Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Rīgas Fotomēnesis noslēdzas ar performanču nedēļu
12.–18. jūlijs
Kadrs no Ivetas Gabaliņas video darba “Krīpers piezogas pie spēlētāja un uzsprāgst”
Ar Latvijas mākslinieku performancēm šonedēļ oficiāli noslēgsies festivāls “Rīgas Fotomēnesis 2021”. “Šogad Fotomēnesis ir bijis nevien politiski un sociāli aktīvs, bet arī nekonvencionāls, neprognozējams un jaunu izpausmju meklējošs,” performanču iekļaušanu programmā skaidro festivāla direktors Arnis Balčus. Vecāku un bērnu saspīlētās attiecības pandēmijā, sabiedrības reakcija uz sociālpolitiskajiem izaicinājumiem, slepeni hobiji, pornogrāfija un citi noklusēti fakti Latvijas fotogrāfijas vēsturē, Reira nodokļu reforma, kas iznīcina māksliniekus – būs galvenās tēmas Ivetas Gabaliņas, Danielas Vētras, Linarda Āboltiņa un Ances Vilnītes performancēs, kas notiks klātienē un internetā no 12. līdz 18. jūlijam.
Pirmdien, 12. jūlijā piecos seansos (18.00, 18.30, 19.00, 19.30 un 20.00) kinoteātrī “K.Suns” notiks Ivetas Gabaliņas video darba “Krīpers piezogas pie spēlētāja un uzsprāgst” pirmizrāde, kas atklāj pandēmijas laika sarežģītās attiecības starp vecākiem un bērniem, kuri noslēdzas virtuālajā pasaulē. “Darba centrā ir saruna ar manu 11 gadīgo dēlu, kurā pusaudzis cenšas izskaidrot spēles Minecraft darbības gaitu. Lai arī paaudžu plaisa mūsu starpā nav tik liela, attālums starp dēlu un mani šķiet nepārvarams. Mani neinteresē datorspēles, kriptovalūta un jūtuberi, bet viņu – grāmatas, daba un māksla. Tā vien šķiet, ka saprasties ar 15. gadsimta zemnieku būtu vienkāršāk nekā ar pašas digitālo iezemieti. Turklāt, līdz ar pandēmijā ieilgušo attālināto mācīšanos, bērni, lai arī bieži atrodas vienā telpā ar saviem vecākiem, arvien vairāk atsvešinās, veidojot paši savu pasauli,” darbu komentē māksliniece. Uz pasākumu ieeja brīva, bet tikai ar derīgiem Covid-19 sertifikātiem.
Ceturtdien, 15. jūlijā plkst. 22.00 ārā pie Free Riga ēkas Viskaļu ielā 36A notiks Danielas Vētras performance “Man arī būtu bail”, ar kuru māksliniece mēģinās izgaismot savu iekšējo konfliktu un bailes par pasaulē notiekošo. “Vai ar dalību sociālo mediju kampaņās ir pietiekami, lai ietekmētu notikumus pasaulē, vai arī tas vienkārši ir simbolisks žests, kas, piesedzoties ar cīņas karogu, patiesībā demonstrē vien pasīvu komformismu,” jautā māksliniece. “Laikā, kad pasaule rej, es vēlos ieskatīties tai realitātē, kurā nonāk cilvēki, kas uzdrošinās cīnīties, atklāt varoņa seju, un maksāt cenu par savu drosmi.”
Sestdien, 17. jūlijā plkst. 22.00, Facebook tiešsaistē notiks jaunā režisora Linarda Āboltiņa video lektorijs “Ko tev nestāsta Latvijas fotogrāfija?”, kuras mērķis ir veicināt fotogrāfijas pētniecību un vizuālo domāšanu. Lektorijs piedāvās četrus nezināmus un šokējošus pieturpunktus Latvijas fotogrāfijā, kuru centrā būs Latvijas fotogrāfi – Gunārs Binde, Dominiks Gedzjuns, Arnis Balčus un Annemarija Gulbe.
Svētdien, 18. jūlijā plkst. 18.00, Zaķusalas krastmalā (TV torņa pusē) norisināsies Ances Vilnītes procesuālās performances “Augšāmcelšanās. 2. daļa” fināls. Visu Fotomēneša laiku māksliniece apmeklēja kursus, lai iegūtu TR2 kategorijas traktortehnikas vadītājas apliecību un potenciāli arī jaunu profesiju lauksaimniecībā. Tā ir atsaukšanās finanšu ministra Jāņa Reira pērnā gada rudenī paustajai valdības nostājai: “Ja cilvēks pelna 200 eiro, viņam jābūt sociālo dienestu redzeslokā. Varbūt ir nepieciešama palīdzība, sociālā korekcija, ārstēšanās no atkarībām kādām, ja cilvēks nevar dabūt darbu, lai būtu vismaz minimālajā līmenī atalgojums.” Mākslinieces sociālajai korekcijai un gaitām traktortehnikas vadītāju kursos varēja sekot līdzi dokumentālos video stāstos, bet tagad pienākusi kulminācija.
Šajā nedēļā joprojām ir skatāmas arī vairākas Fotomēneša izstādes – galerijā “Low” var apmeklēt Ievas Raudsepas izstādi “Krīzes laikā slēgts / Rūpējieties viens par otru”, Free Riga Viskaļu ielā – grupas izstādi “Vienreiz mūžā”, Avotu un Asaru ielā – to, kas palicis pāri no ārtelpas izstādes “Dzīve pēc Covid?”, bet Aivara Liepiņa izstāde “Man patīk dzīvot uz salas” Latvijas Fotogrāfijas muzejā un baltkrieviem veltītais objekts/izstāde “Pārmaiņu laukums” Esplanādē būs skatāmi vēl līdz augusta beigām. Lekciju ieraksti, izstāžu video dokumentācijas un pilna programma pieejama festivāla mājas lapā.
Interneta žurnāls “Satori” rīkos apkaimju kultūras dienas – diskusiju un koncertu ciklu “Kur jums te ir kultūra?”
četrās Rīgas apkaimēs
13.–21. jūlijs
“Satori” kultūras dienas ir četru pasākumu cikls, kas noritēs Vladimira Kudojara parkā Dārziņos (13. jūlijā.), Maskavas dārzā Maskavas forštatē (14. jūlijā.), Mežaparka un Čiekurkalna apkaimē (20. jūlijā, vieta tiks precizēta), kā arī Anniņmuižas parkā Anniņmuižā (21. jūlijā). Katrs pasākums sāksies pulksten 18.00 ar vietējā gida vadītu kultūrvēsturisku ekskursiju pa apkaimi, tam sekos Ritas Rudušas vadīta diskusija, kurā tiks šķetinātas ar kultūras pieejamību saistītās problēmas konkrētajā apkaimē, bet vakars noslēgsies ar grupas “JUUK” vai tās dalībnieku Edgara Šubrovska un Sniedzes Prauliņas koncertu.
Rīgā pēdējos gados aizvien vairāk ir aktualizējusies diskusija par apkaimju attīstību, nozīmi un lomu. Interneta žurnāls “Satori” ar šo pasākumu ciklu cer mazināt pastāvošo nevienlīdzību, piedāvājot apkaimju iedzīvotājiem kvalitatīvu laikmetīgo kultūru, ļaujot centra iedzīvotājiem labāk iepazīt apkaimes un diskusijās apzinot apkaimju vajadzības. Diskusijās piedalīsies gan vietējie aktīvisti un iedzīvotāji, gan Rīgas domes pārstāvji, bet pēc diskusiju cikla noslēguma plānots sagatavot un Rīgas domei piedāvāt ieteikumu sarakstu esošās situācijas uzlabošanai.
