Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?
Margrietas Griestiņas izstāde “Mairis ir čempions boksā”
Galerijā LOW
2.–8. novembris
Māksliniece Margrieta Griestiņa mēneša laikā, ko pavadījusi darbojoties galerijas LOW mini rezidencē “Ģilde” radījusi savai radošajai darbībai netipisku mākslas darbu, atsakoties no abstrakcijas un mākslinieciskām atkāpēm no realitātes, iemūžinājusi godalgotā boksera Maira Brieža triumfa mirkli tādu, kā tas redzams presē, tā cenšoties radīt gleznu, kas (viņasprāt) varētu patikt mākslinieces elkam.
Mairi, ja tu šo lasi – Margrieta arī trenējas boksā un viņa ļoti gribētu, lai apskati izstādi un paraksti viņas cimdus!
Nacionālā informācijas aģentūra LETA 2019. gada 16. jūnijā informēja: “Latvijas boksa zvaigzne Mairis Briedis sestdien “Arēnā Rīga” trešajā raundā nokautēja poli Kšištofu Glovacki un savā īpašumā ieguva Pasaules Boksa organizācijas (WBO) čempiona jostu pirmā smagā svara kategorijā (līdz 90,7 kilogramiem), turklāt viņš sasniedza arī Pasaules boksa supersērijas finālu.”
Jāatgādina, ka galerijā LOW šogad norit mākslinieku mini rezidenču projekts ĢILDE, kura ietvaros mākslinieki mēneša garumā izmanto galerijas telpas kā darbnīcu, un noslēgumā aicina publiku pa vienam vai nelielās grupās iepazīties ar paveikto.
Oktobrī ĢILDES rezidente ir Margrieta Griestiņa.
Izstāde “Mairis ir čempions boksā” apskatāma:
2.-6. novembrī 17.00-20.00
7.-8. novembrī 16.00-19.00
Kā arī savstarpēji vienojoties.
Galerija LOW
Ģertrūdes iela 115, Rīga
Jāņa Dzirnieka izstāde “Flīzēta upe”
Galerijā 427
Līdz 19. decembrim
Līdz 19. decembrim galerijā 426 skatāma mākslinieka Jāņa Dzirnieka personālizstāde “Flīzēta upe”.
Izstādē mākslīgajā apgaismojumā būs apskatāmi vairāki digitāli drukāti sienas darbi. To tapšanas procesu ir iespējams strikti iedalīt trīs posmos, no kuriem pirmie divi iekļauj mākslinieka sadarbību ar sev neizprotamiem algoritmiem.
Pirmajā posmā tiek uzņemti ekrānšaviņi ar pop-up reklāmām, baneriem mājaslapās, kur iespējams iegūt informāciju vai bez maksas skatīties filmas.
Otrajā – iegūtie attēli tiek vardarbīgi deformēti, tos izstaipot un samazinot vairākas reizes ar Content-Aware Scale rīku fotoapstrādes programā Photoshop.
Trešajā – attēli tiek izdrukāti uz izolācijas materiāla - ekstrudētā putuplasta, un virsma iegūst savu spīdumu no epoksīda sveķu pārklājuma.
Jānis Dzirnieks (1992, Rīga) dzīvo un strādā Roterdamā un Rīgā. Nesenākās izstādes: “Flat Tire” (2020), Robert Fruinstraat 56, Roterdamā, “BLACK MARKET” (2019), Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Rīgā, “Midnight Sunburn” (2019), Het Nieuwe Instituut, Roterdama, “Sharp Horizon” (2019), NEMO, Eckernförde.
Izstāde apskatāma ceturtdienās, piektdienās un sestdienās 16:00 – 19:00. Citos laikos izstādi iespējams apskatīt, iepriekš piesakoties. Lai nodrošinātu distancēšanās iespēju un nepārslogotu galerijas telpas, galerija aicina piektdienas apmeklējumu pieteikt, rakstot galerijai.
Galerija 427
Stabu iela 70, Rīga
Arhitekta Andreja Holcmaņa piemiņas izstāde “Tornis”
Rīgas Sv. Pētera baznīcā
Līdz 30. novembrim
Līdz 30. novembrim Rīgas Sv. Pētera baznīcas mazajā Gaiļa zālē apskatāma izstāde “Tornis”, kas veltīta arhitekta Andreja Holcmaņa piemiņai, atklājot vēsturiskus faktus un fotogrāfijas no Pēterbaznīcas torņa atjaunošanas gaitas.
Izstādi papildina fotogrāfijas no fotogrāfa Gunāra Janaiša privātkolekcijas.
Andrejs Holcmanis reiz teicis: “Gadsimtiem ilgi Vecrīgas trīs augstākās smailes – Svētā Pētera, Svētā Jēkaba un Doma baznīcu torņi ir bijuši Vecrīgas silueta dominante. Vecrīgas siluets ir saglabājis monumentalitāti un torņu smaiļu vadošo lomu savstarpēji pakārtoto lietu un elementu hierarhijā”. Esam pieraduši, ka augstā un slaidā Pēterbaznīcas smaile valda ne tikai pār Vecrīgu, bet ir arī orientieris visā pilsētā. Sv. Pētera baznīca ir unikāls arhitektūras piemineklis, kuram līdzvērtīgu grūti atrast visā Baltijas jūras piekrastē. Vairākus gadu desmitus Rīgas Svētā Pētera baznīca un tās tornis, kas nodega tai liktenīgajā 1941. gada 29. jūnijā tieši Pēterdienā, nebija atjaunots. Tikai 1967. gadā tika uzsākti baznīcas torņa restaurācijas darbi, kas tika pabeigti 1973. gadā. Darbs pie Pēterbaznīcas kļuva par mūža un sirds darbu tās atjaunotājiem, tostarp Andrejam Holcmanim, kuram, esot Rīgas Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja amatā, Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošana kļuva par lielāko panākumu.
Rīgas Svētā Pētera baznīcas atdzimšanā, sākot ar atjaunošanas koncepcijas izstrādāšanu un detalizētu objekta izpēti uz vietas, piedalījās dažādas specializētas projektēšanas, celtniecības, montāžas un restaurācijas organizācijas, kā arī daudzu nozaru speciālisti. Pētera baznīcas atjaunošana bija viens no nozīmīgākajiem pieminekļu aizsardzības pasākumiem Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē.
