kur līdztekus jaunu darbu izpētei kādu laiku vadīja mākslinieku rezidences programmas pilotprojektu, kā arī un bieži sadarbojas ar mākslinieci Ingu Erdmani.
Izstāžu cikls “Saaugšana/Saudzējot” radīts ar nolūku izcelt savstarpējo attiecību nozīmi mākslas radīšanas procesā un vienot vizuālo mākslu ar citām kultūras formām — dzeju, mūziku, performanci. Cikls norisinās bez pārtraukuma no jūlija līdz septembrim, vienam māksliniekam pakāpeniski nomainot nākamo.
Izstāžu telpa TUR
Tallinas ielā 10, Rīga
Paplašinātā kino SPECTRAL/BAL vasaras skola un performances
Cēsīs
8., 11. un 13. augustā
Šonedēļ Ruckas mākslas rezidenču centrā Cēsīs norisināsies analogā kino laboratorijas Baltic Analog Lab rīkotā SPECTRAL/BAL Vasaras skola, kas veltīta paplašinātā kino (expanded cinema) mākslas praksei un Cēsu apkārtnes dabai. Sešu dienu garumā tajā sadarbosies mākslinieki no visas pasaules, lai radītu performatīvus audiovizuālus darbus, kas trijos vakaros būs skatāmi dažādās vietās Cēsīs.
Vasaras skola tiks atklāta 8. augustā pulksten 21.00 mākslas telpā Mala ar interaktīvu performanci “Atmiņas un analoģijas”. Tajā mūziķu apvienība Bērnurīts (Maksims Šenteļevs, Rostislavs Rekuta-Dzhordzhevich un draugi) ar dažādu elektroakustisku ierīču un rakstāmmašīnu palīdzību veidos priekšnesumu no skatītāju ierunātiem atmiņu tekstiem, ko papildinās Baltic Analog Lab dalībnieku projicētie analogie foto slaidi.
Savukārt 11. augustā 20.00 Vidzemes koncertzāles kino zālē ar savām jau iepriekš radītajām paplašinātā kino performancēm uzstāsies vairāki Vasaras skolas dalībnieki un pasniedzēji. Starp tiem būs arī Luiss Masiass (Luis Macias) ar daudzus pasaules festivālus izceļojušu hipnotisku kino/slaidu performanci un Bernhards Razingers (Bernhard Rasinger) ar lāzera un skaņas dzīvo priekšnesumu. Mākslinieki jau iepriekš bijuši redzami Latvijā festivālos “Process” un “Kontraktor”.
Vasaras skolu noslēgs tās laikā radīto darbu prezentācijas, kas notiks 13. augustā 22.00 Cīrulīšu dabas takās pie Spoguļu klintīm. Tajās, domājams, atspoguļosies iepriekšējo dienu piedzīvojumi, kopā ar ģeologiem, biologiem un citiem dabas pētniekiem dažādos veidos pievēršoties Gaujas senlejai, klinšu iežiem, ūdeņiem un apkārt esošajiem augiem. Sadaloties divās komandās, pieredzējušu skaņas un kustīgo attēlu mākslinieku vadībā daļa no skolas dalībniekiem veidos fotoķīmiskus un kinētiskus darbus, izmantojot rotējošus ārējos slēģus, savukārt citi pievērsīsies skaņu ierakstīšanas, manuālas radīšanas un atskaņošanas tehnikām, izmantojot 16mm optisko skaņuceliņu un kino projektoru.
Šogad Baltic Analog Lab vasaras skola notiek projekta SPECTRAL ietvaros, kas vieno sešas Eiropas analogā kino laboratorijas - WORM.Filmwerkplaats (Roterdama), Mire (Nante), Baltic Analog Lab (Rīga), LaborBerlin (Berlīne) Crater Lab (Barselona), Laia (Porto) - kuru biedri skolā pasniegs arī vairākas mazāka apjoma ar paplašināto kino saistītas darbnīcas. Skolā piedalīsies 40 dalībnieki no Francijas, Argentīnas, Indijas, ASV, Čīles, Austrijas, Vācijas, Nīderlandes, Portugāles, Kanādas, Horvātijas, Brazīlijas, Meksikas, Spānijas u.c.
Baltic Analog Lab vasaras skola
Keramiķes Daces Blūmas un gleznotājas Aijas Bāliņas darbu izstāde “Venēcijas piezīmes”
Bauskas muzejā
10. augusts–11. septembris
Aija Bāliņa. Venēcijas atspīdumi
No 10. augusta līdz 11. septembrim Bauskas muzejā būs skatāma mākslinieču Daces Blūmas un Aijas Bāliņas darbu izstāde “Venēcijas piezīmes”.