Ivetas Vecenānes darbu izstāde “Dieva dārza puķītes”
Galerijā “Bastejs”
13.jūlijs–28.augusts
No 13. jūlija līdz 28. augustam galerijā “Bastejs” skatāma Ivetas Vecenānes darbu izstāde “Dieva dārza puķītes”. Reiz Ivetai Vecenānei vīramāte uzdāvināja pļavu. Violetu smerdeļu jeb mārsila pļavu, kas plešas Latgalē, Cirmas ezera krastā. Leģendārā Bingenas Hildegarde mārsilu pielietoja, lai dziedinātu un attīrītu miesu. Savukārt tekstilmākslinieci saviļņoja pļavas skaistums. Pļavas, kā liecina lietvārds, tika iekoptas, pļaujot zāli vai ganot lopus. Tās radās saimniekošanas rezultātā. Ja Latvijā nekas netiktu darīts, tad te būtu meži, purvi un pie upēm palieņu pļavas, kas uzzied pēc tam, kad noskrējuši pali. Dabiskās pļavas, mītiskās Ēdenes dieva dārza mantinieki, uzrodas un pastāv paši par sevi kā retums, jo augu daudzveidība ir atkāpusies vienkultūru pārspēka priekšā.
Dzīvojot Rīgā, Ziemeļblāzmā, Iveta Vecenāne gobelēnos ir ieaudusi gan atmiņas par Latgales dabu, gan arī citviet Latvijā gūtos ziedošo vasaru iespaidus.
Galerijā “Bastejs” skatienu uzrunā viņas gobelēni, kas tapuši laikā no 2016. līdz 2021. gadam. Tie materializē dvēseles stāvokli, sapni par skaistumu. Steļļu platums noteicis, ka viena no gobelēnu dimensijām ir 160 cm, otra variējas, pastiprinot monumentalitāti. Te ir “rīta pļava ar rasu un dzestrumu, dienas pļava ar taku uz ezeru, vakara pļava, kur slaucu govi un dejoju bezdelīgu baletu ar bērniem, nakts pļava ar savu noslēpumu. Ja bija pļava un govs, tad pat visgrūtākos kara apstākļos cilvēki varēja izdzīvot,” Iveta atceras vecmāmiņas teikto. “Pļava ir manas esības pamats, telpas paplašinājums. Vieta, kur esmu laimīga, dzīvojot savu patieso dzīvi.”
Galerija “Bastejs”
Alksnāja iela 7, Rīga
Japānas Mediju mākslas festivāla izlase “Paplašināta animācija”
festivāla “ŪDENSGABALI #21” ietvaros
mākslas centrā “Noass”
14. jūlijā
Morishige Hikaru, Ozasa Daisuke. Kadrs no darba "Vīrietis krastā"
14. jūlijā plkst.19:00 Starptautiskā laikmetīgās un video mākslas festivāla “ŪDENSGABALI #21” ietvaros mākslas centrā “Noass” tiks demonstrēta Japānas Mediju mākslas festivāla izlase “Paplašināta animācija”, kuru papildinās mākslas vēsturnieces Sandras Ķempeles ievadlekcija.
Programmā “Paplašinātā animācija” iekļauti septiņi japāņu animācijas video darbi no 24. Japānas Mediju mākslas festivāla. Izlasi veido inovatīvas japāņu animācijas īsfilmas un video, kas festivālā ieguvušas godalgotas vietas vairāk nekā 3600 darbu konkurencē. Festivāla veidotā izlase piedāvā aizraujošu ieskatu Japānas animācijas mākslinieku drosmīgākajos darbos, kuros atklājas inovatīvi konceptuālie un tehnoloģiskie risinājumi.
Programmā:
Battles - Sugar Foot, AC-bu, Japāna, 2020, 4'16''.
The Man on the Shore, Morishige Hikaru, Ozasa Daisuke, Japāna, 2019, 5'53''.
The Mark of Emi, Furukawahara Momoka, Japāna, 2020, 4'05''.
Pianoman, Kodama Tetsuro, Japāna, 2020, 5'30''.
What is Art Appreciation? Okae Shinichiro, Japāna, 2019, 4'23''.
My Little Goat, Misato Tomoki, Japāna, 2018, 10'13''.
Keep Your Hands Off Eizouken! - The Greatest World, Yuasa Masaaki, 2020, 25'.
Filmas tiks rādītas oriģinālvalodā ar angļu subtitriem.
Ieeja bez maksas.
NB! Ieeja pasākumā tikai ar derīgu Covid-19 sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai izslimošanas faktu!
Mākslas centrs “Noass”
AB dambis 2, Rīga
Sabīnes Verneres izstāde “Jauni darbi”
Kim? Galerijā
14. jūlijs–12. septembris
No 14. jūlija līdz 12. septembrim Kim? Galerijā būs skatāma Sabīnes Verneres darbu izstāde. Darbus caurvijošais tēls-prototips apzīmē tiešu un ilustratīvu personiskās-intīmās pieredzes fiksāciju. Domājot par šo situāciju-aktu un attiecībām, ko tās ietver, autore strādā, līdz tēli attālinās no subjektīvā un vispārinājumu-savienojumu procesā viņas, viņi, tie saplūst. Gaidas, iekāre un mokas ir gan galēji individuālas un personiski izdzīvotas, gan “normalizētas” un visu apropriētas. Sajūtot sevī un izdzīvojot tēlus, kas izriet no konkrētās situācijas – jūra naktī, darbs uz ceļiem studijā, pazaudēšanās attiecību aplikācijās, “prāta pagarināšanas” literatūra –, autore to sāk attēlot skrienošu, bēgošu, sēdošu.
Jaunākajā – vientulības, pandēmijas un rezidences Parīzē ietekmētajā – sērijā tēls mainās, un iemieso “spēka talismanus” un “inkrustētas atmiņu ainavas”. Strādājot ar tušu, ilgi un sistemātiski, Vernere pārvalda materiālu, sarunā ar to, lai tuša pārvēršas jeb iemieso miesu, ainavu, emociju, jebko. Tušas plūdums ir tiešs pārcēlums no dabas procesiem – tādiem kā upe, kas ieplūst jūrā, avota ūdeņu un grunts saplūšana (“…grūti paskaidrot, bet tas, kā izaug egle, un tas, kā izplūst tuša, man šķiet viens un tas pats…”) un tamlīdzīgi. Dienām ejot un ekrānā slīkstot (“..uz ceļiem tupot pie papīra, drudžaini skatoties telefonā un kaut ko gaidot, kamēr žūst kāds laukums”), plūstošās ainavas top cietas, formas – stūraini mehāniskas, kompozīcijas – centrālas. Tomēr vienlaicīgi vēlme pēc patvēruma pieaug. Šie jaunie darbi – ikdienas intimitātes svinēšanas apliecinājums – kalpo par alegoriju dzīves un prāta infrastruktūras grožiem, mākslīgi radītiem un uzspiestiem rāmjiem, kuru cietībai (gluži kā krāsu klājumiem-zīmējumiem, kas “uzziedējuši” uz metālisku virsmu imitējošā kokvilnas papīra pārklātā fona) (jā)tiek pāri.
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Sporta iela 2, k-1, Rīga
Alises Sondōres personālizstāde “Blues Cruise”
Kultūrtelpā “Tu jau zini kur”
14.–25. jūlijs
No 14. līdz 25. jūlijam kultūrtelpas “Tu jau zini kur” Mazajā zālē būs aplūkojama Alises Sondōres instalācija “Blues Cruise”.
Alises Sondōres telpiskā ekspozīcija būs apskatāma izstāžu cikla “Artefaktu konstrukcijas” ietvaros. Cikla noslēdzošās izstādes pamatā ir mākslinieces vērojumi par cilvēku ikdienas paradumu maiņu pandēmijas ietekmē. Līdzīgi kā dodoties ceļojumā vai īslaicīgi pārceļoties nav iespējams paņemt līdzi specifiskos ikdienas rituālus, mīļākās satikšanās vietas un tuvo draugu loku, sastapšanās ar jauno situāciju var likties kā sevis pakļaušana dzīvei uz vientuļas salas. Aplūkojot šīs salas apdzīvotāju divas formas – “tūristus”, kuriem vienpatībā pavadītā pieredze un saskaršanās ar tās izraisītajām grūtībām ir kas jauns un mirklīgs, un “pamatiedzīvotājus”, kuriem šāds stāvoklis mēdz būt ikdiena arī pirms un pēc zīmīgā pandēmijas laika, izstāde atgādina, ka šķietamā atsvešināšanās vienam no otra vienlaikus kalpo kā vienojošais elements un satikšanās punkts.