Rīgas Sv. Pētera baznīca
Reformācijas laukums 1, Rīga
Diānas Dimzas-Dimmes izstāde “Mājvieta”
Žaņa Lipkes memoriālā
4. novembris, 2020–21. februāris, 2021
No 2. līdz 8. novembrim, atzīmējot Latvijā zināmākā cilvēku glābēja Žaņa Lipkes 120. dzimšanas dienu, norisināsies simpozijs ar plašu programmu.
Nedēļas laikā memoriālā tiks prezentēta grāmata “Lipke’s List” (“Lipkes saraksts”), atklāta Diānas Dimzas-Dimmes izstāde “Mājvieta”, kā arī prezentēta virtuālās realitātes pieredze “Lipkes bunkurs” – pirmais šāda veida projekts Latvijas muzejos.
Simpozija ietvaros norisināsies starptautiska konference “Pilsoniskā drosme demokrātiskai nākotnei” sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu. Nedēļas nogalē notiks Jāņa Znotiņa režijā tapušās izrādes bērniem un vecākiem “Puika ar suni” seansi.
Simpozija mērķis ir Žaņa Lipkes 120. jubilejas gadā pievērst sabiedrības uzmanību pilsoniskās drosmes un līdzdalības tēmai, kā arī iezīmēt Žaņa Lipkes memoriāla izglītības centra “Drosmes māja” izveides plānus.
No 4. novembra līdz 2021. gada 21. februārim Žaņa Lipkes memoriālā būs skatāma Diānas Dimzas - Dimmes izstāde “Mājvieta”. Izstāde veidota, saistot mazāk zināmos cilvēkglābšanas pieredzes stāstus Otrā pasaules kara laikā un ikdienas māju pieredzi epidēmijas laikā. Savā izstādē māksliniece Diāna Dimza-Dimme māju zaudējumu un cilvēka nespēju atrast mājvietu sasaista ne vien ar kara vēsturi, bēgļu gaitām, ebreju bērnu glābšanas mēģinājumiem, bet arī ar aktuālo pieredzi, kad daļa sabiedrības dzīvo šaurās telpās, kuros neziņa un epidēmijas vēstis apdraud ticību, veselo saprātu un drošības zonu. Arī pandēmijas laikā ģimenēs katrs cenšas atrast vietu, kurai sajūt savu piederību, var būt netraucēts, kamēr citus vajā vientulība un nemiers.
Māksliniece darbos uzsver īpaši pamanāmo atšķirīgo dzīves telpas pieredzi, kas bija novērojama pavasarī, valstī noteikto ierobežojumu laikā. Vienam pieejamas lauku mājas, iespēja pamest blīvi apdzīvotu pilsētu, savukārt citam – ikdienas pieredze dzīvoklī, cieši trinoties vienam ap otru, bezdarbs.
“Mājvieta tiem, kas bēguļo, patvērums kara laikā, geto saspiestība un baiļu spiediens, savas dzīvokļa sienu robežas Covid-19 laikā šodien, manī radīja nemieru. Manu māti, kā mazu meiteni, slēpa zvejnieki Mangaļsalā, tāpēc es meklēju un pētu šos slēpņu stāstus. Viņai svešās mājas kļuva par savējām. Savukārt pēc kara, atgriežoties mātes mājās, tās bija kļuvušas jau pilnīgi svešas. Es izdzīvoju epidēmijas laika piespiedu izolāciju savās mājās, kuru drošību nemitīgi apšaubīju. Tas lika man pārdomāt daudzu cilvēku atšķirīgo pieredzi saistībā ar jēdzienu “mājvieta”. Kara laikā paslēptajiem ebreju bērniem mājas bija šķūnis, aukles kambaris, koka dobums, vai bedre, kurā tas piedzimis, jo dienasgaisma tevi nedrīkst ieraudzīt, citādi tevi notvers un nodos nāvei,” stāsta Diāna Dimza-Dimme.
Uz visiem simpozija notikumiem ir iepriekš jāreģistrējas, rakstot e-pastu uz info@lipke.lv, vai zvanot pa tālruni (+371 6 720 25 39).
Žaņa Lipkes memoriāls
Mazais Balasta dambis 9, Rīga
Izstāde “Mākslas porcelāns. Rīgas Porcelāna muzeja kolekcija”
Rīgas Kultūras centrā “Iļģuciems”
4. novembris–3. decembris
No 4. novembra līdz 3. decembrim Rīgas Kultūras centra “Iļģuciems” 2. stāva foajē būs skatāma izstāde no Rīgas Porcelāna muzeja krājuma “Mākslas porcelāns. Rīgas Porcelāna muzeja kolekcija”. Izstādē būs apskatāmi 20. gs. otrās puses porcelāna apgleznošanas meistardarbi no Rīgas Porcelāna muzeja krājuma. Vienā eksemplārā izgatavotās vāzes un šķīvji ir unikāli priekšmeti, kuri liecina ne tikai par mākslinieciskajām kvalitātēm, bet arī par ražojošās iestādes jaudu un politisko iekārtu, kuras apstākļos šādi reprezentatīvi objekti varēja rasties.
Rīgas Porcelāna rūpnīca 20. gs. otrajā pusē bija slavena ar plašam patēriņam ražoto porcelāna produkciju: traukiem, sadzīves priekšmetiem, suvenīriem. Rūpnīcas mākslinieku izstrādātais formu dizains un dekori veidoja ražotnes stilu un nodrošināja produkcijas atpazīstamību visā Padomju Savienībā. Līdzās masveidā tiražētiem ikdienā lietojamiem priekšmetiem rūpnīcā tika izgatavoti arī augsti mākslinieciski porcelāna darbi vienā vai dažos eksemplāros. Veikalā tos iegādāties nevarēja. Šie unikālie darbi bija paredzēti vienīgi reprezentācijai. Rīgas Porcelāna rūpnīcas jauda deva iespēju izgatavot tehnoloģiski sarežģītus priekšmetus vai angažēt spēcīgu māksliniecisko štatu, kas spēja veikt ļoti izsmalcinātus apgleznojumus un tādējādi konkurēt ar citām porcelāna ražotnēm lokālā un starptautiskā mērogā. Šis resurss tika izmantots politisku mērķu sasniegšanai, varas struktūru stiprināšanai un to leģitimizēšanai.