“Venēcija. Venēcija ir unikāla. Var droši apgalvot, ka pasaulē tāda ir vienīgā. Ir lieliski, ja izdodas iepazīties ar šo pilsētu, bet tā ir īpaša veiksme, ja tur izdodas padzīvot ilgāku laiku. Un ja Venēcija “pielaiž sev klāt”.
Katram par Venēciju ir savs stāsts. Es iepazinos ar Venēciju 2005.gadā un pēc 10 gadiem mana otrā tikšanās ar Venēciju bija kā atgriešanās mājās. Un ar savu mīlestību uz šo pilsētu gribas padalīties ar citiem. Tādēļ arī tapa šīs piezīmes par Venēciju. Uz papīra, uz audekla, uz koka un uz porcelāna. Es ceru, ka manās Venēcijas piezīmēs arī skatītājiem izdosies saskatīt kaut mazliet no šīs pilsētas burvības.”, māksliniece Dace Blūma.
“Atrašanās maģiskajā Venēcijas salā ir prieks un izaicinājums vienlaikus. Pavisam nesen, 2022. gada pavasarī no jauna guvu iedvesmu Venēcijā – šajā noskaņu, krāsu un vēsturisku detaļu pārbagātajā vietā. Kopš 2002. gada Venēcija mani priecējusi vismaz reizi pāris gados, aizrautīgā kolēģu pulkā dodoties plenēros. Mākslinieka skats – iedvesmas avots – motīva izvēle un atspoguļošana. Tas ir radīšanas process, ko savukārt atšķirīgu padara autora izvēlētā darba tehnika un personība.
Mana aizraušanās ir atspoguļošanas un atstarošanas ilūzijas, izceļot no daudzpusīgajām Venēcijas vizuālajām kvalitātēm īpašo lagūnas pilsētas starojumu. Ūdens tīklojums un zilganzaļās lagūnas klātbūtne jūtama katrā pilsētas nostūrī, spoguļattēlā pārvēršot gan gaismēnu spēles krāšņajās fasādēs, gan gondolu siluetus, gan laternu gaismas, gan krāsaino iekšpagalmu ikdienu.
Skicēs fiksēti iedvesmojoši mirkļi, kas bijuši īslaicīgi noskaņas un apgaismojuma dēļ. Mani mākslinieka uzdevumi – ieraudzīt un notvert. Iekadrēt, bet nesastindzināt.
Šajā izstādē eksponētas gan skices no pēdējo 15 gadu plenēriem, gan Venēcijas inspirētās kolāžas, printi un akrila gleznas uz audekla,” māksliniece Aija Bāliņa.
Bauskas muzejs
Kalna 6, Bauska
Audiovizuāla performance ar virtuālu kori “Klusums Krīt”
Cēsīs
12., 13., 14. augustā
12., 13. un 14. augustā Cēsīs (ar sākumu Rožu laukumā un turpinājumu piepilsētas mežā) plkst. 19:30 norisināsies audiovizuāla performance ar virtuālu kori “Klusums Krīt”, kuras autori ir Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo, komponists Krists Auznieks.
“Klusums Krīt” ir lūgšana par mirušajiem ar mūzikas un valodas klātbūtni, kas noritēs mežā, kurā nacistiskās okupācijas laikā 1941. gada augustā tika nogalināti 200 ebreji.
Cilvēks aizņem vietu telpā, un viņa vai viņas balss pārņem klusumu. Pazūdot cilvēkam, klusums pārņem telpu. Mežs ir kluss. Daba ir piedodoša un nežēlīga savā mūžībā, tā uzņem visu, pieļauj visu, tā turpina būt skaista arī tad, kad šķietami viss skaistais ir zudis. Pasaule beidz eksistēt, un vienlaicīgi tā turpina būt. Cilvēkam mirstot, tiek pazaudēts gan ķermenis, gan balss, bet tas tiek apvērsts un mirušie iegūst balsi.
Krista Auznieka jauniešu kora “Kamēr...” jaundarba balsis no ieraksta studijas atklāsies mežā. Katra balss sevi noliedz, atturas, bet caur to kļūst par kāda cita balsi. Vārdi ivritā un jidišā atklājas pamazām, lūdzot klausītāju apstāties. Kad arī klausītājs ir pieņēmis atteikšanās vērtību, jaunās balsis māca, ka “štarbm” nozīmē nomirt un “lebn” – dzīvot, bet atcerēties ir grūti, mēs to vēl nesaprotam, varbūt nojaušam, varbūt tikai ar lielu pacietību sākam saklausīt.