Kultūrvieta “Tu jau zini kur”
Tallinas ielaa 10-3, Rīga
Izstāde – performance “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”
Kim? Galerijā
15. jūlijs–12. septembris
No 15. jūlija līdz 12. septembrim Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma izstāde “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”.
“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”* vienlaikus ir izstāde un performance – radniecības zīme, kas izgaismo apslēpto, nezināmo un neapzināto. Koncentrējoties uz Zentas Dzividzinskas, bezbailīgas, marginalizētas un sistēmai nepakļāvīgas mākslinieces darbu, kuras daiļrade dzīves laikā nav tikusi pienācīgi novērtēta, izstāde pievēršas viņas maz izpētīto darbu atklāšanai. Izstāde vienlaicīgi ir mūsdienu mākslinieces Sofijas Tunas cieņas apliecinājums iepriekšējo paaudžu autorei/ēm, uzrādot tiešu pēctecību un kopsakarības centienos turpināt radīt, rādīt un tikt respektētām mainīgo, bet joprojām iegrožojošo hierarhiju ietvaros.
Zenta Dzividzinska (1944–2011) jeb “ZDZ” bija viena no interesantākajām un radošākajām jaunajām māksliniecēm 60. gados Rīgā, bet līdz pirmajai personālizstādei viņai nācās gaidīt vairāk nekā 30 gadu. Fotogrāfija autorei bija svarīgs pašizpausmes un pašizteiksmes līdzeklis, un viņa to izmantoja eksperimentāliem nolūkiem darbā ar kadrējumu un formālajiem izteiksmes līdzekļiem, kā arī dokumentējot savu ikdienas dzīvi. Lai arī Dzividzinskas darbiem ir raksturīga izteikta grafiska nosacītība, kompozicionāli un tonāli eksperimenti, autortehniku lietojums un nereti arī šī laikposma Latvijas fotomākslai netradicionāla tēmu un motīvu izvēle, atzinības un cieņas vietā Dzividzinskas savam laikam radikālā darbība sastapās ar profesionāli nievājošu attieksmi. Kolēģi, lielākoties, vīrieši viņas darbus uzskatīja par neprofesionāliem. Ņemot vērā tālaika uzskatus par to, kā jāataino sieviete mākslā, viņas “normu koriģējošais” (Šteimane, 1999) sievietes portretējums, tostarp subversīvie protoselfiji, likušies “neglīti”. Arī ģimenes lokā Dzividzinskas darbība netika novērtēta, dēvējot viņu par “neizdevušos” mākslinieci. Vairums fotogrāfiju mākslinieces dzīves laikā nav bijušas uzkopētas, un 60. gadu muzeju vai fotoklubu naratīvu un estētisko kritēriju programmas kontekstā to ētiskā pieeja bija “diametrāli pretēja” (Švēde, 2004) padomju sistēmas principiem, vēl vairāk mazinot izstādīšanas izredzes. Lai gan pēdējo gadu laikā nelielas Dzividzinskas fotogrāfiju kolekcijas ir iegādājušies muzeji un privātkolekcijas Latvijā un ārpus tās, lielākā daļa mākslinieces darbības rezultātu – fotogrāfijas, negatīvi, kontaktkopijas, piezīmes un dokumenti – līdz izstādes sākumam nesistematizēti un nepārskatīti atradās pagaidu noliktavā Rīgas industriālajā zonā.
Uz šī fona “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” tiek veidota kā eksperimentāls ieguldījums Dzividzinskas para-feministiskās mākslas prakses aktualizēšanā. Izstādes centrā ir pieredzējušas fotolaborantes, intelektuāli un emocionāli līdzīgā reģistrā strādājošas austriešu mākslinieces Sofijas Tunas (Sophie Thun, dz. 1985) dialogs ar Dzividzinsku tā vienīgajā iespējamajā veidā – ar arhīva starpniecību. Divu mēnešu periodā Tuna dzīvos Rīgā un strādās vienā no izstādes telpām iekārtotajā melnbaltās fotogrāfijas laboratorijā, lai kopā ar projektam īpaši piesaistīto arhivāri caurskatītu un kopētu līdz šim vien selektīvi apgūto Dzividzinskas darba materiālu.
Izstādes “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” pamatā nav jaunu, kādā idejā balstītu darbu veidošana, bet gan Dzividzinskas materiāla izmantošana, lai radītu jaunus attēlus. Šoreiz Tuna pārņems Dzividzinskas foto-veidošanas tehniku, kur mērogs un proporcijas bija atkarīgas tikai no tolaik pieejamā papīra izmēriem vai brīvā laika. Rezultāts būs sava veida portrets, Tunai pārradot Dzividzinskas tehniku ar saviem “nospiedumiem”, t.i., zīmēm, kuras atstāj gredzeni mākslinieces-tehniķes pirkstos.
“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” ekspozīciju veido Tunas un Dzividzinskas darbu izlase no muzeju un privātkolekcijām Latvijā un ārvalstīs, jaunradīti Tunas darbi – to vidū, trompe-l’oeil tehnikā veidota lielizmēra izstādes iekštelpu fotogrāfija, fotogramma ar deponēto Dzividzinskas darbu sarakstu, funkcionējoša melnbaltās fotogrāfijas laboratorija, improvizēta arhivāres darba zona, kā arī augoša, divu mēnešu periodā laboratorijā radītu darbu ekspozīcija no Dzividzinskas negatīviem.
*“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā” izstādes nosaukums apvieno Dzividzinskas otrās personālizstādes nosaukumu “Es neko neatceros” (Latvijas Mākslinieku savienības galerija, Rīga, 2005) ar autores darbību un tās atstātā mantojuma problemātiku apskatošā mākslas zinātnieces Alises Tīfentāles raksta nosaukumu (Entering the Elusive Estate of Photographer Zenta Dzividzinska, MoMA Post, 2021. gada marts), savukārt abreviatūra “ZDZ” izstādes nosaukumā ir norāde uz to, kā, pagurusi no svešiniekiem pagrūti izrunājamā poliskā uzvārda locīšanas epizodēm, māksliniece parakstījās.
Padziļināta informācija par Dzividzinsku un viņas arhīvu: www.artdays.net
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Sporta iela 2, k-1, Rīga
NEXT 2021 balvas “Meklējam jauno fotogrāfijā!”
finālistu darbu prezentāciju vakars
15. jūlijā
Zanda Puče. "Vasara laivā"
15. jūlijā plkst. 18.30 Rīgas Fotogrāfijas biennāles Facebook platformā norisināsies NEXT 2021 balvas “Meklējam jauno fotogrāfijā!” finālistu prezentāciju vakars, kas sniegs iespēju ieskatīties trīs Baltijas valstu jauno mākslinieku balvai pieteiktajos projektos. Tos prezentēs Zanda Puče, Adelīna Kalniņa un Audrjus Krjaučūns, moderatore – Evita Goze.
Šogad Rīgas Fotogrāfijas biennāles balva “Meklējam jauno fotogrāfijā!” tiek pasniegta ceturto reizi. Kopš 2019. gada balvas pasniegšana noris biennāles programmā NEXT sadarbībā ar ISSP Galeriju. Balvas mērķis ir atklāt un novērtēt jaunus māksliniekus, kuri savos darbos demonstrē attēla spēku, piedāvā oriģinālu, laikmetam atbilstošu skatījumu un konceptuālu dziļumu.
Galveno balvu 2021. gadā starptautiskā žūrija piešķīra Visvaldam Morkevičam par sēriju “Gaidu tikšanos ar sevi”. Tā šobrīd ir skatāma ISSP galerijā. Speciālbalvu – iespēju izdot savu grāmatu Lietuvas izdevniecībā NoRoutine Books – ieguva Kristīne Krauze Slucka (Latvija) par projektu “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes”.
