Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Ķīnas šņaucamās tabakas pudelītes
Izstāde ciklā “Āzijas mākslas stāsti”
Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA
31. augusts – 31. oktobris
Vizuālā identitāte izstādei “Ķīnas šņaucamās tabakas pudelītes” ciklā “Āzijas mākslas stāsti”. Dizaina autore: Kristīne Jansone. Publicitātes attēls
No 31. augusta līdz 31. oktobrim Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA izstāžu ciklā “Āzijas mākslas stāsti” būs apskatāmas septiņas Ķīnas šņaucamās tabakas pudelītes no ahāta, nefrīta un stikla. Tas ir Ķīnas mākslas veids, ko izslavēti dēvē par visas Ķīnas mākslu miniatūrā.
Eiropā šņaucamo tabaku plaši lietoja jau 16. gadsimta sākumā un, atskatoties vēsturē, daudzas pasaulē zināmas personības savulaik ar to aizrāvušās – Anglijas karaliene Šarlote, Volfgangs Amadejs Mocarts, Čarlzs Darvins, Napoleons Bonaparts, Abrahams Linkolns un citi. Pekinas galmu ar tabaku iepazīstināja eiropiešu misionāri ap 16. gs. beigām, bet Cjin dinastijas (1644–1912) laikā to aizliedza. Atļauta bija tikai šņaucamā jeb pulverveida tabaka, jo uzskatīja, ka tai piemīt dziednieciskas spējas, to nēsāja līdzi mazās pudelītēs, tāpat kā citus medikamentus. Līdzīgi kā Eiropā, arī Ķīnā sākotnēji šņaucamās tabakas lietošana bija elites vaļasprieks, un tās izplatība un tai paredzēto konteineru gatavošana aizsākās tieši imperatora galmā.
Šņaucamās tabakas pudelītes aizvietoja Eiropā lietotās tabakdozes. Visticamāk, to forma aizgūta no ķīniešu medicīnas pudelītēm, taču nav izslēgts, ka eiropieši paši piedāvāja citas tabakas uzglabāšanas iespējas konkrētajam reģionam, ko ķīnieši pēc tam pielāgoja savai skaistuma izpratnei un praktiskam pielietojumam. Neliela izmēra pudelīte ar tievu kakliņu un korķi bija labākais risinājums, lai šņaucamā tabaka augstā mitrumā ilgāk saglabātu nepieciešamo konsistenci un aromātu.
Pudelīšu darināšanai izmantoja dažādus materiālus – porcelānu, nefrītu, ziloņkaulu, koku, lazurītu, malahītu, kvarcu, metālu, laku, tirkīzu, ahātu, gliemežvākus, keramiku u.c., bet visbiežāk – stiklu. Muzeja kolekcijā glabājas daudzslāņu stikla pudelītes, no iekšpuses apgleznotās pudelītes un ahātā un nefrītā grebtās pudelītes. Laikietilpīgajā pudelīšu pagatavošanas procesā izmantoja tradicionālos Ķīnas mākslas veidus un sižetus, kas bija populāri glezniecībā, uz porcelāna, lakas nefrīta, emaljas un citiem priekšmetiem. Tieši šī iemesla dēļ tās bieži vien raksturo kā Ķīnas mākslu miniatūrā.
Šņaucamās tabakas pudelītes bija būtiska Cjin dinastijas dzīves sastāvdaļa, uzrādot sava laika vizuālo valodu, cilvēku paradumus un vērtības. Lielākoties uz tām attēlotie sižeti ietver apslēptu nozīmi, kas bija svarīga konkrētās pudelītes īpašniekam, līdz ar to daudzi stāsti mūsdienās līdz galam nav iztulkojami. Uz muzeja kolekcijā esošajām pudelītēm iespējams izlasīt populāru Tan dinastijas (618–907) dzejoli, redzēt kalnu un upju ainavas, kā arī dažādus Ķīnas kultūrā zināmus tēlus – pūķi, karpu, lotosu, plūmes ziedus u.c.
Izstādē varēs iepazīties gan ar to, kā šīs pudelītes sāka lietot Ķīnā un kā attīstījās to pagatavošana, gan ar to, kā tās nonāca muzeja kolekcijā. Katram pudelītes veidam ir īpaša tehnika, kā to pagatavo. Ķīnas kultūras centra sagatavotie videomateriāli parādīs, kā pudelītes tiek apgleznotas un grebtas mūsdienās, toties plašās anotācijas paskaidros, kā tehnika attīstījās un kas uz pudelītēm attēlots.
Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA / pastāvīgā ekspozīcija / Āzijas mākslas galerija, 3. stāvs
Doma laukums 6, Rīga
Kristiānas Marijas Sproģes izstāde “Polikultūras”
kultūrtelpas “Tu jau zini kur” Mazajā zālē
1.–12. septembris
No 1. līdz 12. septembrim kultūrtelpas “Tu jau zini kur” Mazajā zālē būs apskatāma Kristiānas Marijas Sproģes personālizstāde Polikultūras”.
Mākslinieces darba pamatā ir pārdomas par cilvēka centieniem kontrolēt dzīvības procesus apkārtējā vidē, kurā tiek apzināti izskausta dabas daudzveidība lauksaimniecības vajadzībām. Velkot paralēles ar plaši pieejamiem, viegli reproducējamiem dizaina elementiem internetvidē, “Polikultūras” kompostē, manifestē un stimulē jaunu digitālu ainavu rašanos, vēršot uzmanību uz vizuālo autoru atbildību kolektīvas izpratnes veidošanā pret vidi, dabu un vienam pret otru.
Kristiāna Marija Sproģe ir grafikas dizainere un mākslinieku apvienības “3/8” līdzdibinātāja ar interesi teorētiskā un vizuālā pētniecībā, jaunu darba metožu un vizuālo sistēmu izgudrošanā, ilgtspējībā un globālu naratīvu kritiskā atspoguļošanā, mainīšanā un jaunradīšanā. Kristiānas projektos padziļināti pētījumi mijas ar jaunu vizuālo valodu meklējumiem, visauglīgākos procesus un rezultātus rodot, darbojoties caur pašuzstādītiem ierobežojumiem.