Jēdziens “Mākslas porcelāns” attiecināms uz mākslinieciski augstvērtīgiem izstrādājumiem, kas tika izgatavoti pēc pasūtījuma un nebija iekļauti ražotnes pamatpiedāvājumā. Visbiežāk tās bija lielizmēra vāzes un šķīvji, atsevišķos gadījumos servīzes vai dažādu trauku kopas. Šo priekšmetu funkcija bija dekoratīva, – tie nebija lietojami sadzīvē. Priekšmetu apgleznojumi vai citās tehnikās izpildītie dekorējumi ir detalizēti, ļoti krāšņi, iekļauj sarežģītus motīvus un laikietilpīgas izpildījuma tehnikas. Padomju laikā tos parasti eksponēja rūpniecības izstādēs: tādas norisinājās gan republikas līmenī, gan vissavienības mērogā. Salīdzinoši retāk tie nonāca ārzemēs – gadījumos, kad Padomju Savienība piedalījās starptautiskos tirgos un izstādēs. Nereti tie tika pasūtīti un izmantoti pasniegšanai kā dāvanas lai stiprinātu starpvalstu diplomātiskās attiecības, veicinātu komunikāciju starp sadraudzības pilsētām vai vienkārši kā dāvanas augsta ranga partijas amatpersonām svinīgos pasākumos.
Ekspozīcijā ir skatāmas desmit dekoratīvas vāzes un desmit dekoratīvi šķīvji no Rīgas Porcelāna muzeja krājuma. Galveno kopu veido vāzes. Kā augsti mākslinieciski izstrādājumi tās demonstrē sava laikmeta stilistiskās tendences, atsaucas uz sava laikmeta tematiskajām aktualitātēm, kā arī niansēs liecina par atšķirīgiem aspektiem šķietami striktajā reprezentācijas porcelānā, piemēram, dažādu dekorēšanas tehniku attīstību vai individuālu autoru rokrakstu. Šie dekoratīvie mākslas priekšmeti kalpoja par sadraudzības zīmi starp dažādu republiku institūcijām, fiksēja Padomju Savienībai svarīgus ideoloģiskās vēstures notikumus, kā arī reprezentē tradīcijas pārmantojamību jau pēc Padomju Savienības sabrukuma.
Ekspozīcijā redzami rūpnīcas mākslinieču Valentīnas Aksjonovas, Ilgas Dreiblates, Veras Fjodorovas, Māras Generes, Mirdzas Jurčas, Beatrises Kārkliņas, Ārijas Lobanovas, Larisas Maksimenkovas, Aijas Mūrnieces, Ilonas Priedkalnes, Lidijas Turkevičas, Zinas Ulstes un Maijas Zagrebajevas formas un apgleznojumi.
Rīgas Kultūras centrs “Iļģuciems”
Lidoņu iela 27 k-2, Rīga
Diānas Tamanes izstāde “Rokas stiepiena attālumā”
ISSP Galerijā
5. novembris–9. janvāris, 2021
No 5. novembra līdz 2021. gada 9. janvārim ISSP Galerijā būs skatāma mākslinieces Diānas Tamanes personālizstāde “Rokas stiepiena attālumā”. Tāpat kā citos savos darbos, Tamane tajā pievēršas sadzīviskiem notikumiem, iesaistot izstādes tapšanā savu ģimeni. ISSP Galerijā varēs aplūkot apjomīgu skaitu Tamanes mātes zīmējumu un videodarbu, kurā mijas mātes un meitas uzņemtie video. Gadu gaitā Tamanes mamma Tatjana, kravas mašīnas šofere, ir kļuvusi par mākslinieces uzticamāko un aktīvāko sabiedroto. Viņa piekrīt fotografēties, uzņem video materiālus meitas darbiem, neiebilst pret abu telefona sarunu publiskošanu pat, ja tās atklāj viņu ne vienmēr gludās attiecības.
Izstādē “Rokas stiepiena attālumā” būs apskatāms apjomīgs skaits Tamanes mammas zīmējumu, kas tapuši pārvadājot preces visapkārt Eiropai, un videodarbs “Vēstules no mammas III, Mišaņa”. Zīmējumi tapuši pēc meitas pasūtījuma – mudinot māti vairāk dokumentēt ikdienu tā vietā, lai romantizētu savu tradicionāli par visnotaļ vīrišķīgu uzskatīto profesiju, kurai mamma pievērsās pirms astoņiem gadiem, kad bankrotēja viņas kafejnīca. Savukārt videodarba pamatā ir mātes stāsts par piedzīvojumiem ar zvērēnu, kas bija nolēmis iekārtoties uz dzīvi zem mašīnas sēdekļiem, un vienmuļš skats pa automašīnas priekšējo logu. To ik pa brīdim pārtrauc abu – mātes un meitas – filmētas dabas un ikdienas ainas, kas kļūst par viņu saskares punktu. “Piešķirot balsi savai mammai, Tamane pārvaicā, kāda māksla uzskatāma par vērtīgu un izstādāmu laikmetīgās mākslas institūciju kontekstā, un kāda – no tā tiek izslēgta, kā arī pievēršas sievietes lomai mūsdienu sabiedrībā, mēģinot atrast kopīgu valodu starp dažādām paaudzēm un profesiju izvēlēm,” saka izstādes kuratore Evita Goze.