LLMC vasaras skolas “Postsociālisma ekoloģijas” publiskā programma
Valmierā
12.–17. augusts
LLMC vasaras skolas vizuālā identitāte, Aleksejs Muraško
No 12. līdz 17. augustam Valmierā notiks Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola “Postsociālisma ekoloģijas”, kurā piedalīsies jaunie mākslinieki, kultūras pētnieki un kuratori no Baltijas un citām Eiropas valstīm. Vasaras skolas programma pievērsīsies ekoloģijas jautājumiem caur mūsu reģiona šodienas un nesenās pagātnes mantojuma skatpunktu, saistot tos ar globālajām norisēm, tostarp arī dekolonizācijas procesiem. Daļa no vasaras skolas vieslekcijām būs publiskas, un tās klātienē, mākslas telpā “Kurtuve”, Valmierā, aicināts apmeklēt ikviens interesents.
Kā atskatīšanās pagātnē var palīdzēt izprast šodienas politiskās un ekoloģiskās krīzes un ietekmēt centienus tās risināt? Kā alternatīvu ekoloģiju idejas var attīstīt jaunas pieejas vides risinājumiem, enerģijas resursu un tehnoloģiju attīstībai šodien un nākotnē? Kā karš Ukrainā un Rietumvalstu sankcijas pret Krieviju ietekmē ne tikai politiskās varas attiecības, bet arī klimata pārmaiņu procesus? Kādas perspektīvas, ētiski un atbildības veidi var virzīt jaunas attiecības ne vien starp cilvēkiem, bet arī starp dzīvo un nedzīvo dabu, starp dabu un kultūru, starp sabiedrību un vidi?
PUBLISKĀ PROGRAMMA
Norises vieta: mākslas telpa “Kurtuve”, Rīgas iela 25, Valmiera
Programma notiks angļu valodā.
Sestdiena, 13. augusts
10.00 – 11.00
Pētnieka un režisora Oleksija Radinska lekcija “Nord Stream pētījumi”
Šai prezentācija pievērsīsies saiknei starp bēdīgi slaveno Nord Stream gāzes vadu un karu Ukrainā. Šis projekts, kas tika uzsākts 2011. gadā, padarīja Vāciju par faktiski līdzvainīgu Krievijas “fosilifašistiskā” režīma izveidošanā. Peļņa, kas gūta no gāzes patēriņa Eiropā, ir finansējusi Krievijas militāro mašinēriju, savukārt paļaušanās uz lēto Krievijas gāzi kavējusi pāreju no fosilās enerģijas uz atjaunojamiem energoresursiem, pasliktinot situāciju klimata jomā. Pievienojoties Nord Stream projektam, Vācija, iespējams, neapzināti, ir signalizējusi, ka diskusijas par Ukrainas lomu Eiropas projektā ir vien tukša retorika.
Eiropas realitātē, kas izveidojās pēc Padomju Savienības sabrukuma, jaunajai, neatkarīgajai Ukrainai kaunpilnā kārtā tika piešķirta tikai viena reāla ģeopolitiskā loma: tā ir tranzīta zona, kas nodrošina Krievijas fosilā kurināmā piegādi Eiropas patērētājiem, izmantojot padomju laika naftas un gāzes cauruļvadus, kas ieraktas Ukrainas teritorijā. Nord Stream projekta galvenais pamatojums bija padarīt šo gāzes tranzīta zonu par novecojušu; brīdī, kad Vācija piekrita atņemt Ukrainai tās tranzīta potenciālu, tika sagatavots pamats Krievijas iebrukumam 2022. gadā. Lekcijas laikā Olekijs iepzīstinās ar savu vēl nepabeigto video darbu “Nord Stream pētījumi”, tās pamatā ir kadri, kas iegūti no uzņēmuma Nord Stream AG tīmekļa vietnes.
11.30 – 13.00
Mākslinieka Kvīnsija Gario lekcija “Mana veiksmīgā neveiksme, kolekcionējot sāli priekš Nīderlandes Nacionālā pasaules kultūru muzeja”
Pēdējos gados etnogrāfiskie muzeji Eiropā ir sākuši atdot bijušajām kolonizētajām vai okupētajām valstīm to mantojumu. Diskusijās par koloniālo laupījumu atdošanu kopienām, no kurām tie tika atņemti, tiek uzdots jautājums, kas notiks tālāk ar muzejiem, kuros glabājas šis atsavinātais mantojums. 2019. gadā mākslinieku uzaicināja piedalīties izstādē Pasaules muzejā Roterdamā, un viņš izvēlējās šo jautājumu risināt subversīvi. Muzejs ir daļa no Nīderlandes Nacionālā pasaules kultūru muzeja, kurā glabājas Nīderlandes valsts etnogrāfiskās kolekcijas, kā arī Roterdamas pilsētas un katoļu ordeņa kolekcijas. Nesen Nīderlandes muzeji ir atdevuši cilvēku mirstīgās atliekas Ganai un kultūras mantojumu Indonēzijai. Līdz ar šiem jautājumiem koloniālās vardarbības materiālais mantojums ir atklāts, savukārt koloniālisma ietekme uz vidi nav guvusi tādu pašu atzinību. Arī domājot par klimata taisnīgumu, saikne ar ilgstošu koloniālās vardarbības un ieguves materiālo mantojumu palikusi otršķirīga.
