Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Valtera Kiršteina darbu izstāde “Darbnīca”
“Aminori” telpā
15. maijs–15. jūnijs
Kiršteins. Darbnīca VII. 80x120 cm. 2023
No 15. maija līdz 15. jūnijam “Aminori” telpā būs apskatāma dizainera Valtera Kiršteina darbu izstāde “Darbnīca”. Ar darbnīcu bieži vien saprotam gleznotāja studiju, bet tā var būt arī galdnieka, atslēdznieka vai pulksteņmeistara darba vieta, kur top taustāmi un lietojami priekšmeti. Jaunajā izstādē ar vienotu “darbnīcas” konceptu Kiršteins atklāsies gan kā dizainers, gan gleznotājs, savienojot divus savas mākslinieciskās darbības virzienus.
Valters Kiršteins (1967) beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu 1995. gadā – laikā, kad Latvijas rūpniecība izbeidzās reizē ar līdzšinējo sistēmu un jaunajiem dizaineriem industrijā darba vairs nebija. Kopš tā laika Kiršteins lielākoties veidojis art design objektus, visbiežāk – konceptuālus pulksteņus, kas tapuši alumīnijā, stiklā, kokā, betonā. Taču jaunajā tūkstošgadē līdztekus trīsdimensiju objektiem izstādēs Valters Kiršteins sāka demonstrēt arī gleznas.
Kiršteina veidotajos art design objektos dominē konstruktīvas formas un paradoksāli kontrasti, pat humors. Savukārt gleznās viņš tematiski turpina darbnīcas tēmu, atainojot pašus darbgaldus, instrumetus un industriāli izgatavotus priekšmetus vai to detaļas. Reizēm gleznu motīvi ir abstrakti, lakoniskām kompozīcijām, kas balstītas krāsu kontrastos. Šajos darbos nepārprotami nolasāma mākslinieka – dizainera – profesionālā izcelsme.
“Kiršteina gleznās velti meklēt “gleznieciskumu” Latvijas glezniecībā pierastajā izpratnē,” par viņa darbiem rakstījusi mākslas zinātniece Ilze Martinsone. “Savā veidā šie darbi atgriežas simts gadus senā klasiskā modernisma sākotnē – tajos nolasāma gan krievu, gan vācu, gan franču modernās mākslas un dizaina ietekme, tieši tāpat kā šie virzieni iedvesmoja pirmos latviešu modernistus – ekspresionistus” jeb “Rīgas grupu” – pirms simts gadiem.”
“Aminori” telpa
Krišjāņa Valdemāra iela 69, Rīga
Izstāde “Atradumi mākslinieku darbnīcās”
galerijā “Daugava”
15. maijs–6. jūlijs
No 15. maija līdz 6. jūlijam galerijā “Daugava” būs skatāma izstāde “Atradumi mākslinieku darbnīcās”.
Mākslinieki savās izstādēs vienmēr eksponē pašus jaunākos darbus, kas tapuši pēdējā gada vai arī pāris pēdējo gadu laikā. Parāda to aktuālo, kas viņu nodarbinājis pēdējā laikā. Bet darbnīcā iekrājas arī darbi no iepriekšējiem gadiem un pat gadu desmitiem. Un pārskatot darbnīcas krājumus, atrodas interesanti un vērtīgi darbi, kas varētu ieinteresēt kolekcionārus vai lieliski iekļauties kādā biroja vai dzīvokļa interjerā. Ir arī tādi darbi, ko kāds mākslinieks iemainījis pret sava kolēģa darbu vai arī iegādāts kādā galerijā vai izsolē. Meklējot darbus izstādei, nebaidījāmies no raibuma, rokrakstu un tehniku dažādības, secinot, ka var jau arī tā. Izstāde būs skatāmas gleznas, skulptūras, grafikas, keramika, kuru autori ir Janis Rozentāls, Jānis Valters ,Vilhelms Purvītis, Konrāds Ubāns, Leonīds Āriņš, Biruta Baumane, Felicita Pauļuka, Laimonis Mieriņš, Indulis Zariņš, Boriss Bērziņš , Imants Vecozols ,Arta Dumpe, Maija Tabaka, Leonīds Mauriņš, Biruta Delle, Laima Eglīte, Līga Purmale, Baiba Vegere , Juta Rindina, Dace Lielā, Aleksejs Naumovs , Aija Zariņa, Jānis Murovskis, Kaspars Zariņš, Vija Zariņa, Laima Bikše, Agata Muze, Aigars Bikše, Andris Eglītis.
Iespējams, izstādes laikā ekspozīciju papildinās vēl kāds atradums.
Galerija “Daugava”
Ausekļa iela 1, Rīga
VV Foundation izziņojis savu 2024. gada viesu programmu
15.–17. maijs
VV Foundation izziņojis savu 2024. gada pavasara viesu programmu, kas norisināsies no 15. līdz 17. maijam Rīgā.
VV Foundation viesu programma radīta, lai ļautu fonda izraudzītiem starptautiskiem galeristiem, kuratoriem, mākslas kritiķiem un žurnālistiem iepazīt Latvijas laikmetīgās mākslas vidi. Šajā sezonā VV Foundation uz Rīgu ir atvedis četrus starptautiskus mākslas profesionāļus:
Hervē Mikaeloffs ir neatkarīgs mākslas konsultants un kurators, kurš šobrīd sadarbojas ar LVMH grupu un Louis Vuitton fondu. Gadu gaitā viņš kā padomdevējs ir strādājis ar Sanofi, Bic Group, dažādām privātām bankām un ar nozīmīgiem privātiem mākslas kolekcionāriem.1991.gadā absolvējis l’Ecole du Louvre Parīzē, pēc tamd turpināja strādāt La Fondation Cartier for Contemporary Art, vēlāk – slavenajā galerijā Emmanuel Perrotin. Mikaeloffa pirmā kuratora pieredze bija darbs ar mākslas kolekciju Caisse des Depots 1995. gadā, kura ietvaros viņš bija atbildīgs par kolekciju un izstāžu programmu izstādēm Francijā, Portugālē, ASV, Brazīlijā, Japānā un Honkongā. Kopš tā laika viņš ir bijis kurators neskaitāmām grupu izstādēm un personālizstādēm visā pasaulē.
Maija Haida ir kuratore, rakstniece un mākslas vēsturniece no Ņujorkas, ASV. Viņa ir strādājusi ar Artists Space, Canal Projects un PS122 galeriju un rakstījusi tādiem izdevumiem kā Wattis Institute, FLAT Journal, Public Parking un The Drawing Center. Viņas pētījumi pēta materialitāti, poētiku, dabiskās un apbūvētās vides saplūšanu, īpaši Austrumeiropā un globālajos dienvidos. Viņas prakse pēta un aktivizē mākslu kā starpdisciplināru ietvaru, kas cīnās ar un katalizē attiecības starp matēriju, medijiem un plašākām ekoloģijām. Viņa ir kuratoru grupas un pētniecības laboratorijas Collective Rewilding locekle, kā ieguvusi Veslijas universitātes grādu mākslas vēsturē.
Annas Mirjamas Vaiklas kā kuratores, mākslinieces un scenogrāfes mākslinieciskā prakse ir vērsta uz klimata taisnīguma, ne-cilvēku sugu un ķermeņu tematikas un dekolonizācijas procesa sajūgtību. Šīs tēmas ir aplūkotas vairākos viņas iepriekšējos kuratores projektos, tostarp 8. Artishok Biennial Botanical Witnesses (2022) Tallinas Botāniskajā dārzā un Point of No Return. Attunement of Attention (2021) Narvas mākslas rezidencē (NART). Viņa ir ieguvusi bakalaura grādu scenogrāfijā Norvēģijas Teātra akadēmijā un maģistra grādu kultūrā un mākslā Novia Universitātē Somijā. Pašlaik viņa turpina studijas Stokholmas Karaliskajā mākslas institūtā Dekolonizējošās arhitektūras progresīvo studiju (DAAS) programmā. Kopš 2023. gada viņa strādā kā laikmetīgās mākslas kuratore Kumu Mākslas muzejā Igaunijā.