ISSP Galerija
Berga Bazārs, Marijas iela 13 k-3
Kriša Salmaņa izstāde “Marginālijas”
kinoteātrī “Auseklis” Talsos
5. novembris, 2020–30. janvāris, 2021
No 5. novembra līdz 2021. gada 30. janvārimkinoteātrī “Auseklis” būs skatāma Kriša Salmaņa izstāde “Marginālijas”, kas tapusi par godu Talsu kinoteātra Auseklis 60. jubilejai. Tā veidota kā cieņas apliecinājums kino izrādīšanas vēsturei, izmantojot 21.gs. tehnoloģijas un mūsdienu cilvēka prasmes. Spēlējoties ar kinoteātrī “Auseklis” atrastiem kino materiāliem, mākslinieks ir izveidojis kino priekšgājēju – animācijas mašīnu mutoskopu, iekļaujot savā darbā Rūdolfa Minga veidotu zāles maketu, ar kura palīdzību var iztēloties, kā jaunradītā animācija izskatītos kinozālē. Darba procesā liela nozīme bijusi spēles priekam, ikviens skatītājs ir aicināts iekāpt lielajā ekrānā un šo prieku noķert.
“Mani kopš bērnības ir apbūrušas nesaprotamās zīmes – burti, krustiņi, švīkas, – ko redzam nozibam uz lielā ekrāna pirms sākas veca, uz lentes filmēta un no lentes demonstrēta kinofilma. Kad iekļuvu Talsu kinoteātra “Auseklis” projekciju istabā, beidzot turēju aprakstīto lenšu galus pats savās rokās. Protams, bez 24 kadru mainības sekundē uzrakstus atšifrēt vairs nav grūti. Tie apzīmē filmas sākumu, palīdz sinhronizēt ruļļus, norāda filmas nosaukumu. Praktiska informācija, kas atgādina seno mūku marginālijas – piezīmes uz lappušu malām. Par spīti tam, ka uz bezgala dārgo manuskriptu malām visticamāk tika veikti vienīgi īpaši svarīgi pieraksti, kas būtiski papildina vai skaidro tekstu, mūsdienu pieaugušo pasaulē vārdam “margināls” mēdz būt nievājoša pieskaņa. Tādēļ vēl jo vairāk priecājos par iespēju izstādē iekļaut Rūdolfa Minga veidotu piezīmi par laiku un telpu – kino “Auseklis” vēsturiskās zāles maketu,” stāsta Krišs Salmanis.
Kinoteātris “Auseklis”
Kr. Valdemāra iela 17A, Talsi
Izstāde “Madernieka stils”
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā
5. novembris, 2020 – 2021. gada 28. februāris, 2021
Jūlijs Madernieks. Skice paklājam. 20. gs. 30. gadi. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcija. Skenējums
No 5. novembra līdz 2021. gada 28. februārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma vērienīga izstāde “Madernieka stils”, kas atzīmēs latviešu lietišķās mākslas un dizaina pamatlicēja Jūlija Madernieka 150 gadu jubileju.
Novators, reformators, jauno mākslinieku mentors un viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu dizaineriem – šodien vērtējot. “Raksta rotnieks”, “zīmējuma zintnieks” un “spilgts īpatnis” – laikabiedru skatījumā. Jūlijs Madernieks (1870–1955) pavēris ceļu latviešu dizainam, veidojot nozīmīgus sabiedriskos interjerus un mēbeles, radot metus tekstila dizainam, strādājot grāmatu un lietišķajā grafikā, kā arī būdams talantīgs pedagogs un mākslas kritiķis. Izstādes autori – kuratori un scenogrāfi – atklāj meistara universālo radošās darbības diapazonu un bagātīgo mantojumu no 21. gadsimta perspektīvas, iepazīstinot ar Madernieka ornamentu kompozīciju metiem un tekstilijām, projektētajām mēbelēm, kā arī lietišķās grafikas paraugiem.
Jūlijs Madernieks piederēja mākslinieku pulciņa “Rūķis” paaudzei, kura uzskatīja, ka latviešu profesionālā māksla jāveido kopsolī ar Rietumeiropas modernajām strāvām. Viņš meklēja tādas mākslinieciskās izteiksmes iespējas, kas paustu 20. gadsimta sākumam aktuālo jūgendstila estētiku. Tā ietvēra ideju par mākslas visaptverošu klātbūtni, formas meklējumus dabas studijās, kā arī centienus apliecināt nacionālo savdabību. Vēlāk, etnogrāfisko paraugu pētniecības ietekmē, Madernieks pievērsās formu ģeometriskai stilizācijai, attīstot nacionālā dekoratīvisma strāvojumā balstītu spilgti individuālu stilu. Studijas Parīzes mākslas skolu darbnīcās un plašie ārzemju ceļojumi viņa dizainam piešķīra jaunu dimensiju.
Jūlijs Madernieks daudzpusīgi darbojās interjera dizainā: meistars izstrādā mēbeļu projektus, dekoratīvo tekstiliju kompozīcijas, tapešu rakstus, metus keramikas objektiem, metālkalumiem un citiem interjera priekšmetiem. Arī pēc Pirmā pasaules kara, jau neatkarīgās Latvijas valstī, viņš aktīvi turpināja strādāt interjera dizainā, kļūdams par vienu no respektablākajiem šīs nozares profesionāļiem. Starpkaru periodā Madernieks projektējis virkni sabiedrisko interjeru, tostarp Valsts kancelejas (tagad – Ārlietu ministrijas ēka) griestu un sienu dekoratīvo apdari (realizēta 1925. un 1926. gadu mijā; nav saglabājusies).
Jūlijs Madernieks uzskatāms par konsekventāko ornamenta dizaina un burtveidola reformatoru Latvijā, un viņa paveiktais iedvesmo arī mūsdienu dizainerus. Meistars veidoja preses, grāmatu un lietišķās grafikas dizainu, bija viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kas mērķtiecīgi pievērsās teksta grafiskajam risinājumam.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs
Skārņu iela 10, Rīga
Sešas jaunas izstādes
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā
6. novembris–10. janvāris, 2021
No 6. novembra Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs uzsāk jauno izstāžu sezonu ar sešiem projektiem, kas šajā īpatnajā laikā mēģinās pārvarēt pastāvošo nenoteiktību.
Ieva Jurjāne. No izstādes “Gals & Sākums. Turpinājums”.