Darbā, ko Kvīnsijs Gario piedāvāja Pasaules muzejam Roterdamā, viņš centās izcelt šos jautājumus un norādīt uz trūkumiem Pasaules kultūru muzeja kolekcijā attiecībā uz Karību salām, kas joprojām ir Nīderlandes okupēta un kolonizēta teritorija. Karību jūras reģions Nīderlandi piesaistīja tieši tās sāls krājumu dēļ, taču šis sāls nav iekļauts koloniālo kolekciju krājumos. Kvīnsijs kopā ar mākslinieci Glendu Martinusu devās uz Karībām vākt šo dīvainā kārtā muzeju kolekcijās iztrūkstošo sāli, uzdodot jautājumus par kolekcionēšanas, kolekciju un vides taisnīguma nākotni.
Svētdiena, 14. augusts
17.30 – 19.00
Pētnieces un kuratores Lindas Kaljundi lekcija un radošā darbnīca “Kultūras tēli un Igaunijas degslānekļa rūpniecības uzplaukums (un sabrukums?)”
Lekcijā Linda Kaljundi pievērsīsies kultūras – jo īpaši vizuālās kultūras – lomai Igaunijas degslānekļa industrijas vēsturē divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā. Igaunijas degslānekļa rūpniecību, kas radās salīdzinoši vēlu un attīstījās pierobežā starp austrumiem un rietumiem, ir veidojušas dažādas politiskās, tehnoloģiskās un kultūras tradīcijas. Tādējādi tā ir lielisks piemērs industriālās modernitātes hibrīdajam un transnacionālajam raksturam. Linda aplūkos kultūras lomu nozares leģitimizācijā un zīmolvedībā autoritārajā periodā, 20. gs. 30. gados, izmaiņas un pēctecību starpkaru perioda un padomju laika degslānekļa attēlojumos, kritisku perspektīvu parādīšanos 70. gados un perestroikas perioda vides kustības laikā 80. gados. Lai gan lektore lielā mērā balstās vēsturiskos materiālos, viņa analizēs arī šī brīža ar degslānekļa rūpniecību Igaunijā saistīto problēmu loku, uzsverot ka, lai orientētos šajās bieži vien ļoti nokaitētajās debatēs, ir jāzina arī kultūras vēsture un ar degslānekļa rūpniecību saistītais mantojums.
Pirmdiena, 15. augusts
10.00 – 12.00
Pētnieces Egles Rindzevičutes lekcija un seminārs “Izmestās nākotnes? Mantojuma un iznīcināšanas politika pilsētvidē”
Lekcijā, izmantojot mantojuma studiju, kritisko atkritumu pētniecības un pilsētvides studiju krustpunktus, aicinās pārdomāt postsociālisma un pēckara ekoloģiju. Divdesmitais gadsimts ir atstājis sarežģītu materiālo mantojumu, ar kuru ir jāsadzīvo tagadējām un nākamajām paaudzēm. Liela daļa šī mantojuma ir toksiski rūpnieciskie atkritumi, kā arī pilsētu infrastruktūras, kas tika būvētas, lai apkalpotu rūpniecības nozares, kuru vairs nav. Gan atkritumi, gan infrastruktūras nav tikai apsaimniekošanas pārpalikumu, tie veido kultūras un politisko simboliku. Tie veido sociālās evolūcijas skatuvi, kurā tiek attīstītas jaunas politikas formas.
Krievijas iebrukums Ukrainā klusās un neredzamās infrastruktūras padarīja redzamas vissmagākajā un sāpīgākajā veidā. Azovstaļas tēraudlietuves kļuva par kaujas lauku, un pilsēta tika pārvērstas drupās, tomēr apšaude atklāja gan infrastruktūras būtisko nozīmi, gan tās noslēgto raksturu.