Izstāde noris jaunā izstāžu cikla “Artefaktu dekonstrukcijas” ietvaros. “Artefaktu dekonstrukcijas” ir daļa no kultūrtelpas “Tu jau zini kur” īstenotās mākslas izstāžu programmas. Cikla ietvaros laikā no septembra līdz novembrim būs apskatāmas kopumā četru mākslinieku - Kristiānas Marijas Sproģes, Uģa Albiņa, Sabīnes Verneres un Kristīnes Krauzes-Sluckas - personālizstādes. Ņemot par pamatu vasaras sezonā īstenoto izstāžu sēriju, kas tika veltīta dažādu eksistējošu konstrukciju apzināšanai, izstādes vadmotīvs ir aicinājums šīs konstrukcijas izjaukt un pārrakstīt, piešķirot tam citu struktūru un funkcionalitāti.
Kultūrtelpa “Tu jau zini kur”
Tallinas iela 10-K3, Rīga
Kim? Laikmetīgās mākslas centra veidota izstāde “Force[d] Majeure”
Hanzas Perona teritorijā
2. septembris–31. decembris
Dizains: Krišs Salmanis
No 2. septembra līdz 31. decembrim Hanzas Perona teritorijā katru dienu bez laika ierobežojuma būs skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centra veidota izstāde “Force[d] Majeure”, kurā piedalās mākslinieki - 0.0.01.0.0, Santa France, Indriķis Ģelzis, Kiwie, Krišs Salmanis, Aleksandra Samuļenkova, Līga Spunde.
Nepārvarama vara jeb force majeure ir reta parādība. Tie ir ārkārtēji nenovēršami apstākļi, kurus nevarēja un nebija iespējams paredzēt. Force[d] Majeure ir vārdu spēle. Tā ir nepārvarama vara, kas izraisīta piespiedu kārtā. Tie ir apstākļi, kas bija paredzami, taču netika vai netiek novērsti. Vara, ko izmanto kādu interešu, nodomu vai mērķu dēļ. Piespiedu vara var izpausties ģimenē, skolā, darba vietā, sociālajos tīklos – jebkur. Notikumi, kad ar mērķi nepamatoti attaisno līdzekļus, upurējot empātiju, taisnīgumu un vienlīdzīgu attieksmi.
“Nepārvarama vara” jeb force majeure lielākoties parādās kontrastējošu un konfliktējošu spēku sadursmes brīžos. Saskaņā ar kopīgu definīciju “nepārvarama vara” attiecas uz notikumiem, kas ietver dabas katastrofas, valdības rīkojumus un politisko protestu demonstrācijas. Kad rodas šādi noteikti apstākļi, iepriekš pastāvošās saistības-attiecības tiek apstrīdētas sevi (jaun)pieteikušās augstākās varas dēļ. Kā metafora “force majeure” apzīmē arī vispāriznīcinošu spēku – jaudīgu un reizē nežēlīgu. Sadzīvojot ar valdošo spēku un vienlaicīgi daloties savā ievainojamībā, kā indivīdi un noteiktas sabiedrības grupas varētu reaģēt vai pat apstrīdēt šķietami neizbēgamo? Kas notiek, kad kāds pārkāpj vai tiek pārkāptas kāda cita robežas?
Apsverot šos jautājumus, laikmetīgās mākslas izstāde Force[d] Majeure tiek veidota ar nolūku radīt rosinošu fonu diskusijām, kas skar spēku-varas sadursmes momentus ar sabiedrību, apkārtējo dabu un ķermeni. Izstādes norises vieta – publiskā vide ar tās ietvaros uzbūvētu brīvstāvošu un teritoriju nodalošu sienu – tiek izspēlēta kā tāds publiskās telpas simbols, kas cauri dažādiem periodiem, kontekstiem un reģioniem ir pateicīgs lielums nolūkā iemiesot un novadīt aktīvismā un viedokļu brīvā paušanā sakņotus vēstījumus. Izstādē ietvertie darbi, to vidū – skulptūras, izdrukas, burtveidolu tehnikā veidoti darbi un grafiti – uzdod jautājumus par sabiedrības un tās grupu pieredzējumu saskarē ar pārvaldības sistēmām, kā arī sekmēs potenciāla iespējamību, iestājoties pret maldiem, nepamatotas neslavas celšanu, graujošām neprecizitātēm, valūtas svārstībām un “dzēšanas” praksi.
Izstādes autores ir Elīna Drāke (Kim?), Zane Onckule (Kim?) un neatkarīga kuratore Žanete Liekīte.
Kultūrtelpa “Hanzas Perons”
Hanzas iela 16a, Rīga
Izstāde “Pseidozinātniskā konference”
Latvijas Zinātņu akadēmijā
2. septembris–1. oktobris
No 2. septembra līdz 1. oktobrim Latvijas Zinātņu akadēmijas 2. stāva izstāžu zālē būs skatāma izstāde “Pseidozinātniskā konference”, kurā konspektīvus savu teoriju izklāstus piedāvās Baiba Baiba nestandarta tandēmā kopā ar Annu Malicku, Katrīna Neiburga un Estere Grāvere, Krišs Salmanis un GolfClayderman, Ivars Grāvlejs un Jānis Šneiders, Miķelis Fišers un Kerija Arne.
Viņu teorijas izstāstītas ar izstādē apskatāmajiem darbiem. Uzrunāti tika pieci atzīti un pieci par viņiem jaunāki mākslinieki. Pieci jaunie interpretēja jau atzīto mākslinieku darbus kā pseidozinātniskas teorijas, aiz matiem pievelkot un attāli meklējot tajos norādes uz kādu pseido-teoriju, šajā izpētes rezultātā radot jaunu mākslas darbu – pseidozinātnisku teoriju.
Izstādes kuratore ir Luīze Rukšāne.
Latvijas Zinātņu akadēmija
Akadēmijas iela 1, Rīga
Andreja Ģērmaņa 80 gadu jubilejas izstāde “Gleznot var visur”’
Roberta Koļcova personālizstāde “Ādams un četras Ievas”
Ilzes Rudzītes darbu izstāde “Starp divām jūrām”
Jūrmalas pilsētas muzejā
2. septembris–10. septembris
Andrejs Ģērmanis . Pagalmā. 2020. Audekls, eļļa. 60 x 75 cm
No 2. septembra līdz 10. oktobrim Jūrmalas pilsētas muzejā būs skatāmas trīs jaunas izstādes – gleznotāja Andreja Ģērmaņa 80 gadu jubilejai veltītā izstāde “Gleznot var visur”, grafiķa Roberta Koļcova personālizstāde “Ādams un četras Ievas”, Dānijā dzīvojošās tekstilmākslinieces Ilzes Rudzītes darbu izstāde “Starp divām jūrām”.