Ievas Jurjānes darbi izstādē „Gals & Sākums. Turpinājums” varētu šķist dekoratīvi atturīgi, bet tikai līdz brīdim, kad uztverama kļūst tajos paustā skaudrā patiesība – vienīgais, par ko mēs varam būt droši, ir dzīves cikla neizbēgamība. Šai atziņai nav jābūt smagnējai. Tā vienkārši ir, jo bez dzīves rituma neizbēgamības nebūtu arī prieka par jaunuzplaukušajiem pumpuriem, pieredzes diktētu mieru un mirkli starp šiem stāvokļiem.
Kaspars Geiduks. Ūdens, porcelāns, dabīga pelnu glazūra, 97 × 47 cm, 2020.
Ekspozīcijā “Elementi” Kaspars Geiduks piedāvā savus pieturas punktus dinamiskajā un brīžam haotiskajā pasaulē. Atsevišķs elements vai to kopums var aktualizēt gan laicīgi sociālas, gan pārlaicīgi metafiziskas tēmas. Tas rosina uzdot jautājumus par objekta-ķermeņa uzbūvi un reflektēt par dabas formu daudzveidību. Keramikā veidotie darbi rada savu mikrokosmu, kur svarīgas ir ne tikai iegūtās aprises, bet arī radīšanas laikā izdzīvotie tehniskie un ķīmiskie procesi.
Elga Grīnvalde. Ziemeļu māli, audekls, eļļa, 100 × 125 cm, 2020.
Tikai intuitīvi sajūtamās robežas starp pilnīgu tukšumu un absolūto nezināmo Elga Grīnvalde fiksē gleznu sērijā “Tukšuma spēks”, kur cilvēka dzīves emocionālie pārdzīvojumi mijas ar atmiņām par notikumu garšu. Ekspozīciju papildina pilsētvides ainavas, kas gleznotas Rīgā un Florencē, un nosacīti dabasskati ar jūras horizontiem, Toskānas cipresēm un kalnu pārejām, kur gaismas un ēnas ir gan konkrētas un asi iezīmētas, gan plūstoši nemanāmas.
Egle Einikīte-Narkevičiene (Lietuva). One Size, akmensmasa, pigmenti, h 57 cm, 2019.
Lietuviešu keramikas māksliniece Egle Einikīte-Narkevičiene (Eglė Einikytė-Narkevičienė) izstādē “One Size” cilvēku salīdzina ar plastilīnu. Sākotnēji tā ir viena forma, bet, pakļaujoties noteiktām rokas kustībām un nejaušībām, tā iegūst antropomorfu apveidu, kura likteni nosaka apkārtējā vide. Krāsu harmonijas meklējumos autore ir iedvesmojusies Marka Rotko gleznās noskatītos toņu salikumos un kompozīcijās, īpaši izceļot attiecības starp objektu un fonu, kur dažkārt noteicošā ir figūra, bet citkārt – tās siluets.
Morioka Ayumi (Japāna). Dienvidvējš, kokgriezums, litogrāfija, 35 × 45 cm, 2012.
Grafikas izstāde “Japānas stāsti” ir kolāža par pēdējo gadu tendencēm Japānas laikmetīgajā grafikā. Tajā atrodamas gan tradicionālā naivisma un dekoratīvisma iezīmes, gan ciniska pseidoreālisma un asa abstrakcionisma piemēri. Ekspozīcija parāda šībrīža situāciju Japānas grafikā, fiksējot tās dažādību.
Silians Ma (Ķīna). Svārstības no nekārtības uz kārtību (MELANHOLIJA), digitālā druka, 97 × 200 cm, 2017
Fotogrāfijas mākslinieks Silians Ma (Siliang Ma) (Ķīna) savā daiļradē meklē atpazīstamas struktūras haotiskās parādībās. Izstādes “Svārstības no nekārtības uz kārtību” nosaukums ir aizgūts no kvantu fizikas, kur kvantu svārstības ir īslaicīgas un nejaušas enerģijas daudzuma izmaiņas noteiktā telpas punktā. Tas nozīmē, ka matērijas pamatstruktūra (kārtība) rodas no nenoteiktības (nekārtības/haosa). Izstāde tiek rīkota 3. starptautiskā fotogrāfijas simpozija ietvaros sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli.
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs
Mihaila iela 3, Daugavpils
Sandras Strēles personālizstāde “Nenotikušās izstādes”
galerijā LOOK!
6.–28. novembris
No 6. līdz 28. novembrim galerijā LOOK! būs skatāma Sandras Strēles personālizstāde “Nenotikušās izstādes”.
Katrs mākslinieks savas radošās dzīves laikā spēj izveidot tikai konkrētu skaitu ar personālizstādēm, piedalīties tikai konkrētā skaitā grupu izstāžu, projektu vai pasākumu. Idejas laika gaitā paliek tikai vairāk, bet lielākā daļa to netiek realizētas visdažādāko iemeslu dēļ - laika, izstāžu telpu trūkums, nepietiekams finansējums vai palīdzība. Tā nerealizētas paliek ļoti daudz labas idejas, kuras neviens muzejā vai galerijā tā arī neieraudzīs. Šī problēma īpaši izceļās, kad visu pasauli piemeklējusi Covid-19 pandēmija un mākslas kultūras dzīve ir ļoti samazinājusies.
Šajā balansā starp vērienīgām idejām un piezemētām iespējām tās realizēt mākslinieks ir izaicināts pārdomāt mākslu no jauna. Ielu mākslas kultūra, eksperimentālās mākslas galerijas, karjeras veidošana internetā, ir daudz un dažādi veidi, kā to izdarīt. Māksliniece Sandra Strēle, šo problēmu dēļ un ne tikai, gleznu sērijā “Nenotikušās izstādes” pievēršas dažādu mākslas izstāžu vizualizēšanai. Šī izstāde ir vēlme uzgleznot daudz un dažādas personālizstādes, kādas māksliniecei ir kādreiz gribējies vai gribētos realizēt šobrīd, taču dažādu iemeslu dēļ tas līdz galam nav izdevies. Darbi vērš uz pārdomām par to, ko nozīmē būt veiksmīgam māksliniekam, patiesam pret sevi un, ko šajā pasaulē nozīmē būt māksliniecei - sievietei.