Alekss Mors ir Mor Charpentier galerijas līdzdibinātājs. Viņš ir ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu ar specializāciju starptautisko konfliktu risināšanā. Mor Charpentier galerija, kas kopš 2010. gada atrodas Parīzē un pēdējos gados arī Bogotā, veicina un konsolidē māksliniecisku programmu, kas saistīta ar aktuāliem sociāliem, politiskiem un vēsturiskiem problēmjautājumiem. Galerija pārstāv gan topošos, gan labi zināmus māksliniekus, un par savu misiju uzskata mūsu zināšanu par mūsu laika izšķirošajām debatēm paplašināšanu.
Izstāde “Atmiņas ģenētiskais kods. Azerbaidžānas paklāji”
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā
16. maijs–15. septembris
Paklājs “Bahmanli”. Garabagas reģions. Nosaukums cēlies no Bojuk Bahmanli ciema Fuzuli reģionā. Publiskā akciju sabiedrība “Azerkhalcha”
Atzīmējot Azerbaidžānas un Latvijas diplomātisko attiecību 30. gadadienu, no 16. maija līdz 15. septembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sadarbībā ar Azerbaidžānas vēstniecību Latvijā un publisko akciju sabiedrību “Azerkhalcha” norisināsies unikālas kolekcijas izstāde “Atmiņas ģenētiskais kods. Azerbaidžānas paklāji”.
Ģenētiskā atmiņa ir sabiedrības kultūras un morāles sastāvdaļa un – izstādes “Atmiņas ģenētiskais kods. Azerbaidžānas paklāji” galvenā vadlīnija. Laika ritējumā savu izpausmi tā rod paklāju aušanas tradīcijās. Pavedieni, mezgli, raksti – azerbaidžāņu paklājs nav tikai estētiski baudāms interjera priekšmets, bet veselas tautas mūžs, kas austs gadu tūkstošos. Azerbaidžānas paklāji ir pazīstami visā pasaulē ar to oriģinālo ornamentu, kompozīciju un krāsu risinājumu.
Pasaules kultūras mantojuma vēsturē paklāju aušanas māksla ir absolūta virsotne, kas rada vienotu domu, saprāta un prāta telpu. Tajā nolasāms naratīvs par leģendām un notikumiem, zaudējumiem un uzvarām, lepnumu par pagātni un cerību par skaistu nākotni. 2010. gadā Azerbaidžānas tradicionālā paklāju aušanas māksla iekļauta UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.
Publiskā akciju sabiedrība “Azerkhalcha” (“Azərxalça”) ir vienīgā paklāju ražotne Azerbaidžānā, kuras darbnīcās strādā dažādu paaudžu amatnieki, turklāt tikai audējas no lauku apvidiem, kas ir ļoti nozīmīgi reģiona ilgtspējīgai attīstībai. Tās pamatuzdevums ir moderna un dinamiska paklāju aušanas evolūcija, saglabājot gadsimtiem seno arodu.
Uzņēmuma veidotā Rīgas izstādes kolekcija ir mākslinieku un meistarīgu amatnieku kolektīvs darbs, kas balstās uz senču tradīcijām un mūsdienu dizaineru inovatīviem meklējumiem. Paralēli ekspozīcija sniedz priekšstatu par Latvijas un Azerbaidžānas ornamentu līdzībām, atspoguļojot dažādus tautu mijiedarbes aspektus, vēsturiskās sakarības vai kopīgās tēmas, kas ietekmējušas abu valstu kultūru. Paklājos ieaustās saules zīmes, svastikas, dzīvnieku un putnu attēli, to ornamentālā apdare liecina par tradīciju atbalsi, nebeidzamu ticējumu, vērtību un mākslas savstarpējo caurviju.
Papildinot Latvijas un Azerbaidžānas kultūras un vēsturiskās saites, kā arī atzīmējot latviešu lietišķās mākslas vecmeistara Jūlija Straumes (1874–1970) 150. jubileju, izstādē organiski iekļaujas mākslinieka Azerbaidžānas teritorijā apzinātais un pētītais etnogrāfiskais mantojums – neatkārtojami paklāju raksti, kurus viņš fiksējis un kolorējis fotogrāfijās savu ekspedīciju laikā. Jūlija Straumes entuziasms, zināšanas un pieredze veicināja jaunas, līdz tam Latvijā aušanas praksē neizmantotās tjurku paklāju siešanas mezgla tehnikas apgūšanu, kas kļuva iecienīta un populāra 20. gadsimta 30. gados.
Izrādot cieņu meistara ieguldījumam, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) 2. stāva pastāvīgā ekspozīcija papildināta ar publikai vēl neredzētiem darbiem un sagatavotu video stāstu par Jūlija Straumes dzīvi un radošo darbību. Savukārt lekciju cikls “Klasiskās vērtības” ietvers tematisku lasījumu kopumu par mākslinieku – “Laikmeta Straume”.
Pateicoties Azerbaidžānas vēstniecības iniciatīvai, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs ir pagodināts pieņemt dāvinājumu no SIA “PASHA Holding” un publiskās akciju sabiedrības “PASHA bank”. DMDM tekstila kolekciju papildinās trīs mūsdienu dizaina paklāji, kuru idejas autors ir starptautiski atzītais azerbaidžāņu modes mākslinieks Rufats Izmails (Rufat Ismayil). Šie jaundarbi laikmetīgā valodā interpretē savu senču tradicionālos paklāju ornamentus.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs
Skārņu iela 10, Rīga
Igauņu mākslinieka Alekseja Gordina izstāde “Nāves dzirnavas”
Māksla XO galerija
16. maijs–8. jūnijs
Balva. 2024, audekls, akrils, 85x100 cm
No 16.maija līdz 8. jūnijam Māksla XO galerijā būs skatāma igauņu jaunās paaudzes mūsdienu mākslinieka Alekseja Gordina (Alexei Gordin) multimediju izstāde “Nāves dzirnavas”, kas būs lielākā līdz šim publiski skatāmā mākslinieka ekspozīcija Latvijā.
Alekseja Gordina mākslinieciskās darbības galvenā tēma ir absurdi stereotipiski domāšanas un uzvedības modeļi mūsdienu sabiedrībā. Viņa darbiem gandrīz vienmēr ir stāstījuma raksturs, tie bieži vēsta par aizraujošām vai kaitinošām situācijām. Par vienu no viņa galvenajām tēmām ir kļuvusi mākslas pasaules skarbā realitāte, bet par galveno varoni – pats mākslinieks. Ar melno humoru piepildītās ainas dekonstruē profesionālās mākslas pasaules tēlu kā kaut ko elitāru un krāšņu.
Izstādes nosaukums cēlies no reta dabas fenomena ar nosaukumu “Nāves dzirnavas”. Šajā parādībā skudru grupa atdalās no galvenā barības meklētāja, zaudē feromonu taku, un sāk sekot viena otrai, veidojot pastāvīgi rotējošu apli. Tūkstošiem skudru dodas šādos apļos, līdz nomirst, vai arī viena atgriežas pie prāta, pārtraucot šo apli.
Ar šī fenomena palīdzību Alexei Gordin norāda uz masu apsēstību ar neskaidriem jēdzieniem un vēstures atkārtošanos. Lai gan ir noticis milzīgs zinātnes progress, visbriesmīgākās cilvēces problēmas kā nabadzība, bads, resursu trūkums un karš, joprojām pastāv. Alesejs Gordins nestrādā tieši ar vēsturi un konkrētām sociālām problēmām, lielākoties viņš visu izlaiž caur savu mākslinieciskās eksistences prizmu, gluži kā sūklis, kas filtrē caur ķermeni netīro ūdeni. Atspoguļojot noteiktus sava laikmeta sabiedrības stāvokļus, mākslinieks mēģina preparēt sabiedrību, analizējot radošo indivīdu. Citiem vārdiem sakot, mākslinieka personība kļūst par viņa darbu galveno varoni, kas kļūst par orientieri, norādot uz plašākiem procesiem kultūrā, sabiedrībā un politikā.