Andrejs Ģērmanis (1941) ir cieši saistīts ar Jūrmalas mākslas dzīvi kopš 2001.gada. Viņa 80 gadu jubilejas izstādei “Gleznot var visur” atlasītie darbi aptver plašu laika posmu no 1960.gada līdz 2020.gadam. Māksliniekam raksturīga interešu un izteiksmes līdzekļu daudzveidība. Viņš vienlīdz veiksmīgi darbojas glezniecībā, grafikā un mākslas kritikā. Glezno figurālas kompozīcijas, portretus, aktus, klusās dabas, ainavas. Portreta žanrā īpaši atklājas mākslinieka smalkās vērotāja spējas un labsirdīgā ironija. Savukārt ainavas žanrā sastopami dažādos gadalaikos un vietās ieraudzīti skati, starp kuriem īpašu vietu ieņem marīnas. Tēmas, kam mākslinieks visbiežāk pievēršas, ir apkārt dzīvojošie cilvēki un redzamie priekšmeti, mākslinieka darbnīca un dabas skati, kas gleznotāju uzrunājuši un aizkustinājuši ikdienā vai daudzajos plenēra braucienos. Strādā galvenokārt eļļas tehnikā, bet tikpat meistarīgi pārvalda arī akvareli un pasteli.
Roberts Koļcovs (1966) izstādes “Ādams un četras Ievas” galveno ideju un radošo ieceri skaidro šādi – četri ir skaitlis, kas maģiski ietekmē autora daiļradi jau sen, gan kā dabas cikli, gan gadalaiki, gan kā pāra skaitlis. Šī gada izstādes struktūru veido Lielais horizontālais un Mazie vertikālie centieni, ko simboliski atspoguļo vieglāk saprotamās horizontālās kustības un atkārtoti vertikālās. Līdzsvarojot kopīgo izstādes raksturu, tieši horizontālā un vertikālā saspēle ir būtisks autora rīks, ar kuru viņš komunicē ar skatītāju. Tāpat nemainīgi rokraksta pamatā Botāniķis (Roberts Koļcovs) saglabā līniju, ritmu un Dabas pētījumu kokteili, kas nedaudz aizdarīts ar krāsu notīm.
Blakus darbiem uz audekla, kas veido izstādes pamatu, telpā ir četras skulptūras, par kurām svarīgākais, kas jāsaka, ir materiāla izvēle. Tās ir metāla skulptūras, kas radītas metinot, tādejādi mainot vielas stāvokli no cietas uz plūstošu un atpakaļ uz cietu jau citā formā. Šī metamorfoze ir nozīmīga un svarīga darbu sastāvdaļa.
Ilze rudzīte. Sens vēstījums
Ilze Rudzīte (1972) dzimusi Jelgavā, no 2008. gada dzīvo un strādā Dānijā. 1999.gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, iegūstot maģistra grādu. Zināšanas tekstilā māksliniece papildinājusi studijās Dānijā, VIA Universitātes koledžas Tekstila dizaina nodaļā (2012–2015).
Personālizstāde “Starp divām jūrām” ir estētisks identitātes meklējums, kas iemiesots matērijā – šķiedru mākslas darbos. Izstādē eksponētie darbi reflektē par identitātes svārstībām un transformāciju, kas noris mentālajā apziņā, mainot atrašanos fiziskajā telpā – teritorijā.
Citzemē vietas apstākļa vārds “starp” ieguvis būtisku jēgu, nesot sevī gan burtisku, gan pārnestu nozīmi. Nav atbildams, cik ilgstošs ir periods “starp”, identificējot sevi ar jauno teritoriju un nespējot atvadīties no atstātās.
Mākslinieces atrašanās starp divām kultūras vidēm veicinājusi jaunus identitātes meklējumus, nozīmīgu lomu ieņemot dabai. Mākslas darbi ir radušies dialogā ar dabu, tās struktūrām un abstraktiem rakstiem.
Ilzes Rudzītes šķiedras mākslas darbi iekļaujas ilgtspējīgas mākslas konceptā, kas respektē materiāla attiecības ar vides ekoloģiju. Atšķirībā no redīmeida, ilgtspējības māksla visbiežāk nesaglabā mākslas darbā izmantotā priekšmeta sākotnējo fizisko formu. Tas tiek dekonstruēts, kļūstot par materiālu jaunu ideju īstenošanai. Izstādē eksponētie darbi piedāvā ieskatu mākslinieces pēdējo piecu gadu daiļradē. Daļa no darbiem ir radīti speciāli šai izstādei, īpaši izceļot videodarbu “Starp divām jūrām”. Video mākslas darbu ir veidojuši dažādu nozaru mākslinieki (horeogrāfe/ dejotāja Emīlija Rudzīte, mediju mākslinieks Marks Daiers (Mark Dyer), komponiste – Karīna Gretere), kuri izjūt empātiju, runājot par fizisko un mentālo atrašanos “starp”.
Jūrmalas pilsētas muzejs
Tirgoņu iela 29, Jūrmala
Terēzes un Guntara Zaķu darbu izstāde “Daba. Realitāte un Interpretācija”
Ogres novada Kultūras centra Izstāžu zālē
2. septembris–28. oktobris
No 2. septembra līdz 28. oktobrim Ogres novada Kultūras centra Izstāžu zālē skatāma mākslinieku Terēzes un Guntara Zaķu darbu izstāde “Daba. Realitāte un Interpretācija”.
Guntars Zaķis un Terēze Zaķe ir profesionāli mākslinieki un mākslas pasniedzēji, kas pedagoģijā darbojas jau vairāk, nekā 30 gadus. Abi kopā izveidojuši savu mākslas studiju, kurā jaunajiem māksliniekiem un interesentiem palīdz apgūt dažādas mākslas tehnikas.
“Lielākā daļa manu gleznu veidotas no Terēzes fotogrāfijām. Katrai gleznai un vietai ir savs stāsts. Katra vieta, kur es gleznoju, ir ar lielām sajūtām, jo ir kāds īpašs brīdis to darīt. Vēlos būt pats savā upē un negribu nevienu atdarināt, bet saglabāt savu stilu,” tā savus darbus raksturo Guntars. Savukārt Terēzes pārliecība ir, ka mākslinieks izpaužas tur, uz kurieni ved sirds.