Sandra Strēle 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas maģistrantūru. 2014. gadā semestri pavadīja apmaiņas programmā Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā. Saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju mākslā 2012. gadā, Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju 2014. gadā un SEB stipendiju glezniecībā 2016. gadā. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs, starptautiskās rezidencēs un meistarklasēs Latvijā, Itālijā, Francijā, Beļģijā, Vācijā, Dānijā, Norvēģijā un citviet.
Galerija LOOK!
Ģertrūdes iela 62, Rīga
Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT 2021 un Latvijas Mākslas akadēmija
izsludina pieteikšanos konkursam “Jaunais kurators!”
Pieteikšanās līdz 22. novembrim
Līdz šī gada 22. novembrim Latvijas jaunie kuratori aicināti pieteikt projekta koncepciju Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 programmai. Konkursa uzvarētājām būs iespēja realizēt savu projektu Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu telpā “Pilot”.
Ar konkursa “Jaunais kurators!” palīdzību kuratoriem tiek dota iespēja mainīt ierasto izstāžu veidošanas politiku lokālā mērogā. Ar šīs platformas palīdzību lokālais kļūst par globālo, piedāvājot starptautiskai mākslas videi projektus, kas būs nozīmīgi jaunpienācēji aktuālo naratīvu stāstījumā. Tāpat ar konkursa starpniecību tiek aktualizēta diskusija – cik liela nozīme mūsdienu mākslas un kultūras procesos ir kuratoram kā radošai personībai un mediatoram, lai veidotu veiksmīgāku dialoga mehānismu ar sabiedrību.
2018. gada septembrī Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas apakšnozarē tika atvērta jauna specializācija – Kuratoru studijas. Šādas specializācijas izveidi noteica mākslas vides procesu attīstība gan lokālā, gan starptautiskā mērogā, jo kuratoram ir nozīmīga loma mākslas ekosistēmā ne tikai kā procesu vadītājam, bet arī to izveidotājam un no jauna radītājam. Tā pat nepieciešamību noteica studentu vēlme apgūt mākslas vēsturi un procesu attīstību ne tikai no ierastā vēsturiskās, monogrāfiskās pētniecības puses, bet arī paplašinot mākslas procesu interpretācijas dimensijas un to sasaisti ar citām radošajām vidēm, sociālajiem un politiskajiem notikumiem. Jo veidojot studiju saturu, ir svarīgi skatīt kuratora lomu kā mediatoru starp māksliniekiem, mākslas darbiem, skatītāju un sabiedrību, kā arī būt aktīviem sociāli politisko notikumu tulkotājiem.
Sadarbības platforma starp Rīgas Fotogrāfijas biennāli un Latvijas Mākslas akadēmiju rada jaunu sadarbības modeli, kas turpina skatīt mediju attīstību laikmetīgās mākslas kontekstā un rada jaunu lokālās mākslas ekosistēmas platformu, kurā jaunie kuratori aicināti izaicināt sevi, piedāvājot savu skatījumu uz šodien aktuālo attēla kultūrā.
Konkursu izvērtēs žūrija: kurators, mākslinieks, kritiķis un PUBLICS mākslinieciskais vadītājs Pols O’Nīls (Paul O'Neill, IE), kurators un kritiķis Andris Brinkmanis (LV/IT), mākslas zinātniece Antra Priede (LV), kuratore un mākslas zinātniece Maija Rudovska (LV) un Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmas vadītāja Inga Brūvere (LV).
Konkursa uzvarētājam būs iespēja realizēt savu projektu 2021. gada aprīlī Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu zālē “Pilot’’ (Vāgnera ielā 3, Rīga) Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 programmas ietvaros.
Informācija par pieteikšanos konkursam pieejama šeit.
Izstāde “MAREUNROL’S. Paplašinātā realitāte”
atzīta par 2019. gada labāko modes izstādi Latvijā
Grāmata MAREUNROL’S atzīta nominācijas “Labākā modes grāmata 2019” laureātu
Izstāde “MAREUNROL’S. Paplašinātā realitāte” kļuvusi par Baltijas Modes federācijas konkursa “Latvijas Modes gada balva 2019” laureāti nominācijā “Gada labākā modes izstāde”.
27. oktobrī jau piecpadsmito reizi noritēja gadskārtējā Latvijas Modes gada balvas pasniegšanas ceremonija, kurā tika nosaukti 2019. gada veiksmīgākie nozares profesionāļi. Jubilejas gads tika atzīmēts ar inovāciju – jaunu nomināciju “Gada labākā modes izstāde,” kurai Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM) tika izvirzīts ar diviem projektiem – “The Weather Diaries / Laika zīmju pieraksti” un “MAREUNROL’S. Paplašinātā realitāte”, kas arī guva uzvaru.
Godalgotā izstāde, kura 2019. gada rudenī bija eksponēta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, nepilnos divos mēnešos piesaistīja 10134 interesentu uzmanību, kļūstot par DMDM gada apmeklētāko izstādi. Vērienīga retrospekcija sniedza iespēju skatīt pasaulē pazīstamā latviešu modes zīmola MAREUNROL’S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) tērpu kolekciju izlasi, ko papildināja video materiāli, fotogrāfijas, Gintera Krumholca veidotie tēlnieciski objekti un “Tīrkultūras” audio instalācija. Ekspozīcija guva plašu rezonansi gan vietējā, gan starptautiskā sabiedrībā, to apmeklēja franču-amerikāņu modes kritiķe, žurnāliste Diāna Pernē (Diane Pernet), dāņu modes dizainers Henriks Vibskovs (Henrik Vibskov), krievu modes vēsturnieks, kolekcionārs Aleksandrs Vasiļjevs (Александр Васильев, Alexandre Vassiliev) un daudzi citi.
Jāpiebilst, ka modes dizaineru duets MAREUNROL’S kļuva arī par nominācijas “Labākā modes grāmata 2019” laureātu. Mākslas un kultūras izdevniecības “Arterritory.com” izdotā grāmata “MAREUNROL’S” veidota kā radoša dienasgrāmata un ilustrē procesu, kā divus radošus cilvēkus ietekmējis laiks un tā aktualitātes. Grāmatas atvēršana notika izstādes izskaņā, tās autori ir MAREUNROL’S un Una Meistere. Grāmatas grafiskā veidola autors - Krišs Salmanis.