Balvu piešķīra starptautiska žūrija - Laikmetīgās mākslas muzeja KIASMA kuratore Sāra Haklina (FI), kurators, rakstnieks un 14. Baltijas triennāles kurators Valentīns Klimašausks (LT), mākslas kritiķis, vēsturnieks un kurators Adams Mazurs (PL), kuratore un žurnāla YET redaktore Elēna Vanineti (IT), Photo Basel mākslinieciskā vadītāja Odrija Oaro (SZ), Igaunijas Laikmetīgā mākslas muzeja kuratore un projektu vadītāja Laura Totsa (EE) un kuratore, māksliniece, žurnāliste, ISSP Galerijas pārstāve Evita Goze (LV).
Emmas Sofias izstāde “Šeit ir atslēga / Here’s the Key”
M/Gallery
15. jūlijs– 27. augusts
No 15. jūlija līdz 27. augustam M/Gallery būs skatāma tekstilmākslinieces Emmas Sofias izstāde “Šeit ir atslēga / Here’s the Key”, kurā būs apskatāmi 11 lielformāta tekstildarbi.
Šajos dīvainajos laikos mēs arvien vairāk apzināmies mūsu sabiedrības slēptās problēmas - garīgās veselības problēmas, narkotiku un alkohola atkarības, vardarbīgu uzvedību, paškritiku, arī pašnoliegšanu. Caur saviem darbiem Emma vēlas atgādināt, ka mums jau ir instrumenti, kas nepieciešami labākas dzīves dzīvošanai. Kamēr viņas rokas aizņemtas ar aušanu, Emma reflektē par šiem jautājumiem caur saviem mākslas darbu. Nopietnus, dažkārt sarežģītus jautājumus ietinot pūkainos, mīkstos materiālos un gaišās krāsās, kas padara viņas darbu par unikālu kontrastu sajaukumu gan metaforiskā, gan burtiskā nozīmē.
Izstādes nosaukums “Šeit ir atslēga” apzīmē atslēgu uz Emmas pasauli, uz galeriju, uz sevi vai kāda cilvēka sirdi. Tas ir aicinājums izpētīt to, kas notiek mākslinieka iztēlē, atrast savas asociācijas un nozīmes katrā objektā un figūrā. Atslēgas saņemšana ir akts, kas simbolizē uzticību un piedāvājumu.
M/Gallery
A. Briāna iela 9, Rīga
Diriģenta Sigvarda Kļavas un režisora Roberta Rubīna
skanošais vides mākslas objekts “Savpatība”
Rēzeknē, Limbažos un Rīgā
16. jūlijs–31. augusts
No 16. jūlija līdz 31. augustam, trīs Latvijas pilsētās – Rēzeknē, Limbažos un Rīgā, būs iespējams izbaudīt skanošu vides mākslas objektu “Savpatība”. Rēzeknē, pie Latgales vēstniecības GORS, objekts tiks atklāts un pēc tam ceļos uz pārējām divām pilsētām.
“Savpatība” ir unikāla publiska instalācija un mūzikāls vēstījums, kas aicina saredzēt un sadzirdēt pašam sevi. Ikvienam būs iespēja izbaudīt kultūras un dabas mijiedarbību vienuviet. Vides multimediālā instalācija sastāvēs no spoguļu objektiem, kuru muzikālajā noformējumā izmantots latviešu komponistu Santas Ratnieces un Ērika Ešenvalda radītie skaņdarbi. Atkarībā no atrašanās vietas un pārvietošanās ceļa, apmeklētājiem būs iespēja dzirdēt atsevišķus instrumentus un balsis dažādās kombinācijās. Objektu šķautnēs spoguļosies režisora Roberta Rubīna dokumentētie Latvijas tīrradņu dziedājumu kadri, kurus diriģents Sigvards Kļava saticis savā pētnieciskajā ceļā vairāku gadu garumā - bērni ar eņģeļu balsīm un dzīvesgudri, dažādu vietu ļaudis.
Mākslas objektu “Savpatība” būs iespējams apmeklēt:
16.–24. jūlijs, Rēzekne - GORS ārtelpa
25–1. augusts, Limbaži - Limbažu pilsdrupas
26–31. augusts, Rīga - Arkādijas parks
Miķeļa Mūrnieka un Armanda Freiberga
izstāde “The Garden of Earthly Delights”
galerijā “Smiļka”
16. jūlijs–1. augusts
No 16. jūlija līdz 1. augustam galerijā “Smiļka” būs skatāma Miķeļa Mūrnieka un Armanda Freiberga izstāde “The Garden of Earthly Delights”.
Pasaulīgo baudu dārzs (The Garden of Earthly Delights) ir Hieronīma Bosa slavenākā glezna – triptihs, kur attēlota paradīze, laicīgā pasaule un elle (1490. –1500. g.). Hieronīma Bosa gleznās atrodamo nereālo motīvu dēļ mākslinieks bieži saistīts arī ar 20. gadsimta sirreālistu mākslā redzamajiem zemapziņas tēliem un minēts kā viens no sirreālistu manifesta iedvesmas avotiem. Miķelis Mūrnieks un Armands Freibergs šo slaveno mākslas darbu interpretēs jauniem izteiksmes līdzekļiem, visus izstādes darbus radot kopīgā mākslinieciskā sadarbībā vienam ar otru.
Izstādē redzamie darbi veidoti apvienojot 3D digitālajā vidē veidotus modeļus ar fiziskiem objektiem tēraudā. Mākslinieki, kombinējot šos vieliski pretējos medijus, papildina viens otra mākslinieciskās pieejas, un rada jaunu visai neizprotamu figuratīvo pasauli, kas paspilgtina un aktualizē senās gleznas motīvus. Hieronīma Bosa gleznu sapņainie un murgainie tēli vēl aizvien ir ļoti strīdīgs temats mākslas vēsturnieku interpretācijās, līdz galam neatkosts noslēpums, kas cauri laikiem iedvesmojis daudzus māksliniekus un šajā izstādē – arī Armandu, Miķeli un mākslīgo intelektu.
Galerijā Smiļka vasaras laikā plānots īstenot 5 izstādes, ko veido 5 mākslinieku pāri – Luīze Rukšāne un Jānis Krauklis, Romans Korovins un Semjons Haņins, Miķelis Mūrnieks un Armands Freibergs, Estere Grāvere un Agnese Čemme, Ieva Putniņa un Hanele Zane Putniņa. Katra izstāde tiek veidota, mijiedarbojoties diviem vienas paaudzes māksliniekiem, kuru pēdējā laika radošais veikums caur dažādiem izteiksmes līdzekļiem tieksies veidot dialogu.
Galerija “Smiļka”
Eduarda Smiļģa iela 34a, Rīga
Laimas Puntules un Anne Maria Udsenas izstāde “Skatoties Aiz”
Pasaules Latviešu Mākslas centrā Cēsīs
No 17. jūlija
No 17. jūlija Pasaules Latviešu Mākslas centrā Cēsīs būs skatāma izstāde “Skatoties Aiz”. Izstādē mākslinieces Laima Puntule un Anne Maria Udsena katra savā veidā interpretē apkārtējo pasauli un skatās gar virspusējo un acīmredzamo, lai atklātu jaunu realitāti - bieži vien sarežģītu, nepilnīgu, mulsinošu un pārsteidzošu. Tēlainais ar abstrakto vienojas noskaņā - tā aptver gan trauslumu un maigumu, gan nemainīgumu un mūžam nepārejošo. Autores saprot, ka mums ir jāiemācās redzēt tālāk par jautājumiem, kuri mums rodas šeit un tagad, jo mums jāskatās nākotnē - kā mums visiem kopā veidot labāku pasauli.
Pasaules Latviešu mākslas centrs
Lielā skolas iela 6, Cēsis
“Mākslas kūres”
10 vietās Cēsīs
Līdz 10. oktobrim
Līdz 10. oktobrim Cēsīs norisinās “Mākslas kūre” – mākslas notikums ar ceļošanas elementiem. Vairāk nekā 10 vietās izvietotie mākslas darbi skatītājus ved pa pilsētas apkārtni un līdzās mākslas baudīšanai aicina iepazīt mazāk zināmas apkaimes. Ērtai mākslas darbu atrašanai izmantojams pasākuma digitālais ceļvedis.