Šai izstādei radītās jaunās gleznas ir pašironijas piesātinātas un ir atklāti mēģinājumi runāt par nopietnām lietām, izmantojot humora un absurda valodu. Mākslinieks uzskata, ka visa cilvēces vēsture nav nekas cits kā absurds karnevāls, un tāpēc nekas nav jāuztver nopietni. Šī izstāde ir viena liela fikcija, kas mēģina dekonstruēt realitāti, jo tas, ko mēs redzam, var kļūt par kaut ko pavisam citu. Kā skudras, kas iesprostotas nāves lokā, skatītāji ir ieslodzīti mākslinieka baiļu un nepatiku iluzorajā pasaulē, kas saistīta ar viņa ikdienas cīņu mākslas pasaulē un pasaulē kopumā.
“Pārsvarā strādāju ar atrastiem attēliem. Daudz sērfoju internetā, un no dažiem attēliem vienkārši nevaru izvairīties. Manas smadzenes nepārtraukti rada īsas frāzes, saukļus, dzejoļus, teikumus, kurus nepieciešams vizuāli ilustrēt. Tā es apvienoju tekstu un attēlu. Dažreiz, kad neatrodu nevienu interesantu attēlu, varu uzzīmēt tikai tekstu, pārvēršot burtus par attēliem. Mūsdienu vizuālā kultūra nav nekas cits kā nebeidzama viena un tā paša atkārtojuma reproducēšana. Vienkāršs attēls un teksts ir kaut kas tāds, kas mums ļoti patīk. Mums vairs nav vajadzīgi gari lasījumi un sarežģītas kompozīcijas. Mana vēlme pēc reālisma glezniecībā nāk no instinktīva atteikuma pret nebeidzamo postmoderno repliku,” stāsta Alexei Gordin.
Māksla XO galerija
Elizabetes iela 14, Rīga
Pavasara vērienīgākais kultūras festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”
Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā
16.–19. maijs
Gunars Saliņš, 20.gs. 50. gadi, foto no ģimenes arhīva
No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisināsies šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”,
Festivāla ieskaņas pasākums “Satikšanās” norisināsies 16. maijā Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā “Tintnīca”, kur ar koncertu uzstāsies Gunara Saliņa ģimene no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara un Jautrītes meitas Laila Saliņa (mecosoprāns, režisore) un Lalita Saliņa (flautiste), kā arī Gunara brāļa, Aleksandra Saliņa mazbērni un mazmazbērni: Ieva Šmite (pianiste), Gundega Šmite (komponiste), un Ievas meita, Sonja Misiņa (perkusioniste). Šajā vakarā izskanēs dzeja, dziesmas un atmiņu stāsti no “Elles ķēķa” laika Ņujorkā. 2024. gadā aprit vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku simtgades. Šīs jubilejas mudina ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi.
17. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsies konference “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”. Konferences referātos iecerēts gan no dažādiem skatpunktiem aplūkot Saliņa dzeju, gan arī pievērsties citiem Elles ķēķa autoriem, kā arī sirreālisma mantojumam latviešu trimdas literatūrā. Konferences dalībnieki: Anna Auziņa, Indra Avena, Inguna Daukste-Silasproģe, Jānis Krēsliņš jun., Ieva Melgalve, Artis Ostups, Andra Silapētere, Gundega Šmite, Ivars Šteinbergs, Nora Teikmane, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zellis.
Konferencei sekos apaļā galda diskusija “Elles ķēķa otrā paaudze”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā. Piedalīsies: Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīs atmiņas par savu vecāku literārajām un mākslinieciskajām aktivitātēm un savus iespaidus par uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV.
Vakara noslēgumā Voldemāra Avena (1924-2022) pēdējā dzejoļu krājuma “Pagaidi” (izdevniecība “Aminori”, 2024) atvēršana. Šajā dzejoļu krājumā apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu. Piedalās autora meita Indra Avena un grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš.
18. maijā festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēkis” ar īpašu programmu viesosies Drustos, lai piedalītos brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” 2024. gada sezonas atklāšanā ar mūsdienu latviešu dzejnieku un jauno mākslinieku piedalīšanos.
Dzejnieks Semjons Haņins vadīs akciju “Pastaiga Ņujorkā”, iepazīstinot ar stāstiem par Elles ķēķi, ko pavadīs grupējuma tekstu lasījumi mūsdienu latviešu dzejnieku izpildījumā, kas norisināsies Savvaļas dabas takās, kur būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas “POST” maģistratūras programmas studentu veidotie objekti un citi mākslas darbi. Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Saliņa dzejas izlasi “Apmežosim Ņujorku” (“Neputns”, 2024), kas aptver 101 spožāko no viņa liriskajiem un liroepiskajiem dzejoļiem, kas sarakstīti no 1945. līdz 2003. gadam.
Ar dzejas lasījumiem dubļu koncertzālē festivāla apmeklētājus priecēs dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Kārlis Vērdiņš, Semjons Haņins, Arvis Viguls un Aivars Madris. Pasākumu Savvaļas bāzes vietā noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos.
19. maijā paredzēta Mudītes Austriņas darbu izlases “Saules spēles” (LU LFMI, 2024) atvēršanas programma Vecpiebalgā.
Kultūras festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”
Rotu izstāde “Vai te kāds ir?”
Galerijā PUTTI
17. maijs–15. jūnijs
Saistībā ar grāmatas “Rota nav tikai rota” iznākšanu, kura apkopo galerijas un laikmetīgās un konceptuālās rotas vēsturi 20 gadu griezumā, mākslas galerija PUTTI organizē tās darbību noslēdzošo starptautisku izstādi “Vai te kāds ir?”, kas būs skatāma no 17. maija līdz 15. jūnijam. Izstādes vienojošie elementi ir DABA un SKATPUNKTS.
Šī izstāde ir rotu formas un materialitātes valodā iemiesots stāsts par cilvēka un dabas radošuma simbiozi. Par gadsimtu ilgām attiecībām, kurās skolnieks ir mācījies no skolotāja, līdz vienā mirklī sajuties tik liels, ka no tā aizmucis, savā arogancē atļāvies to piesmiet, un tagad pazemīgi meklē ceļu atpakaļ, saprotot, ka viens un bez padoma nespēj izdzīvot.
Cilvēks un daba sarunājas radošuma valodā, jo tā ir vienīgā, kuru iespējams saprast bez vārdiem. Mākslinieks pamana/notver atstātās un izmētātās zīmes un pārvērš tās rotās. Izceļ citādi nepamanāmo. Viņš to dara ar savām rokām, – caur pieskārienu, meistarību, dabas materiālu un elementu izmantojumu. Skatītājs/nēsātājs rotās kā spogulī ierauga sevi. To, kas viņam tajā brīdī nepieciešams, lai ietu tālāk. Skaistumu, izaicinājumu, perfekciju, haosu, ērkšķainību, pavedienu, sabiezināta klusuma mirkli troksnī… Citu skatpunktu. Jo, lai labāk ieraudzītu, dažkārt vienkārši ir jāpaskatās citādi.