Otrdiena, 16. augusts
15.30 – 17.30
Mākslinieces Diānas Lelonekas lekcija un radošā darbnīca “Ruderālie aģenti jeb Savvaļas lietu aģentūra”
Lekcijā māksliniece runās par augiem un to lomu vēsturiskajos un ekonomiskajos procesos, pievēršoties ruderālo augu sugu jeb nezāļu vēsturei. Pētot gan tās nezāles, kas aug vietās, kur agrāk atradās rūpnīcas un raktuves, kuras slēgtas kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, gan tās, kas mūsdienās stādītas bijušajās rūpnieciskajās zonās, Diāna Leloneka aicina domāt par to, vai nezāles var norādīt uz nākotnes risinājumiem mūsu vietējām kopienām.
Vai augi var palīdzēt mums iemantot saktapunktu, no kā mēs varētu ieraudzīt problēmas un izaicinājumus, ar kuriem saskaras kopienas, kas atrodas uz globālās enerģētikas transformācijas robežas? Varbūt ruderālās sugas, kas aug uz neizmantotām, bijušajām rūpnieciskajām zemēm un pamestiem laukiem, ir jāskata kā nenogurdināmi, nedroši strādnieki, kas strādā, lai atjaunotu Zemes ekosistēmas.
18.00 – 19.30
Mākslinieka Džona Gržiniča lekcija “Ģeofrakcijas, antropocēna ainavu sensorā izpēte”
Prezentācijā mākslinieks Džons Gržiničs iepazīstinās ar paša apkopotajiem (audiovizuālajiem) iespaidiem par rūpniecisko raktuvju ainavām Ida-Virumā reģionā Igaunijas ziemeļaustrumos. Tas, kas 2009. gadā sākās kā pētījums par “zaļās Igaunijas” otru pusi, pārtapa par ilgtermiņa aktīvu māksliniecisku zināšanu veidu un veidu, kā attēlot liela mēroga, sarežģītus kultūras un vides apstākļus. Šis materiāls kļuva par instalācijas “Ģeofrakcijas” daļu izstādē “Life in Decline” Raktuvju muzejā Kohtlanemmē Igaunijā (2021). Arī skaņu ainavu projektā “Ģeofrakcijas” mākslinieks turpina strādāt ar šo skaņu ierakstu arhīvu. Lekcijā mākslinieks iepazīstinās arī ar fragmentiem no materiāliem, ko savācis izpētes braucienos uz šīm raktuvēm, ko organizēja Igaunijas Nacionālais muzejs.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola tiek rīkota sadarbībā ar Valmieras novada pašvaldību, Latvijas Mākslas akadēmiju, Igaunijas Mākslas akadēmiju un Kumu mākslas muzeju Tallinā. Lektori un darbnīcu vadītāji ir pētnieki Oleksijs Radinskis, Egle Rindzevičūte un Linda Kaljundi, mākslinieki Diāna Leloneka, Linda Boļšakova, Kvīnsijs Gario un Džons Grziničs. Programmas kuratore ir Ieva Astahovska , kas to veidojusi sadarbībā ar Lindu Kaljundi.
Mākslas telpa “Kurtuve”
Rīgas iela 25, Valmiera
LKA studentu mākslas un pētniecības projekts “Ceļojums uz utopiju”
Stāmerienas pilī
14. augustā
Šovasar Stāmerienas pilī norisinās Latvijas Kultūras akadēmijas studentu iniciēts mākslas un pētniecības projekts “Ceļojums uz utopiju”, kura ietvaros tiek apvienota dzīvesstāstu pētniecība, pētniecībā balstīta māksla un jaunu mākslas darbu radīšana. Kā projekta rezultāts iecerēta izstāde, kas tiks atklāta 14.augustā plkst. 15.00 Stāmerienas pils dārzā.
Projekta ietvaros padziļināti tiek pētīts Stāmerienā dzimušā tēlnieka Edvarda Liedskalniņa dzīvesstāsts, īpašu uzsvaru liekot uz Floridā izveidotās Koraļļu pils būvniecības pētniecību un iemesliem, kas pamudinājuši un iedvesmojuši Edvardu Liedskalniņu to izveidot. Pētot tēlnieku, tika secināts, ka Koraļļu pils radusies kā glābiņš no sev netīkamās realitātes, tā Edvardam Liedskalniņam bija kā utopija, noslēgtā sapņu pasaule, ar kuras palīdzību viņš atainoja savas vērtības un intereses. Pārnesot Koraļļu pils nozīmi (utopija, pašrealizācija, drošā telpa) uz mūsdienām, projektā ar diskusiju, lekciju un pētniecības palīdzību mākslinieki veidos vides mākslas objektus Stāmerienas pils dārzā – savas Koraļļu mikro-utopijas pilis, kurās atainos vērtības, kuras, viņuprāt, ir svarīgi aktualizēt mūsdienu sabiedrībā.