Pilsētvides ekspozīcijas vadmotīvs “Mākslas kūre” jeb māksla, kas dziedē, atsaucas uz Cēsu kā sena, avotiem bagāta kūrorta vēsturi un sniedz garīgu spirdzinājumu. Kūrē skatāmajos darbos savijas veselību stiprinoši ierosinājumi, Cēsu vēstures fragmenti un lokālie stāsti, kā arī dziedinoša humora un prieka deva. Daļa darbu tapusi ciešā sazobē ar pilsētas vēsturi un tās iedzīvotājiem. Tas “Mākslas kūri” padara par aizraujošu kultūrvēsturisku ceļojumu gan nesenās pagātnes notikumos, gan šībrīža cēsnieku dzīvēs.
Inga Erdmane un Eds Shautens (Edd Schouten, NL) radījuši video-audio instalāciju un lielformāta portretus, kas vēsta par cēsnieku dažādajām dzīvēm. Senioru stāsti atklāj aizkustinošas ikdienas detaļas, bet video portreti – raksturīgās dzīves telpas. Darbs skatāms gan kā lielformāta portreti Pils parkā ap Riekstu kalnu un video-audio instalācija Sarga mājā pie Mākslas telpas “Mala”, gan klausāms kā stāsti digitālajā ceļvedī.
Iveta Gabaliņa darba “Auksts ūdens” fotogrāfijās atklāj aizmirstu, bet 19. gadsimta Cēsu kūrmājās plaši izmantotu dziedniecības metodi. Pēc tās sasirgušās vietas vai ķermeņa daļas tika aplaistītas ar aukstu avota ūdeni. Vides instalācija jūtīgi integrēta gleznainā dabas ainavā Cīrulīšu dabas takas sākumā.
Paulis Liepa ir autors diviem paliekošiem sienu gleznojumiem. Viens ir nelielas saimniecības ēkas apgleznojums, bet otrs, sadarbojoties ar ēkas iedzīvotājiem, top uz daudzdzīvokļu mājas sienas un tiks atklāts jūlija vidū. Izmantojot savu “firmas zīmi” – dialogu logus jeb runas burbuļus, kuros ietverti mājas iemītnieku izvēlēti jēdzieni, autors rada lokalizētu sava grafikas motīva versiju.
Katrīna Neiburga video darbā apspēlē “Jaunā gada apņemšanās” stila veselības un moža gara kopšanas prakses. Darbs izvietots Ruckas mākslas rezidenču centra logā.
Ieva Saulīte no cēsnieku ziedotajām nevajadzīgajām mēbelēm radījusi vides objektu. Tas sasaucas ar pilsētas vēsturisko koka ēku apbūvi, eklektisko un tikai garākās pastaigās pamanāmo raksturu, un ir izvietots šobrīd tukšā vietā, kur agrāk atradies piemineklis Imantam Sudmalim.
Rvīns Varde radījis īsstāstus par dažādām Cēsu pilsētas vietām, ēkām un objektiem. Absurda un humora pilnā stāstu kolekcija izkaisīta pa visu pilsētu un ir aicinājums iepazīt Cēsu apkaimju dažādos raksturus.
Jūlija beigās un augustā tiks organizētas velo ekskursijas kuratores Līgas Lindenbaumas vadībā un tās tiks izziņots “Mākslas kūres” ceļveža sadaļā “Notikumi”. Pilsētvides ekspozīcija “Mākslas kūre” Cēsīs skatāma līdz 10. oktobrim.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izdevis izstādes katalogu
““Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!” Dainas Dagnijas māksla feminisma kontekstā”
Izstādes ““Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!” Dainas Dagnijas māksla feminisma kontekstā” katalogs. 2021. Foto: Undīne Perse-Vilerte
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs laidis klajā izstādes ““Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!” Dainas Dagnijas māksla feminisma kontekstā” katalogu.
Latviešu māksliniece Daina Dagnija (1937–2019) lielāko mūža daļu pavadīja trimdā – pēc Otrā pasaules kara Vācijas bēgļu nometnēs, no 1951. gada ASV, bet mūža otrajā pusē, 2001. gadā, viņa nolēma atgriezties savā dzimtenē Latvijā. 2019. gadā Daina Dagnija devās mūžībā, atstājot nozīmīgu mākslas mantojumu, kura vitalitāte un aktualitāte nav zudusi arī šodien. Jaunajā izdevumā apskatīta Dainas Dagnijas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), kurā projekta kuratore un kataloga autore Elita Ansone mākslinieces daiļradi analizē feminisma kustības otrā viļņa kontekstā.
Grāmata ļauj izsekot, kā Daina Dagnija, emocionāli manifestējot savu personisko sievietes, mātes un mākslinieces pieredzi, feminisma izvirzītajiem jautājumiem pievērsusies pirms piecdesmit, četrdesmit un trīsdesmit gadiem. Otrā viļņa feminisma mākslas kustība modernisma formālisma kanonu vietā izvēlējās feministisku naratīvu, kas atklājas katalogā reproducētajos darbos.
Dainas Dagnijas izstāde būs eksponēta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labajā spārnā līdz 19. septembrim. Vairāk par to var uzzināt arī četru lekciju ciklā, kas skatāmas šeit.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izdevis grāmatu
“Rihards Zariņš. 1869–1939. Ko Latvijas meži šalc”
Rakstu krājums “Rihards Zariņš. 1869–1939. Ko Latvijas meži šalc”. Dizains: Mārtiņš Ratniks. 2021. Foto: Otto Strazds
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs laidis klajā apjomīgu bilingvālu rakstu krājumu “Rihards Zariņš. 1869–1939. Ko Latvijas meži šalc”, kas no dažādiem aspektiem atspoguļo mākslinieka plašo un ilggadējo daiļradi.
Izdevums ir secīgs turpinājums vērienīgajai izstādei “Rihards Zariņš (1869–1939). Ko Latvijas meži šalc”, kas no 2020. gada 4. jūlija līdz 25. oktobrim bija skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Lielajā zālē.
Rihards Zariņš (Carl Richard Woldemar Sarring) ir viena no daudzpusīgākajām un tai pašā laikā arī pretrunīgākajām personībām Latvijas 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma mākslas ainā. Šajā periodā atsevišķu indivīdu centieni rast motivāciju stabilas nacionālas mākslas pamatu radīšanai deva spēcīgus impulsus gan latviešu kultūras mantojuma apzināšanai, gan jaunu ierosmju veidošanai. Māksliniekiem būtiski bija smelt maksimāli daudz iespaidu Rietumeiropas kultūras centros, intensīvi radoši strādāt, izkopt savu individuālo rokrakstu un nemitīgi audzēt profesionālo meistarību, kā arī uzturēt un nest tālāk idejas par to, cik svarīgi ir saglabāt piederību tautai un izprast tās vajadzības, tādējādi attīstot nacionālās mākslas procesu visplašākajā nozīmē.
Ar pārliecību var teikt, ka Riharda Zariņa dažādās jomās virzītā radošā darbība ir unikāla Latvijas kultūrvides kontekstā un atstājusi lielu iespaidu uz mūsu priekšstatiem par nacionālajiem simboliem un to iedzīvināšanu plašākā sabiedrībā un tautas vēsturiskajā atmiņā. Latvijas valsts ģerbonis, nacionālā nauda (īpaši izceļams sudraba pieclatnieks), pastmarkas, “Latvju raksti”, Latvijas dabas un mitoloģisko tēlu iespaidā dzimušie vērienīgie zīmējumi un grafikas darbi, ofortu cikls “Ko Latvijas meži šalc” ar akcentēto nacionālromantisko tēlainību nešaubīgi ļauj ierindot Zariņu sava laika vadošo meistaru lokā.