Izstādē piedalās 40 mākslinieki: Alina Carp /Rumānija/, Ana Cardim /Portugāle/, Andris Lauders /Latvija/, Anna Heinrihsone /Latvija/, Annette Dam /Dānija/, Ariel Lavian /Izraēla/, Artemis Valsamaki /Grieķija/, Barbara Uderzo /Itālija/, Chao- Hsien Kuo /Somija/, Clara Niubo /Spānija/, Corrado de Meo /Itālija/, Eero Hintsanen /Somija/, Emmanuel Lacoste /Francija/, Eugenia Ingegno /Itālija/, Eve Margus /Igaunija/, Felieke van der Leest /Norvēģija/, Gigi Mariani /Itālija/, Guntis Lauders /Latvija/, Heng Lee /Taivāna/, Isabelle Busnel /Apvienotā Karaliste/, Julia Maria Künnap /Igaunija/, Jurga Lago /Lietuva/ Kristiina Laurits /Igaunija/, Liisa Hashimoto /Japāna/, Maija Vītola–Zitmane /Latvija/, Maria Rosa Franzin /Itālija/, Maria Valdma–Härm /Igaunija/, Marie–Louise Kristensen /Dānija/, Märta Mattsson /Zviedrija/, Nicolas Estrada /Kolumbija/, Nóra Tengely /Ungārija/, Réka Lőrincz /Ungārija/, Sara Barbanti /Itālija/, Sari Liimatta /Somija/, Simeon Shomov /Bulgārija/, Tanel Veenre /Igaunija/, Ted Noten /Nīderlande/, RO Studio /Latvija/, Valdis Brože /Latvija/, Vita Pukštaite- Bruže /Lietuva/, Yojae Lee /Dienvidkoreja/.
Mākslas galerija PUTTI
Peitavas iela 5, Rīga
Izstāde “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I un II”
Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 ietvaros
ISSP Galerijā
17. maijs–27. jūnijs
Ina Stūre/ Kristīne Krauze Slucka
No 17. maija līdz 27. jūnijam Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 ietvaros ISSP Galerijā būs skatāma izstāde “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I un II”.
Divu izstāžu cikls “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures” apvieno vairāku mākslinieku versijas, komentārus un interpretācijas par vietējās fotogrāfijas vēstures rakstīšanas procesiem. Izstādes veidotas kā pavadījums izdevumam “Latvijas fotogrāfijas vēsture attēlos”, ko ISSP plāno izdot 2024. gadā. Kristīne Krauze-Slucka, Agate Tūna, Annemarija Gulbe un Konstantīns Žukovs radījuši jaunus darbus, atsaucoties uz un veidojot dialogu ar dažādu vēsturisko periodu fotogrāfiem un fenomeniem, kā arī sadarbojoties ar attiecīgo tēmu pētniekiem. Pievēršoties materialitātei, eksperimentālām tehnoloģijām, fotogrāfijas saiknei ar kino, kā arī tādam mākslas kontekstā neiederīgam žanram kā paranormālā fotogrāfija, mākslinieki izaicina ierastās fotogrāfijas vēstures robežas. Izstādēs tiek izmantotas sieviešu un kvīru vēstures perspektīvas, kā arī iztaujāta fotogrāfijas medija loma nacionālās un vietas identitātes veidošanā.
“Mūsdienu fotogrāfijas vēsture” izceļ ikvienas vēstures versijas subjektivitāti un dažādas vietējās fotogrāfijas vēstures mazāk zināmās šķautnes. Vēstures, tai skaitā mākslas vēstures, rakstīšana nekad nav neitrāla, bet ir ievīta sociālā un politiskā kontekstā, iekļaujot zināmas varas attiecības un krietnu daļu personisku izvēļu – uz to savos darbos atsaucas arī Mišels Fuko, piedāvājot zināšanu arheoloģijas jēdzienu, kas liek iztaujāt it kā objektīvu zināšanu veidošanos kā daļu no konkrēta, laikmetam specifiska diskursa. Mākslas kanona veidošana ir būtiska daļa no kolektīvās nacionālās identitātes konstruēšanas, bet vienlaicīgi jebkura kanona veidošanu var uzskatīt par problemātisku, jo tas ietver izvēles par iekļaušanu un neiekļaušanu. Mūsdienu mākslas vēstures rakstīšanu ietekmē, piemēram, feminisma un dekolonizācijas diskursi, kas pieprasa ierasto naratīvu pārskatīšanu. Izstāde izmantota kā rīks, lai kritiski iztaujātu nacionālās fotogrāfijas rakstīšanas un kanona veidošanas procesu, kurā piedalās ISSP veidotais izdevums. Izstādē savienojas medija pagātne ar mūsdienām, norādot kā uz pēctecību, tā uz iespējamiem nākotnes virzieniem Latvijas fotogrāfijā. Nosaukums “Mūsdienu fotogrāfijas vēsture” akcentē mākslas vēstures skatījumu un pieeju maiņu laika griezumā, kā arī neiespējamību ieraudzīt mūsdienu mākslas procesus no nākotnes vēsturnieka pozīcijas.
ISSP Galerija
Berga Bazārs, Marijas iela 13k 3, Rīga
Andreja Ko personālizstāde “Strazda maltīte saulainā dārzā”
Mākslas galerijā “Tifāna”
17.–24. maijs
Andrejs Ko. Kukurūzas vālīte, krējuma krūze un ēna. 2023. Audekls, akrils. 51x66 cm
Tikai vienu nedēļu – no 17. līdz 24. maijam – mākslas galerijā “Tifāna” būs skatāma mākslinieka Andreja Ko personālizstāde “Strazda maltīte saulainā dārzā”.
Izstāde “Strazda maltīte saulainā dārzā” parāda vien nelielu daļu no 160 gleznu sērijas, kas tapušas pēdējos divos gados. Savu jauno kluso dabu ciklu Andrejs Ko veltījis siltiem vasaras vakariem un rīta saules gaismai, kas slīd gar sienu un priekšmetu nelīdzeniem izliekumiem, slēpjas koku lapās un pamazām izšķīst maigos pustoņos kaut kur uz ēnas robežas. Vecā tējkanna, sudraba karotīte, ogas un augļi – tos, šķiet, kāds ir aizmirsis vai tīšām atstājis dārzā par prieku izsalkušiem putniem.
Saulaina diena ir ka dāvana no īsas vasaras – mēs visi esam savīti tās siltajos apskāvienos, un pat visziemeļnieciskākajā sirdī atdzimst cerība uz laimi.
Andreja Ko gleznas ir kā atmiņas par miera un harmonijas piepildītiem momentiem, par klusuma vietām, kurās var paslēpties no steigas un ikdienas rūpēm. Lapu ēnas uz mirkli sastingst, un nekad neuzzināsi – vai tas ir vakara gaiss apklusis starp vēja brāzmām, vai laiks apstājies slepena skaistuma atklāsmē. Tas ir kā saulains dārzs no bērnības sapņiem, kur vienmēr ir silti un mājīgi, kur gribas atkal atgriezties savās domās, rodot atbalstu un atjaunošanu.
Andrejs Ko (īstajā vārdā Andrejs Dinvalds) dzimis 1970. gadā Rīgā, kopš 2009. gada dzīvo un strādā Lielbritānijā. Absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju. Sarīkojis 5 personālizstādes un piedalījies daudzās grupu izstādēs. Andreja Ko darbi atrodas privātās kolekcijās un galerijās visā pasaulē.
Mākslas galerija “Tifāna”
Jāņa iela 16, Rīga
Anitas Arbidānes darbu izstāde “Māksla uz paplātes”
Liepājas muzejā
17. maijs–22. septembris
Anita Arbidāne. “Balle”, 65x100 cm, audekls, eļļa, 2017. Foto: Normunds Brasliņš
No 17. maija līdz 22. septembrim Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē būs skatāma gleznotājas Anitas Arbidānes darbu izstādi “Māksla uz paplātes”, ko Liepājas muzejs veido sadarbībā ar mākslas centru “Zuzeum”.
Izstādē lielākoties būs skatāmas Anitas Arbidānes gleznas no mākslas centra “Zuzeum” mākslas priekšmetu kolekcijas, kā arī vairāki mākslinieces jaunākie darbi, kas tapuši speciāli šai izstādei Liepājas muzejā.