Projektā piedalās deviņi jaunie mākslinieki – Luīze Gulbe, Madara Portnaja, Kerija Krūmiņa, apvienība “PAMA” (Elīna Kaire, Aleksis Jānis Trops, Elia Lasmane, Katrīna Vītola, Elza Jenzena).
Ludim Ludvigam Bērziņam veltītā izstāde “Vitrāžas. Retrospekcija”
Kalnciema kvartāla galerijā
līdz 27. augustam
Līdz 27. augustam Kalnciema kvartāla galerijā skatāma vitrāžistam Ludim Ludvigam Bērziņam veltītā izstāde “Vitrāžas. Retrospekcija”. Izstādē skatāmas zīmētāja un kompozīciju meistara stikla un svina kompozīcijas no dažādiem radošā darba gadiem.
Vitrāžists, grafiķis un scenogrāfs Ludis Ludvigs Bērziņš (1929-2021) 1951. gadā beidza J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas Pedagoģijas nodaļu un 1958. gadā mākslinieks absolvēja Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu teātra dekorāciju glezniecības specialitātē (tag. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Audio-vizuālās mediju mākslas nodaļas Scenogrāfijas apakšnozare). Ludvigs Bērziņš strādāja arī plakātu mākslā un veidoja ilustrācijas un karikatūras. 20.gs. 60. gados mākslinieks sāka darboties vitrāžas mākslas jomā un veica nozīmīgu ieguldījumu latviešu vitrāžas mākslas attīstībā. Mākslinieks darinājis vairāk nekā 90 vitrāžu darbus dažādu telpu noformējumiem Latvijā, Krievijā, Ukrainā, Uzbekistānā.
Kalnciema kvartāla galerija
Kalnciema iela 35, Rīga
Fotoizstāde “Daba un Dzīvnieki” un eļļas darbu izstāde “Dziedinātava”
Kultūras un atpūtas centrā “Imanta”
līdz 31. augustam
Līdz 31. augustam kultūras un atpūtas centrā “Imanta” skatāmas divas izstādes: Sandras Semenkovičas eļļas darbi izstādē “Dziedinātava” un Dmitrija Zaharova fotoizstāde “Daba un dzīvnieki”.
Dmitrijs Zaharovs pamatā ir ainavu un portretu fotogrāfs, tomēr fotografē arī dzīvniekus. Viņa kolekcijā jau ir vairāk nekā 2000 fotogrāfiju. Dmitrija pirmā fotoizstādē norisinājās Rēzeknē. Nu jau otrā izstāde atceļojusi uz Rīgu, kur autors piedāvā dabā tvertus mirkļus. Kadros liela nozīme ir kustībai. Apkārt esošā dzīvā daba – putni un dzīvnieki, kukaiņu mikro pasaule – ir tēmas, kas interesē fotogrāfu.
Sandra Semenkoviča sākusi gleznot, lai iepazītu sevi un realizētu no vectēva mantoto talantu, lai varētu dalīties priekā un savās sajūtās. Ikdienas darbiem un steigai pa vidu tiek atrasts laiks, lai praktizētu cigun mākslu (austrumu netradicionālās vingrošanas veids). Viņa māk saplūst ar dabu, izjust tās burvību un dziedinošo spēku. Mākslinieces gleznas izstaro enerģiju, kas palīdz cilvēkam gūt mieru, atslābt, atbrīvoties no stresa. Katra glezna ir daļa no Latvijas dabas. To galvenais nodoms ir spēcināt un iedvesmot izstādes apmeklētājus, jo pati daba ir mūsu dziedinātava.
Kultūras un atpūtas centrs “Imanta”
Anniņmuižas bulvāris 29, Rīga
Tukuma Mākslinieku grupas izstāde “Mākslinieki runā”
Latvijas Mākslinieku savienības galerijā
līdz 11. septembrim
Alberts Pauliņš. Pļava
Līdz 11. septembrim Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā skatāma Tukuma Mākslinieku grupas izstāde “Mākslinieki runā”, kurā izlikti 36 autoru darbi. Izstādē piedalās Alberts Pauliņš, Ilze Pauliņa, Andrejs Ģērmanis, Olita Gulbe, Kārlis Siliņš, Jānis Jansons, Mārīte Jansone, Ingemāra Treija, Nugzars Paksadze, Pēteris Laksis, Genādijs Gorohovs, Inga Brīniņa, Pārsla Vekmane, Maija Matīsa, Uldis Pauzers, Ruta Štrodaha, Linda Stujevica, Iveta Meiere, Dzintars Adienis, Toms Šlisers, Astrīda Šlisere, Lia Kiršteine, Leons Čivlis, Patrīcija Čivle, Iveta Liepiņa, Inese Auziņa, Egita Dumbre, Jolanta Baloda, Sņežana Tišlere, Eglis, Rota Bērzkalne, Inita Ruņģe, Uģis Dainis, Velga Melne, Ilze Cērpiņa, Ivonna Bredovska.