Izstādē Ogres novada Kultūras centrā apskatāmas Terēzes Zaķes fotogrāfijas un keramika un Guntara Zaķa radītās gleznas.
Ogres novada Kultūras centrs
Brīvības iela 15, Ogre
Izstāde “Digitālie viduslaiki”
Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 ietvaros
Latvijas Fotogrāfijas muzejā
3. septembris–3. oktobris
Kristīne Krauze-Slucka. Paklausīgs pieskāriens. 2019
No 3. septembra līdz 3. oktobrim Latvijas Fotogrāfijas muzejā būs skatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 izstāde “Digitālie viduslaiki”, kas apvienos divu mākslinieku personālizstādes – Āpa Tepera (Aap Tepper, EE) izstādi “Materialitātes ēna” un Kristīnes Krauzes-Sluckas (LV) izstādi “Paklausīgs pieskāriens”. Mākslinieki izstādē uzmanību vērš procesam, kas apskata to, ka ar digitālo tehnoloģiju parādīšanos sabiedrībā ir sācies jauns temporalitātes posms, kur ātrums, mobilitāte un globalitāte ir tā raksturojošās iezīmes. Izstādes kuratore – Anete Skuja.
Izstāde “Digitālie viduslaiki” aplūko, kā digitālās tehnoloģiju attīstība un dominance liek pamatus jaunai imateriālā atmiņu kultūrai, kuras ietekmē fotogrāfiskais attēls šķietami zaudējis savu materiālo substanci un kļuvis par informācijas kopuma potenciālam attēlam. Lai gan digitālā vide paver jaunas informācijas ātruma, mobilitātes un pieejamības iespējas, tā nesniedz galīgu garantiju kolektīvās atmiņas saglabāšanā. Attīstoties veidiem, kā mēs ražojam un saglabājām informāciju, pastāv risks nokļūt “digitālajos viduslaikos” jeb digitālās ēras radītā atmiņu iztrūkumu periodā, padarot informāciju vai atmiņas nepieejamu vai iztrūkumiem pilnu. Eksperti nodēvējuši 21. gadsimtu par “informācijas melno caurumu”, jo šodien radītā digitālā informācija varētu nebūt nolasāma nākotnē un pastāv nopietns risks, ka visa šī gadsimta digitālā vēsture var kļūt nenolasāma un neatgūstama.
Āpa Tepera personālizstāde “Materialitātes ēna” palūkosies uz digizitālizācijas procesu caur tradicionālās reprezentācijas prizmu, analizējot digitalizētā attēla iespēju saglabāt objektu un šī procesa radīto ietekmi uz vizuālo kultūru. Āpa Tepera personālizstādi papildinās arī jaunradīta sērija “Citu attēlu attēli”, kas pievēršas mākslīgā intelekta automātiskajām alterācijām. Kristīnes Krauzes-Slucka personālizstāde “Paklausīgais pieskāriens” aplūko cilvēka pieskāriena fundamentālo nozīmi digitālajā laikmetā, kad ierīces pakļautas cilvēka pirksta kontrolei.
Latvijas Fotogrāfijas muzejs
Mārstaļu iela 8 (ieeja no Alksnāja ielas), Rīga
Starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit 12”
Rīgas memoriālajos muzejos
3. septembris–3. oktobris
No 3. septembra līdz 3. oktobrim norisināsies jau divpadsmitais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Šogad tas notiks vēl nebijušā formātā – tukšo ēku vietā apmeklētāji tiks aicināti doties uz Rīgas memoriālajiem muzejiem. Festivāla vietu izvēle palīdzēs atsegt arī tā tēmu, aicinot pievērst uzmanību individuāliem stāstiem kolektīvās atmiņas kontekstā un sabiedrības novecošanās jautājumiem.
Festivāla kuratores Berlīnē dzīvojošās neatkarīgās kuratores Ovula Durmusoglu (Övül Ö. Durmușoğlu) un Joanna Varša (Joanna Warsza).
Laikmetīgās mākslas festivāls plašākajai sabiedrībai piedāvās 25 mākslinieku/-ču darbus. Mākslinieku vidū ir gan tādi, ar kuriem festivāls turpina sadarbību vairāku gadu garumā, gan autori, kuru darbi Rīgā būs redzami pirmo reizi.
Festivāla tēmu par sabiedrības izdzīvošanas un novecošanās jautājumiem caur laikmetīgās mākslas darbiem iztirzāt aicina Berlīnē dzīvojošās kuratores Ovula Durmusoglu un Joanna Varša: “Ņemot vērā, ka Covid-19 vīruss daudzus no mums ir vērtis par daļu no visus vienojošā un ciešā saauduma, jaunu aktualitāti ieguvusi itāļu filozofa Roberto Espozito (Esposito) veiktā analīze, meklējot saikni starp politisko konceptu “kopiena” (community) un epidemioloģisko konceptu “imunitāte” (immunity). Paturot prātā abu vārdu saknes ‘munus’ dažādās nozīmes (Espozito to skaidro kā nastu, pienākumu, saistības, dāvanu, pakalpojumu, atbalstu, izrādi), festivāla “Survival Kit 12” ietvaros mēs vēlamies iztēloties jauna veida sabiedrības imunitātes sistēmu, kas sākas ar mākslinieku austo mūsu kopīgās ādas pavedienu.”
“Survival Kit 12” norisināsies Rīgas memoriālajos muzejos: Jāņa Akuratera muzejā, Krišjāņa Barona muzejā, Raiņa un Aspazijas mājā, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā, Andreja Upīša memoriālajā muzejā, Ojāra Vācieša muzejā, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, Eduarda Smiļģa teātra muzejā un viesnīcā “Neiburgs”.
“Austrumeiropā sastopamie memoriālie muzeji mums šķita piemērotas vietas, kur uzdot jautājumus gan par atmiņu, piemiņas vietām, gan arī par dzīvi, novecošanu, eidžismu, izdzīvošanu, kopienu un imunitāti. Mēs aicinām māksliniekus atsaukties un piedalīties ar kontekstam raksturīgiem jaundarbiem un arī ar esošiem darbiem, kas tiks izvietoti mūžībā aizgājušu dzejnieku, mākslinieku un rakstnieku memoriālajos muzejos,” – atklāj kuratores.