Cenšoties apzināt un atspoguļot mākslinieka daudzpusīgo darbību, muzejs sagatavojis rakstu krājumu, kā autorus pieaicinot vairāku jomu speciālistus. Projekta realizācija uzskatāmi pierādīja, cik būtiska šādam darba apjomam bija piesaistīto pētnieku kvalitatīvā un kvantitatīvā kapacitāte. Grāmatā lasāmi divpadsmit autoru (Kristīne Ducmane, Marita Bērziņa, Edvarda Šmite, Andrejs Bogdanovs, Agita Ančupāne, Māra Lāce, Valdis Villerušs, Anita Meinarte, Imants Lancmanis, Gundega Gailīte, Ramona Umblija, Aija Jansone) raksti par dažādiem Riharda Zariņa radošās dzīves aspektiem.
Krājumu sastādījušas Ieva Kalnača un Māra Lāce. Grāmatas mākslinieks – Mārtiņš Ratniks, tekstus angļu valodā tulkojis Jānis Frišvalds, redaktores – Jolanta Treile un Iveta Boiko.
Grāmata ir latviešu un angļu valodā, tās apjoms – 576 lappuses, iespiesta “Jelgavas tipogrāfijā”.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Latvijas pirmiedzīvotājiem – lībiešiem – veltīts mākslas objekts
“Nekādu lībiešu nav”
Miķeļtornī
Miķeļtornī (lībiski – Pizā), Lībiešu krastā, izveidots Latvijas pirmiedzīvotājiem – lībiešiem – veltīts mākslas objekts “Nekādu lībiešu nav”, kura autors ir lībiešu dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits (1974). Mākslas objekts tapis kā pārdomu vieta, kur ikviens var paraudzīties uz pasauli lībiešu acīm, pamēģināt iejusties lībiešu lomā šodien, 21. gadsimta Latvijā, un arī aizdomāties par savas tautas, sevis paša un līdzcilvēku likteni. Svarīga mākslas objekta daļa ir arī autora stāstījums par viņa personisko pieredzi, kas klausāms režisores Zanes Gargažinas un operatora Mārtiņa Šalmja veidotajā video par mākslas objekta tapšanu (skatāms mākslas objekta vietnē www.livones.net/nolivonians/).
Par sava veida ierosmi mākslas objekta tapšanai kalpojis VSIA “Latvijas valsts ceļi” aizliegums izmantot lībiešu valodu ceļa zīmēs, lai gan Valsts valodas likums jau vairāk nekā 30 gadus nosaka tieši pretējo un Ziemeļkurzemes pašvaldības vairākkārt piedāvājušas izpildīt šo likumu “Latvijas valsts ceļu” vietā. Tādējādi mākslas objekts vēsta arī par to, cik trausla ir sabiedrības izpratne un likuma vara pat 21. gadsimta Eiropas Savienības dalībvalstī, kad skaļos vārdos sacītās un pat dokumentos ierakstītās labās ieceres un ierosmes atduras pret atsevišķa cilvēka vai institūcijas nevēlēšanos iedziļināties, augstprātību un reizēm pat nicīgu attieksmi pret sabiedrību, valsti, tiesiskumu, arī pašu darbu – un sekas skar ikvienu skaitā mazu un neaizsargātu sabiedrības daļu.
Mākslas objekts “Nekādu lībiešu nav”, stāstot lībiešu stāstu, vienlaikus tiecas parādīt, ka ikvienam lēmumam un apgalvojumam, ikvienai rīcībai un birokrātiskai atrunai ir konkrētas izpausmes un sekas, kas šajā objektā pārtulkotas un atveidotas mākslas valodā.
Mākslas objekts “Nekādu lībiešu nav” atrodas Lībiešu krastā, Miķeļtornī, un tas kalpo arī kā sava veida mūsdienu piemineklis lībiešiem. Tas izvietots uz autora dzimtas zemes blakus Miķeļtorņa kapiem, kuros atrodas arī savulaik pats pirmais Latvijā izveidotais piemineklis lībiešiem – 1978. gada rudenī VDK aizliegta pasākuma laikā atklātais piemiņas akmens trijiem kapos apglabātajiem lībiešu dzejniekiem. Par šo pieminekli garāmbraucējiem nav ne jausmas, jo uz to neved neviena norāde. Savukārt Miķeļtornī, kas savulaik bija viens no lielākajiem Lībiešu krasta ciemiem un gandrīz pilnībā tika iznīcināts padomju okupācijas laikos, šobrīd ziemā dzīvo vien 8 cilvēki, tam tuvākais veikals atrodas 24 kilometru, bet skola – 40 kilometru attālumā.
Objekts “Nekādu lībiešu nav” ir īpašs arī ar to, ka tas ir pirmais vides mākslas objekts, ko veidojis lībiešu mākslinieks.
Jogas un meditācijas stundas
māksla centra “Zuzeum” izstāžu zālē
Ar jogas un meditācijas stundām izstādē “Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki” mākslas centrs “Zuzeum” uzsācis pasākumu programmu “Zuzeum vasara 2021”. Joga un meditācija norisināsies “Zuzeum” mazajā izstāžu zālē Indijas mūsdienu mākslas un izstādes scenogrāfijas atmosfērā profesionālu jogas instruktoru vadībā.
Jogas praksi vadīs “Urban Yoga” dibinātāja, jogas skolotāja Līva Veinberga un Kristīne Gailīte. Līva ir sertificēta jogas pasniedzēja un apguvusi dažādus jogas stilus Jaunzēlandē, Indijā un Itālijā. Nodarbības “Zuzeum” Līva iecerējusi kā nodošanos mierīgai un apzinātai plūsmas jogai (flow). Savā praksē Kristīne iekļauj fizioterapijas elementu, kas salāgo klasiskās, tradicionālās vinyasa (flow jogas) principus ar mūsdienu cilvēkam raksturīgo sēdošo dzīvesveidu. Jogas fizisko praksi skolotājas papildinās ar meditāciju, elpošanas vingrinājumiem un mudrām. Nodarbības piemērotas jebkuras sagatavotības jogotgribētājam.
Mākslas centrs “Zuzeum”
Lāčplēša iela 101, Rīga
Izsludināta darbu iesniegšanu 2021. gada konkursam
“Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā”
Līdz 21. jūlijam
Agra Ritiņa “Otrie Ziemassvētki”. Audekls, eļļa. 80 x 100 cm, 2020
Turpinot Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā tradīciju, mākslinieki ir aicināti iesniegt savus darbus, lai pieteiktos dalībai septītajam “Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā” konkursam. Darbi iesniedzami līdz 21. jūlijam Rīgas Sv. Pētera baznīcā, iepriekš piesakot ierašanos.
Rīgas dome un Preiļu novada dome, sadarbībā ar Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Sv. Pētera baznīcas pārvaldi, Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeju un idejas autoriem – kinorežisoru un gleznotāju Jāni Streiču, un māksliniekiem Jāni Anmani un Jāni Strupuli, 2015. gadā ierosināja un iedibināja Jāzepa Pīgožņa balvas piešķiršanu par labāko darbu Latvijas ainavu glezniecībā, lai veicinātu mākslinieku interesi atveidot Latvijas dabu un izceltu Latvijas ainavu glezniecības nozīmi mūsdienu mākslā.
Māksliniece Ieva Pīgozne saka: “Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā konkursa pamatā ir mīlestība, profesionāla varēšana un aicinājums. Jau kopš šīs balvas iedibināšanas, konkursa būtība ir aicinājums uzturēt un attīstīt ainavu glezniecības žanru Latvijas mākslā un izcelt autorus, kas šajā jomā darbojas.”
2015. gadā galveno balvu saņēma Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, mākslinieks Roberts Muzis, 2016. gadā – māksliniece Silva Linarte, 2017. gadā – mākslinieks Aldis Kļaviņš no Liepājas par darbu “Jūra pēc saulrieta”, 2018. gadā Grand Prix ieguva Preiļu mākslinieks Janis Plivda par darbu “Gaiļmuiža”, 2019. gadā galvenā balva aizceļoja pie Lapmežciemā mītošā mākslinieka Nugzara Paksadzes par darbu “Pārmaiņu vējš”, savukārt pērn par galvenās balvas ieguvēju kļuva māksliniece Agra Ritiņa ar darbu “Otrie Ziemassvētki”.
“Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā” galvenās balvas pretendenti tiks paziņoti izstādes atklāšanā Rīgas Sv. Pētera baznīcā 11. augustā, taču tās ieguvējs taps zināms rudenī, kad Preiļos norisināsies svinīgā galvenās balvas pasniegšanas ceremonija.
Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā
Izstāde “Jūras tēma glezniecībā un tēlniecībā”
Meža mājā Ķemeros
Līdz 29. augustam
Vija Maldupe. Vasara. 1985. Audekls, eļļa. 92x73 cm
3.starptautiskās jūras tematikai veltītās biennāles “Marīna 2021” ietvaros atklāta jauna izstāžu vieta – Meža māja Ķemeru Nacionālajā parkā, kur līdz 29.augustam būs iespēja iepazīties ar izcilu latviešu mākslinieku redzējumu par jūras tēmu izstādē “Jūras tēma glezniecībā un tēlniecībā”.
Izstādei atlasītas gleznas un tēlniecības darbi no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājuma, kuru tapšanas laiks ir 20. gadsimta 60., 70. un 80. gadi. Daži no māksliniekiem, kuru darbus varēs redzēt izstādē – Boriss Bērziņš, Rūdolfs Pinnis, Juris Baklāns, Vija Maldupe, Rimma Pancehovska, Helēna Heinrihsone un citi. Izstādes kuratore, Jūrmalas pilsētas muzeja mākslas krājuma glabātāja Jana Rāve.
“Mūsu nelaime ir tā, ka mums ir aizspriedumi…” izteicies sava laika visneatkarīgākais mākslinieks Boriss Bērziņš. Viņš improvizēja ar glezniecības neierobežotajām iespējām, eksperimentējot ar krāsu, faktūru un formu. Ikkatrs Helēnas Heinrihsones darbs ir konkrēts notikums vai pārdzīvotas sajūtas no gleznotājas dzīves. Un šajā dienasgrāmatā ir ļauts ieskatīties ikvienam. Par latviešu Veru Muhinu dēvētā Aleksandra Briede radoši strādājusi visu savu garo mūžu un paralēli daudziem pasūtījumiem radījusi izjustus mākslas darbus, kas veltīti bērnības tēmai.
Meža māja Ķemeru Nacionālajā parkā
Tūristu iela 1, Ķemeros
Starptautiskā jūras tematikas glezniecības izstāde “Marīna 2021”
Jūrmalas pilsētas muzejā
Līdz 29. augustam
Jūrmalā ir atklāta 3. starptautiskā jūras tematikai veltītā biennale “Marīna 2021”, kuras pasākumi līdz augusta beigām notiks divpadsmit Jūrmalas izstāžu zālēs un ārtelpās.
Jūrmalas pilsētas muzejā līdz 29.augustam 3. starptautiskās jūras tematikai veltītās biennāles “Marīna 2021” ietvaros skatāma glezniecības konkursizstāde “Marīna 2021”. Izstādes darbi tapuši par tēmu “Es un jūra”, tai atlasīti 140 darbi, kurus iesnieguši mākslinieki no 13 valstīm. Cilvēka mijiedarbību ar jūru savos darbos pauž 2017. un 2019. gada konkursizstādes laureāti Madara Neikena, Anete Kalniņa, Martin Kaares (QBA) un Jana Šandibina, kā arī Madara Gulbis, Alvīne Bautra, Laima Bikše, Baiba Ābelīte, Andris Kaļiņins, Jānis Murovskis, Māris Upzars, Ilgvars Zalāns, Inese Ziemele, Jānis Jēkabsons u.c. mākslinieki. Izstādes kuratore Guna Kalnača.
Konkursizstādes Marīna 2021 galvenās balvas laureāte ir māksliniece Laima Bikše ar darbiem “Viļņu skaitītāja” un “Es apstājos, lai dotos tālāk”.
Biennāles ietvaros skatāma arī
izstāde “Jūra izgaismo… Ingas Ozolas fotogrāfijas” Jūrmalas kultūras centrā,
Vitālija Jermolajeva darbu izstāde “Jūras enerģija” mākslas galerijā “Inner light”,
izstāde “Anniņa un jūra” Aspazijas mājā,
laikmetīgās mākslas izstāde “Izdzīvotāji” Jūrmalas pilsētas muzeja kamīnzālē,
19. Starptautiskā vizuālās mākslas konkursa “Es dzīvoju pie jūras 2021” laureātu darbu izstāde Jūrmalas mākslas skolā un Dubultu kultūras kvartālā,
izstāde “Foto marīna 2021” Raiņa un Aspazijas vasarnīā, Kauguru kultūras namā un ārtelpā un Dubultu kultūras kvartāla, tā atpūtas zonā pie Jūrmalas Centrālās bibliotēkas,
izstāde “Saule, jūra, Valdis Bušs” Bulduru izstāžu namā,
Laicīgās, īslaicīgās un pārlaicīgās mākslas izstāde “Marināde 3” Bulduru izstāžu namā,
Vides objektu izstāde “Tagad” (izstādē piedalās: Astra Šēnberga, Ieva Kaula, Ieva Jurka, Anda Poikāne, Kristīne Lazdāne-Zāna, Olga Meļehina) Jūrmalas brīvdabas muzejā.
Izstāde “Ceļo mākslā”
Mākslas galerijā “bazar’t”
Līdz 31. augustam
Mākslas galerijā “bazar’t” līdz 31. augustam skatāmas divas izstādes - pandēmijas periodā tapusī pašmāju mākslinieku darbu izstāde “Ceļo mākslā” un Gitas Oses jaunāko stikla darbu personālizstāde “Pastaigas gar jūru”, kurā būs skatāmi skaisti un praktiski stikla tehnikā veidoti mākslas darbi.
Izstādes koncepcijas pamatā ir vēlme parādīt Latvijas mākslinieku vienojošo un atšķirīgo skatījumu uz sajūtām, kuras bijušas globālajā ierobežojumu laikā. Izstādē “Ceļo mākslā” ietver brīvības sajūtu, iespēju beidzot izpausties un radoši realizēties. Izstādē piedalās vairāki desmiti pašmāju mākslinieki, tostarp Ilze Smildziņa, Daiga Krūze, Neonilla Medvedeva, Kristīne Guršpone, Sarmīte Caune, Dina Dubiņa, Līva Pakalne Fanelli, Kaspars Perskis, Sabīne Līva, Igors Bernāts, Sandra Strēle un daudzi citi.
Paralēli aplūkojamos Gitas Oses stikla darbos būs jūtams trauslums un spēks, kuru māksliniece smeļas no jūras, vēja un citām dabas stihijām. Mākslinieci vada velme to, kas jau mūžu nodzīvojis, transformēt, dodot tam iespēju turpināties mirdzošā stikla mākslas darbā, kurš kļūst par neaizstājamu sadzīves priekšmetu - kā trauks vai šķīvis.
Mākslas galerija “bazar’t”
Tirdzniecības centrs “Mols” 2. stāvs, Krasta iela 46, Rīga
Kristas Dinteres un Ivo Tauriņa darbu izstāde “Dzirdes pieraksti”
RIXC galerijā
Līdz 4. septembrim
Krista Dintere. Atspulgi, cikli un transformācijas (2020 - 2021), skaņas spektrogramma
RIXC galerijā līdz 4. septembrim norisinās Kristas Dinteres un Ivo Tauriņa izstāde “Dzirdes pieraksti”. Izstādē ir klausāmi mākslinieku četri jaunākie skaņas mākslas darbi – Kristas Dinteres kompozīcijas, kurās adāmadatas lietotas meditatīvu stīgu instrumentu spēlēšanai un skaņas kā laikam piesaistīta parādības fiksēšanai, un Ivo Tauriņa darbi, kuros atklājas cilvēku dzirdes robežas, kā arī dažādi psiholoģiskie un garīgie pārdzīvojumi.