Izstāde “Māksla uz paplātes” Liepājas muzejā ir mākslinieces Anitas Arbidānes darbu retrospekcija, kas aptver 16 gadu aktīvas mākslinieciskās darbības posmu kopš Latvijas Mākslas Akadēmijas absolvēšanas 2008. gadā līdz pat mūsdienām.
Anitas Arbidānes darbos uzmanību saista atturīgie, aristokrātiskie, smalki izstrādātie gleznojumi, izsmalcinātas detaļas un tēli. Mākslinieces darbos apvienojas klasiskās glezniecības un vēsturiskā laika stils ar mūsdienu detaļām, kas darbos ievītas tik nemanāmi un pašsaprotami, ka nemanot tiek nojaukta laikmetu barjera.
Anitas Arbidānes gleznas aizrauj ar savu dekoratīvismu un tēmas dažādību, taču vienojošais elements ir interese par cilvēku, figurālo glezniecību, klasiskiem sižetiem un klasisku akadēmisku izpildījumu.
Daudzus darbus caurvij gastronomiski motīvi, no gleznām skatītāju kārdina puskailas sievietes ar vārītiem omāriem, eklēriem, persikiem un baklažāniem, sulīgi augļi pretnostatīti pūstošiem it kā atgādinot par laicīgās dzīves nepastāvīgo un trauslo dabu.
“Māksla uz paplātes” ir kā Svētā vakarēdiena un furšeta apvienojums, kur katrs var izvēlēties sev tīkamāko veidu, kā izprast redzēto, iedziļināties mākslas vēstures simbolos un zemtekstos vai vienkārši baudīt vizuāli estētiskas bildes.
Liepājas muzejs
Kūrmājas prospekts 16/18, Liepāja
Dzejnieka Ivara Šteinberga dzejas intervence “Anatomijas vārsmas”
Anatomijas muzejā
17. maijs–28. septembris
No 17. maija līdz 28. septembrim Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzejā būs skatāma, lasāma un piedzīvojama latviešu dzejnieka, kritiķa, literatūrzinātnieka un atdzejotāja Ivara Šteinberga dzejas intervence “Anatomijas vārsmas”.
“Anatomijas vārsmas” ir nelineārs dzejoļu cikls, kas tapis, dzejniekam iedvesmojoties no RSU Anatomijas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas, kurā izstādīti vairāki tūkstoši anatomisko preparātu – cilvēku kauli, dažādi orgāni un ķermeņa daļas, kas mācību un zinātniskiem mērķiem sakrāti Rīgas Anatomikumā 20. gs. 20.-30. gados. Kopumā ciklā radīti 28 dzejoļi, no kuriem viena daļa ir integrēta muzeja ekspozīcijā, bet otra daļa – nodrukāta izstādi pavadošajā mazgrāmatiņā, veidojot vienotu veselumu. Muzeja apmeklētājiem būs pieejama karte, ar kuras palīdzību orientēties ekspozīcijā, izceļot tajā citreiz redzamāk vai slēptāk integrētos dzejas darbus.
“Pirms sāku sacerēt “Anatomijas vārsmas”, domāju, ka stāstīšu par mirstību, bet izrādījās, ka šis ir stāsts par cilvēku dzīvēm, īstām un iztēlotām, par aizkustinošiem, traģiskiem, uzjautrinošiem un aizrautīgas darbošanās vērtību apliecinošiem mūžiem, kuros ļaudis vai nu veidojuši, vākuši un glabājuši preparātus, vai burtiski atdevuši, visbiežāk – paši to nezinot –, savus orgānus un ķermeņa daļas, lai pēc nāves turpinātos izglītībā. Šo dzejoļu mērķis ir gan medicīnisku retumu nozīmības un zinātnes vēstures komunikācija, gan ķermeniskās dažādības atklāsme. Dažādība, viena no muzeja atslēgas vērtībām, tiek mērķtiecīgi atspoguļota dzejoļu formālajā un intonatīvajā daudzveidībā; principiāli būtiski kļuva arī izvēlēties tādu katra dzejoļa stilu, kas atbilstu konkrētā subjekta vai objekta naratīvam. Iznākums ir izpētē balstītas vārsmas, kas veidotas kā autonomi estētiski notikumi, kuri, iekļauti ekspozīcijas kontekstā, iegūst jaunas dimensijas. Es ceru, ka līdz ar maniem dzejoļiem jēgpilnu padziļinājumu iegūst arī vērtīgie (un manu dzīvi izmainījušie) muzeja eksponāti,” stāsta Ivars Šteinbergs.
Anatomijas muzejs
Kronvalda bulvāris 9, Rīga
Japānas Tohoku reģiona lietišķās mākslas izstāde
“Pārsteidzošā Japānas Tohoku lietišķā māksla”
Liepājas muzejā
17. maijs–30. jūnijs
No 17. maija līdz 30 jūnijam Liepājas muzejā būs skatāma Japānas Tohoku reģiona lietišķās mākslas izstāde “Pārsteidzošā Japānas Tohoku lietišķā māksla”. Izstādē apkopoti dažāda žanra lietišķās mākslas darbi – keramika, lakas izstrādājumi, tekstils, metāla izstrādājumi, koka un bambusa izstrādājumi un citi, tā atklājot senās un plašās Tohoku amatniecības tradīcijas un kopš seniem laikiem lietoto ikdienas priekšmetu funkcionālo skaistumu.
Izstāde vēsta par dažādām tehnikām, atklāj nezināmo un demonstrē funkcionālā dizaina attīstību, kā arī parāda eksponātu radītāju augsto meistarību un izsmalcināto gaumes izjūtu. Skatītājiem tiek piedāvāts ceļojums laikā, dodot iespēju apskatīt oriģinālus darinājumus sākot no 17. gadsimta Edo perioda līdz mūsdienām.
Izstādē iekļautie 70 mākslas darbi atspoguļo populārākos ikdienā lietojamos priekšmetus, tostarp – kimono, aizslietņus, keramikas un metāla traukus, pinumus, gravīras un citus interjera priekšmetus. Darbos spilgti atklājas Tohoku dabas, kultūras un radošā gara tradīcijas un augstā meistarība un tehniskais izpildījums, kas radījuši plašu ietekmi arī uz citu Japānas reģionu lietišķo mākslu. Šī izstāde skatītājam atklāj japāņu smalkjūtīgo attieksmi pret ikdienā lietojamiem priekšmetiem, kā arī ļauj labāk izprast japāņu kultūras tradīcijas un pamatvērtības.
Japānas arhipelāgs sniedzas garā joslā no Hokkaido – ziemeļos, līdz pat Okinavai – dienvidos. Tohoku ir ģeogrāfisks reģions, kas aptver plašu teritoriju no Hokaido līdz pat Kanto reģiona ziemeļu daļai. Tajā ietilpst 6 prefektūras: Aomori, Akita, Ivate, Mijagi, Jamagata un Fukušima.
Tohoku reģions Japānā ir plaši pazīstams ar tā gleznainajām kalnu un jūras piekrastes ainavām, kā arī ar ļoti bagātīgo kultūras un vēstures mantojumu.
2011. gadā šo reģionu skāra postoša zemestrīce un cunami, kas radīja milzīgu postu un zaudējumus, tostarp, tika daļēji iznīcināts arī kultūrvēsturiskais mantojums. Vietējie iedzīvotāji ļoti aktīvi iesaistījās postījumu novēršanā, lai iespēju robežās atjaunotu to, kas atjaunojams un glābtu vēstures liecības.