Tukuma mākslinieki krāsās, tekstilā, keramikā un citos materiālos izstādē “Mākslinieki runā” pauž savas domas, nostāju, attieksmi un cerības, kas saistītas ar pašreizējām aktualitātēm. Covid-19 ēna un karš Ukrainā ir tēmas, kas emocionāli skar un saasina autoru mākslas valodu, rosina radošo domu un uzskatu pilsonisko vērtējumu.
Tukuma Mākslinieku grupu, kā LMS filiāli, apvienojot Tukuma novada māksliniekus, 1983. gadā dibināja gleznotāji Leonīds Āriņš (1907-1991), Ansis Artums (1908-1997), Uldis Zemzaris (1928-2022), mākslas zinātniece Taira Haļāpina (1922-2012), atjaunojot 20.gs. 30.gados aizsāktās gleznotāju Leonīda Āriņa, Anša Artuma, Kārļa Neiļa (1906-1991) modernisma tradīcijas, kurās tika bāzēta Tukuma muzeja radīšana (1936) un neakadēmisko gleznotāju kopienas izveide. Šobrīd, kopš 2011. gada Tukuma Mākslinieku grupā gleznotājas Ingemāras Treijas vadībā aktīvi darbojas 47 biedri dažādās mākslas nozarēs, paužot pārliecību par mākslas nepieciešamību mūsdienu sabiedrībai. Mākslinieku grupa veido Tukuma novada mākslas dzīvi un daļa no autoriem aktīvi darbojas mākslas pedagoģijas jomā, kā arī pēc mākslinieku iniciatīvas izveidota kultūras lapa “Tukuma Neatkarīgajās ziņās”, informējot par aktuālajām mākslas norisēm.
Izstādes kuratore ir Ingemāra Treija.
Latvijas Mākslinieku savienības galerija
11. novembra krastmala 35, Rīga
Rīgas Porcelāna muzeja krājuma izstāde “Ēriks Ellers”
līdz 9. oktobrim
Kafijas servīze „Marianna”. Plānsienu porcelāns, liets, virsglazūras krāsas klājums, zelta spiedogs, klājums un apvilkums ar zeltu. Formas autors Ēriks Ellers. Dekora autore Beatrise Kārkliņa. 1980. Foto: Gvido Kajons
Līdz 9. oktobrim Rīgas Porcelāna muzejā skatāma izstāde “Ēriks Ellers”.
Ēriks Ellers (1924-1994) bija Rīgas Porcelāna rūpnīcas galvenais mākslinieks laika posmā no 20. gs. 60. – 80. gadiem. Savā darba mūžā viņš ne vien koordinēja rūpnīcas Mākslinieciskās laboratorijas darbu un pārskatīja produkcijas vizuālo tēlu, bet arī pats radīja dažādu trauku formas un dekorus. Piedalījies vairākās rūpnieciskajās izstādēs un guvis augstus apbalvojumus.
Ellers ļoti atbalstīja jaunu risinājumu ieviešanu, jo īpaši viņš centās attīstīt un pilnveidot zīdspiedes dekolu tehnoloģiju, ko porcelāna rūpnīcā bija ieviesis Elmārs Kalniņš. Viņa personīgā interese visticamāk bija saistīta ar darba pieredzi VEF. Kolēģi atceras, ka Ellers vēl arī pēc 1981. g. nāca uz rūpnīcu, lai strādātu ar porcelānu.
Rūpnīcas galvenā mākslinieka pienākumos ietilpa uzņēmuma produkcijas tēla veidošana – atbildība par dekolu cehu, mākslinieku darba plāni un to pienācīga izpilde, Mākslinieciskās padomes koordinēšana un arī savu dizainu izstrāde. Savā darba mūžā Ellers izstrādāja gan sīkplastiku, gan dažādus trauku komplektus un servīzes. Lielāko popularitāti ieguva viņa 1970. gadu plānsienu porcelāna servīzes “Marianna” un “Sigulda”, ko ražoja vēl ilgi pēc mākslinieka aiziešanas no rūpnīcas. Arī mūsdienās šie komplekti sastopami plašā skaitā ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un citās republikās, kas ir bijušas Padomju Savienības sastāvā. Cilvēkos sajūsmu rada materiāla smalkums un vieglums, apvienojumā ar grezniem dekoriem, ko radījušas mākslinieces Maija Zagrebajeva, Aija Mūrniece, Vija Zaļeškeviča, Antoņina Paškēviča, Zina Ulste, Beatrise Kārkliņa, Ilga Vanaga, Ilga Dreiblate un citas.