Festivāla tēma tiks aktualizēta arī ar publiskās programmas palīdzību. Šogad mākslas parka “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” un festivāla “Survival Kit” publiskās programmas apvieno kopīgs nosaukuma un tematiskais ietvars “Fiktīvais muzejs”, tādējādi veidojot iluzora muzeja struktūru, kas sastāv no nākotnes un pagātnes muzeju departamentiem. Nākotnes muzeja departamenta pārziņā esošos jautājumus diskusijās un pasākumos sešās sērijās risinās mākslas parka notikumi. Savukārt pagātnes muzeja departamenta platforma būs festivāla “Survival Kit 12” publiskā programma, kurā ietvertas diskusijas, mākslinieku autorvakari, procesuālās mākslas un izglītības programmas aktivitātes. Ir paredzēta arī mākslas vēstnešu līdzdalība. To, cik plaši tiks īstenoti publiskās programmas pasākumi, noteiks epidemioloģiskā situācija.
Starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit 12”
Lindas Zeltas laikmetīgās keramikas izstāde “Laikakmens”
Mazsalacas novada Kultūras centrā
3. septembris–15. oktobris
No 3. septembra līdz 15. oktobrim Mazsalacas novada Kultūras centra lielajā zālē būs skatāma Lindas Zeltas laikmetīgās keramikas izstāde “Laikakmens”.
Informācijas, tehnoloģiju un digitalizācijas laikmetā akmens kā objekts pats par sevi šķiet citplanētietisks. Tas ir fascinējošs, liels, smags, ilglaicīgs zemes dzīļu veidojums, kas tā vien pievelk ar savu reālumu, patiesumu, pirmatnējumu un, lai cik neiespējami tas neliktos, ir palicis tik pat kā cilvēka neietekmēts.
Ieži ģeoloģijā nereti tiek saukti par laika kapsulām. Tos analizējot var ieraudzīt pagātnes notikumus: kāds bijis klimats, cik dziļa vai sekla jūra veidojusi un skalojusi iezi, kādas dzīvības formas tobrīd apdzīvojušas Zemi. Miljoniem gadu senus pagātnes notikumus iespējams ieraudzīt plaukstas lieluma akmentiņā. Caur ģeoloģiskiem pētījumiem zinātnieki mūsdienās var rekonstruēt pagātnes klimatiskos apstākļus, izvirzīt teorijas, sniegt atbildes un konkrētus faktus par to, kas šos apstākļus ir ietekmējis. Šādas zināšanas ir būtiskas, lai labāk izprastu klimatu ietekmējošus procesus šodien, mācītos no pagātnes sniegtās informācijas, un tādējādi spēt paredzēt nākotnes scenārijus, iespējams, novērst nevēlamus notikumus. Akmens ir kā piektā dimensija, kas caur ģeoloģijas prizmu laiku ļauj uztvert relatīvi.
Laikakmens ir Lindas Zeltas pieredžu kolekcija, krāsu, faktūru un sajūtu spēle starp pagātni, tagadni un nākotni, tā ir interpretācija par akmens formu keramikas materiālā, kas fiksēta foto un video formātā, ļaujot autorei un skatītājam izdarīt secinājumus un ieraudzīt dabiskās vides, laika un mākslas savstarpējo mijiedarbi un saspēli. Izstādes pamatkoncepciju veido autores diplomdarbs (darba vadītājs prof. Dainis Lesiņš), kuru autore aizstāvēja šī gada vasarā, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju. Starpnozaru pētījums, kas apvieno ģeoloģijas, arheoloģijas, laikmetīgās keramikas, land art, folkloras un keramikas apdedzināšanas tehniku apskati, analīzi un praktisko izpildījumu, izstādē iegūst taustāmāku formu.
Izstādes autore, keramiķe Linda Zelta, darbojas nozarē kopš 2016. gada, veido gan funkcionālu keramiku, gan rada laikmetīgas trīsdimensionālas formas. Strādā ar malkas dedzinājumu, alternatīvām svēpēšanas tehnikām, caur eksperimentiem rada jaunas metodes vizuālo efektu iegūšanai, veido uz pētniecību balstītus mākslas darbus, apvienojot iegūtās zināšanas studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas katedrā un Latvijas Universitātes Ģeoloģijas un Zemes Zinātņu fakultātē. Pēta dabiskās vides un laikmetīgās mākslas savstarpējās attiecības. Vada keramikas studiju Mazsalacas Kultūras centra Amatu mājā, attīsta savu keramikas zīmolu “Vidusmeži”.
Mazsalacas Kultūras centrs
Rūjienas iela 1, Mazsalaca
Filozofa Aināra Kamoliņa grāmatas “Mēbeļu filozofija” prezentācija
Sporta pils dārzos Palette kioskā
3. septembrī
Palette sadarbībā ar Roots to Routes 3. septembrī plkst. 19:00 Sporta pils dārzos Palette kioskā prezentēs latviešu filozofa Aināra Kamoliņa grāmatu “Mēbeļu filozofija”. Grāmata tapusi mākslinieces Darjas Meļņikovas projekta Palette otrās epizodes “Trīskājaina liecība” ietvaros, kas 2020. gada rudenī notika Marseļā, galerijā Salon du Salon un Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīgā.
Palette ir mākslinieces Darjas Meļņikovas radīta ceļojoša platforma, kas funkcionē kā bārs. Tās fokuss ir process, pieredžu un ideju apmaiņa, skatītājam piedāvājot secīgas epizodes dažādās ģeogrāfiskās vietās. Katra epizode ietver eklektisku uzaicināto mākslinieku darbu miksli un daudzveidīgas sadarbības formas, uzburtas savveida prezentācijā, ko veido ikdienas novērojumi, vēsturiskas atkāpes, iedvesma un kaislības.
Grāmatas iedvesmas avots ir Edgara Alana Po ar tādu pašu nosaukumu tapusi eseja “Mēbeļu filozofija” (publicēta 1840. gadā). Kamoliņš norāda: “Mēbeles var alegoriski aprakstīt subjekta iekšējo pasauli – galu galā mēbeles, tāpat kā apziņa, uzkrāj domas, un ietver vēsturi.”
3. septembrī Sporta pils dārzos grāmatas prezentācijā notiks performatīvs lasījums un diskusija, kurā piedalīsies grāmatas autors Ainārs Kamoliņš, aicinot pievienoties sev tuvus domubiedrus – Andreju Balodi, Andri Hiršu un Uldi Vēgneru.