Liepājas muzejs
Kurmājas prospekts 16/18, Liepāja
Audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds” –
veltīta domātājas un cimdu mākslinieces Jettes Užānes simtgadei
Cēsu Vēstures un mākslas muzejā
No 17. maija
Jette Užāne un Elīna Apsīte 1982.g. Pats sākums. Jette uzdrošinās plašākai publikai rādīt savus cimdus
No 17. maija Cēsu Vēstures un mākslas muzejā būs skatāma audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”, kas veltīta domātājas un cimdu mākslinieces Jettes Užānes simtgadei.
“Izstādi apzināti veidojam kā audiovizuālu, intelektuālu un personisku pieredzējumu. Tas būs ceļojums pa Jettes vērojumu un domu pēdām, kas vedinās saklausīt dabas, sievietes, bērna, Latvijas un mākslas balsi. Un, cerams, šajos stāstos, ainavās un cimdu rakstos izdosies nonākt līdz sarunai ar sevi pašu. ” par izstādi “Dzīvais cimds” stāsta kuratore Elīna Apsīte. Tā būs unikāla iespēja ieraudzīt vienkopus Jettes Užānes nozīmīgākos cimdu ciklus, kas tapuši laika posmā no 1980. līdz 2003. gadam un šobrīd atrodas Latvijas lielāko muzeju kolekcijās un privātkolekcijās.
Izstāde plānota kā cimdu ciklu un autentisku priekšmetu ekspozīcija, kas mijas ar video un audio materiālu interakciju, dienagrāmatu un vēstuļu ierakstiem. “Dzīvais cimds” ar redzes, taustes un skaņas palīdzību ļaus piedzīvot Jettes Užānes pasauli, daudz intensīvāk izjūtot arī savu autentiskumu. Un, iespējams, iepazīstoties ar izcila un stipra cilvēka dzīvesstāstu, ļaus uzdrošināties arī savu dzīvi veidot kā mākslas darbu.
“Jettiņa visu mūžu pavadījusi invalīda ratiņos, tāpēc lielu vērību pievērsām tam, lai izstādi var pieredzēt arī cilvēki ar kustību traucējumiem. Radošajai komandai bija svarīgi visu izstādes uzbūvi veidot tādu, lai to redzēt un piedzīvot varētu arī pati Jettiņa,” stāsta dizaina studijas “Overpriced” dibinātājs, dizaineris Aigars Mamis.
Izstādē tiks eksponēti cimdi un cimdu cikli, dokumenti, fotogrāfijas, mākslas darbi un vēstures priekšmeti no Cēsu muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja Jelgavā krājumiem, kā arī kultūras un izglītības biedrības “Cimdu Ceļš”, kas dibināta Jettes Užānes mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai, kā arī no Elīnas Apsītes privātās kolekcijas.
Cēsu Vēstures un mākslas muzejs
Pils laukums 9, Cēsis
Trīs izstādes, keramiķes Ilonas Romules lekcija un ugunīga performance
keramikas simpozija noslēgumā
17. maijā
17. maijā ar starptautiski atzītās latviešu keramiķes Ilonas Romules lekciju un trīs izstāžu atklāšanām noslēgsies 12. Starptautiskais keramikas mākslas simpozijs “Ceramic Laboratory”.
Simpozijs oficiālā atklāšana tika aizvadīta 2. maijā ar dalībnieku pieteikuma darbu izstādi stikla galerijā “4METRI”. Joprojām turpinās intensīvs darbs keramikas studijās, cepļu kurināšana, paraugdemonstrējumi un meistarklases. Bet radošais darbs kulminēs 17. maijā. plkst. 14.00 Rotko muzeja konferenču zālē starptautiski atzītā un godalgotā latviešu keramiķe Ilona Romule vadīs lekciju par litofānijas tehniku porcelāna mākslā. Savukārt plkst. 16.00 sekos simpozija noslēguma izstādes svinīgā atklāšana.
Līdzās simpozija izstādei tiks atklāta ukraiņu mākslinieka Vjačeslava Pasinoka ceļojošā izstāde “Cerība bērna acīm”. Tajā skatāmos keramikas objektus mākslinieka vadībā darināja ukraiņu bērni, kas tvērās no bombardēšanas Harkivas metro stacijā. Atklāšanu piedzīvos arī poļu mākslinieces, simpozija dalībnieces Alīcijas Bulavkas-Fankidejskas keramikas personālizstāde “Iespējamās formas” Rotko muzeja Martinsona mājā.
Simpozijs salutēs 18. maijā plkst. 23.00 mākslas dārzā pie Martinsona mājas, kur poļu keramiķi Alīcija Bulavka-Fankidejska un Dmitrijs Bulavka-Fankidejskis performatīvi atklās vērienīgu uguns skulptūru.
12. Starptautiskajā keramikas mākslas simpozijā piedalījās Roberts Bučeks (Robert Buček, Čehija), Ilona Romule (Latvija), Otars Vepkhvadze (Otar Vepkhvadze, Gruzija), Rima Leipuviene (Rima Leipuvienė, Lietuva), Šrinija Čaudhuri (Srinia Chowdhury, Indija), Diāna Boitmane (Latvija), Lilija Zeiļa (Latvija), Una Gura (Latvija), Ilona Abdulajeva (Latvija), Nellija Dzalba (Latvija), Kristīne Nicmane (Latvija), Aihatuna Atešina (Ayhatun Ateşin, Kipra), Kāns Džandurans (Kaan Canduran, Turcija), Alīcija Bulavka-Fankidejska (Alicja Buławka-Fankidejska, Polija) un Dmitrijs Bulavka-Fankidejskis (Dmitrij Buławka-Fankidejski, Polija).
Simpozija izstāde Rotko muzejā tāpat kā Alīcijas Bulavkas-Fankidejskas keramikas izstāde “Iespējamās formas” Martinsona mājā skatāma līdz 25. augustam. Savukārt Vjačeslava Pasinoka izstāde “Cerība bērna acīm” skatāma tikai divas dienas - no 17. līdz 18. maijam.
Rotko muzejs
Mihaila iela 3, Daugavpils
Eksperimentālās mūzikas koncerts un izstāde
MABOCA galerijā Visuma Centrs 2 / Madonā
18. maijā
18. maijā pēc dažu dienu garas rezidences Madonā MABOCA galerijā Visuma Centrs 2 notiks eksperimentālās mūzikas koncerts un izstāde, kuros uzstāsies taivāniešu-vācu projekts “SABIWA”, kā arī korejiešu-vācu projekts “bela”. Abos koncertos mūziķi prezentēs jaunas koncertprogrammas, kas radītas sadarbībā ar Latvijas mūziķiem.
Medijs “A Closer Listen” par “SABIWA” raksta sekojoši: “No visiem mūziķiem, kuru daiļradi esam recenzējuši šajā mājaslapā, “SABIWA” ir pati eklektiskākā. Viņas mūzikas daudzveidība ir neticama, robežojoties no ambientās mūzikas līdz “gabber” un folkmūzikai vienā albumā.”
Šajā koncertā “SABIWA” sadarbosies ar latviešu eksperimentālajiem mūziķiem “Posverdad Trax” un Sarmu Gabrēnu.
“Posverdad Trax” ir Andreja Zālīša starpžanru elektroniskās mūzikas projekts. Čelliste un elektroniskā mūziķe Sarma Gabrēna savulaik tikusi raksturota kā “skaņu burve”. Viņa sastrādājas ar skaņu māksliniekiem, rakstniekiem un performanču māksliniekiem, un ir arī grupas “Grab” sastāvā. Daba, īpaši mežs, ir liels Sarmas iedvesmas avots, un mūziķe bilst, ka ar skaņu palīdzību cenšas atgādināt klausītājiem par to saikni ar visu dzīvo.
“bela” ir Berlīnē bāzēts korejiešu mūzikas un performanču mākslas projekts, kas apvieno korejiešu tradicionālās mūzikas un post-klubu mūzikas elementus ar melnmetālam raksturīgiem vokāliem.