Izstādē apskatāmi gan iepriekš eksponēti vai publikācijās ietverti Ellera darbi, gan skatītājiem vēl neredzēti priekšmeti un dizaina paraugi. Tā būs iespēja plašā laika diapazonā novērtēt ne tikai autora rokraksta mainību, bet arī kopējo porcelāna stilistisko tendenču attīstību 20. gs. otrajā pusē, laikā kad Latvija bija okupēta un atradās Padomju Savienības sastāvā. Ekspozīcijā pārstāvēti ne tikai Ellera dizainēti plaša patēriņa priekšmeti, bet arī īsu laiku ražota produkcija un mazāk zināmi dekori, kas būs interesanti Rīgas porcelāna gardēžiem.
Rīgas Porcelāna muzejs
Kalēju iela 9/11, Rīga
Iznācis žurnāla “Žoklis” pārāk īsas vasaras numurs
Pārāk īsas vasaras numurs pievēršas esejām un dzejai, kas dažādos laikos radušies dažādās vietās un valodās. Žurnālā lasāmie teksti tulkoti no franču, angļu, dāņu, krievu, itāļu, grieķu, poļu un vācu valodas.
Vietējos autorus pārstāv Semjons Haņins (Evelīnas Andžānes un Roberta Vilsona atdzejojumā no krievu valodas), kā arī gleznotājs Jānis Šneiders, piedāvājot vizuālus un grafiskus dzejoļus līdztekus refleksijai par rakstniecību. Savukārt žurnāla pielikumā uz zila papīra lasāmi pašu jaunāko autoru dzejoļu izlase “Dzejoļu konkurss cilvēkiem līdz 10 g.v. bet var arī drusku vairāk kurā uzvarēja visi”. Līdztekus tekstiem, kas tapuši mūsu kultūrtelpā, Pārāk īsas vasaras numurā publicēti Toves Ditlevsenas dzejoļi Andreja Vīksnas atdzejojumā no dāņu valodas, Pavlinas Marvinas dzejolis “Melnā magrica”, kuru no grieķu valodas atdzejojis Lauris Veips, kā arī Poļu Nobelistes Vislavas Šimborskas dzejoļu izlase Ingmāras Balodes atdzejojumā.
Šajā numurā lasāms arī turpinājumos publicētās franču zinātnes filosofa un iztēles pētnieka Gastona Bašlāra esejas “Lidojuma sapnis” noslēgums, ko no franču valodas tulkojis Lauris Veips, Džoanas Didionas eseja “Par piezīmju grāmatiņas uzturēšanu” Adrijas Zaķes tulkojumā, kā arī Italo Kalvīno eseja “Īstenības līmeņi literatūrā”, kuru tulkojis Roberts Vilsons un Rainera Marija Rilkes dzejteksts “Lelles” Dena Dimiņa tulkojumā.
Pārāk īsas vasaras numura redakcijas slejā Marija Luīze Meļķe raksta: “Tagad ir vasara, meitenes un zēni staigā apsauļotiem stilbiem, un visi cer, ka, ieejot pēc ledus kafijas, veikalā darbosies kondicionētājs. Labi, mēs arī. Mēs arī vienkārši izdosim tālāk savu žurnālu. Tajā tomēr ir apkopoti fantastiski teksti, un nav arī cienīgi skaisto pasaulē aizlaist cietsirdības ēnā. Cilvēks, kurš palicis pavisam bez cerības, sāk no iekšpuses ost pēc veca puķu ūdens. Un tomēr es esmu āksts, kurš dažbrīd jūtas līdzīgs klaunam vai cirka mērkaķim. Es mēģināju uzzīmēt viņu nedaudz smieklīgu, nedaudz mīļu.”
Būdams jaunu cilvēku lolojums, galvenokārt literārais žurnāls “Žoklis” fokusējas tieši uz radošo jaunatni visās mākslas jomās, veicinot starpdisciplināru teksta rakstīšanas un uztveres praksi. Dažādība, aicinot “Žoklī” publicēties dažādu mākslas jomu un paaudžu pārstāvjus, nodrošina izdevuma vitalitāti un dara Latvijas kultūras audumu krāsaināku. Žurnālu veido pieci jaunie literāti Raimonds Ķirķis, Marija Luīze Meļķe, Lauris Veips, Roberts Vilsons un Kirils Ēcis.
Žurnālu iespējams iegādāties izdevniecības “Neputns” mājaslapā un galerijā Tērbatas ielā 49/51, kā arī lielākajās Jāņa Rozes grāmatnīcās.