Roots to Routes (“No saknēm pie ceļiem”) ir sadarbības projekts, kas tapis starp māksliniekiem, kuratoriem un bezpeļņas organizācijām no Marseļas un Baltijas valstīm. To kūrē Merilina Talumā, Maija Rudovska un Juste Kostikovaite. Projekts notika Marseļā no 28. augusta līdz 25. oktobrim kā daļa no Manifestas 13 paralēlās programmas, kā arī tā turpinājums notika Rīgā, 2020. gada nogalē un citās pilsētās 2021. gada ietvaros. Projekts aicina svešiniekus urbānās vides ietvaros sastapties ar nezināmo un nepazīstamo, vienlaikus pievēršoties tādiem konceptiem kā “mājvieta”, “piederība” un “identitāte”.
Sporta pils dārzi
Tērbatas iela 78B, Rīga
Mūsdienu kultūras forums “Baltā Nakts” –
dzejnieka Aleksandra Čaka 120. jubilejas noskaņās
4. septembrī
4. septembrī, ikviens mākslas un kultūras cienītājs aicināts apmeklēt mūsdienu kultūras forumu “Baltā nakts”, kura programmu šogad iedvesmojusi pilsētas dzejnieka Aleksandra Čaka 120. jubileja. 2021. gada “Baltās nakts” tēma ir “Iedomu spoguļi”, kas aizgūta no dzejnieka Aleksandra Čaka 1937. gadā publicētā tāda paša nosaukuma dzejas krājuma. Šajā naktī kultūras un mākslas notikumi aicinās cilvēkus iznākt ielās un ļaus ielūkoties 2021. gada laikmetīgo mākslinieku iedomu spoguļos.
Par godu dzejniekam virkne pasākumu norisināsies tieši A. Čaka un Marijas ielā, Ziedoņdārzā, Rīgas vietās, kuras Čaks apdziedājis savā dzejā. Tostarp “Baltās nakts” apmeklētāji aicināti izvēlēties kādu no Čakam veltītajiem pastaigu maršrutiem, ieklausīties viņa dzejā pie pilsētā izvietotajiem vides objektiem vai vērot, kā Nīderlandes mākslinieka instalācijas “SKRYF” un “NYX” ar smiltīm raksta Čaka dzejas rindas, kurās dzejnieks atzīstas mīlestībā savai pilsētai – Rīgai.
Čaka klātbūtne valdīs arī Spīķeru kvartālā, kur sagatavota dzejniekam veltīta kino programma, bet Spīķeru koncertzālē – izrāde “Jaunais. Čaks. Klausītājs”.
Jau tradicionāli “Baltā nakts” nav iedomājama bez atraktīvām un uzrunājošām vides instalācijām. Šogad tās varēs vērot Bastejkalnā, Esplanādē un pie Māras dīķa. Interesenti aicināti apmeklēt arī interaktīvu vides objektu pie Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Torņakalnā, lai jaunatklātu kopā darbošanās prieku.
Šī gada “Baltajā naktī” iespēja apmeklēt arī virkni Rīgas vasaras kultūras programmas projektus – dodoties pa Elizabetes ielu gar Vērmanes dārzu, ikviens varēs priecāties par interaktīvo instalāciju “Uz gaismas viļņa”, Arkādijas parka apmeklētājus uzrunās muzikāls objekts “Savpatība”, bet pilsētvidē abpus Daugavai tapt iedvesmotiem no neona tekstu instalācijām “Pateikts neonā. Rīga”.
“Baltā nakts” turpina tradīcijas, aicinot baudīt laikmetīgās mākslas programmas “Survival Kit 12” Pārdaugavā, avangarda mūzikas koncertprogrammas “Skaņu mežs”, Francijas institūta Latvijā piedāvātās norises, kā arī video mākslas un mūzikas mijiedarbības spēku pasākumā “Videogrāfija XV”, kas šogad notiks LU Botāniskajā dārzā.
Pie Laimas pulksteņa darbosies foruma informācijas centrs.
“Baltā nakts” Rīgā ir daļa no starptautiska projekta “Eiropas Baltās naktis", ko aizsāka piecas Eiropas galvaspilsētas – Brisele, Madride, Parīze, Rīga un Roma, un šobrīd šim tīklam ir pievienojušās pilsētas visā pasaulē. “Baltās nakts” ideja ir padarīt laikmetīgo mākslu pieejamāku iedzīvotājiem, vienu nakti gadā iesaistot interesentus daudzveidīgās mākslas norisēs.
Mūsdienu kultūras forums “Baltā Nakts”
Fotogrāfes Annas Dzērves izstāde
Free Riga ēkā Viskaļu ielā 36
Līdz 10. septembrim
Anna Dzērve (1995) ir jaunā fotogrāfe, kuras izstāde līdz 10. septembrim apskatāma Free Riga ēkā Viskaļu ielā 36. Pēc studijām grafikas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā Anna Dzērve ir pievērsusies foto mākslai, īpaši, kailfoto. Izstādē apskatāmi gan mākslinieces pašportreti, gan uz filmas lentes iemūžinātie draugi. Portretu sērijas ietvaros tiek izmantotas projekcijas un cilvēka kailais ķermenis, ar šo rīku palīdzību māksliniece atklāj intīmas aizkulises par savu sievišķību, ego un ekshibicionisma novirzēm.
Free Riga ēka
Viskaļu iela 36, Rīga
Baltijas mākslinieku izstāde “Projekts “Bembijs””
Kogo galerijā Tartu
Līdz 9. oktobrim
Līga Spunde. Patvērums draudzībai un mieram, 2021, digitālais zīmējums
Līdz 9. oktobrim Kogo galerijā (Tartu, Igaunijā) skatāma Baltijas mākslinieku izstāde “Projekts “Bembijs””. Īpaši izraudzīta Baltijas mākslinieku grupa izveidoja tiešsaistes grāmatu klubu, lai kopīgi lasītu Fēliksa Zaltena populāro grāmatu “Bembijs” un apspriestu, kā grāmata savijas ar viņu personīgo pieredzi, mūsdienās aktuālām vides problēmām un atgriešanos pie dabas kā daļu no idejas par pēccilvēces pasauli.