Skaņu mākslinieki Krista Dintere un Ivo Tauriņš savos darbos izmanto lauku ierakstus, kuri kompozīcijas procesā tiek pakļauti skaņas pēcapstrādes transformācijām, kas nojauc robežas starp skaņas ieraksta fiksējošo un dokumentālo dabu, un veido kompleksas skaņu ainavas. Skaņas ierakstu tehnoloģijas mākslinieku darbos atklājas kā cilvēka dzirdamības robežu paplašinājums un dzirdes augmentācija un apmeklētāji tiek aicināti iepazīties ar augmentētās sajūtu pasaules dzirdes pierakstiem no abu mākslinieku perspektīvas.
Ivo Tauriņš darba “Trokšņu tehnokrātija” radīšanā ir izmantojis lauku ierakstus ar 96Khz semplēšanas frekvenci un 24bit kvantizāciju, atstājot frekvences, kas ir ārpus cilvēka dzirdes uztveres. Iespējams, ka mūsu ķermenis tās reģistrē ar citām maņām. Arī vizuāli skaņdarba spektogrammā ir redzama augsto frekvenču klātbūtne. Klausoties kompozīciju “Trokšņu tehnokrātija”, autors piedāvā doties elektroakustiskā pastaigā pa Jaunpagasta “Saliņu” māju pagalmu.
Toties mākslinieka kompozīcija “Tarakāni manā galvā” ar dzirdes palīdzību runā par garīgo veselību – kompozīcija ir programmēta kā galvenā tēma Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatas “Tarakāni manā galvā” pielāgotam radio iestudējumam un sevī ietver grāmatas varoņu dažādu psiholoģisku problēmu virtuālu sonifikāciju - kartēšanu skaņā.
Izstādē līdzās klausāmiem darbiem būs apskatāmas arī mākslinieku skaņdarbu vizualizācijas, kas realizētas atšķirīgās skaņas spektrogrammu veidošanas tehnikās.
Krista Dintere skaņdarbā “Kad visi pavedieni trūkst”, arī pievēršas mentālās veselības tēmai, izmantojot mentālās akustikas tehniku – skaņas meditāciju, kurā māksliniece ar rokdarbu un skaņas ierakstu palīdzību distancējas no trauksmes. Līdzīgi kā adījumā valdziņu pie valdziņa kārtu kārtām ada pavedienu, skaņas kompozīcijā tiek kopā savīti ierakstīti sempli no adīšanas procesa ar dzijas un adatu radītām skaņām. Adīšanas terapeitiskā un nomierinošā iedarbība ir apstiprināta vairākos pētījumos. Rokdarbu skaņas meditācija aizved līdz abstraktām muzikālām atmosfērām, kur adāmadatas lietotas stīgu instrumentu spēlēšanai.
Kristas Dinteres darbā “Atspulgi, cikli un transformācijas” ar ierakstu tehnoloģijām fiksētās skaņas ir kā atspulgi dabiskajām skaņām. Izmantojot rakstītāju skaņām var piekļūt atkārtoti, tās var pietuvināt un fokusēt, manipulēt, tā aizsniedzot audiālus attālumus un dziļumus, ko bez tehnoloģiskā pastarpinājuma izdarīt nav iespējams. Skaņdarbā viens skaņas atspulgs, izejot transformāciju ciklu, var pārtapt veselā skaņas partitūrā.
Savukārt RIXC galerijas Virtuālās Realitātes programmā interesenti ir aicināti pieredzēt Purvīša balvai 2021 nominēto Rasas Šmites un Raita Šmita darbu “Atmosfēriskais mežs” virtuālajā realitātē (VR). “Atmosfēriskais mežs” lielizmēra divkanālu projekcijas versijā šobrīd ir aplūkojams Purvīša balvas 2021 nominantu izstādē Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. Šmitu imersīvais mākslas darbs “Atmosfēriskais mežs” vizualizē komplicētās attiecības starp mežu, klimata pārmaiņām un atmosfēru.
RIXC galerija
Lenču iela 2, Rīga
Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde “Skatiena evolūcija”
muzejrezervātā “Caricino” Maskavā
Līdz 2022. gada 10. martam
Edīte Pauls-Vīgnere. Triptihs “Visums”. 1978. Vilna, lini, zīds, gobelēns, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto
Maskavā, muzejrezervātā “Caricino” reizē ar IV Starptautisko tekstilmākslas un laikmetīgā gobelēna triennāli ir atklāta izcilās latviešu tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde “Skatiena evolūcija”, kas skatāma līdz 2022. gada 10. martam.
Edītes Pauls-Vīgneres daiļrade ir plaši pazīstama ārpus Latvijas, tā ir iemīļota arī kaimiņvalstī un tiek uzskatīta par vienu no raksturīgākajām parādībām 20. gadsimta 60.–70. gadu “jaunā” tekstilmākslas viļņa aspektā. Tieši tāpēc par viesmākslinieci starptautiskā foruma kontekstā tika izvēlēta Edīte Pauls-Vīgnere, bet viņas personālizstāde veidota kā triennāles satelītpasākums, kas parāda “1960.–2010. gadu tekstilmākslu Edītes Pauls-Vīgneres daiļrades spogulī”.
Izstāde tapusi LNMM / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam sadarbojoties ar muzejrezervātu “Caricino”. Uz Maskavu no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas aizceļojuši vienpadsmit spožākie autores lielformāta gobelēni un telpiskie tekstiliju ansambļi, to vidū “Kafijas kantāte” (1976), “Visums” (1978), “Ceļojuma piezīmes” (1974), “Mūži” (1972) u.c. darbi. Ekspozīciju papildina tie Edītes Pauls-Vīgneres gobelēni, kas atrodas “Caricino” muzeja krājumā, jo nav noslēpums, ka savulaik Maskavas muzeji iegādājās Baltijas mākslinieku darbus.
Kā atzīmē “Caricino” muzeja pārstāvji preses relīzē, “tad [PSRS laikā – V.R.] Baltijas valstis tradicionāli vairākās desmitgadēs izcēlušās ar profesionāli spēcīgu un novatorisku tekstilmākslu, un skolas pārstāvji vienmēr ieņēmuši līderpozīcijas šajā mākslas jomā”. Tiek akcentēta Baltijas meistaru tautas mākslas tradīciju piesaiste (tēlains un poētisks izteiksmes veids, Dziesmusvētku tradīcijas, tautas folkloras izmantošana u.c.), vienlaicīgi novērtējot mākslinieku drosmi eksperimentēt.
Mākslinieces lielformāta gobelēnu un arī vērienīgo telpisko ansambļu nozīmīgākā daļa atrodas LNMM krājumā. 2019. gada nogalē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tika atklāta Edītes Pauls-Vīgneres jubilejas personālizstāde “Kafijas kantāte”, kas bija veltīta tieši viņas 20. gadsimta 60.–90. gadu daiļradei. Uz šo izstādi bija atbraukuši muzejrezervāta “Caricino” pārstāvji, lai ar to iepazītos un pārrunātu mākslinieces personālizstādes sarīkošanu Maskavā.
Šodien ideja ir pārvērtusies realitātē: izstāde ir skatāma “Caricino” muzeja krāšņās Lielās pils zālēs, to iekārtojis slavenais Maskavas arhitekts Sergejs Čobans. Līdzās apjomīgām formām un muzeja darbiem ekspozīcija iekļauj Edītes Pauls-Vīgneres pēdējo gadu radošo veikumu no viņas personīgās kolekcijas – 19 “koronetes” (vainadziņi / galvassegas) un vairāk nekā 50 glezniņas, kas darinātas no pērlītēm kā veltījums viņas vectēvam, Iļģuciema stikla fabrikas stikla pūtējam Ādolfam Paulam (1885–1975). 2019./2020. gadu mijā šīs kompozīcijas varēja aplūkot mākslinieces izstādē “Vīna garša” Latvijas Arhitektūras muzejā.
Muzejrezervāts “Caricino” / Lielā pils
Doļskaja iela 1 / Maskava, Krievijas Federācija