“bela” sastrādāsies ar vizuālo mākslinieci Līgu Stibi un igauņu-latviešu eksperimentālo vokālisti Eleonoru Kampi. Tiks pētīts privātā un publiskā pretnostatījums, kas pārveidots disonējošos, izdomātos stāstos, veido asociāciju ar Freida definēto “unheimlich” jēdzienu, kur labi pazīstamais kļūst stindzinoši biedējošs un izplūst robeža starp fantāziju un realitāti. Performanti, izmantojot balsi un elpu, radīs trokšņus, kas iemiesos atrasto objektu atmiņas, tos atgriežot no aizmirstības. Vizuāliem skaņas objektiem mijiedarbojoties ar performantu balsi un kustību, skatītāji tiks rosināti domāt par piederību, saknēm un vietas atmiņu.
Izstādē Madonā, kas būs apskatāma no 18. maija līdz 28. jūnijam, bez iepriekš pieminētajiem māksliniekiem ar jaunizveidotiem mākslas darbiem piedalīsies arī “Skaņu meža” krusttēvs Viestarts Gailītis un analogās fotogrāfijas meistare Ieva Balode.
Izstādes un koncerta sākums 22.00
MABOCA galerija Visuma Centrs 2
Poruka iela 4, Madona
Džeimsa Kantija izstāde “Fool’s Spring”
DOM galerijā
līdz 1. jūnijam
Līdz 1. jūnijam DOM galerijā skatāma Džeimsa Kantija izstāde “Fool’s Spring”. Izstādes darbos aplūkota mākslinieka interese par pasaules mums apkārt uztveršanu – fenomenoloģisko mijiedarbi starp objektu, subjektu un vidi. Starp formas, līnijas, krāsu un materiāla izvietojumu telpā rodama nebeidzama variāciju un stratēģiju izvēle. Izstrādājot atjaunojošu praksi, kad katrs darbs un medijs runā viens ar otru un dzimst viens no otra, Džeimss Kantijs ir nonācis pie visu kosmosa eksperimentu sākuma, virzoties cauri brīvi asociatīvai, cikliskai un uzmanīgai pasaules darināšanai. Mākslas darbi vedina uz abpusēji cieņpilnu, taustāmu un saprotošu ietekmi uz telpu un tās iemītniekiem, vienmērīgi deleģējot radīšanas un kritikas spēku kā objektam, tā subjektam. Uz objektu orientētā ontoloģija, Kanta kopernikāniskais apvērsums, abstrakcijas un fenomenoloģijas izpēte palīdzējusi Kantijam izstrādāt konceptuālo ietvaru un valodu šīs izstādes veidošanai.
Džeimss Kantijs (James Canty, 1994) ir multidisciplinārs mākslinieks no Īrijas. Šobrīd dzīvo Londonā un ieguvis maģistra grādu Centrālseintmārtinas koledžā 2021. gadā. Viņu interesē māksla, kas eksperimentālos un aizraujošos veidos vēro zīmes, krāsas, formas un telpu. Savos pēdējo gadu darbos Kantijs pievērsies pasaules uztveres un mijiedarbības pētīšanai, kura pašreiz pārvērtusies brīvā, asociatīvā un cikliskā ceļojumā, apvienojot organisko ar neorganisko, mīksto ar cieto, stabilo ar nestabilo, tādējādi no haosa veidojot vizuālo valodu un formas, kas taktili un mentāli ietekmē cilvēku, kurš to piedzīvo telpā.
DOM galerija
Ģertrūdes iela 115, Rīga
Imanta Ziedoņa ceļojošā izstāde “Krāsainās pasakas”
Kultūras centrā “Siguldas devons”
līdz 9. jūnijam
Līdz 9. jūnijam Siguldas novada Kultūras centrā “Siguldas devons” skatāma mākslinieces Ināras Liepas un izstāžu līdzautora Ulda Liepas veidotās Imanta Ziedoņa (1933–2013) krāsaino pasaku telpiskās ilustrācijas ceļojošā izstādē.
Izstāde tapusi lielā mērā iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa daiļrades, taču autori saglabā savu rokrakstu, kā arī attieksmi pret šobrīd pasaulē notiekošo.
Ziedoņa dzīvē paralēli ir pastāvējis eksperiments un ikdiena, slavas spožums, radošs spēks un vienkārša, ikdienišķa cilvēcība. Izjusti un spēcīgi viņš izmantojis valodas izteiksmību, metaforās domājot par lielajām sakarībām cilvēces un tautas likteņos vēstures gaitā, par iespēju mākslai ietekmēt vērtību izpratni sabiedrībā. Savos darbos dzejnieks apvieno 20.gs. modernisma tradīcijas, tīrās mākslas augstos principus ar laikmetīgo sociāli aktīvā mākslinieka pozīciju. Viņš mācējis rūpīgi radīt latviskās kultūras vērtības, modināt pret tām cieņu un lepnumu. Ziedoņa rīcība bija principiāla nostādne – stiprināt latvisko identitāti un garu. Dzejnieka dzīves pieredze savā bagātībā un daudzveidībā ir unikāla, ar viņa garam un darbam piemītošo pasaules elpu. Imanta Ziedoņa personība ir tā, kas noteikusi ļoti daudz lietu loģiku, secību un gaitu.
Kultūras un mākslas telpa “Siguldas devons”
Pils iela 10, Sigulda
Elitas Patmalnieces personālizstāde “Krāsainais var būt melnbalts”
Ojāra Vācieša muzejā Rīgā
līdz 19 jūnijam
Līdz 19. jūnijam Ojāra Vācieša muzejā Rīgā skatāma mākslinieces Elitas Patmalnieces personālizstāde “Krāsainais var būt melnbalts”.
Izstādē aplūkojamas gleznas, apgleznoti trauki, eksponēti arī daži tērpi un objekts “Princese”.
“Radošas personības spilgtums padarīs pat melnbalto krāsainu un otrādi! Mākslinieces radīto tēlu melnbaltais tvērums un spilgtu krāsu gammas akordi ir mītiski un tajā pašā laikā laikmetīgi, enerģiju dodoši. Gleznu motīvos bieži sastopama ir sieviete, kuras tēls ir tuvu Elitas Patmalnieces pašportretam. Fantāzijā draiski radīti viņas iemīļoti tēli: pērtiķis, sikspārnis, leopards, čūska, balodis un citas radības, karaļkronis. Patmalnieces māksla sniedzas sirreālā pasaules ainavā, suģestējoša cilvēka acs un sirds metafora definē humānismu un empātiju.
Planētas panorāma – gleznas “Levitācija” mākslas darba varone levitē pāri pasaules metropolēm, svētais Zalktis zviln viņas matu kodaļā – tā ir mākslinieces Elitas Patmalnieces vīzijā par gravitācijas pārvarēšanu un pasaules redzēšanu,” stāsta izstādes kuratore Dace Micāne-Zālīte.
Ojāra Vācieša muzejs Rīgā
Ojāra Vācieša iela 19, Rīga
Jāņa Januļa gleznu izstāde “Plaknes darīšana”
Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā
līdz 22. jūnijam
Jānis Janulis “Gandrīz kubs”. 2024. Preskartons, eļļa, 30,5 x 37 cm
Līdz 22. jūnijam Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā skatāma Jāņa Januļa gleznu izstāde “Plaknes darīšana”, kurā mākslinieks pēta attiecības starp telpiskumu un plakni.
“Iespējams, ka tēlniecība radās, kad mūsu senči zīmējot un gleznojot uz alu sienām atklāja, ka ar divām dimensijām ir par maz, lai attēlotu savas idejas. Tika ņemta palīgā trešā dimensija – telpa, kas ir raksturīga tēlniecībai. Robeža starp glezniecību un tēlniecību ir meklējama plaknēs,” tā pieņem mākslinieks Jānis Janulis. “Var būt plakne, kas ir tuvāka attēla plaknei (fotogrāfija, zīmējums, alu gleznojums), un var būt plakne, kas ir tuvāka tēlniecībai, plakanam objektam. Gleznojot ir iespējams gandrīz fiziski sajust šo “tēlniecības plakni”, kas it kā nokāpj no sienas un ienāk telpā, un ļauj rasties sajūtai par tēlniecību. Šis sajūtu nogrieznis rada ilūziju par trešo dimensiju, telpas dimensiju, un arī sajūtu, ka fiziski pieskaries cilvēka prāta attīstībai tēlotāja mākslā.”