Eike Eplika (EE), Žilvins Landzbergs (LT), Ingrīda Pičukāne, Laura Pelda (EE), Rūta Spelskīte (LT), Līga Spunde ir katrs savā veidā zināmi kā talantīgi stāstnieki un ieinteresēti dabai veltītu tēmu risinātāji. Šīs eksperimentālās grāmatu lasīšanas laboratorijas rezultātā katrs no viņiem izvēlējies kādu rosinošu Zaltena grāmatas aspektu un tā iespaidā radījis izstādei jaunu darbu. Šie darbi izstādīti aptumšotās Kogo galerijas telpās, veidojot vienotu ekosistēmu iztēlotā mežā.
Austriešu rakstnieka, arī Vīnes modernista un cionista, Fēliksa Zaltena jaunatnei veltītais romāns “Bembijs” iznāca 1923. gadā. Zaltena romāns vēsta par dzīvi mežā no dzīvnieku un augu skatpunkta, izvērsti aprakstot dažādas ar redzi, dzirdi un ožu saistītas apgūstamās mācības. Vēlāk, pateicoties Disneja studijas animācijas filmai “Bembijs” (1942), šī meža pasaka kļuva par nozīmīgu popkultūras elementu, iedvesmojot neskaitāmus vides aktīvistus un iedvešot šausmas mednieku organizācijās. Volts Disnejs, kurš dziļi neieredzēja medības, pārstrādāja un vienkāršoja Zaltena stāstu, atainojot mežu kā paradīzi, ko apdraud tikai viens ļaunuma un briesmu avots – cilvēks.
Turpmāko gadu gaitā šis kultūrā nozīmīgu vietu ieņēmušais stāsts nonācis daudzu diskusiju krustugunīs par to, kāds ir tā “patiesais” vēstījums – sākot ar dabas saudzēšanas tēmu aktualizēšanu un ekokritiku un beidzot ar ebreju vietu Eiropas tautu saimē. Kultūras pētniece Airisa Brūsa 2003. gadā kādā esejā izteica apgalvojumu, ka Zaltena romāns apraksta “atstumšanas un diskriminācijas pieredzi”.
Lai arī pagājuši turpat simts gadi, kopš Zaltena grāmata nonāca tās pirmo lasītāju rokās, šis stāsts par spīti dažiem novecojušiem elementiem joprojām nav zaudējis nozīmīgumu.
Izstādes kuratore ir Šelda Puķīte.
Kogo galerija
Kastani 42, 50410 Tartu
Metu konkursss vides objektam,
kas veltīts protestiem padomju okupācijas laikā
Pieteikšanās līdz 20. oktobrim
Latvijas Okupācijas muzejs un domubiedru grupa aicina pieteikties metu konkursā piemiņas zīmei “Garā pupa”, kuru paredzēts uzstādīt Rīgā, Radio ielā — vietā, kur 22 gadus vecais students Bruno Javoišs 1963. gada 5. decembra rītā radiotornī uzvilka Latvijas valsts karogu.
Latvijas Okupācijas muzeja izsludinātais metu konkurss, kura termiņš pagarināts līdz 20. oktobrim, ir atklāts un tajā aicināta pieteikties jebkura juridiska vai fiziska persona, kas ir gatava īstenot piedāvātā meta ideju. Konkursa uzvarētāju noteiks žūrija un godalgos trīs labākos piedāvājumus, pirmajai vietai piešķirot 2000 EUR, otrajai vietai 400 EUR, trešajai vietai 200 EUR. Konkurss tiek rīkots un tiks apmaksāts no privātpersonas ziedojuma, ko saņēmis Latvijas Okupācijas muzejs.
Piemiņas vieta simbolizēs dažādas protesta formas padomju okupācijas periodā. — Latvijas karoga pacelšana dažādās publiskās vietās, Latvijas svētku un piemiņas dienu atcere, pagrīdes grupu veidošana, atklāta PSRS politikas kritika, pretpadomju uzsaukumu un skrejlapu izgatavošana, nelegālas literatūras izplatīšana, padomju varas simbolu iznīcināšana, apelēšanu pie ārvalstu valdībām un sabiedriskās domas, okupācijas režīma nodarītā kaitējuma, represiju un cilvēktiesību pārkāpumu dokumentēšana u.c. Piemiņas vieta godinās visus Latvijas cilvēkus, kas uzdrīkstējās nepakļauties padomju varai.
Nolikumā noteikts, ka piemiņas zīmei jābūt brīvi stāvošai, divus līdz piecus metrus augstai un tās mākslinieciskajā koncepcijā jāizmanto garās pupas tēls.
LOM direktore Solvita Vība: “Garās pupas simbolu mēs izvēlējāmies, jo latviešu tradīcijā —tautas pasakās, teikās — tā simbolizē atbrīvošanos no ārējas varas uzliktiem žņaugiem, kā arī spēju ieraudzīt brīvības vertikāli pasaulē, kurā dominē horizontāle. Garā pupa no fiziskā pārvērš ietilpīgā garīgā simbolā Rīgas radiotorni, kurā, tiecoties pēc brīvības, 1963. gada naktī uzkāpa Bruno Javoišs ar paša šūtu, piecus metrus garu un trīs metrus platu sarkanbaltsarkano karogu..”
Iepriekš izsludinātajās divās konkursa kārtās saņemtos darbus vērtēja žūrija astoņu cilvēku sastāvā. 19. augustā žūrija noslēdza darbu vērtēšanu un atzina, ka neviens no darbiem nav ieguvis tās viennozīmīgu atzinību un konkursa termiņš ir jāpagarina. Visi līdzšinējie darbu iesniedzēji aicināti turpināt dalību konkursā ar jau iesniegtajiem vai jauniem metiem.
Konkursa rezultāti tiks paziņoti 5. novembrī.
Renātes Feizakas, Klāva Liepiņa un lietuviešu mākslinieces Raimondas Sereikaites-Kizirias izstāde
“As you are now so once was I/As I am now so will you be”
Dzīvās mākslas muzejā Reikjavikā
Līdz 3. oktobrim
Photo: Sandis Liass
Līdz 3. oktobrim Islandē, Reikjavikā, Dzīvās mākslas muzejā (The Living Art Museum, NÝLO) skatāma latviešu mākslinieku duo - Renātes Feizakas un Klāva Liepiņa, kā arī lietuviešu mākslinieces Raimondas Sereikaites-Kizirias izstāde “As you are now so once was I/As I am now so will you be”.