Latvijas Modes gada balvas pasniegšanas ceremoniju organizē Baltijas Modes federācija. Uzvarētājus nosaka žūrija, kuras sastāvā ir žurnālu redaktori, fotogrāfi, stila eksperti un influenceri.
MAREUNROL’S darbi kā izcilas mūsdienu Latvijas modes mākslas liecības ir iekļauti LNMM / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Dizaina kolekcijā un aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs
Skārņu iela 10, Rīga
Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu 2020 saņem
Ēku rekonstrukcija Miesnieku ielā
Par Latvijas Arhitektūras Lielās gada balvas laureātu, saņemot augstāko apbalvojumu nozarē, šogad atzīta Ēku rekustrukcija Miesnieku ielā un tās autori SIA ARHIS Arhitekti.
Fināla žūrija, kuras sastāvā ir Andro Mends (Andro Mänd, Igaunija), Guste Kančaite (Gustė Kančaitė, Lietuva), Oktavio Mestre (Octavio Mestre, Spānija) un Brigita Bula, savu izvēli pamatoja ar vārdiem: “Par delikātu iejaukšanos vēsturiskajā substancē un tās apstrādi. Par Vecrīgas atdzimšanas attīstīšanu un gudru dialogu starp vēsturisko un mūsdienu arhitektūru. Kā arī par meistarīgu plānošanu un sarežģītu detaļu izstrādi vēl sarežģītākā situācijā.”
Latvijas Arhitektūras gada balvas, jeb Fināla žūrijas balvas ieguva Viesturdārza kvartāls, “Hanzas Perons”. Noliktavas pārbūve par ēku plašizklaides pasākumiem un K_99. Balvas pasniegšanu Viesturdārza kvartāls (autori RUUME arhitekti) objektam Fināla žūrija raksturoja sekojoši: “Par spēju izveidot daudzpusīgu kvartālu, ieaicinot jaunu nordisko kvalitāti un funkcionalitāti, pretēji ierastajai dekoratīvajai un uz peļņu balstītajai pieejai, kura vērojama pēdējā laikā būvētajās ēkās Rīgas vēsturiskajā centrā.”
Trešo gada balvu saņēma K_99 un autori SIA Sintija Vaivade_arhitekte. “Par mijiedarbības, starp oriģinālā darba nospieduma un apkārt esošās dabas atpazīšanu. Par augsta līmeņa funkcionalitāti un detaļām ēkas fantastiskajā interjerā, kurš šķiet kā daļa no apkārtējās ainavas.” pasniedzot balvu izteicās Fināla žūrija.
Jau desmito gadu pēc kārtas svinīgās ceremonijas ietvaros tika pasniegta arī bērnu balva Latvijas arhitektūrā “ZIRNIS”, kuru piešķir izglītības projekta “SKOLNIEKS PĒTNIEKS PILSĒTNIEKS” dalībnieku žūrija. Šajā gadā šo balvu saņēma “Hanzas Perons”. Noliktavas pārbūve par ēku plašizklaides pasākumiem. Sabiedrības balsojumā portālā Delfi šogad lielāko balsu skaitu ieguva “Hagberg” birojs. Interjera salons Krassky savu īpašo balvu pasniedza objektam “Hanzas Perons”. Savukārt VELUX savu īpašo balvu pasniedza objektam “Hagberg” birojs un tā autoriem Guntim Ziņģim, SIA Goodpattern.
Kā Latvijas Arhitektūras gada balvas 2020 vienojošā tēma tika izvirzīta “NEPAREDZAMĀS SEKAS”. Tēma liek domāt par sekām, kuras nav iespējams iedomāties vai prognozēt zīmējot un domājot projektus. Par projektos neitrāli ierakstītiem būvgružu kubikmetriem kuri rodas, vai laimīgām nejaušībām, kuras notiek - iepriekš neplānotas un nesaskatītas. Tajā pašā laikā nepieciešams domāt arī par pandēmiju, kura padarījusi iepriekš funkcionālas lietas neizmantojamas, savukārt citas - par jauno standartu. Ir nepieciešams domāt no iespējami vairāk aspektiem, lai izvairītos no negatīvām sekām, tomēr vienmēr jārēķinās, ka neparedzamais notiks.
Šogad Latvijas Arhitektūras gada balvai 2020 tika saņemti 50 pieteikumi.
Latvijas Arhitektūras gada balva 2020
Iznākušas četras jaunas grāmatas sērijā “Orbītas bibliotēka”
Mākslinieku apvienība “Orbīta” sērijā “Orbītas bibliotēkas” laidusi klajā vairākus jaunumus: dzejnieka Laura Veipa debijas dzejas krājumu “Interesantās dienas”, rakstnieka Viļa Kasima miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”, kā arī divus tulkojumus – dzejnieka un atdzejotāja Andreja Sen-Seņkova dzejas krājumu “Papīra krūtis” un rakstnieka Leonīda Dobičina romānu “Enpils”.
Sērijas redaktors Aleksandrs Zapoļs par nupat izdotajiem darbiem teic: ““Orbītas bibliotēka” sniedz aktuālo literāro panorāmu, izdodot gan jauno autoru – tādu kā Veips un Kasims – grāmatas, gan brīnišķīgu tulkotāju jaunradītus atdzejojumus un tulkojumus – piemēram, Dobičina romāna tulkojumu, ko veikusi Māra Poļakova, un Eināra Pelša atdzejojumus Andreja Seņ-Seņkova dzejai.”
Lauris Veips (1992) ir dzejnieks un žurnālists, viens no spilgtākajiem latviešu jaunās paaudzes autoriem. Viņa dzeju raksturo lieliska humora izjūta, oriģināla tēlu sistēma un frāzes tīrība. Veips savā dzejā atvēl vietu arī sarunvalodas ietekmei un protestam pret uzspēlētu intelektuālismu. Poētikas līmenī Veipa dzeja ir filigrāna, savukārt aprakstīto pārdzīvojumu līmenī – viscaur atklāta un pat nedaudz neveikla. Tieši tāpēc viņa dzejoļi piedāvā gan skaistuma, gan aizkustinājuma pieredzi. Lasītājs šajā krājumā satiks jaunu un apmulsušu cilvēku, kurš mēģina saprast savu pagātni (pamatā bērnības un izjukušu attiecību notikumus), kā arī tagadnes grūtsirdību. Grāmatas literārais redaktors – Artis Ostups.