Daļa no izstādē eksponētajiem darbiem ir aizsākti pat pirms 15 gadiem, bet par gleznām tapuši tikai šogad. Tas ir kā personīgs, mazs ceļojums līdzās cilvēces prāta attīstības vēsturei vizuālajā mākslā.
Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs
Alberta iela 12-9, Rīga
Izstāde “Savējie. Aleksandra Štrāla portreti”
Jāņa Akuratera muzejā
līdz 29. jūnijam
Svinot mākslinieka Aleksandra Štrāla 145. jubilejas gadu, Jāņa Akuratera muzejā līdz 29. jūnijam skatāma izstāde “Savējie. Aleksandra Štrāla portreti”. Izstādē redzami Aleksandra Štrāla pašportreti, brāļa Kārļa Štrāla, Edvarta Virzas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Akuratera, Kārļa Jēkabsona u.c. portreti. Tā nav nejaušība, ka portretējamo personību lokā ir daudz Aleksandra draugu no rakstnieku vidus: bieži vien, pietrūkstot līdzekļiem algot modeļus, mākslinieks lūdza pozēt savus tuvākos draugus. “Taču drīzāk bija vēl kāds cits motīvs. Iespējams, tā ir bijusi apzināta vēlme dokumentēt savus talantīgos laikabiedrus. Šī savstarpējā interese māksliniekiem par rakstnieku daiļradi un personībām un arī rakstnieku – par mākslinieku radīto, kā arī sava veida brālības jeb “savējo” izjūta īpaši izveidojās 20. gadsimta sākumā un jo sevišķi žurnāla “Dzelme” iznākšanas laikā, kad par šī žurnāla redakciju kļuva brāļu Štrālu dzīvoklis Avotu ielā, kur ik dienas iegriezās un bohēmisko gaisotni veidoja rakstnieki, mākslinieki, aktieri,” stāsta izstādes veidotāja Maira Valtere.
Senākais līdz mūsdienām saglabājies gleznotais Jāņa Akuratera portrets ir Aleksandra Štrāla 1914. gadā radītais. Šobrīd tas atrodas privātkolekcijā. “Tieši šis portrets rosināja izstādes ideju – ieraudzīt plašāk mākslinieka devumu portretu žanrā. Aleksandra Štrāla daiļradē visbiežāk izceļ viņa Daugavas ainavas, un viņš ir dēvēts gan par “Daugavas krāsu dzejnieku”, gan “Daugavas tulkotāju”. Būdams plostnieka dēls, šīs upes dzīvi, tās skaistumu, varenumu un stihisko spēku viņš bija iepazinis jau kopš agras bērnības. Tādēļ arī viņa gleznās tā atklājas bagātīgā ekspresijā. Taču līdzās devumam ainavu glezniecībā, nozīmīgu vietu mākslinieka daiļradē ieņem arī portreti,” piebilst Valtere.
Jāņa Akuratera muzejs
Ojāra Vācieša iela 6a, Rīga
Portretu izstāde “Saderīgi pāri”
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā
līdz 19. novembrim
Līdz 19. novembrim Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Mazajā izstāžu zālē skatāma portretu izstāde “Saderīgi pāri”.
Pāru portreti kā dubultportreti mūsdienās parasti top viena attēla ietvaros, jo par mediju visbiežāk tiek izmantota fotogrāfija, taču senāk vēsturē pāra portreti bieži tika darināti kā diptihi – kā divi konceptuāli nešķirami mākslas darbi: fiziski katrs no tiem spēj pastāvēt arī atsevišķi, taču savā patiesajā būtībā tie sader kopā.
Viens no raksturīgākajiem pāra portretu darināšanas uzdevumiem ir demonstrēt pāra saderību. Ja individuālu portretu darināšanas mērķis visbiežāk ir dokumentācija, memoralizācija un sociālā statusa reprezentācija, tad pāra portretos šai plejādei pievienojas arī attiecību statusa reprezentācija, caur ko atklājas arī atšķirīgās un mainīgās dzimumu lomas un to reprezentācija.
Skatot kāda laulātā pāra portretu piemēru savrupi, rodas priekšstats, ka vērotājam ir iespēja nojaust šī pāra attiecību raksturu. Taču uzlūkojot plašāku, ilgākā laikā periodā tapušu pāru portretu kopumu, atklājas kopīgi paņēmieni un tipiski veidi, kādos pāra attiecības un ģimenes attiecības tikušas reprezentētas, saprastas un arī apspriestas sabiedrībā. Tādēļ, lai nojaustu portretu būtību, nepieciešams izzināt un izprast plašāku kontekstu, kādā tie ir tapuši pasūtīti.
Izstāde “Saderīgi pāri” apmeklētājus aicina pāru portretus skatīt pietuvinājumā un reizē rosina tos aplūkot arī plašākā kontekstā – domāt par laiku, kurā tie tapuši, par telpu, kurā tie atradušies, un par cilvēkiem, kas tos pasūtījuši un glabājuši.
Izstādē “Saderīgi pāri” ir apskatāmi pāru portreti no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma – pavisam sešdesmit darbi no muzeja mākslas kolekcijām – gleznas, zīmējumi, grafikas un miniatūras, kas darinātas periodā no 17. līdz 20. gadsimtam.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijās ir komplektēti un no Himzela muzeja un Doma muzeja laikiem pārmantoti daudzi mākslinieciski augstvērtīgi portreti, bet, līdzīgi kā 19. gadsimtā veidotās Londonas Nacionālās Portretu galerijas piemērā, arī šajā muzejā kolekciju veidošanas būtiskākais kritērijs ir portretos attēloto personu nozīme vietējā kultūrā, nevis šo portretu mākslinieciskās kvalitātes. Izstādē redzamie portreti un portretēto personu dzīves stāsti un viņu kopdzīves stāsti ļauj uzburt ainu par vienotu kultūras telpu, kas pastāv un turpinās cauri vairākiem gadsimtiem.
Veidojot šo izstādi, vairāku nezināmo pāru portretos ir izdevies atpazīt prominentas personas, un tostarp arī kādu slepenu mīļāko pāri. Pāru portretu tēmas izpētes gaitā ir izdevies atkal apvienot nejauši izšķirtus pāru portretus, uzmeklējot trūkstošos pāriniekus citu Latvijas muzeju krājumos, lai uz izstādes laiku savā būtībā nešķiramos portretus no jauna varētu demonstrēt kopā. Vairāku izstādīto pāru portretu identitāte joprojām paliek neskaidra, bet par pārējiem ir izdevies noskaidrot gana daudz, lai apgalvotu, ka portretos attēloto saderīgo pāru vidū ir jaunlaulāti, ilgi un laimīgi laulāti, nelaimīgi laulāti, aiz aprēķina saderināti, pēc pašu gribas šķirti un arī nešķirami pāri.
Izstādes kuratore ir Inga Karlštrēma.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
Palasta iela 4, Rīga
Muzeju nakts
18. maijā
18. maijā, Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas iestādes jau divdesmito reizi iesaistīsies starptautiskajā Muzeju nakts akcijā un apmeklētājus visā Latvijā aicinās piedalīties Muzeju nakts norisēs.
Titulbilde: Paklājs “Čelebi” (Fragments). No kolekcijas “Izgaistošie raksti”. Garabagas reģions. Vilna, tjurku paklāju siešanas tehnika. Publiskā akciju sabiedrība “Azerkhalcha”