Raimondas Sereikaites-Kizirias spilgtās krāsu un lielizmēra skulptūras atspoguļo mākslinieces aizraušanos ar dažādām materiāla faktūrām un iespēju tās mainīt, savukārt Renāte Feizaka un Klāvs Liepiņš savā instalācijā izmanto “dabas un cilvēka” attiecību tēmu kā starta punktu tam, no kura izvirzīt hipotēzes par kultūras, politikas un eksistenciālisma attiecībām. Lai arī izstādes dalībnieku darbi kopizstādē reprezentē dažādas pieejas un skatu punktus, tie lieliski papildina viens otru.
Renātes Feizakas un Klāva Liepiņa kopdarbs, ko veido vairākas skulptūras, kartupeļu lauka instalācija un pieci video darbi, ironiskā spēles formātā aplūko mākslinieku attieksmi par to, kas ir un varētu būt “nacionālā identitāte” un vai tāda vispār pastāv. Instalācija kalpo kā simbols nacionālisma idejas absurditātei, mantojuma un piederības jēdzieniem, kā arī atgādinot par dzīves uz zemes cikliskumu.
“Mūsu darba ideja ir nevis runāt par nacionālismu kā konkrētu konceptu, bet skatīties uz to kā absurdu parādību. Mūsu video instalācijā “kartupelis” kā elements ir spēcīgs piemērs tam, ar ko Rietumeiropā cilvēki identificē savu nacionālo ēdienu. Visa kartupeļa vēsture ir par to, kā kaut kas tiek paņemts no vienas kultūras un vēlāk pielāgots un iekļauts citā. Kartupelis ir kā simbols globālai nacionālai identitātei. Mēs paši nākam no tautas, kur kartupelis ir tāds kā pamatelements, ar ko mēdzam identificēties. Tas nav tikai vienkāršs pārtikas produkts, bet iemieso veselu tradīciju kopumu, kā tas tiek kultivēts,” stāsta mākslinieks Klāvs Liepiņš.
“Bioloģiskajam dzīves ciklam beidzoties, mēs atkal kļūstam par zemi, kādam tā ir liela iespēja kļūt arī par kartupeli, vai augsni jaunam kartupelim,” ironiski ir mākslinieki.
Renāte Feizaka (1987) un Klāvs Liepiņš (1991) ir mākslinieku duo, kas šobrīd tandēmā darbojas vizuālajā mākslā. Klāvs Liepiņš profesionālo izglītību ieguvis laikmetīgajā dejā Islandes Mākslas Universitātē, savukārt Renāte Feizaka 2020. gadā absolvējusi Islandes Mākslas akadēmijas Lietišķās mākslas bakalaura programmu. Abi mākslinieki ir dzimuši un auguši Latvijā, taču izglītību un savu profesionālo karjeru sākuši veidot Islandē.
Izstāde tapusi “Open Call” konkursa rezultātā, ko 2020. gada rudenī Islandes Dzīvās mākslas muzejs izsludināja ar mērķi sasniegt dažādākas mākslinieku grupas, kas vēl nav pārstāvētas Islandes mākslas vidē.
Izstādes kuratore: Katerīna Spathī (Katerina Spathi).
The Living Art Museum (Nýlistasafnið)
Marshallhúsið Grandagarður 20 101 Reykjavík
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izstrādājis projektu “No-zīmes” –
inovatīvu attālinātās izglītības programmu skolēniem mākslas muzejos
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja attālinātās izglītības programmas “No-zīmes” nodarbību vadītājas. 2021. Foto: Otto Strazds
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir izstrādājis projektu “No-zīmes” – inovatīvu attālinātās izglītības programmu skolēniem mākslas muzejos. Tā ietvaros ir sagatavotas 12 jaunas tiešsaistes nodarbības četros mākslas muzejos – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. Katrs muzejs piedāvās trīs attālinātās nodarbības – pa vienai sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas klašu grupām. Nodarbību saturs skolēniem palīdzēs izzināt un iesaistīties mākslas un dizaina tapšanas procesos, kā arī ļaus ieskatīties muzeju darba aizkulisēs.
Programma “No-zīmes” ir izstrādāta ar mērķi radīt inovatīvu, skolēnu auditorijai saistošu un digitālās vides tehnoloģiskajām iespējām īpaši pielāgotu mākslas muzeju izglītības piedāvājumu tiešsaistē. Nodarbībās skolēni varēs attālināti ielūkoties pat tādās muzeja daļās, kas apmeklētājiem ikdienā nav pieejamas, piemēram, krātuvēs. Video formātā notiks tikšanās ar dažādiem mākslas muzeja un kultūras nozares speciālistiem. Projektā piedalās 32 profesionāļi – muzeju vadītāji, mākslas zinātnieki, restauratori, izstāžu kuratori un scenogrāfi, mākslinieki, dizaineri un citi.
“ir lieliska izdevība interaktīvi izzināt Latvijas mākslas un dizaina procesus, vēsturi un aktualitātes caur kultūras personību stāstiem,” komentē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izglītības darba vadītāja Elīna Bērziņa.
Projekta “No-zīmes” nodarbības veidotas digitālā mācību platformā Nearpod, kas tiešsaistē un bez reģistrācijas būs pieejama visiem nodarbību apmeklētājiem. Programmas saturs radīts, balstoties dažādu vecuma grupu skolēnu aptauju rezultātos, un tādēļ tieši atbild uz bērnus un jauniešus interesējošiem jautājumiem. Nodarbību laikā ar dažādu praktisku uzdevumu risināšanas starpniecību, diskusijām un grupu aktivitātēm skolēni varēs, piemēram, izzināt mākslas darbu ceļu no to tapšanas līdz izstādīšanai muzeja ekspozīcijās, iepazīties ar dizainera darba aspektiem, kā arī pārdomāt jautājumus par to, kas veido mākslas darbu vai kolekciju vērtību.
Pieteikšanās attālinātām grupu nodarbībām programmā “No-zīmes” sāksies septembrī.
Projekta nosaukums cēlies no idejas par mākslas un kultūras zīmju kopīgu izzināšanu jeb to nozīmju meklējumiem. Zīme kā mākslinieku atstāti vēstījumi mākslas darbu formātā un kā zīmes, kas caurvijušās dažādu kultūru mantojumiem tūkstošiem gadu no alu gleznojumiem līdz pat digitālajai mākslai.