Viļa Kasima (1986) miniatūru krājumā apkopoti vairāk nekā 40 pēdējo divu gadu laikā tapuši īsprozas darbi.Krājuma darbi izceļas ar valodas, struktūras un žanru daudzveidību. To vidū ir gan dzejprozai tuvi teksti, gan reālistiski īsstāsti, gan sirreālas etīdes. Saturiskajā ziņā uzsvars ir likts uz attiecībām starp cilvēkiem – romantiskajām, ģimenes un draudzības saitēm –, kuru atspoguļojums uzsver ikdienišķu saskarsmju neizbēgamo savādumu un šķietami fantastisku ainu ciešo saikni ar vispārcilvēcisku pieredzi. Visas šīs miniatūras sakņojas autora un citu cilvēku personiskajā pieredzē, kas arī kalpo par krājuma vienojošo elementu un pamatu tā kopējai struktūrai – nosacīti hronoloģiskam pieaugšanas ceļam pamīšus atpazīstamā un fantastiskā pasaulē. Grāmatas redaktors – literāts Arvis Kolmanis.
Rakstnieks Andrejs Sen-Seņkovs (1968) dzimis Dušanbē, Tadžikistānā, vēlāk pārcēlies uz Maskavu. Pēc izglītības – mediķis. Daudzu dzejas un prozas grāmatu autors, raksta arī vizuālo dzeju. Andreja Belija prēmijas nominants, darbojas arī fotomākslā un citos vizuālās mākslas veidos. Par saviem darbiem Sen-Seņkovs ir teicis: “Dzejolis man dzīvo iekšā tāds mazs, kails un bezformīgs. Lai to dabūtu ārā, tas ir jāapģērbj. Viss, ko es krāju – visas tās strēmelītes, gabaliņi – tas ir tas dzejoļa apģērbs. Kā bērni: izgriež vienu papīra lelli, kurai darina virkni apģērbu. Bet lelle paliek viena un tā pati. Arī rakstīts tiek par vienu un to pašu, mainās tikai vārdi.” Grāmatas “Papīra krūtis” sastādītājs un atdzejotājs – Einārs Pelšs, redaktors – Marians Rižijs.
Leonīda Dobičina (1894–?) romāns “Enpils” («Город Эн») ir daudzējādā ziņā neparasts romāns. Neredzēta ir tā uzbūve, neparasts bijis romāna liktenis, ārkārtīgi neparasts – tā autora iktenis,” grāmatas pēcvārdā raksta sērijas redaktors Aleksandrs Zapoļs. Par pagrīdes klasiķi dēvētais Leonīds Dobičins dzimis 1894. gadā Lucinā (Ludzā), vēlāk ģimene pārcēlusies uz Dvinsku (Daugavpili), kur Dobičins dzīvojis līdz 1911. gadam. Studējis Pēterburgas universitātē, pēcāk pārcēlies uz Brjansku, kur sākās viņa literārā darbība. “Enpils” darbība notiek 20. gadsimta sākumā Dvinskā. Daudzas detaļas atainotas gandrīz dokumentāli precīzi, lielākajai daļai personāžu ir reāli prototipi. “Enpili” mēdz salīdzināt ar hroniku, kurā nozīmīgi notikumi pielīdzināti nenozīmīgiem. Mēdz minēt kā romānu, kas veidots pēc kino montāžas likumiem; katrs teikums veidots kā lāse, kurā lūst pasaule. 1936. gadā, sākoties PSRS ideoloģiskajai kampaņai cīņā pret “formālismu un naturālismu”, pret Leonīdu Dobičinu tika veikta vajāšana un viņš pazuda. Dobičina nozīmīgums, laikam ritot, kļūst arvien nenoliedzamāks – salīdzināts ar Džeimsu Džoisu un Marselu Prustu, tulkots gandrīz visās Eiropas valodās, apliecinot, kādu vietu literatūrā patiesībā ieņem Dobičins – Eiropas mūsdienu klasiķis, viens no oriģinālākajiem eksperimentētājiem divdesmitā gadsimta rakstniecībā.
Grāmatas nopērkamas grāmatnīcās “Globuss”, ”Jānis Roze”, “Bolderāja”, “Mr. Page”, kā arī interneta platformā talka.lv.
Valerija Baidas gleznu izstāde “Ainavas”
Grāmatu nama “Valters un Rapa” galerijā
Līdz 28. novembrim
Līdz 28. Novembrim Grāmatu nama “Valters un Rapa” galerijā skatāma mākslinieka Valerija Baidas gleznas izstādē “Ainavas”. Ekspozīcijā apskatāmie darbi ir radīti pēdējos 5 gados.
Mākslinieks strādā eļļas, akvareļglezniecības un grafikas tehnikās. Autora rokrakstā vijas impresionisma noskaņas, gaismas un ēnu spēle, krāsu un toņu mūzika, ļaujot iedziļināties dabas niansēs un pasaules uzbūves harmonijā. Valerijs ir izcils portretists, jūtīgs, smalks lauku un dabas ainavu gleznotājs, brīvi spēj strādāt interjera un pilsētas arhitektūras žanros. Jūras un ūdens stihija īpaši tuva mākslinieka dvēselei.
Valērijs Baida ir dzimis 1958. gada 15. novembrī Krievijā, Piemaskavā, Orehovo- Zujevo. No 1983. līdz 1989. gadam studējis Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta Mākslas fakultātē. Izstādēs piedalās kopš 1983. gada. Nozīmīgākās personālizstādes bijušas Rīgā, Madonā, Krāslavā, Jēkabpilī, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā un Lodzā, Polijā. Mākslinieks aktīvi piedalās arī grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Kopš 2007. gada – Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.
Grāmatu nama “Valters un Rapa”
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
